Pasaules apceļotājs Kristaps par piedzīvojumiem pandēmijas laikā

Triatlonists ar glābēja diplomu

Kā tad tu kļuvi par, var teikt, profesionālu ceļotāju?

Vispār jau viss sākās ar sportu. Biju Latvijas triatlona izlasē, katru dienu septiņas stundas trenējos. Uz skolu īsti negāju. Piemēram, 12. klasē es gāju uz stundām līdz pulksten 12, pēc tam skrēju. Esmu piedalījies slavenajās "Ironman" sacensībās. Tur gāja labi. Iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA). Bet reiz man nozaga LSPA busiņu, kur viss ekipējums bija iekšā. Treneris nopirka jaunu, bet tas nebija tik labs kā iepriekšējais. Un tad man sāka sacensībās neveikties, līdz beidzot es sapratu, ka nav jēgas skriet ar galvu sienā. Pabeidzu LSPA un nolēmu īstenot senu sapni. Desmit gadu vecumā biju redzējis seriālu |"Pludmales patruļa" ("Baywatch") un sapņoju par Havaju salām. Pats arī kādu laiku par glābēju strādāju. Man riktīgi patika Pamela Andersone, un tad es izdomāju, ka jāaizbrauc uz Havajām – gribēju pats sev pierādīt, ka tas ir iespējams.

Bet Havaju salās jau tie triatloni taču arī notiek!

Jā, tas pasaules čempis "Ironman" tur notiek! Visi man teica, ka "Ironman" netikšu līdz galam, bet es to izdarīju un ar labu rezultātu savam vecumam. Tā tas viss sākās – es vienreiz pierādīju, ka viss ir iespējams, pēc tam vēl un vēl. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Havaju salām, es tur drīkstēju legāli strādāt. Strādāju uz kruīza kuģa par viesmīli. Trīs mēnešus nostrādāju, kaut kādu naudu bišķīt iekrāju – ap 800–1000 eiro – un domāju: braukt mājās vai vēl paceļot kur citur? Es tobrīd tieši rakstīju maģistra darbu psiholoģijā glābējiem. Nolēmu: ai, labi, vēl nebraukšu mājās! Tad es aizbraucu uz Portugāli un no tās stopēju cauri visai Eiropai gar krastu... un tad kaut kādā veidā uz mājām.

Pa Eiropas dienvidu pusi?

Jā, pa dienvidu pusi. Vēl arī aizbraucu pie čomiem. Man bija daudz čomu Vācijā un Itālijā, un tā nu es arī līdz pašai Itālijas apakšai aizbraucu ar stopiem. Biju Neapolē, kur ir labākās picas pasaulē. Tas bija laiks, kad imigranti bariem nāca no Āfrikas iekšā.

Tas bija dulli... Es daudzreiz par zaķi braucu, piemēram, vilcienos. Mani arestēja kopā ar visiem imigrantiem. Viņus palaida vaļā, bet man uzlika sodu. Bieži vien bija problēmas ar normālu stopēšanu. Itālijā pie iebrauktuves uz bāņa jau tevi  neviens neņem. Reiz, kad biju divas stundas nostāvējis, man jau bija tā apnicis, ka es vienkārši pārlīdu pāri žogam un sāku iet pa bāni. Tad mani policija arestēja. Viņi mani paveda trīsdesmit piecus kilometrus tālāk un izlaida laukā, pēc tam cita ekipāža vēl piecus kilometrus tālāk.

Ekstrēmais stopings. Tikai baigi lēni!

Jā, bet vismaz tiku uz priekšu. Sākumā es stopēju ar īkšķi, bet vēlāk sapratu, ka ir jāuzraksta šiltīte, kur gribu nokļūt. Tajā laikā man jau nebija ne "iPhone", bija tikai parastais podziņu telefons un karte. Un tas bija vislabākais laiks – nebija jādomā par kaut kādiem "instagramiem"... Tā es tur izceļojos. Telti par kaut kādiem pieciem eiro dabūju, dzīvoju tajā, ar smagajiem kravas automobiļiem braucu.

Itālijā esmu gulējis pie kapiem, kas atradās netālu no vīnogu lauka. Man piedāvāja, vai negribu divas dienas vīnogas palasīt. Piekritu: “Davai, let’s go!” Palasīju vīnogas, paskatījos, kā tas ir.

Mājās es nonācu pēc kādiem diviem mēnešiem, pabeidzu maģistrantūru. Tad nospriedu, ka gribu īstenot savus sapņus un pierādīt, ka viss ir iespējams! Kaut gan nav jau īsti pareizi censties kādam kaut ko pierādīt.... Tā cilvēkus depresijā var iedzīt, parādot, ka es, lūk, varu, bet tu nevari, jo viņiem ir izteikta atbildības sajūta.

