"Kastaņa puslodes" dejotāju rindās arī amerikāņu māsas no Ādažiem: "Piedalīties šādos svētkos ir vareni!"

Septembrī būs astoņi gadi, kopš Tolbertu ģimene par savām mājām sauc Latviju. Konkrēti – Ādažus, kur viņi ieradās kā misionāri baptistu draudzē. Vecākā māsa Anna Keita septembrī uzsāks mācības Rīgas 1. ģimnāzijā, bet Karolīna un jaunākā Eleonora skolas gaitas turpinās novada vidusskolā, savukārt mazais brālis Kristofers apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi Ādažos. Viņš ir piedzimis te, Siguldā, tāpēc vecāki Lūkass un Patrīcija smej, ka dēla dzimtene ir Latvija, bet tēvzeme – Amerika. 

Visas trīs māsas ir arī Ādažu Mākslu skolas audzēknes. Anna Keita absolvēja Mākslas nodaļu, Karolīna – Dejas nodaļu, bet Eleonora rudenī tur uzsāks mācības 5. klasē. Kopā esot deviņas, un tad iegūst diplomu. Dejas nodaļā tiekot apgūts steps, balets un laikmetīgā deja, un tieši pēdējā arī aizveda abas māsas līdz Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. 

Meitenes neminstinoties izsaucas – tas bija vareni! “Ir tik forši būt kopā ar cilvēkiem, kuriem arī patīk dejot, ir tādas pašas intereses. Un ”Kastaņa puslodē" dejoja ap 2000 dalībnieku, tas ir ārprāts. Tik varena sajūta, tik skaisti un īpaši," sajūsminās Karolīna, bet Eleonora papildina: “Mēģinājumi bija grūti, īpaši, ka tik daudz kolektīvu, mēģinājumos kāds bērns vienmēr kļūdījās, tad vajadzēja sākt no sākuma. Bet labi, ka tomēr katru kļūdiņu nepamanīja, jo mēs jau bijām ļoti daudzi, skolotājas nevarēja katru redzēt.” 

Meitenes arī atklāj, ka mēģinājumos pastāvīgi veiktas kādas izmaiņas, jo ne vienmēr skolotāju izdomātie deju zīmējumi uz skatuves darbojās tā, kā iecerēts. “Viss un visi bija jāsalāgo, lai skaisti. Mums vajadzēja atcerēties katru izmaiņu, arī tieši pirms koncerta ar skatītājiem notikušajā ģenerālmēģinājumā veiktās, bet viss sanāca labi,” priecājas Karolīna. 

Dejas apgūtas, skatoties video, tad uz skolu braukušas lielkoncerta vadītājas, skatījušās un devušas padomus, kas pamaināms, darāms citādi. 

Lai gan Karolīna šogad absolvēja Ādažu Mākslu skolu, viņa ar savu līdzšinējo Dejas nodaļas grupu turpinās apmeklēt nodarbības. Meitene priecājas, ka ir šāda iespēja – ne tikai tāpēc, ka daļa viņas sirds pieder dejai, bet arī tāpēc, ka šo gadu laikā iegūtas skaistas draudzības. “Tās ir ļoti svarīgas,” Karolīna piebilst.

Arī svētku laikā tādas iegūtas. Abām māsām ļoti patīkot deju kolektīvs no Salaspils “Buras”. “Tagad mums tur ir daudz draugu. Bijām kopā mazajos mēģinājumos vēl pirms svētkiem, tad arī lielajos. ”Buru" meitenes ir foršas," saka Eleonora. 

Jautātas, vai nav bijusi vēlme dejot latviešu tautas dejas, Karolīna teic, ka “tās ir foršas, bet man labāk patīk laikmetīgā deja. Patīk, ka šajā dejā ir improvizācija, var izpaust savas emocijas, brīvāk justies”. Un Eleonora pievienojas māsas viedoklim, piekrītoši mājot ar galvu. 

Sarunas beigās māsu acīs atkal iezogas tā īpašā prieka dzirksts un viņas vēlreiz apliecina – piedalīties tik lielos svētkos ir gods un sajūtas ir varenas: “Amerikā šādu svētku nav, ir kādi festivāli, bet noteikti ne tik lieli. Un ir tik labi, ka varam būt kopā, tikties ar dejā iegūtiem draugiem.”