Romantiskā un lepnā dzelzceļa stacija, kurai nosaukumu devis krogs - Meitene. Aizmirstās Latvijas sabiedriskā transporta lappuses VIII. FOTO. VIDEO

1923. gada nogalē avīze “Zemgalietis” par jaunatklāto Meitenes stacijas ēku rakstīja: “Vilciena pietura pie jaunās ēkas tagad atstāj ļoti patīkamu iespaidu. Lauku līdzenumā, kura tuvumā uz dienvidiem aizsilo Lietuvas zilie meži, jaunā ēka izskatās grandioza, ārzemniekiem viņa dod pirmo iespaidu no tā, kas panākts mūsu tēvijas atjaunošanas darbā, pielietojot seno zemgaliešu darba prieku, enerģiju un tēvzemes mīlestību.” Laikam tas nav pārspīlējums, ka šī dzelzceļa stacija ir ar visneparastāko vēsturi Latvijā. Ne tikai tāpēc, ka starpkaru periodā kalpojusi par Latvijas vizītkarti, un īpaši saposta 1940. gadā Helsinkos paredzēto olimpisko spēļu dēļ. Bet arī tāpēc, ka par savām mājām Meiteni ilgstoši varēja dēvēt omulīgais un nesteidzīgais mazbānītis.

Meitu kroga stacija

Stacija nosaukumu ieguvusi no Elejas muižas Meitu kroga, kas šajā vietā atradies pirms Pirmā pasaules kara. Pēc dzelzceļa līnijas Jelgava-Šauļi-Tilzīte (tagad Krievijas Karalauču apgabalā) un tās atzara Meitene-Bauska izbūves 1916. gadā šeit izveidojās apdzīvotā vieta, ko dēvēja par Vilkudārzu. 1916. gadā, kad vācieši šajā apkārtnē būvēja šaursliežu dzelzceļu viņiem īsti nepatika vārds “Eleja” un viņi izvēlējās “Meiten”, kas vācu mēlei bija daudz pieņemamāks. Tomēr Otrā pasaules kara laikā vācieši savas domas mainīja, par ko liecina 1942. gada 25. martā “Dzelzceļu Vēstnesī” publicētais rīkojums “Par Meitenes stacijas nosaukuma pārdēvēšanu”: “Ar Dzelzceļa galvenās ziemeļu direkcijas rīkojumu Meitenes stacija pārdēvēta par “Eleja”. Tarifa attālumu grāmatiņā Meitenes nosaukums jāizlabo par “Eleja”.” Padomju okupācijas laikā stacijai tika atgriezts sākotnējais nosaukums, kas joprojām ir aktuāls.

“Latvijas dzelzceļa” industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs stāsta: “Jāņem vērā, kad šī stacija tika atvērta un kad šeit vispār parādījās dzelzceļš. Tas, šķiet, arī ir galvenais iemesls, kāpēc šo vietu sauc par Meiteni. Skaidrojums nav vienkāršs, bet īsumā tas ir šāds:

Pirmā pasaules kara laikā, kad bija nepieciešams papildu dzelzceļa savienojums starp Vāciju un iekarotajām austrumu teritorijām, tika pieņemts lēmums būvēt jaunu dzelzceļa līniju no Vācijas caur Šauļiem uz Jelgavu. Šeit, pie Elejas, nolēma ierīkot dzelzceļa staciju, un tai vajadzēja dot nosaukumu.

“Eleja” skan diezgan labi, taču arī pašā Elejā ir vairākas vietas ar saviem nosaukumiem. Viena no ievērojamākajām vietām bija krogs, ko nesauca par Elejas krogu, bet gan par Meitenes krogu. Ir dažādas versijas, kāpēc to sauca tieši par “Meitu krogu”, nevis “Meitenes krogu”, bet vāciešiem ļoti patika šis skanīgais “Meiten” bez galotnes “-e”, un arī staciju nosauca līdzīgi — Meiten.”

Latvijas vizītkarte

Kad 1919. gadā šīs teritorijas nonāca jaunizveidotā Latvijas dzelzceļa uzņēmuma pārvaldībā, nosaukums “Meitene” tika saglabāts. Taču vecā stacijas ēka gan nepalika. Tā bija neliela koka būdiņa, kas atradās pretējā pusē sliežu ceļiem. Tā kā šī stacija bija arī robežstacija starp jaunajām Latvijas un Lietuvas valstīm, nolēma būvēt daudz reprezentablāku ēku.

Meitenes lepnā stacija:

Šī robežstacijas ēka tika būvēta pamatīgi. Arhitekts Jānis Neijs izstrādāja tās projektu, un 1923. gadā ēka tika pabeigta. Ar šo jauno stacijas ēku Latvija varēja pamatoti lepoties. 1939. gadā stacijā tika veikti labiekārtošanas darbi - uzgaidāmajā telpā parādījās divas lielizmēra gleznas. Tas notika tāpēc, ka 1940. gadā Helsinkos bija paredzētas Olimpiskās spēles, un daudzi ceļotāji, arī sportisti, bija nolēmuši doties uz tām ar dzelzceļu. Viens no ceļiem veda caur Meiteni un ceļotājiem vajadzēja radīt patīkamu, iedvesmojošu iespaidu par mūsu valsti. Taču Olimpiskās spēles izjauca Otrais pasaules karš.

