Padomju laika Jaunais gads Liepājā, Ventspils senie drukas darbi un Lēnais laiks Stāmerienā. Kur aiziet un ko redzēt: izstāžu ceļvedis

Tāpat var apmeklēt vairākas fotoiztādes, kas vēsta par dažādu laiku un zīmīgiem notikumiem. Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā skatāma unikālas fotokolekcija par pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, bet Stāmerienes pilī var ieraudzīt īpašā fototehnikā iemūžinātas Gulbenes novada personības. Vēstures interesentiem būs saistošs Ventspils Livonijas pils apmeklējums, kurā varam iepazīt drukas darbus, kuri savulaik tapuši šajā ostas pilsētā. 

* Vecrīgas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 24. janvārim aplūkojama Jāņa Ziņģīša gleznu izstāde, kurā eksponēti mākslinieka jaunākie darbi, kas tapuši pērnā gada laikā.

Jāņa Ziņģīša gleznu sižetu pamatā ir dabas novērojumi, kas pārtop reālistiskās ainavās. Tās iemirdzas dažādu gadalaiku noskaņās un caur niansētiem atmosfēras elementiem rada mierpilnu un svētīgu sajūtu. Nosvērtā, bet reizē ņirbošā noskaņa rodas niansēs – kā saules gaisma lūzt caur koku lapotnēm vai vizuļo sniega kupenu atspīduma, kā maiga migla paceļas pār agra vasaras rīta pļavu vai dūmakainā ziemas aura apņem ūdeņus un laukus. Jāņa Ziņģīša gleznas, lai arī cik mierpilnas, tā pat kā daba, vienmēr ir dzīvības pilnas.

Jānis Ziņģītis (1973) beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1992) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1998). Mācījies ASV Dienvidmēnas universitātē (1994-1995). Strādājis par tulku, zīmēšanas un gleznošanas skolotāju, mākslas skolas direktoru. Kopš 2024. gada novembra viņš ir Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktors. No darba brīvajā laikā glezno. Piedalījies izstādēs Latvijā, ASV, Austrijā, Beļģijā, Norvēģijā. Gleznas atrodamas privātkolekcijās Latvijā, ASV, Austrijā, Francijā, Norvēģijā, Zviedrijā un citās. valstīs.

Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Ojāra Vācieša muzejā (Ojāra Vācieša ielā 19, Torņakalnā) līdz 24. janvārim skatāma unikāla fotoizstāde “Latvijas panākumi un zaudējumi 30. gadu otrajā pusē. Trīs fotoreportāžas” no vides un Pārdaugavas aktīvista, kādreizēja Rīgas domnieka Valda Gavara kolekcijas. Tur eksponētas fotogrāfijas, kas attīstītas no vairāk nekā 80 gadus glabājušamies negatīviem kādā Rīgas dzīvoklī. Fotogrāfijās redzamas 1939. gada Latvijas ainas – Spilves lidosta, topošais Ķeguma HES un vācbaltiešu izceļošana 1939. gada novembrī.
 
Foto negatīvu kolekcija, kas vairāk nekā astoņas desmitgades glabājusies kādā Brīvības ielas dzīvoklī, atklāj unikālus 1939. gada mirkļus no Latvijas vēstures. Kolekcijā ir 13 fotofilmas: divās iemūžināta Spilves lidosta, vēl divās – topošais Ķeguma HES 1939. gada vasarā, kad Rīgā viesojās starptautiskās pilsētu savienības prezidents Džordžs Montago Hariss. Topošā Ķeguma hidroelektrostacija tobrīd ir lielākā Eiropā. Savukārt deviņās filmiņās iemūžināta vācbaltiešu izceļošana 1939. gada 5.–7. novembrī, kad pēc fīrera aicinājuma ar visu iedzīvi 1939.–1941. gadā Latviju pameta aptuveni 50 000 vācbaltiešu izcelsmes Latvijas iedzīvotāju. 

Fotogrāfiju autors nav droši zināms, taču iespējams, ka tas ir vācbaltietis Vilhelms Holtfreters (Wilhelm Holtfreter), kura fotogrāfiju kolekcijas glabājas Bundesarhīvā Vācijā. Viņa fotogrāfiju stilistika un vizuālā maniere cieši līdzinās šajā kolekcijā atrodamajiem attēliem. Turklāt divas fotogrāfijas, kuru negatīvu Bundesarhīvā trūkst, kompozīcijā un izpildījumā ir ļoti līdzīgas kadriem no šīm 13 filmām.

Nezināmu iemeslu dēļ filmas palikušas kādā dzīvoklī Rīgā. To bojājumi liecina par steigu un nerūpīgu apiešanos ar vēl slapjām filmām un fotoķīmiju. Fotogrāfijas iepriekš nav tikušas eksponētas, un šobrīd ir Valda Gavara kolekcijā.

