Rūta Dvinska pozē atklātā fotosesijā un stāsta, cik viegli kļūdīties, stāstot laika ziņas

Nesajaukt Alūksni ar Liepāju

Pāriešana no "Māmiņu kluba" uz laika ziņām uzskatāma par karjeras kāpumu vai kritumu?

Teorētiski tā ir atgriešanās tur, no kurienes jau esmu nākusi, taču tajā pašā laikā tas ir jauns sākums. Un tas noteikti ir iespējām bagātāks, nekā būtu mana palikšana "Māmiņu klubā". Dzīvē jau viss laikam notiek likumsakarīgi – kad es pievienojos Māmiņu klubam, tas notika pareizā laikā un vietā. Taču vienā brīdī mani sāka biedēt doma par to, kas notiks, ja es tur palikšu un nekas nemainīsies. Un šī doma mani biedēja vairāk nekā iespējamā pakāpšanās soli atpakaļ, kaut gan es saprotu, ka daļa cilvēku to uztver tieši tā. Jā, es vēl gadiem ilgi varētu skatītājiem svētdienas rītos teikt “Labrīt!”, taču diezgan labi apzinos, ka nekur īpaši tālāk tas neved. Savukārt atgriešanās ziņu dienestā un pievienošanās lielam medijam paver krietni plašākas iespējas. Laika ziņas jau nav šo iespēju galējā robeža!

Tu uztraucies par vienādajiem svētdienu rītiem, taču laika ziņas jau arī ar īpašu daudzveidību neizceļas…

Īstenībā mēs Latvijā šajā ziņā varam būt laimīgi, jo mums laika ziņās ir daudz ko vēstīt. Saulainākās zemēs darbs laika ziņu departamentā droši vien ir garlaicīgāks. Taču stāsts jau nav par to, ko stāstīt ziņās, bet gan par tām iespējām, kas ir ziņu dienestā. Ziņas ir ziņas – tā ir fundamentāla vērtība! Ko darīšu tālāk – tas lielā mērā būs atkarīgs no manis pašas.

Esi jau iemācījusies ar apburošu smaidu no ekrāna solīt dažādas riebeklības – slapju sniegu un brāzmainu vēju, piemēram?

Laika ziņu cilvēki parasti ar lielāku sajūsmu stāsta par lietu un vēju nekā gaida tās mierīgās un jaukās dienas, par kurām viss, ko vari pateikt – ka būs burvīgs laiks. Jo, izstiepies vai saraujies, ar laika ziņām tev tās divas vai trīs minūtes ir jāaizpilda jebkurā gadījumā. Bet, ja turpmāko triju dienu prognozē ir plus 27 un saulains, tad neatliek nekas cits kā sākt skatīties, kas šajā dienā ir noticis agrākos gados vai kādas ir kopējās tendences, kas mainīsies mēneša garumā. Vārdu sakot, mēģināt kaut kā aizpildīt laiku. Tāpēc dažādas stihijas no mūsu viedokļa ir labāks temats.

Vai, sākot darbu laika ziņās, ir jāiziet kaut kāds apmācību kurss, kurā iemanās atšķirt ciklonu no anticiklona un tādā garā?

Protams, tās ir lietas, kas jāapgūst. Kad pirmo reizi sāku strādāt laika ziņu departamentā, tad mēnesi vai divus to visu mācījos. Turklāt vakara ziņās ir īpaša laika ziņu pasniegšanas specifika. Piemēram, jāapgūst attiecīgā valoda, jo parasts vidusmēra cilvēks jau ikdienā, runājot par laiku, neizmanto tādus terminus, kādi ir iegājušies laika ziņu cilvēku valodā. Kāds laiks paiet, kamēr apgūsti visu šo terminoloģiju.

Otra problēma ir tīri fiziska ziņu pasniegšana, jo es jau stāvu pie zaļa fona – nekā cita aizmugurē nav. Bet man ir jāskatās kamerā un jāstāsta par to, ko es redzu ekrānā, kas atrodas no manis pa kreisi, turklāt tur pati sevi es redzu spoguļattēlā.

Tātad sajaukt puses un Valmieras vietā parādīt Kuldīgu ir diezgan vienkārši?

Tieši tā! Turklāt savulaik, kad strādāju LNT, mums visas grafikas bija uz otru pusi! Izklausās tas varbūt smieklīgi, taču, kad tagad pirmo reizi nostājos pie tā zaļā palaga, tad sapratu – opā, te taču viss ir otrādi! Ir diezgan grūti pārslēgties, ja esi pieradis, ka visu laiku Alūksne tev ir bijusi pie labās rokas, bet tagad tajā vietā ir Liepāja. Vēl, protams, jāapgūst avoti, kur var atrast informāciju par laika ziņām, jo mums jau neviens visu gatavu priekšā nenoliek.

Tiešām viss jāmeklē pašam?