No Austrālijas līdz Kanādai

Kad prasīju mammai, kāds ir viņas sapnis, viņa teica, ka vienmēr ir gribējusi aizbraukt uz Austrāliju. Tad es sacīju: “Skaties!” – un uzreiz atradu veidu, kā tikt uz Austrāliju. Lai to izdarītu, vajadzēja tur iestāties kaut kādā augstskolā. Par to baigo piķi samaksāju. Bet tās augstskolas ir radītas, lai tur mācītos cilvēki, kuri grib ceļot un pelnīt naudu Austrālijā. Vienreiz nedēļā ir lekcijas par biznesu un vēl kaut kāda figņa. Ir jāizpilda mājasdarbi vienreiz nedēļā vai reizi divās nedēļās, tādēļ liekas, ka pārējā laikā varētu braukāt apkārt. Taču ir ierobežojums – visu laiku ir jāatrodas tajā pašā pilsētā, kur ir universitāte.

Mana augstskola atradās Goldkostā. Tobrīd man bija tikai kādi 700 eiro, tādēļ pirmās divas trīs dienas dzīvoju pludmalē ar visām savām somām. Tad satiku kaut kādus džekus, un man piedāvāja "backpacker" hosteļus – nu, tādus prastus, ceļotājiem. Ja tu esi ar mieru pie viņiem piestrādāt, tad hostelis ir gatavs apmaksāt tev dzīvošanu. Tā es sāku strādāt. Pirmo mēnesi biju apkopējs piecas dienas nedēļā, bet divas dienas bija brīvas, un arī darba dienās tikai četras stundas bija jāstrādā! Paralēli piestrādāju arī par glābēju, jo man jau bija Latvijas sertifikāts.

Tas derēja arī tur, vai bija no jauna jākārto eksāmens?

Bija jāpārliek pirmā palīdzība. Sākumā problēma bija arī tā, ka austrāliešiem angļu valoda tāda bišķiņ savādāka nekā Amerikā. Es tur pusi sapratu, bet pusi – ne vella. Vēl bija fiziskie normatīvi jānokārto, ko es arī izdarīju, taču tikai dažas nedēļas pastrādāju par glābēju, jo sezona beidzās.

Haizivis redzēji?

Nē. Kad niru, tad redzēju haizivis, bet tas jau bija vēlāk. Sākumā visu laiku nācās pavadīt vienā pilsētā, jo reizi nedēļā bija jāiet atrādīties augstskolā. Tas mani besīja, turklāt vēl katru mēnesi nācās maksāt par augstskolu. Sajutos tā, it kā maksātu par atrašanos cietumā – tiesa, tādu vieglā režīma, no kura vari iziet ārā.

Vēlāk man piedāvāja hostelī strādāt nakts maiņā par apsargu. Divas nakts maiņas – un tad visa nedēļa brīva. Tas nozīmēja, ka varēju piemeklēt vēl kādu darbu. To atradu "Commonwealth games" – tās ir kā olimpiskās spēles, bet tikai britu nāciju sadraudzības dalībvalstīm. Tur ir tādi interesanti sporta veidi kā krikets, badmintons, polo...

Ko tu tur darīji?

Es biju atbildīgas par to, lai sportistu istabiņas būtu iztīrītas. Es kā "team leader" tur labi nopelnīju. Pēc tam sāku satikties ar meiteni no Kanādas, mēs ar viņu paceļojām pa Austrāliju ar stopiem un arī ar viņas mašīnu, un beigās es no viņas to mašīnu nopirku. Bet viņa aizbrauca mājās. Un tad es nodomāju – varbūt braukt pie tās meitenes, pirmoreiz dzīvē pamēģināt veidot stabilas attiecības? Metu Austrāliju malā un maucu uz Kanādu. Divu nedēļu laikā aizgāju no skolas, paņēmu visu piķi, aizbraucu uz Havaju salām pastrādāt, lai naudas būtu vēl vairāk, un tad devos uz Kanādu. Tur nonācu septembrī.

No +30 grādiem uz –20!

Jā. Kanādā bija tā pavēsi, turklāt man nepatīk pilsētā dzīvot. Bet meitene dzīvoja Toronto. Divus mēnešus nodraudzējāmies un tad tomēr izšķīrāmies. Aizgāju uz pirmo lielo tūrisma veikalu, nopirku labu telti par 700 dolāriem – tādu, ka ne vējš, ne nokrišņi cauri tiek –, ļoti labus zābakus, silto veļu un roku sildītājus. No Toronto aizstopēju līdz Kalgari ar vienu smago mašīnu.

