Pirmais vijolnieks Latvijas okupantu orķestrī: Nacionālās operas kauns un negods Pēteris Smilga
Tieši pirms 80 gadiem, 1941. gada aprīlī, padomju okupācijas vara mūsu Nacionālās operas direktora krēslā iesēdināja vijolnieku, čekistu un odu veltītu “visu tautu tēvam” Staļinam sacerētāju Pēteri Smilgu. Viņš Nacionālās operas, kura jau bija pārdēvēta par LPSR Operas un baleta teātri, vadītāja amatā pabija vien pāris mēnešus – līdz jūnijam, kad Latviju okupēja nacistiskā Vācijā, un devās uz fronti, nesot “gara gaismu” PSRS pusē karojošiem latviešu gvardistiem.
Smilga Latvijas mūzikas vēsturē nav atstājis tās skaistākās jeb skanošākās lappuses, viņa pienesums latviešu skaņu mākslai drīzāk vērtējums kā nacionālās mūzikas graušana un iznīcināšana, ko viņš varēja veikt pāris gadu desmitus, jo padomju Latvijas “partija un valdība” viņam bija uzticējusi visnotaļ atbildīgus amatus – Nacionālās operas direktors, Valsts Konservatorijas un Rīgas Filharmonijas direktors, Komponistu savienības atbildīgais sekretārs. Amati, kuri Krievijas Valsts simfoniskā orķestra Maskavā otrajam vijolniekam, pirms Latviju okupēja PSRS, pat visrožainākajos sapņos nerādījās. Viņam palaimējās izsprukt no 1938. gadā Staļina īstenotās PSRS latviešu apšaušanas kampaņas un pēc pāris gadiem uzrasties kā “nacionālajam kadram”, kura uzdevums bija iznīcināt Latvijas valsti, pie tam šai gadījumā vārda tiešā nozīmē, tajā spēlējot pirmo vijoli. Viņš bija ne tikai okupētās Latvijas mūzikas dzīvi regulējošos amatos, bet arī Valsts konservatorijā mācīja vijoļspēli.
Padomju Latvijas pirmais vijolnieks
Līdz 1940. gadam Latvijā par tādu Pēteri Smilgu un viņa pienesumu mūzikā nekas nebija dzirdēts. Bet 1941. gada aprīlī visos tolaik centrālajos laikrakstos parādījās īsa ziņa, ka par Latvijas PSR Operas un baleta teātra direktoru nozīmēts Pēteris Smilga. Savukārt iepriekšējais Operas direktors – operdziedātājs Aleksandrs Viļumanis “pēc paša lūguma” bija pazeminājies amatā līdz Smilgas vietniekam.
Padomju varai Nacionālajā operā, kad tai tika ievērojami palielināts budžets, lai Latvijas PSR Mākslas dekādei Maskavā sagatavotu Alfrēda Kalniņa sakomponēto pirmo latviešu nacionālo operu “Baņuta”, vajadzēja savu uzticamu un ideoloģiski pareizi izskolotu vadītāju, un, protams, arī nacionālo kadru – vislabāk Krievijas latvieti. Tāds arī atradās Krievijas Valsts simfoniskā orķestra mūziķu vidū – otrais vijolnieks Pēteris Smilga. Pie tam vairāk nekā ideoloģiski pareizi noskaņots - bijis gan čekists, gan komponējis odas stahanoviešiem un Staļinam, gan pēc boļševiku apvērsuma jaunās padomijas galvaspilsētas Maskavas skaņražus sācis vest “uz gaišo nākotni” - komunismu. Pirms nokļūšanas “padomju mūzikas saulītē” viņš pēc boļševiku apvērsuma Krievijā aktīvi darbojies arī Valsts drošības komitajas (VDK) priekštecē – Viskrievijas Ārkārtas komisijā.
Pirmskara okupācijas gadā Nacionālā opera uzreiz tika pārdēvēta par LPSR Operas un baleta teātri, jo taču nevarēja pieļaut, ka okupētajā zemē varētu būt kaut kas “nacionāls”. Sovjetizācijai pakļauto iestāžu vadībā tad arī ielika Maskavas latviešu tautības emisārus, starp kuriem pirmo vijoli spēlēja Pēteris Smilga. Viņa kā skaņraža nopelni jau sen kā izgaisuši, un noklausīties viņa sakomponēto ir gluži vai neiespējamā misija, ja vien kaut kur bēniņos jums nav saglabājušās pāris vecas “Melodijas” skaņuplates, kurās ieskaņotas Pētera Smilgas tautasdziesmu par darba tikumiņu apdares bērnudārzu grupiņām.
Operā nav pat viņa fotogrāfijas
Smilga ir tik aizmirsts, ka, jautājot par viņa personību Nacionālajā operā, ko tā var par viņu pateikt sakarā ar iecelšanu par operas direktoru pirms 80 gadiem, pat neatradās viņa fotogrāfija. Nacionālās operas sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile Jauns.lv teica: “Foto ar Pēteri Smilgu operas direktoru mapē nav, viņa personīgā lieta ir nodota Latvijas Valsts arhīvam”.
