Pie Alfrēda Pelītes uz Lutriņiem jābrauc pēc dzīvesprieka: “Neesi ņuņņa, nebojā garastāvokli sev un citiem!”
Lutriņnieks Alfrēds Pelīte ir Saldus pusē pazīstams sporta skolotājs un entuziasts. Neraugoties uz cienījamo vecumu, viņa dzīve ir pilna ar aktīvu darbošanos – no dārza darbiem līdz video filmēšanai par vietējiem notikumiem un regulārām fiziskām aktivitātēm.
Pie lutriņnieka Alfrēda Pelītes braucām pēc mundruma un dzīvesprieka. Tādu viņu arī satikām Lutriņu parka malā. Pamanījis redakcijas automašīnu, smaidīja un māja ar roku.
Apsēdāmies uz soliņa pie skolas, kurā Alfrēds par sporta skolotāju nostrādāja 36 gadus. Viņš rāda uz skolas ēku un saka: “Cik tā tagad skaista!” Jaunajā sporta zālē un stadionā viņam nesanāca vadīt sporta stundas, jo bija jau pensijā, bet visus svarīgos pagasta notikumus lutriņnieks gadu desmitiem iemūžina video. Viņš stāstīja par Lutriņu pagasta sporta dienu, kam vietējie aktīvi gatavojās. Alfrēds bija arī tajā.
Sporta sabiedrībā pazīstamais un vienmēr pozitīvi noskaņotais skolotājs, kas saņēmis Saldus novada pašvaldības balvu Par mūža ieguldījumu sportā, izaudzinājis vairākas skolēnu paaudzes. Jūlijā viņš nosvinēja 89. dzimšanas dienu. “Rit jau deviņdesmitais! Pasi parādīt? Neviens netic,“ viņš smaida. “Bet cik gadu tu man dotu?” Ar kolēģi saskatāmies un sakām, ka pēc ņipruma divdesmit piecus. “Domā, ka man nekas nesāp? Sāp, bet jākustas. Eju uz masāžu un adatām. Otrais gads, kā kundzīte mani pameta, tagad viens pa dzīvi kuļos,” viņš saka.
Interesējāmies, kā rit seniora dzīve. Uz to saņēmām momentānu atbildi: “Garlaicīgi nav. Tik daudz darāmā, ka visu nevar paspēt. Un nevajag domāt, ka kāds atnāks un izdarīs tavā vietā. Visgrūtākā cīņa ir pašam ar sevi. Nu, nepatīk, nepatīk, bet palaid tik slinkumu vaļā, tad no tā vairs neatbrīvosies.
Tiklīdz no rīta pamostos, izstaipos un istabā iztaisu rīta rosmi. Tad sāku saimniekot — gatavoju brokastis. Jāpabaro arī kaķene, 28. augustā jaunavai ir astoņpadsmit gadu jubileja. Tā mīl padzerties lauku pieniņu, iestrēbt krējumiņu, apēst kādu desas gabaliņu un ierāpties klēpī. Reiz zvanīja kolēģe Zenta un teica: “Skat, Pele auklē kaķi!”
Jau iepriekšējā vakarā esmu izplānojis nākamās dienas darbus. Tā kā dzīvoju laukos, dārzā audzēju ķiplokus, sīpolus, tomātus... Visu ko. Šovasar zāle aug griezdamās, spēj tik ravēt. Tagad gatavoju speciālu dobi zemenēm. Un tad jau klāt pusdienlaiks. Otrdienās un piektdienās ir Saldus Zeme, avīzi izlasu cītīgi. Pēc tam gatavoju pusdienas. Pēcpusdienā atkal eju uz dārzu. Jā, man saimniecībā arī trīs truši, kas palikuši no iepriekšējās saimniekošanas. Mums bijušas govis, teļi, aitas, kazas, pīles, zosis, tītari — kā jau laukos. Ar kaimiņienēm papļāpāju, izsmejamies. Regulāri eju uz bibliotēku, visus safilmētos videomateriālus atdodu tur.
Un tad jau klāt vakariņas. Televizorā jānoskatās Panorāma un, ja ir, kāda interesanta sporta spēle. Tikko skatījos volejbolu, tas man patīk. Vakarā pārdomāju, kas izdarīts, kāds nākamās dienas plāns. No deviņiem līdz vienpadsmitiem lasu grāmatu — gan romānus, gan par ticības lietām. Ja patrāpās ļoti interesanta, tad ilgākais bijis līdz pusdiviem naktī, kad ar mokām noliku nost. Un diena pagalam!
Dzīve rit tādā tempā! Smejos: pirmdien no rīta izceļu no gultas labo kāju un, kamēr dabonu ārā kreiso, nedēļa pagalam.”