Blakus platsliežu dzelzceļam šeit bija arī šaursliežu dzelzceļa galapunkts, kas turpinājās līdz Bauskai. Šo līniju uzbūvēja Pirmā pasaules kara laikā, un tā darbojās līdz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumam. Tādējādi arī Bauskas iedzīvotāji, dodoties uz Rīgu, bieži izmantoja Meitenes staciju.

Diemžēl Otrā pasaules kara laikā stacijas ēka cieta no uzlidojumiem. Pēc kara daļa tika atjaunota. Padomju laikā Meitenes stacija bija samērā aktīvi izmantota - vilcienu sastāvi kursēja starp Rīgu un Viļņu, reizēm turpināja ceļu līdz Varšavai vai Berlīnei. Tomēr iepriekšējo starpkaru perioda spožumu atgūt vairs neizdevās, kad caur šo staciju kursēja arī ātrvilcieni no Rīgas uz Berlīni un Parīzi. Pasažieri, kas devās uz Rietumiem, ar lepnumu skatījās uz šo ēku, priecājoties par valsti, no kuras viņi brauca, un tie, kas iebrauca Latvijā, ar prieku apzinājās, ka ir ieradušies pie mums.

Vācu virsnieka precības

Pašlaik vienā stacijas ēkas daļā biedrība “Zemgales strēlnieks” ir izveidojusi muzeju. Tā kolekcijas īpašnieks Eduards Budancevs laikrakstam “Zemgales Ziņas” atklājis leģendu, kā izveidojies stacijas nosaukums:

“Te bija šaursliežu dzelzceļš 1916. gadā. Maršrutā Tilzīte-Šauļi-Mītava gāja vācu armijas vilciens. Iznāca tā, ka tas apstājās Elejā, lai zēni aizskrien pa savām lietām. Pēkšņi pazūd virsnieki – nav. Netālu bija mietu krogs, kur bija piecas meitas. Tie virsnieki bija iegājuši tur. Un, kā man stāstīja vecie iedzīvotāji, sāka vienu precināt. Tomēr bija karš, ģenerālis sadzirdēja dziedāšanu. Un tā stacija dabūja nosaukumu “Meitene”.”

Gaujas senleja un Latvijas lauki

1923. gada 15. decembrī pēc arhitekta Jāņa Neijas projekta būvēto jaunās Meitenes stacijas ēkas atklāšanā piedalījās toreizējais satiksmes ministrs Jānis Pauļuks un dzelzceļu galvenais direktors Kārlis Bļodnieks, kuri ieradās pasākumā ar Rīgas-Berlīnes vilcienu. Ēkas arhitektūrā bija izmantoti klasicisma elementi un tajā atradās divi 1935. gadā Kārļa Melbārzda gleznoti sienas panno – “Gaujas senleja” un “Latvijas lauki”.

Padomju okupācijas laikā no Ļeņingradas atsūtītais mākslinieks Nikolajs Karagodins 1952. gadā vienu sienas gleznojumu pārkrāsoja par varenu Sibīrijas upi ar pionieriem, bet otrajam piezīmēja kolhoza atribūtiku - auto, brigadieri ar kolhozniecēm, lielfermu un vēja rotoru.

Šobrīd stacijas ēka, kas atrodas piecus kilometrus no Lietuvas robežas, ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Tajā ir kravas satiksme, darbojas pievedceļi uz “Latraps” un citiem uzņēmumiem.

Bet tā savu sākotnēju izskatu ir daļēji ir zaudējusi, jo 1944. gadā Sarkanās armijas uzbrukuma laikā padomju aviācija stacijas ēku sagrāva. 1950. gadā to nepilnā apjomā atjaunoja. Saglabājusies vien ēkas vidusdaļa un Šauļu virziena spārns, bet no Jelgavas virziena spārna palicis atsevišķi stāvošs fragments, ko agrāk izmantoja kā šaursliežu dzelzceļa Bauska-Meitene galastacijas ēku. Šaursliežu stacijas ēka ilgu laiku stāvēja neizmantota, bet kopš 2020. gada tajā atrodas Elejas kara vēstures muzejs. 