Tas jau bija novembrī, kad Kanādā īsta ziema?

Es aizbraucu oktobra vidū. Ar vienu mašīnu tiku līdz Kalgari. Tātad pilnīgi visai Kanādai pāri, četras dienas braucām. Šoferi bija divi džeki no Polijas. Aizbraucu uz Kalgari un sapratu, ka tur ir vēl aukstāk nekā Toronto. Kalgari bija īsta ziema ar mīnusiem, bet man kājās parastās bikšeles. Es aizgāju uz humpalām, nopirku snovborda bikses un jaku.

Tālāk stopēju no Kalgari uz Kenmoru, Leiklūisu, Bemfu, Džasperu – tā man visvairāk patika, arī Kenmora ir ļoti skaista.

Esmu gulējis starp vilkiem. Kad braucu no Džasperas uz Kemlūpsu, mani izlaida kādā krustojumā. Bija jau vakars. Kartē skatos – tālāk ir ceļš uz ezeru. Aizeju līdz ezeram, iekuru ugunskuru, uztaisu telti, sēžu. Saule norietējusi, bet viss tāds gaišs, un pēkšņi dzirdu: "Auuuuuu!” Nevis tāds parasts gaudojiens, bet tāds, ka iziet caur kauliem, ar tādu riktīgu basu. Pagriežu galvu pa kreisi un redzu – uz netālā uzkalniņa balts vilks stāv un gaudo. Cik ātri es viņu ieraudzīju, tik ātri biju teltī – gulēju, sažņaudzis rokā mazo nazīti, un salu, domājot, vai tikai vilks nelauzīsies iekšā teltī... Man jau liela naža nebija, es taupīju naudu, lai būtu vieglāk ceļot un lai nauda pāri paliktu.

Tomēr vilks pie manis nenāca, tādēļ varēju tālāk doties uz Vankūveru. Tad aizbraucu uz Tofino, kas ir Vankūveras salā Klusajā okeānā. Pasērfoju un braucu atpakaļ.

Tā esot vieta, kur visvairāk pasaulē līst – 340 dienas gadā.

Tai Vankūveras salā? Varētu tā būt. Un auksti arī tur ir. Tu sērfo hidrantā, bet ģīmis ir pilnīgi ledains! Tā es tur ar stopiem izceļoju visu Kanādu, bet pēc tam aizlidoju uz Džērsiju.

To, kas Lamanša šaurumā?

Jā. Es nemaz nezināju, ka tur var būt tāds bēgums un paisums – kilometriem. Tur es sāku strādāt bārā.

Džērsijā labi maksāja?

Nu, ja tu strādā par zvejnieku, tev labi maksā. Es piestrādāju par zvejnieku un pelnīju 4000 mārciņas mēnesī, plus vēl bāra darbs. Ko nozvejojām, visu lomu vedām uz Franciju. Tā ir tuvāk nekā Anglija. Pastrādāju un tad devos atpakaļ uz mājām – cauri Itālijai un Parīzei. Ierodoties mājās, visus pamatīgi pārsteidzu, jo izrādījās, ka tieši tajā dienā manam krustdēlam bija dzimšanas diena.

Cik tad ilgi tu biji prom?

Kādus divarpus gadus, gandrīz trīs. Nevienam neko neteicu, vienkārši uzrados krustdēla dzimšanas dienā. Visi sajūsmā kliedza.

Pavadīju mājās nepilnus divus mēnešus, bet tad piedzēros, jo man bija apnicis Latvijā, un nopirku biļetes uz Taizemi. Pēc divām nedēļām es jau biju Taizemē. Tur pavadīju kādas trīs nedēļas. Vēl Latvijā biju iepazinies ar kādu amerikāni. Viņš ir hiropraktiķis, kas krakšķina kaulus. Viņš man teica: "Ja esi Taizemē, brauc pie manis, es par tevi parūpēšos.” Es  arī aizbraucu, viņš saveda manu muguru kārtībā un izvadāja pa visiem striptīzklubiem, kādus vien tik var iedomāties. Sievietes tur tik labi izskatījās!

Tur jau ir arī puikas, kas izskatās pēc meitenēm...

Tiem ir speciāls stāvs. Ir tāds "Nana Shopping Mall" – trīs stāvi ir sieviešu un viens stūris atvēlēts "lady boys". Un tad tev saka: “No lady boys, no lady boys!” Bet sievietes tiešām skaistas...