Sīkāk internetā: www.memorialiemuzeji.lv.

* Ventspils muzejā – Livonijas ordeņa pilī līdz pat Valsts svētkiem, 18. novembrim, skatāma muzeja krājuma izstāde “Drukāts Ventspilī. 19.gadsimta beigas – 20.gadsimta I puse”. Izstādes organizatori vēsta: “Viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas pērnā gada kultūrvēsturē bija 500 gadu atzīmēšana, kopš iznākusi pirmā grāmata latviešu valodā. 1525. gadā uz Rīgu ceļoja pirmie iespieddarbi latviešu un igauņu valodās. Tie bija luterāņu teksti paredzēti toreizējai Livonijai. Reformācija bija strauji uzsākusi savu uzvaras ceļu. Grāmatas līdz Rīgai nenonāca, jo Lībekā grāmatas arestēja katoļu baznīcu atbalstošā pilsētas rāte un, domājams, sadedzināja tirgus laukumā.

Bet latviski rakstītais un iespiestais vārds bija piedzimis, auga un izplatījās visdažādākos veidos. Pamazām latvieši apgūst un izkopj šo katras tautas kultūras pamatu – lasīt, rakstīt un izdot dzimtajā valodā.

Ventspilī izdot latviešu valodā sāk 19. gadsimta beigās. Izdotas tiek avīzes, nelielas daiļliteratūras grāmatiņas, dažādi ikdienā, biznesā, izglītībā, valsts un pilsētas pārvaldē un svētku reizēs nepieciešami sīkdarbi un pastkartes.”

Par to arī ir stāsts izstādē “Drukāts Ventspilī”, kurā var uzzināt, ko tad Ventspilī izdeva, kādi bija veikali, kur izdevniecību produkciju varēja nopirkt, kā latvieši veidoja savas mājas bibliotēkas, un vēl citas interesantas lietas.

Izstādē iespējams uzzināt, ka savulaik Ventspilī izdotas daudzi preses. Daudzsējumu izdevumā “Latviešu periodika” varam uzzināt, ka no 1898. līdz 1945. gadam Ventspilī gan legāli, gan arī nelegāli (daži komunistu izdevumi starpkaru Latvijā) izdoti neskaitāmi laikraksti un žurnāli. Lūk, tikai daži to nosaukumi: “Ventspils Ziņotājs”, “Kristīgs Vēstnesis”, “Gaisma”, “Ventas Straume”, “Jaunā Avīze”, “Kurzeme”, “Sarkanā Venta”, “Ventspils Atbalss”, “Jaunā Dzīve”, “Latvijas Šaha Vēstnesis”, “Ventspils Apskats”, “Ventspils Avīze”, “Jautrais Ventiņš”, “Ventspils Komunists”, “Cietumnieks”, “Ventspils Cīnā”, Ventspils Revolicionārs”, “Brīvā Venta”, un, protams, vēl šodien izdotā “Ventas Balss”, kuras pirmais numurs iznāca 1921. gada 8. februārī. Sīkāk internetā: muzejs.ventspils.lv.

* Savukārt tiem, kuri vēl nevar “atiet” no gadu mijas svinību noskaņas un vēlas atgriezties pagātnē, jādodas uz  Liepājas okupācijas muzeju (Klāva Ukstiņa ielā 7/9), kur līdz 1. februārim skatāma izstāde “Tā, lūk, griežas dzīves rats, klāt ir atkal Jaunais gads! Padomju laika Jaunā gada rotājumi un apsveikuma kartītes”. 

Mēdz sacīt, ka eglīšu rotājumi ir laikmeta liecības. Aizgājušo laiku sentiments un ideoloģija skatāma šajā Jaunā gada padomju laika rotājumu un apsveikumu kartīšu izstādē. Kā zināms, padomju laikā oficiāli atzīti svētki bija Jaunais gads. Ziemassvētkus cilvēki atzīmēja klusi un bieži pat slepus, toties gadu mijā visiem bija ļauts svinēt un apsveikt. Eglīšu dekorēšana bija vesels rituāls, kas notika īpašā svētku gaisotnē.

Pēc Ņikitas Hruščova nākšanas pie varas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, eglīšu rotājumu klāstā populāra bija lauksaimniecības tematika: veikalos tika pārdotas eglīšu mantiņas kukurūzas, tomātu, baklažānu, vīnogu un citu lauksaimniecības produktu veidolā. Ap to pašu laiku eglītēs parādās arī pirmās kosmonautu figūriņas.  Jaungada eglīšu galotnes visā plašajā Padomju Savienībā vēstīja par padomju cilvēku kvēlāko sapni – uzšauties kosmosa tālēs. Tolaik arī tapa attiecīgi ideoloģizētas eglītes mantiņas – sputņiki, kosmonauti, kosmiskas bumbas un tamlīdzīgi.