Jā, viss jādara pašam. Un mēs jau arī nelasām laika ziņas no papīra vai ekrāna – mēs tās stāstām no galvas. Būtībā tas ir informācijas kopums, ko paši esam izzinājuši un tad tālāk pasniedzam cilvēkiem saprotamā valodā. Nekādas špikeru mašīnas mums nav. Visa informācija jāpatur prātā un to divu vai triju minūšu laikā vienkāršā valodā jāpastāsta, lai cilvēki zinātu, ko viņiem rīt vilkt mugurā.

Diezgan plašas iespējas kaut ko salaist dēlī…

Visplašākās! Fonā gan ir karte, uz kuras sarakstīti visi cipari un grādi, tāpēc parasti jau cilvēki skatās uz tiem, un, ja netīšām sajauc plusus ar mīnusiem vai kādu ciparu, tad pavisam maldināšanā jau skatītāji tomēr netiek vesti. Taču kaut ko sajaukt tiešām ir viegli.

Sarunas par svarīgo

Lai vai kā, laika ziņās tu noteikti esi ieguvusi lielāku vīriešu auditoriju nekā strādājot Māmiņu klubā, ko diez vai skatījās daudz stiprā dzimuma pārstāvju…

Tā tas noteikti ir. Auditorijas noteikti ir stipri atšķirīgas. Taču mani bērni ir mana lielākā bagātība un galvenā prioritāte, tāpēc Māmiņu kluba auditorija vismaz pa daļai noteikti saglabājas kaut vai manā Instagram profilā. Tur es tāpat turpināšu runāt par aktuālajām lietām. Savukārt laika ziņas ir mans darbs, kas man tiešām patīk. Tā ka kopumā es esmu tikai paplašinājusi savu auditoriju un arī savas iespējas.

Tev ir arī savs podkāsts. Kā tad vispār ir pareizi – podkāsts vai raidieraksts?

Latviski pareizi būs raidieraksts. Kaut gan es pati saku “podkāsts”, jo šis apzīmējums cilvēkiem ir labāk saprotams. Jā, man ir podkāsts ar nosaukumu Funktieris. Tas ir  tāds kā pandēmijas laika bērniņš, kas tapa ne gluži tāpēc, ka man nebūtu bijis ko darīt, bet gan sasparojoties projektam, kas jau sen bija iecerēts. Kad studēju augstskolā žurnālistiku un studijas jau tuvojās noslēgumam, tad man šķita, ka televīzija – tā tik ir lieta! Jau prakses laikā biju sākusi tur strādāt, un man ļoti patika. Bet radio man tolaik likās kaut kas sens un senils – nu kurš gan vispār iet strādāt uz rādžiņu?! Kaut kāds joku medijs!

Nezinu, kur man bija radies tik muļķīgs priekšstats, jo tagad es domāju pavisam citādi. Audio formāts man šķiet ļoti saistošs, un pēdējos gados es radio ierakstus esmu patērējusi lielā daudzumā – galvenokārt tāpēc, ka dzīvoju Siguldā un klausos pa ceļam uz Rīgu. Protams, arī radio ir forša štelle, bet raidieraksti man patīk labāk, turklāt parasti tie ir stundu gari.

Tā nu es podkāstu vidē ievilkos kā klausītājs. Lielā mērā mani tur ievilka mans vīrs, kurš jau pirms vairākiem gadiem sāka pirms gulētiešanas klausīties podkāstus. Es tad brīnījos – kādēļ gan vienmēr jāiet gulēt ar austiņām, turklāt vēl klausoties kaut ko par sportu? Cik var šito klausīties? Bet tad atradu savu podkāstu nišu, kas stāsta par veiksmīgiem cilvēkiem. Negraizītas intervijas stundas vai pusotras garumā, kurās slaveni cilvēki stāsta par to, ko ir paveikuši. Televīzijā un radio jau laiks ir nauda, tāpēc parasti intervijas tiek īsinātas, savukārt podkāsts ļauj dzirdēt pilnas sarunas.

Un tad nospriedi, ka tev arī tādu vajag?

Jā, es gribēju veidot izsmeļošas un dziļas sarunas ar mūsu pašu cilvēkiem, kuri kaut ko dara un rada un kurus mēs uzskatām par veiksmīgiem. Gribēju uzzināt, kur tad meklējama viņu veiksmes atslēga. Tā tapa Funktieris, kuram tūlīt būs gads. Jau no paša sākuma tas ir turējies topos un ir viens no klausītākajiem.

Cik tad liela ir tā auditorija?

Kā nu kurai epizodei. Veiksmīgākajām un senākajām, kas ir vairāk klausītas, piemēram, ar Renāru Zeltiņu, ir bijuši kādi 9000 klausītāju. Pirmajā nedēļā pēc iznākšanas parasti epizodi noklausās ap diviem tūkstošiem, pēc tam klausījumu skaits aug pamazām. Forši ir tas, ka podkāsts vienmēr ir pieejams, tam nav derīguma termiņa – var klausīties arī gadu vecu ierakstu.