Pēc tam atkal aizšāvu uz Havaju salām. Sapazinos ar jauniem cilvēkiem un sāku strādāt pie viena džeka, kas nodarbojās ar mēbeļu maiņu. Pēc tam sapazinos ar miljonāru, pie kura tur sērfoju. Un tad sākās kovids, kura dēļ es uz salas nodzīvoju veselu gadu.

Kovids pāri visai planētai

Netiki ārā? Nav jau tā sliktākā vieta, kur pārlaist juku laikus...

Netiku ārā. Nācās pagarināt vīzu. Man bija sešu mēnešu vīza, un pēc tam es to pagarināju. Bet katru reizi, kad pagarini vīzu uz trīs mēnešiem, tev ir jāmaksā 300 dolāru un jāgaida, kamēr izskatīs pieteikumu. Es kādus trīs mēnešus gaidīju atbildi.

No Havaju salām aizbraucu uz Kaliforniju pie tā džeka, ar ko kopā strādājam ar mēbelēm. Sapelnīju naudu un Aidaho nopirku sev sapņu busiņu, jo trešais sapnis (bez Havaju salām un Austrālijas) man bija "Volkswagen T2" busiņš, īsts hipiju dampis. Nopirku to busiņu par 7,5 tūkstošiem dolāru. Tas ir riktīgi lēti. Parasti tādiem cena sākas no 15 pakām.

Atkarīgs no tā, kādā stāvoklī ir braucamais...

Nuja. Man bija bišķi izrūsējis, bet es pats visu atjaunoju. Man neaug rokas no pakaļas, es zinu, kā darboties. Paskatos youtube un visu atjaunoju. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir motors. To viens džeks sataisīja, bet tas izmaksāja padārgi. Beigās kādi 11 tūkstoši iznāca, lai busiņu pabeigtu.

Tad es sāku ceļot no Kalifornijas uz dienvidiem. Pirms tam domājis, ka Amerika nav forša, jo tā man asociējās ar lielām pilsētām. Bet, kad tu izbrauc ārpus lielajām pilsētām, visām Sakramento, Sandjego un brauc pa "First Ocean Road" vai brauc uz Josemītu nacionālo parku vai "Joshua Tree Park".... Tur ir tādi tuksneši – tik skaisti!

Caur parkiem izbraucu ar to busiņu un tad pārbraucu pāri robežai no Sandjego uz Taketu. Sajūta, no ASV nonākot Meksikā, bija kā pārbraucot no pirmās pasaules valsts uz trešo... Tur ceļi tiešām pilnīgā pakaļā, apkārt mētājas tukšas pudeles, viss netīrībā, cilvēki uz ielas taisa ēst, turpat tusē, dzīvo, strādā.

Mans ceļš sākās caur Lejaskaliforniju, kur ir tie lielie tuksneši. Es braucu 12 stundas. Pludmales skaistas. Tur satiku arī džekus no Aidaho, kuri arī bija ar folksvāgenu, tikai T3, to kantaino. Braucu pa kaut kādu bezceļu, pa tuksnesi, gar jūru. Redzēju ugunskuru tālumā, aizbraucu, bet tur priekšā tie džeki. Mēs forši pavadījām vakaru un tad nedēļu notusējām kopā. Tagad viens no tiem džekiem precas un aicina mani uz kāzām uz Meksiku. Jāskatās, braukt vai nebraukt.

Viņš ir amerikānis, bet dzīvo Meksikā?

Jā, viņš tur nopirka zemi. Daudzi amerikāņi tur pērk. Lejaskalifornijā ir forši. Man liekas, ka tā būs nākamā vieta – tāpat kā Kostarika –, kur amerikāņi ieguldīs naudu un uztaisīs biznesiņu.

Izbraucu Lejaskaliforniju ar savu busiņu, bet tad šis saplīsa Lapasā, kur man bija jābrauc ar prāmi pāri līcim. Viens paziņa no Havaju salām ieteica sazināties ar kādu visā pasaulē slavenu folksvāgenu meistaru. Un  izrādījās, ka viņš dzīvo tieši tajā pilsētā, kur tobrīd biju arī es! Aizvedu mašīnu pie meistara: pacēlājs, kas veda mašīnu, izmaksāja 20 dolārus, bet remonts vēl 20 dolārus. Ja zinātu, kādas Meksikā cenas, es jau pašā sākumā mašīnu būtu tur taisījis. Meksikā krāsošana izmaksātu aptuveni 800 dolāru, bet es Amerikā ieguldīju 4000. Man par četrām štukām saremontētu motoru, mašīnu nokrāsotu un vēl varētu uztaisīt atveramo jumtu! Bet nu neko darīt. Tagad es zinu, kur jāremontē mašīnas.