Šajā gadsimtā visplašāk Smilgas personība izgaismota muzikologa Dr. art Arnolda Klotiņa apjomīgajās monogrāfijās par mūziku okupētajā Latvijā – “Mūzika okupācijā” (2011) un “Mūzika pēckara staļinismā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944-1953” (2018). Viņa vārds, sevišķi pēdējā monogrāfijā, minēts samērā bieži, bet pārsvarā tikai tā “garāmejot”, jo viņš nav bijis skaņradis, koncertu organizētājs vai izpildītājmākslinieks, bet gan tikai valdības un partijas funkcionārs, kurš saviem “pārraugāmajiem” tikai gandējis dzīvi un radošās izpausmes.
Lūk, Arnolda Klotiņa sniegtais Smilgas raksturojums grāmatā “Mūzika pēckara staļinismā”: “Tolaik bija tāds Pēteris Smilga – ļoti slikts komponists un vidējs altvijolnieks, kurš gāja pilnīgā Arvīda Pelšes (kompartijas Latvijas centrālkomitejas pirmais sekretārs, kurš rūpējās par padomju Latvijas ideoloģisko tīrību) pavadā. Pelše Latvijai bija pamatīgs lāsts. Viņš savos referātos nemitīgi gānīja mūziku: “buržuāziskie nacionālisti” bija gandrīz visi komponisti, vēl bija arī “fašistu roklaižas””.
Savazātas un alkoholā izmērcētas rozes
Divos mēnešos, ko Smilga pavadīja operas direktora krēslā, LPSR Operas un baleta teātrī jauniestudējumu nebija. Cik noprotams, viņa galvenais rūpju bērns bija “Baņutas” sagatavošana Maskavas latviešu kultūras skatei, un pat tika noorganizēta tās skatīšanās slēgtai publikai. Par to Klotiņš grāmatā “Mūzika okupācijā” raksta:
“Publisku pirmizrādi “Baņutas” iestudējums toreiz nepieredzēja, kritikas vērtējumi balstījās 9. jūnija pieņemšanas izrādē un 13. jūnijā slēgtā pirmizrādē lūgtai publikai. Var secināt, ka abas bijušas tipiskas “valdības izrādes”- ar drošības spēku klātbūtni aizkulisēs un labu tiesu lūgtu viešņu “īsās zeķītēs” zālē. Par šīm izrādēm (operdziedātāja) Milda Brehmane-Štengele glabāja netīkamas atmiņas.
“Skatuvi ielenca miliči, operā ložņāja apbruņoti čekisti. Ejot uz skatuvi, aktieri puskrēslā saskrējās ar miličiem. “Baņutas” komponists Alfrēds Kalniņš un režisors Zariņš nosēdināti tālu aizmugurē, kaut kur otrā balkonā. Pirmizrādes starpbrīžos “augstā pieņemšanas komisija” operā dzīroja. Tūkstošiem sarkanu rožu vija galdus, tepiķi sedza grīdas. Pēc dzīrēm, otrā dienā maskavietis Smilga māksliniekus apveltīja ar savazātām un dzērienos izmērcētām dzīru galdu puķēm. Kāda atzinība…”
Maskava tā arī nepiedzīvoja “Baņutas” izrādi, jo sākās PSRS un nacistiskās Vācijas karš, kas neļāva PSRS galvaspilsētā sarīkot Mākslas dekādi, kas liecinātu par jaunās padomju republikas – Latvijas PSR laimību Staļina konstitūcijas zemē. Sākoties karam, Smilga aizlaidās uz Krieviju, kur viņam atradās silta vietiņa – viņš kļuva par sarkanarmijas latviešu strēlnieku 43. divīzijas kluba un ansambļa vadītāju.
Dziesmu svētki – “buržuāziskās Latvijas” komunistu sanāksmes
Pēc kara Smilga atgriezās Latvijā un te viņam atkal atradās siltas vietiņas mūzikas ideoloģiju pārraugošajās iestādēs. Viņš bija gan Filharmonijas direktors un LPSR Komponistu savienības atbildīgais sekretārs, gan Konservatorijas rīkotājdirektors un vijoļspēles pasniedzējs. Nekādu izcilu mūziku viņš neradīja, naudu it labi varēja pelnīt ar citu sacerētās mūzikas kritizēšanu. Rakstu avotos var atrast vien norādes, ka viņš sakomponējis pāris Staļinam veltītu dziesmu un dziesmiņas par darba tikumu bērnudārzniekiem. Var noprast, ka partijas un valdības spicē viņa “talants” augsti kotējās, jo tolaik ne jau kuram katram tika “godpilnais uzdevums” sacerēt mūziku Staļinam veltītajām slavas odām, to varēja izpelnīties tikai ideoloģiski pareizas uzvedības skaņraži ar partijas rekomendācijām.