Pagājušajā ziemā Alfrēds bija piecas reizes uz slēpēm, kādas divdesmit peldēt baseinā, vienu — slidoja Brocēnu ledus hallē. Vienreiz viņš bija aizbraucis parāpties pa kāpšanas sienu Novadniekos, toreiz lutriņniekam bija astoņdesmit gadu. Viņš joprojām ir vecākais cilvēks, kas pa to uzkāpis, bet tagad prāto, ka vajadzētu labot rekordu un uzkāpt deviņdesmit gados. “Man patīk braukt ar riteni,” stāsta skolotājs. “Bet, kad līst, nav ko pērties pa dubļiem, tāpēc kādu laiku nebraucu. Man jau asfalta nav, tikai lauku ceļi. Gaidu, kad no Druvas uztaisīs veloceliņu līdz Lutriņiem. Nepatīkami, ja garām brauc smagais transports. Pagājušajās brīvdienās izbraucu gabalu. Tālākais velobrauciens bijis apmēram divpadsmit kilometru.”
Vaicāju, vai riteņbraukšanā pievienojas kāds vietējais kompanjons? Alfrēds ir lakonisks: “Man nevienu nevajag. Ir tāds teiciens — lai iet, kā iedams, ceļakāju smiedams. Nevajag tēlot ņuņņu, bojāt garastāvokli sev un citiem. Vai grūti pateikt labdien!, uzredzēšanos! un uzsmaidīt? Kā teicis vecais draugs čigāns: smaidi, maita, laime nāk! Varētu arī teikt: dari, ko darīdams, apdomā galu. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Ātri brauksi, lēni nesīs. Tā es te zirgojos.
Man vienmēr bijusi kāda nodarbošanās. Nekad nav bijis tā, ka nav, ko darīt. Sākumā fotografēju, bet filmēju no 1961. gada. Saldus rajona sporta organizators Mankuss piešķīra 8 mm kameru. 2009. gadā pagastvecis Kaņeps atnesa jaunu kameru un teica: nāc filmēt medpunkta atklāšanu pēc remonta. Man nekādu problēmu. Nofilmēju, bet tālāk — nekā nebija. Dabūju iegādāties datoru un mācīties. Tā joprojām kuļos uz priekšu.”
Kad izstaigāts Lutriņu pamatskolas stadions un sporta angārs, Alfrēds mūs vedina aiziet līdz dīķim parka malā. Tā apkārtne sakopta — bruģēts celiņš, soliņi, tiltiņš pār dīķi, bet viņš saka: “Žēl, ka Lutriņos vairs nav manas peldētavas. Paskat, kā dīķis aizaudzis un zied! Agrāk tā nekad nav bijis. Arī Alpu bedrēs nav vairs ūdens. Senos laikos Lutriņu centrā uz dīķa ziemās bija slidotava, bet vasarās peldētava ar trīs celiņiem. Atceros, bērnus vakaros nevarēja dabūt mājās, skolas direktors Karlevics divpadsmitos naktī dzina ārā no dīķa. Neviens nesaslima, visi bija sveiki un veseli.”
Rīta vingrojumi senioriem
Alfrēda Pelītes pieredze: “Guļot gultā, kārtīgi izkustinu kājas. Vispirms pēdas izapļo uz vienu pusi, pēc tam — uz otru. Izkustinu pirkstus un tad ceļos augšā. Noliecos un, nesaliecot kājas ceļos, ar pirkstiem tieku līdz grīdai. Vēl taisu pietupienus un citus vingrinājumus. Pēc tam eju mazgāties. “
Alfrēda ēdienkarte
“Latviešiem ir teiciens: brokastis ēd pats, pusdienas dali ar draugu, bet vakariņas novēli ienaidniekam,” stāstu par savu ikdienas ēdienkarti iesāk Alfrēds. “Brokastīs vispirms notīru ķiplokus, smalki sagriežu un ļauju tiem desmit piecpadsmit minūšu atdzīvoties. Katliņā ieleju pienu, šķipsniņu sāls, auzu pārslas — lai vārās. Pa to laiku gatavoju salātus no tomātiem, gurķiem, vārītiem zirņiem, iepriekš sagrieztajiem ķiplokiem. Pielieku klāt lokus, dilles, sāli, piparus, olīveļļu un karoti krējuma. Pieēdu rupjmaizes šķēli, garšo arī graudu maize, ar gaļas gabaliņu.
Vēl uztaisu krūzi kafijas un baltmaizes šķēli ar medu. Ar to līdz pusdienām pietiek.
Pusdienas ēdu ap trijiem. Parasti vāru zupas, piemēram, sakņu vai ar makaroniem. Vāru arī putraimu vai mannā biezputru. Svētdienās izcepu pankūkas ar ievārījumu, kura krājumi ir no 2017. gada. Kas ienāk prātā, to taisu. Kas man var ko pavēlēt.
Vakariņas ir ap sešiem. Tajās iedzeru tēju ar kādu cepumu vai maizes šķēlīti. Tas arī viss.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