Publikas mocības Meitenes stacijā

1923. gada 15. decembrī laikraksts “Jaunākās Ziņas” par Meitenes stacijas atklāšanu rakstīja: “Meitenes stacijas jauno ēku atklāja šodien. Plkst. 8 no rīta no Rīgas izbrauca uz atklāšanas un iesvētīšanas svinībām satiksmes ministrs J. Pauļuks, galvenais dir. K. Bļodnieks, pārējie dzelzceļu direktori, muitas departamenta darbinieki un preses pārstāvji. Stacijas iesvētīšanas ceremoniju izdarīja mācītājs Romans. Meitenes stacijas jaunā ēka būvēta pēc arhitekta J. Neija projekta. Ēkas apbūves laukums 1080 kvadrātmetri. Ēka vidū vienstāva, bet galos divstāvu. Mūra ēka ar cinkotu skārda jumtu. Apakšstāvā dienesttelpas, bufete un muitas nodaļa, otrā – četri  nelieli dzīvokļi. Grīdas laukums: 1. stāvā – 840 un 2. – 255 kvadrātmetri. Pusbūvi iesāka 9. okt. 1922. g. un nobeidza 19. maijā 1923. g. ar darbu pārtraukumu no 1. dec. 1922. g. līdz 1. apr. 1923. g. Jaunā stacija izmaksāja 5 milj. r. Ēka krāsota dzeltenā krāsā ar baltiem izveidojumiem un atstāj ļoti glītu un patīkamu iespaidu. Vestibilā balti-sarkanas glazētas sienas. Pasažiertelpu grīdas no cementa. Lielākās telpas grīdā izveidoti diži nacionālu ugunskrusti. Sevišķi glīti izskat\as uzgaidāmā, muitas zāle un bufettelpas. Stacijas telpas ir saulainas. Logi lieli un dod daudz gaismas. Pirmo reizi uz Latvijas dzelzceļiem ierīkota stacijā ūdens kanalizācija. Stacijas platforma ierīkota ērti pasažieru iekāpšanai vilcienos un izkāpšanaia. Stacijas ēku nodomāts vēlāk apgādāt ar mēbelēm, kas pagatavotas pēc arh. J. Neija zīmējumiem. Stacijas jauno ēku atklāja un nodeva vispārējai lietošanai satiksmes ministrs J. Pauļuks. Jaunā stacijas ēka kalpos pasažieru satiksmei starp 2 dzelzceļlīnijām: Mietene-Bauska un Rīga-Jelgava-Meitene-Virbale (pilsēta Lietuvā – Red.). Meitenes stacija atrodas 6 verstis no Lietuvas robežas. Pēc atklāšanas viesus pacienāja.”

Bet ne viss starpkaru Latvijā ar Meitenes staciju bija tik glauni, kā to dzelzceļa priekšnieki bija iedomājušies. 1934. gada 18. janvārī dzelzceļnieku arodnieku izdevums “Latvijas Dzelzceļnieku Vēstnesis” rakstīja: “Savādas lietas notiek Meitenes dzelzceļa stacijā. Visu laiku, kamēr pastāvēja stiprais sals, pasažieru uzgaidāmajās telpās bij tikpat auksts kā klajā laukā. Pasažieri, kas brauc uz Jelgavu, sevišķi no rītiem, izcieš īstas Ēģiptes mocības, kamēr tiek vilcienā, jo krāsnis atrodas pastāvīgi nekurinātas, aukstas. Vai tiešām stacijas priekšniecības domā rast ietaupījumus valsts budžetā uz iedzīvotāju veselības rēķina. Vietējie iedzīvotāji zina paklusām stāstīt, ka malkas esot pietiekoši daudz, bet tā nemanīta izkūpot augstāko ierēdņu krāsnīs, kuras aiz lielas pārkurināšanas bieži vien plaisājot. Šis nebūšanas būtu pēc iespējas ātrāki jānovērš. Pasažieri taču par stacijas lietošanu samaksās biļešu veidā un tāpēc tiem tiesības prasīt šo nebūšanu ātrāku novēršanu.”

Pēc Ulmaņa apvērsuma lietas ap staciju uzlabojās, un 1939. gada februārī žurnāls “Dzelzceļnieks” jau rakstīja, ka paredzēts izdaiļot Meitenes staciju: “Meitenes stacijas ēkas vestibilā paredzēts novietot divus mākslinieka Melnbārda sienas gleznojumus, no kuriem vienā būs attēlota Gaujas ieleja un otrā — Zemgales kviešu lauki. Arī stacijas bufetes telpas vēl vairāk izdaiļos, novietojot tur glītākas mēbeles, lampas un gleznas. Uzgaidāmās telpās novietos dažu novadu tautu meitu gleznojumus eļļā ar uzrakstiem latviešu un franču valodās. Stacijas dārziņos, blakus stacijas ēkai uzstādīs mākslinieciski veidotas vāzes.”

Padomju okupācijas Meitenē jau valdīja citas problēmas un rosība. Piemēram, 1955. gada 20. oktobrī “Cīņas” pirmo lapu rotāja bilde, kā veicas cukurbiešu iekraušana vagonos ar traktorlāpstu Meitenes stacijā: “Republikas kolchozi ar katru dienu vairāk piegādā cukurbietes pieņemšanas punktos.”

* * *

Jauns.lv lasītājus turpinās iepazīstināt ar Latvijas sabiedriskā transporta aizmirstajām lappusēm un pēc nedēļas – sestdien, 25. oktobrī, stāstīs par to, kāpēc līdz pat nesenam laikam uz Zemitānu tilta bija tramvaja sliedes.