Viņš bija klāt pirmajās Imantdienās - Raimonds Bartaševičs par tikšanos, kas mainīja dzīvi
Kad 1976. gadā pļavā pie Vecpiebalgas pirmo reizi sanāca cilvēki, lai dziedātu Imanta Kalniņa dziesmas, tur bija arī viņš – jauns mūziķis ar sajūsmu sirdī. Šodien Raimonds Bartaševičs žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā dalās spilgtākajās atmiņās par Imantu, mūziku un satikšanos, kas mainīja viņa dzīvi.
Pašā vasaras vidū cilvēku straumes plūst uz Cēsīm, lai pulcētos Imantdienās – svētkos, kur skan komponista Imanta Kalniņa mūzika, – un vienotos kopīgā dziesmā. Tajā, kas nāk no sirds, kurā vārdi nav tikai skaņas, bet stāsts par brīvību, par mīlestību pret Latviju un par sirdsapziņām. Šis ir jau 49. gads kopš pirmajām Imantdienām, bet atmiņas par šajos gados pieredzēto joprojām tik dzīvas.
Kad rokmūzika sāka runāt latviski
Grupas Pērkons un Menuets mūziķis Raimonds Bartaševičs
“Es iepazinos ar mūziku caur divām lietām. Pirmais bija radio – caur Luksemburgas radio vai Amerikas balsi, kur skanēja bītli un vēl šis tas. Otra lieta – kad biju vēl maziņš, man bija pilnīgi vienaldzīga tā sauktā latviešu estrāde. Tie trallallā un umpā umpā – tas viss šķita ļoti svešs. Bet brīdī, kad es pirmo reizi padzirdēju Imantu, sapratu – tas ir tas pats, kas man patīk ārzemju mūzikā, tikai ar latviešu vārdiem. Un līmenis tieši tāds pats.”
Raimonds Bartaševičs atceras, ka klasiskajā mūzikā neko daudz no latviešu komponistiem nemācīja, mūzikas skolā pārsvarā iepazīstināja ar krievu autoru darbiem, bet Kalniņa balss bija kā logs uz pavisam citu pasauli. “Es dzirdēju viņa teātra dziesmas. Tā bija cita pasaule, kas mani kā jaunu cilvēku ļoti iespaidoja. Toreiz sākām ar Menuetu spēlēt, paši kaut ko rakstījām – tautasdziesmu apdares, oriģinālas dziesmiņas. Bet Imants… Viņa mūzika bija pavisam citā līmenī. Tāda ļoti dziļa un nobriedusi. Mēs bijām sajūsmā par to, kā viņš raksta. Tās brīnišķīgās melodijas, ritmiskie zīmējumi, kas bija moderni un piemēroti grupai. Tiešām – vājprāta sajūsma!”
Visvairāk Raimondu aizrāvusi komponista spēja mūziku savienot ar valodu. “Imants manā izpratnē bija pirmais, kurš ievija melodiju valodā. Ja vārdā ir garumzīme, tad arī nots ir garāka, ja vārdu daudz, viņš uzraksta daudz maziņu notiņu. Viņam tas meldiņš runā tajā pašā valodas ritmā – latviskajā. Cik reižu ir mēģināts pārlikt, piemēram, Obladī obladā, uz latviešu tekstu, un beigās tu saproti, ka tur sanāk tāds frankenšteins. Jo valoda nedzīvo mūzikā. Bet Imants vienmēr rakstīja mūziku no vārda. Tā, kā vajag. Jo impulss nāk no tā, ko tu gribi pateikt. No teksta.”
Cēsīs norit "Imantdienas 2025"
2025. gada 5. jūlijā Cēsīs, Pils parka estrādē, norisinājās jau par kultūrvēsturisku tradīciju kļuvušie mūzikas svētki "Imantdienas", pulcējot daudzus pazīstamus ...
Zaļā pļava, bungas dubļos un drāšu kumode
Raimonds Bartaševičs bija klāt pašā sākumā – 1976. gadā, kad notika pirmās Imantdienas. “Toreiz jau nebija nekā – ne telefonu, ne ziņu, kas stāstītu, ka rīt tur un tur kaut kas notiek. Tad tu paskaties kalendārā – 1. jūlijs. Ahā, tātad Imanti! Tātad jādodas uz Vecpiebalgu. Kā? Ar stopiem, kājām vai zirga pajūgu, jo dzelzceļš bija mežonīgi tālu. Bet kaut kā aizkūlies, un viss! Draugi ir, dziesmas ir. Tev ir nakts. Bet no rīta atkal jākuļas atpakaļ. Tas bija īsts piedzīvojums. Neplānots un neprognozējams. Tas laiks man ir īpašs arī tāpēc, ka tieši Imantdienās es satiku savu sievu, ar kuru kopā esmu vēl līdz šai dienai.”
Visu Raimonda Bartaševiča stāstu lasi jaunajā “Patiesās Dzīves” numurā, kas no 11. jūlija pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās. Turpat arī Marta Kristiana Kalniņa, Olgas Rajeckas un Rēzijas Kalniņas atmiņu stāsti.