Astoņdesmitajos gados mantiņu mode kļuva abstraktāka, piemēram –  spīdošas bumbas bija ar apaļiem iedobumiem, kurās iekrita vītņu gaisma, radot pasakainu apgaismojumu. Padomju laika Jaungada eglīšu rotājumi iepriecināja ar stikla pūtēju un dizaineru izdomu, izgatavojot visdažādāko formu rotājumus, kas attēlo gan pasaku varoņus, gan meža iemītniekus, gan savijas pavisam teiksmainās un neatminamās aprisēs: garās lāstekas, Aladins, sniegavīrs, rūķītis, lapsiņa, krāšņi izrotātās bumbas, čiekuri, vabolītes un vardītes pārsteidza ar krāsu daudzveidību un spožumu.

Izstādē apskatāmi ne tikai krāsaini un spoži eglīšu rotājumi, bet arī apsveikuma kartītes un telegrammas, kas glabā atmiņas par svinībām ģimenes lokā. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Stāmerienes pilī Gulbenes novadā līdz 30. martam skatāma fotoizstāde “Lēnais laiks”, kurā skatāmi 12 Gulbenes novada cilvēki, kuri fotografēti īpašā ilgās ekspozīcijas tehnikā tumšā telpā, izmantojot vien gaismas staru ar kuru tiek “iezīmēts” tēls un viņu raksturojošie priekšmeti. Foto autore ir Gulbenes mākslas skolas direktore Sandra Dikmane un tos ar “gaismas otu” gleznoja mākslas skolas pasniedzēja Laura Vecmane-Bārtleta. 

Izstādes iekārtotāja - radošā apvienība “Piektā Māja” stāsta: “Ikdienas steigā mēs bieži sakām: “Kā laiks skrien! Cik ātri ir pagājis laiks!”, mēģinot laiku noķert, steidzinām paši sevi un citus.  Šobrīd, mēģinot pārvarēt 21. gadsimta informācijas lavīnu, iedomāto steigu un laika trūkumu, arvien nozīmīgāks kļūst laiks, uzmanība, ko veltīt saviem līdzcilvēkiem un savām interesēm. Tomēr ir brīži, kad par laiku nedomājam, tas kaut kur ir pazudis…Tas ir laiks aizrautībai, kādai lietai, darbam, cilvēkam vai nodarbei, kas ievelk, iesaista, pārņem tā, ka vairākas stundas paskrien nemanot.

Radošā apvienība “Piektā Māja” 2025. gadā ir realizējusi projektu, kurā sadarbojās Gulbenes novada dažādu jomu radošas personības, kopā veidojot foto mākslas darbus. Lai iegūtais rezultāts būtu neparasts un netradicionāls, tika pielietots Gulbenē līdz šim reti praktizēts fotografēšanas paņēmiens, ko sauc par gleznošanu ar “gaismas otu”.  Modeļi tika fotografēti pilnīgā tumsā, pielietojot ilgu ekspozīcijas laiku, īpašu gaismošanu un gaismas jūtīgu foto tehniku. Gleznošana ar “gaismas otu” ir laikietilpīgs, bet radošs process, kurā vienlīdz svarīgas ir zināšanas glezniecībā un prasmes praktiskajā fotogrāfijā, tomēr vienlaikus ir jāspēj ļauties mirkļa izjūtai un nejaušību gaistošajam vieglumam. Iegūtais rezultāts ir mazliet līdzīgs 17. gadsimta holandiešu klusajām dabām un portretiem ar tā saukto Rembranta gaismu – modeļa apveids daļēji iznirst no tumsas, ir daudz ēnu, noslēpumaina realitāte, kurā laiks ir apstājies.”

Ļauties par izstādes fotomodeļiem piekrita dārzkope un laivošanas entuziaste no Litenes Anna Maļiņina, pinumu meistare no Druvienas Inese Zvejniece, projektu vadītāja Ilze Vanaga, dzejniece Daiga Kalinka, Stāmerienas pils dekoratore Iveta Laktuka, Stāmerienas pils vadītāja Edīte Siļķēna, amatierteārtu režisore Tatjana Ābeltiņa, Tirzas Kultūras nama vadītāja Alda Alberte, folkmūziķe Aisma Valtera, kokļu meistars no Druvienas Rihards Valters, žurnāliste un ukuleles spēles meistare Diāna Lozko un dabas draugs un homeopāts no Ozolkalna Stīvens Redžinalds Spencs Bārtlets. Sīkāk internetā: stamerienaspils.eu.