Tad gatavojos ar prāmi braukt no Lapasas uz Masatlanu. Mašīna zema, pludmalē iestigu. Kādas četras piecas stundas raku busiņu ārā ar pannu, kas man bija. Slapjus dvieļus liku zem riteņiem, lai var izbraukt. Beigās kāds amerikānis atbrauca ar džipu un izvilka. Viņam piederēja viesnīca kādā kūrortpilsētā, un viņš uzaicināja ciemos pie sevis. Mēs ar prāmi pārbraucām uz Masatlanu, un tad es 12 stundas braucu līdz pilsētai, kuras vārdu nu jau esmu aizmirsis.

Kādu laiku tur padzīvoju, līdz pie manis no Amerikas atbrauca viena čiepa – pačilojām veselas divas nedēļas. Tad braucām no tās kūrortpilsētas līdz Kankūnai. Es taču cauri visai Meksikai kopā ar to čiepu izbraucu! Zinoši ļaudis man ieteica, lai nebraucu cauri Miočičanas rajonam, kur saimnieko narkokarteļi, tomēr es izdomāju braukt, jo tur ceļš sanāca gar jūru un tur ir mazāk apdzīvots. Braucu pa kalniem un lejām,  te pēkšņi bērns pārskrien pāri ceļam ar dzelzs ķēdēm. Es devu pa mēmajiem. Pienāca sieviete ar dievmātes statuju un prasīja ziedojumu. Kad noziedoju kaut kādus centus, tad noņēma ķēdi.

Normāls rekets...

Braucu tālāk un skatos – stāv divi džipi. No katras mašīnas izkāpa četri džeki ar automātiem. Nodomāju: “Nu ir sūdi!” Un man vēl tā meitene. Biju jau dzirdējis nostāstus, kas karteļu rajonos var notikt ar tūristiem, jau Amerikā man teica: “Nebrauc uz Meksiku, tur ir bīstami!” Vairāk es uztraucos nevis par sevi, bet par savu amerikānieti, jo biju dzirdējis, ka amerikāņus ņem par gūstekņiem un iemaina pret cietumniekiem, kas sēž Amerikā.

Labi, bruņotie džeki mani aptur un kaut ko prasa. Bet es jau neko spāņu valodā tolaik nesapratu. Tagad jau kaut cik varu sarunāties, bet tobrīd varēju tikai censties neizrādīt bailes. Džeki man prasa, ko es daru un kur braucu. Saku: “Sērfošanas tripiņā, braucu uz Čīli!” Man prasa, kas es esmu. Saku: “Leton.” (Latvietis – spāņu val.) Viņi: "Kas tas tāds? Parādi pasi!” Tad sapratu, ka jāsaka, ka esmu no Krievijas. Saku: “Yo soy ruso.” (Es esmu krievs.) Viņi pretī: “O! Ruso! Amigo!” (Krievu draugs!) Es vienkārši biju šokā. Par to meiteni teica: “Bonita mujer.” (Skaista sieviete.) Viņi domāja, ka tā ir ielasmeita, ko esmu paņēmis līdzi. “Jā, bonita. Go, go!”

No tā brīža es sapratu, ka man uz busiņa jāraksta "Yo no soy gringo”, kas nozīmē "es neesmu amerikānis". Viņi slengā amerikāņus sauc par gringo. Es uzrakstīju uz busiņa “Yo soy el ruso” – tolaik jau vēl karš Ukrainā nebija sācies. Un man neviens ne reizi nepiesējās. Nikaragvā pat cilvēki aplaudēja, kad braucu garām. Man vispār kopš tā laika nebija nekādu problēmu.

Kad tikām līdz Kankūnai, mana amerikāņu draudzene aizbrauca. Es devos uz Tulumu, kas ir tāda "fancy place". Visi spirituāli, "fake" spirituāli.

Pēc leģendas tā ir pirmā vieta, kur spāņi Meksikas piekrastē izsēdās...

Bet tur arī tās foršās senotes – ezeriņi zem klintīm. Tur skaisti! Skaista ir arī pludmale, tikai viļņu gan tur nav. Man tur bija garlaicīgi. Kādas divas nedēļas pavadīju Tulumā, tad devos uz Gvatemalu.