Un rekomendācijas viņš pelnīja, presē publicēdams savus pseidozinātniskos traktātus. Piemēram, 1948. gada mēnešraksta “Karogs” 1948. gada aprīļa numurā publicēts viņa apcerējums “Formālisms mūzikā”, kurā autors nolamā teju visus latviešu komponistus, jo viņi rada tikai “nacionālu” mūziku, kurā izpaliek “sociālistiskais saturs”. Savukārt īpaši “nozīmīgu atklājumu” Smilga 1947. gada 7. martā publicēja laikrakstā “Literatūra un Māksla”, kurā pierādīja, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā notikušie Dziesmu svētki nebija nekas vairāk kā apzinīgās latviešu tautas daļas politiskās demonstrācijas pret “buržuāziski-fašistisko režīmu” un slepenas komunistu sapulces:
Autors lasītajiem iegalvo, ka neatkarīgās Latvijas dziesmu svētki bijuši ieslēgti šovinistiskas šaurības un pašizolācijas lokā: buržuāziskās Latvijas dziesmu svētki kalpojuši kompartijai kā ass šķiru cīņas ierocis, jo kori un dziedāšanas biedrības ļoti plaši izmantoti kā legālas organizācijas partijas sakaru uzturēšanai ar tautu.
Smilgas darbības analīzei pievērsies ar ASV latviešu koru apvienības žurnāls/rakstu krājums “Latvju Mūzika”, kurš 2004. gadā raksta: “Pētījot Latvijas Komponistu savienības pirmo pēckara gadu apspriežu sēžu protokolus, tajos atrodam Pētera Smilgas uzbrukumus komponistiem, kuru daiļrade neslavināja pastāvošo režīmu.
Ne jau visiem piemita Jāņa Ivanova (ievērojams latviešu komponists, simfoniķis – red.) uzdrošināšanās, kad uz Pētera Smilgas kareivīgi uzbrūkošo jautājumu: “Kādos ratos jūs sēžat un uz kuru pusi braucat?”, viņš latgaliskā spītībā atcirtis: “Es sēžu pats savos ratos un zinu, kur braucu! Un jums, Smilga, par to nav nekādas daļas!””.
Pareizā partijas mūzikas ģenerāllīnija
Plašāka publika par Smilgas “slavas pilno” dzīves ceļu uzzināja tikai 1968. gadā, kad laikrakstos “Rīgas Balss” un “Literatūra un Māksla” tika publicēti viņa nekrologi:
“12. septembrī pēkšņi stājusi pukstēt sarkanā latviešu strēlnieka, komponista, docenta, personālā pensionāra, PSKP biedra kopš 1919. gada Pētera Smilgas kvēlā sirds. P. Smilga dzimis 1901. gadā Rīgā strādnieka ģimenē. Oktobra revolūcijas laikā viņš aktīvi piedalās Maskavā padomju varas izcīnīšanā un nostiprināšanā. 1919. gadā P. Smilga brīvprātīgi iestājas latviešu strēlnieku pulkā, piedalās cīņās pret baltgvardu ģenerāļa Mamontova vienībām, bet 1920. gadā ir Dienvidrietumu frontes armijas štāba politdaļas darbinieks. 1921. gadā P. Smilgu norīko Viskrievijas Ārkārtējās Komisijas (VĀK) darbā.
No 1922. gada P. Smilga ar pārtraukumiem mācās un strādā Maskavas konservatorijā un Valsts simfoniskajā orķestrī. No 1934. līdz 1938. gadam viņu ieceļ darbā PSRS Ministru Padomes kontroles komisijā, bet 1938. gadā viņš atkal atgriežas Valsts simfoniskajā orķestrī. 1940. gadā, pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā, P. Smilga atgriežas Rīgā, un viņu ieceļ par Valsts operas un baleta teātra direktoru. Tēvijas kara laikā P. Smilga strādā frontē par 43. latviešu gvardes divīzijas mākslinieciskās pašdarbības kluba vadītāju. Pēc Rīgas atbrīvošanas viņš ir vadošā darbā Valsts konservatorijā un filharmonijā, ir konservatorijas docents. Viņu vairākkārt ievēlē par Latvijas PSR Komponistu savienības atbildīgo sekretāru. Visu savu mūžu P. Smilga bijis nenogurstošs partijas ideju propagandētājs un nelokāms cīnītājs par partijas ģenerālplāna līniju”.
“Literatūrā un Mākslā” var arī lasīt, ka Smilga pielicis savu roku pie tā, lai komunistiskās mūzikas idejas zeltu un plauktu ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā: “Sabiedriski rosīgais, šķiru cīņās jau rūdītais jaunais students, viens no (Maskavas) Konservatorijas komunistiskās organizācijas pamatlicējiem, kādu laiku arī tās sekretārs un Konservatorijas valdes loceklis aktīvi piedalījās šīs Krievijas vecākās mūzikas mācību iestādes pārkārtošanā uz padomju augstskolas ceļa”.
Lai arī, spriežot pēc amatu nosaukumiem un nekrologos minētajiem “sasniegumiem”, Smilgam padomju Latvijas vēsturē it kā pienāktos kāda rindkopa, viss liecina par pretējo. Viņš pat nav izpelnījies šķirkli padomjlaikā iznākušajā Lielajā Latvijas PSR daudzsējumu enciklopēdijā.