Podkāstu vidē nav milzīga konkurence?

Tā jau saka, ka tagad ikvienam ir savs podkāsts, taču es tam īsti nepiekrītu, jo mums šī kultūra vēl ir bērnu autiņos. Jā, piedāvājums ir lielāks nekā pieprasījums, taču jāņem vērā, ka latvietis jau vēl tikai mācās klausīties podkāstus. Tāpēc šis ir labs laiks, lai lēktu šajā vilcienā iekšā, jo pēc kāda brīža podkāsti kļūs arvien aktuālāki. Pasaulē šī vide ir ļoti piesātināta, taču latviešu valodā podkāstu nav nemaz tik daudz. Jāņem arī vērā, ka šajā jomā ir visplašākās iespējas veidot nišas podkāstus un uzrunāt ļoti konkrētu auditoriju. Un, ja viņi tevi ir sadzirdējuši, tad šī auditorija ir uzticama. Par konkurenci Latvijā īsti nevar runāt arī tāpēc, ka pie mums šī vide vēl nav monetizēta un podkāstu veidotāji būtībā nodarbojas ar labdarību.

Tātad tas ir vaļasprieks, nevis peļņas avots? Tu podkāstam veltī daudz laika, taču pretī neko nesaņem?

Jā, tā var teikt, kaut gan, no otras puses, es pretī saņemu atgriezenisko saiti un saturīgas sarunas, kas ir tāda emocionālā vērtība, ko par naudu nopirkt nevar. Kaut gan nākotnē es domāju par to, lai varētu savu podkāstu monetizēt. Pagaidām to ir grūti izdarīt, jo reklāmdevēji vēl šo tirgu īsti neizprot. Taču kaut kad jau tas mainīsies. Rietumos viss jau notiek, gan jau atnāks arī līdz mums.

Pieņemts domāt, ka mūsdienās vinnē tas medijs, kas savu vēsti nodod maksimāli īsā formā – "Instagram" un "TikTok| ir labākie piemēri. Savukārt podkāsts ilgst stundu. Kā tad šāds formāts vispār var izdzīvot?

Pretruna ir acīm redzama, vai ne? Vizuālajos medijos tiešām īsais formāts labi strādā – nu jau vairs nav runa pat trim minūtēm, bet gan desmit sekundēm, jo ilgāk cilvēki nespēj noturēt uzmanību, lai cik tas nebūtu skumji. Taču auditorijas ir dažādas, turklāt podkāstu var klausīties, darot kaut kādus citus darbus – tīrot māju, braucot automašīnā, ejot pastaigā ar bērniem.

Meitene uz slēpēm

Dzirdēju, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir kalnu slēpošana?

Jā, man visa ģimene ar to ir bijusi saistīta, mans tētis savulaik pat bija PSRS izlasē. Tā nu arī mēs visi izaugām ar slēpošanu. Esmu pateicīga, ka vecāki mūs ar brāli uzlika uz slēpēm, kaut gan man nekādu brīnumainu sasniegumu šajā sporta veidā nav. Man labāk padevās dejošana. Taču slēpošana man deva daudz draugu un ļāva ceļot pa pasauli un redzēt daudzas fantastiskas lietas. Kaut gan skolēnu brīvdienās, kad mūs sēdināja autobusā un diennakti veda uz Austriju, es galīgi par to nebiju sajūsmā un domāju, kā mani skolasbiedri ar ričukiem braukā un tusē pa Siguldu… Bet man jābrauc uz kaut kādiem stulbiem Alpiem! Taču ar laiku jau domāšana mainās, un tagad es esmu pateicīga par šiem braucieniem. Abas manas meitas arī ir uzliktas uz slēpēm, un, lai gan man nav nekādu sapņu par viņu sportiskajiem sasniegumiem, es priecājos, ka viņām patīk iet uz treniņiem un viņas dzīvojas svaigā gaisā.

Kur ir labākās vietas slēpošanai?

Latvijā jau neko daudz vairāk par Siguldas pilsētas slēpošanas trasi es nemaz nezinu! Ja runājam par pasauli, man ļoti patīk Cermata Šveicē – tā ir brīnišķīga pilsētiņa, kurā var nonākt tikai ar vilcieniņu, bet mašīna jāatstāj lejā. Pašā pilsētiņā nav nevienas automašīnas, tikai elektrokarti, bet gaiss ir tik retināts, ka pat sērkociņu nevar uzšķilt. Tur jūtos ka pasakā. Pēdējais kopīgais ģimenes brauciens mums bija ieplānots tieši uz turieni, taču sākās pandēmija un nekur netikām. Austrijā jauka vieta, kas patīk latviešiem, ir Bādgašteina, bet Itālijā – Livinjo.