Gvatemalā cilvēki ir nabadzīgi, dzīvo zaru būdiņās. Bērnus ved ar traktoriem piekabēs uz skolu pa lietu. Bet tā burvība... Tu izbrauc cauri un aizbrauc uz pasakainu vietu – pie ezera "Lago de Atitlan". Apkārt ciemati. Kad es braucu desmit kilometrus lejā pa kalnu, paņēmu stopētāju, kurš nesa kafiju lejā no kalniem. Viņš man iedeva kafiju – tā bija labākā kafija, ko esmu dzēris dzīvē. Nobraucu lejā. Tur bija kempings ar mājiņām, kas kaut kādam francūzim piederēja. Tur tad arī apmetos. Tāds skats – vulkāns un ezers! Tā vieta ir pasakaina.

 Ja tur būtu viļņi, kur sērfot, un ko man darīt, es tur apmestos uz dzīvi. Varbūt 60 gadu vecumā es tur aizbraukšu un palikšu, ja vēl viss būs saglabājies tik unikāls. Satiku pārīti no Francijas, ar viņiem paceļoju pa Gvatemalu. Tad mēs devāmies pārgājienā uz Fuego – vulkānu, kas ik pēc 20 minūtēm spļauj ārā magmu... Tas kāpiens bija sešas stundas. Vulkāns Fuego bija tāds "highlight", "top of top", ko es no Dienvidamerikas varētu atcerēties visu dzīvi. Gvatemala ir ļoti skaista valsts.

Kad izbraucu cauri Gvatemalai, iebraucu Salvadorā. Pasērfoju.

Salvadora laikam skaitās diezgan bandītiska?

Ir bandītiska, bet ir pilsētas, kur ir forši. Man patika pie jūras –Tunko. Galvaspilsēta Sansalvadora varbūt ir bīstamāka. Bet man ļoti garšoja pankūkas ar sieru, ko viņi taisa. Un man nav bail staigāt pa naktīm. Es vazājos viens pats.

Tev augums metrs deviņdesmit? Tu varētu būt garākais cilvēks Salvadorā!

Metrs astoņdesmit pieci. Man nav bail. Es eju ar smaidu sejā un runājos ar cilvēkiem.

Divas dienas pavadījām Salvadoras kūrortvietās, tad ātri izbraucām cauri Hondurasai, jo tur man nepatika. Pēc tam tikām Nikaragvā. Aizbraucām uz Sanhuanu del Suru, kas skaitās sērfotāju pilsēta. Dzīvošana tur ir maksimāli vienkārša. Kādam anglim tur pieder zeme, viņš vāc kopā hipijus, lai var no dabīgiem materiāliem, piemēram, niedrēm, celt mājas.

Viena no lētākajām vietām, bet tur valda noziedzība. Tur man pielika pie galvas pistoli. 

Vēlāk izkāvos ar vietējiem, jo gāju peldēties pa pliko, bet viņi tā baigi neriskēja ar mani lekties, jo zināja, ka esmu tā kā krievs. Beigās man nozaga maku. Pēc kādām piecām dienām atradu to izmestu bedrē, taču visas bankas kartes bija vietā.

Sapratis, ka netieku uz Kostariku, jo tā vēl kādu mēnesi būs ciet, izdomāju, ka došos uz Havaju salām. Tur sabiju kādu mēnesi, bet pēc tam ar to francūzi kopā audzējām marihuānu Kalifornijā.

Legāli?

Jā. Trīs mēnešus tur padzīvojām. Es strādāju par stundas likmi. Mums bija liela siltumnīca, kur jāregulē temperatūra, jāšpricē zivju mēsli. Nebiju domājis, ka ar augiem vajag apieties kā ar maziem bērniem.

Kārtīgi sapīpējies arī?

Es nepīpēju marihuānu. Vispār kaut kad sen pīpēju, bet ar sirdi palikti slikti un nonācu slimnīcā, kur man iedeva kaut ko nomierinošu. Kopš tā laika sapratu, ka marihuāna nav domāta man. 

Kad biju sapelnījis naudu, atgriezos Nikaragvā, kur biju atstājis mašīnu pie vācieša, kam pieder zeme un hotelīši. Prom biju četrus mēnešus un nebiju rēķinājies, ka džungļos valda liels mitrums, tādēļ vāģis bija sapelējis. Viss pūkā! Pilnīgs vāks! Mašīnu tīrīju kādas divas trīs dienas.

Tobrīd Kostarikas robeža, kas kovid laikā bija slēgta, jau bija vaļā, pārbraucu uz turieni, izceļoju visu piekrasti gar Kluso okeānu, ūdenskritumus, sērfošanas vietas. Aizbraucu uz garāko kreiso vilni, kas ir Kostarikā – Plajapavonesu. Tur nodzīvoju kādas 15 dienas.

