Ukraiņu unikālās Lieldienu olas - filigrānā meistarība, ko šogad aizēno nekristīgie Krievijas sātanisti. FOTO

Diemžēl šogad ukraiņi nespēj visā krāšņumā parādīt šo savu meistarību, bet viņos valda pārliecība, ka nākamgad atbrīvotajā Ukrainā valdīs miers un atkal varēs nodoties meistarībai klāt un krāsot krāšņu svētku galdu.

Ne viens vien latvietis bijis sajūsmināts par šo ukraiņu meistarību. Piemēram, latviešu rakstniece Irma Grebzde (1912-2000), kura savu lielāko radošā mūža nogriezni pavadījusi trimdā, savā romānā “Tu nepateici ardievas” par to raksta: “…ukraiņu Lieldienu svinēšana bija kaut kas lielisks! Tādus galdus un ēdienus Ildze nekur citur nebija redzējusi. Bez tam cilvēku laipnība bija jauka.”

Ukraiņu brīnišķīgā meistarība svētku olu krāsošanā:

Visā pasaulē ir izslavētas krāšņās ukraiņu svētku krāsotās olas, kas pelnījušas ierakstu pasaules nemateriālā kultūras mantojuma šedervu sarakstā. Ukraiņi ir vieni no prasmīgākajiem un virtuozākajiem svētku olu meistariem.

Ukraiņi it nebūt nepretendē uz olu krāsošanas un dekorēšanas monopolu, to drīzāk piešķir citi, kuri sajūsminās par viņu meistarību un ukraiņu svētku olas ierindo savu mākslas šedervu plauktos.

Ukrainas Lieldienu olu krāsošanas tehniku sauc par “pysanky” (šis vārds atvasināts no darbības vārda “rakstīt” ukraiņu valodā). “Pysanka” ir Lieldienu ola ar ornamentu-zīmējumu slāvu tradicionālajos rakstos. Vēsturnieki un etnogrāfi norāda, ka “pysanky” atspoguļo ne tikai kristīgās, bet arī pagānu arhaiskās idejas par Visumu, un, iespējams, ukraiņi olas pavasara svētkos krāsoja vēl pirms kristietības ienākšanas Ukrainā. Tomēr pamatotu pierādījumu, kas to apstiprinātu, nav.

“Pysanka” olu pagatavošanas veidi ir dažādi, tie katrā ģimenē ir atšķirīgi, bet pamats visam šim procesam ir viens: olas novāra, pievienojot nelielu daudzumu sodas, tad olas liek vājā etiķa šķīdumā, un pēc to nožūšanas sākas krāsošanas process. Uz olām uzklātajiem rakstiem ir sava nozīme, ko izdomājis pats olu krāsotājs.

Vispirms uz olas ar vienkāršu zīmuli tiek uzzīmēta raksta skice. Tad sākas sarežģītākais: ar speciāla instrumenta palīdzību olas virsma, kas nav paredzēta krāsošanai, tiek pārklāta ar karstu vasku, tad olu nolaiž traukā ar krāsu. Kad ola ir nokrāsota, to izņem un nosusina. Pēc tam olu atkal pārklāj ar otru vaska kārtu, un atkal olu krāso, un tā ne vienu reizi vien. Beigās olu “apstrādā” ar sveces liesmu un nosusina ar salveti.

Vārdu sakot, ukraiņu Lieldienu olu krāsošana ir ne tikai filigrāna meistarība, bet mūsdienu terminoloģijā to var uzskatīt arī par veselu industrijas nozari, kuru diemžēl nekristīgie Krievijas sātanisti šogad ir sagrāvuši.

Šai sakarā vietā piebilst, ka pārsvarā Ukrainā pareizticīgie jau vairākus gadus nav vis saistīti ar Maskavas patriarhātu, bet gan ar Konstantinopoles patriarhātu, jo pēc Krievijas agresijas, kas iezīmējās ar Krimas okupāciju, “aizgāja” no Maskavas kanona.