Pēc tam braucu uz Panamu. Nekas īpašs, ļoti labi ceļi. Uz visām robežām prasīja sertifikātu vai kovidtestu. Visu laiku kaut kas bija jāmaksā papildus. Aizbraucu uz Bokasu del Toro. Tā ir pirātu ballīšu sala. Mašīna jāatstāj krastā, un tevi pārved uz salu ar kuģi. Vietējie, protams, apčakarē ar cenām.

Paceļoju pa turieni – ļoti skaista sala. Visiem, kas grib braukt uz Panamu, iesaku aizbraukt uz Bokasu del Toro. Tur ir pirāti un pirātu kuģis. Kādu nakti ballējos līdz četriem no rīta, un pie manis pienāca vīrs pilnīgā pālī un teica, ka viņš esot vietējais pirāts, kam vairs nav naudas – vai nevaru viņam mazliet iedot. Teicu: “Es tev nedošu tāpat vien naudu!” Viņš piedāvāja savu cepuri. Es pacēlu to – tiešām tāda smaga. Prasu: “Cik tu gribi par to?” – “Piecdesmit dolāru!” – “Par dārgu. Es došu trīsdesmit.” – “Pārdots!” Kad viņš man to cepuri iedeva, izskatījos pēc Džeka Sperova. Padzīvojos uz kuģiem, kopā ar vietējiem pabraukāju apkārt. 

Biju Panamasitijā. Es nekad dzīvē nebiju redzējis tik daudz debesskrāpju. Tā ir tā vieta, kur lielās kompānijas atmazgā naudu. Iepazinos ar kādu brazīlieti, kas ir pasaules rekordists priekšpiedziņas dragreisā. Paceļojām, kopā noīrējām konteineru, lai pārvestu mašīnas. Pārvešanai vajadzēja pietikt ar divām dienām, taču Kolumbijā divas nedēļas kopā ar brazīlieša brālēnu gaidījām savas mašīnas.

Bijām Kartahenā. Prostitūcija tur ir pašā augstākajā līmenī! Bet ieliņas tajā rajonā, kur mēs dzīvojām... Likās, ka tev uzreiz iešaus lodi galvā, ja iziesi ārā.

Taču kopumā Kolumbija ir ļoti skaista valsts, varētu būt man viena no mīļākajām – garākās palmas pasaulē, skaists tuksnesis, klints, kurā ir trepes uz augšu. Skaists, sakopts reģions, bet galvaspilsēta – ne tik ļoti. Slavenā narkobarona Pablo Eskobara dzimtā Medelina – ziniet, Eiropā ir maz tik sakoptu pilsētu. Sarkanas mājas, vīnogulāju alejas, kalni apkārt. Jā, viņš taisīja netīru naudu, bet arī ieguldīja to pilsētā.

Kolumbijā man patika spāņu valoda. Katrā vietā valoda ir citāda, bet Kolumbijā tāda mīksta, viegli saprast. Un tur ir ļoti skaistas sievietes, kuras par savu skaistumu nekautrējas.  Pakoķetē ar tevi: “Ay, papito!”, ne tā kā Latvijā. Iesaku cilvēkiem turp braukt – nav nekā bīstama, tur ir jaukas ballītes, valodu kursos var mācīties, ir skaistas pludmales.

Vēl bijām tādā pilsētā Ipjalesā. Tur ir ļoti senlaicīga baznīca ielejā starp kalniem, ar rozēm apvīta.

Eskobars, starp citu, ļoti mīlēja rozes...

Man arī ļoti patīk rozes. Šajā ziņā mēs esam radnieciski! Man tiešām patika Kolumbija.

Pēc tam aizbraucu uz Ekvadoru. Aizbraucām uz galvaspilsētu Kito, kas atrodas gandrīz 3000 metru virs jūras līmeņa. Satiku kanādiešus, ar kuriem kopā paceļoju pa Ekvadoru. Uzkāpām 4600 metru augstajā Kotopaksi vulkānā. Varēja arī augstāk kāpt, bet tad būtu vairāk jāmaksā. Izceļojām Banjosu – tā ir ekstrēmu sporta veidu cienītāju pilsēta, bet tur ir arī ūdenskritumi, ballītes. Ļoti skaista un lēta vieta. Cilvēki Ekvadorā cīnās par katru kapeiku. Piemēram, pusdienu piedāvājums bija par 2,55 dolāriem – zupa, frī kartupeļi, vista, salāti un sula.

Tad mēs aizbraucām uz Montanjitu. Tā ir lielākā ballīšu pilsēta Ekvadorā. Tur katru dienu līdz rītam notiek ballītes. Kopā ar kanādiešiem kādu nedēļu tur nodevām uguņus. Uztaisījām tetovējumus “Porque no?”, jo katru reizi, kad kāds ko pajautā, atbildi: “Porque no?”

Kāpēc ne?

Nuja. Tad braucu uz Peru. Peru arī kovida dēļ bija ciet. Kopā noceļoju pa Kolumbiju un Ekvadoru kādus trīs mēnešus. Beigās satiku čomu, to dragreisa braucēju, kurš arī Kolumbijā bija atstājis mašīnu. Mūsu ceļi atkal krustojās. Bijām pie pierobežas pilsētas Mačalas, kur mūs nelaida pāri. Bijām dusmīgi, uzrakstījām vēstniecībai uz Brazīliju, uzrakstījām Peru, rakstījām visiem, bet mūs tik un tā nelaida cauri. Es pat paņēmu ratiņkrēslu un uztaisīju "disabled" kartīti, ka man ir problēmas ar veselību. Mēģināju pārbraukt pāri ar ratiņiem. Tāpat nelaida.

Tā nu nācās uz pāris mēnešiem atkal aizlidot uz Havaju salām pie paziņām. Kad atbraucu atpakaļ, Peru robeža beidzot bija vaļā. Sāku ar Lobitosu – sērfošanas pilsētu. Tad braucu uz garāko vilni pasaulē, kas iet pa kreisi. To vietu sauc Čikama. Vietējie teica, ka jābrauc uz kalniem, un kalni Peru tiešām ir skaisti.

Andi?

Jā. Kalnos pavadīju kādas trīs nedēļas, izbaudīju visus vietējos maršrutus. Vienmēr, kad devos pārgājienā, iznāca sešu stundu gājiens, pa ceļam bija ezeri. Paņēmu dvieli, peldenes un nopeldējos zilajos ūdeņos. Kalnos ir baigi grūti elpot, arī mašīnai grūtāka gaita – gaiss neiet tik daudz iekšā, sāk slāpt nost. Pa nakti nevarēju gulēt, jo bija grūti elpot. Vietējie teica, ka jākošļā kokas lapas, tad varēju kādu stundu divas pagulēt. Pēc tam mazliet paceļoju pa Limu.

Epiloga vietā

Bet tagad atkal esi uz brīdi atskrējis līdz Latvijai?

Biju runājis ar mammu, ka jāatbrauc uz Latviju, jo māsai bija piedzimis bērns, māsīcai arī bija piedzimis bērns, brālēns precējās, omei – 80 gadu jubileja... Visu apvienoju, jo kovida laikā man opis bija nomiris, bet es nevarēju atbraukt.

Atstāju mašīnu Peru, Limā, un tagad esmu Latvijā. Jau nevaru sagaidīt, kad braukšu prom, jo man te ir garlaicīgi – dzīve par lēnu! Pēc divām nedēļām es došos atpakaļ uz Limu, tad braukšu uz Kusko, Maču Pikču, Varavīksnes kalniem, tad pārbraukšu pāri uz Bolīviju. Es gribu aizbraukt uz mērkaķu fermu, pastrādāt tur kā brīvprātīgais. Tas tāds mazs sapnis, paskatīties, kā ir būt ar mērkaķiem, pats mož par mērkaķi palikšu.

Mērkaķi tev plēsīs bārdu!

Tad iedošu pa muti uzreiz!

Tālāk gribu paceļot no Bolīvijas uz Čīli, gar pašu krastu uz Patagoniju. Domāju, tur nonākšu novembra beigās. Tad pārbraukšu uz Argentīnas pusi un tad uz augšu līdz Urugvajai un Paragvajai. Tad uz Brazīliju – pie tā džeka, dragreisa braucēja, jo viņam daudz sekotāju, kas zina arī par mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem un prasīja, kad es būšu klāt, jo daudzi pieteikušies pārkrāsot manu mašīnu.

Tagad es krāju naudu jahtai. Ja kāds sponsors grib pieteikties Latvijā un iedot man naudu – droši! Neatdošu atpakaļ! (Smaida.) Nē, nē, jokojos. Pats nopelnīšu, man neko nevajag!

Kā jahtu nosauksi?

Es nezinu. Mašīnu sauc "Sunset" – "saulriets". Bet jahtu...

...varbūt "Sunrise"?

Varbūt "Aleksis". Krusttēvam apsolīju, ka nosaukšu jahtu viņa vārdā.