“Brīvā mikrofona” vadītājs Aidis Tomsons sakašķējas ar jandālmuzikantu Aivaru Lapšānu
Populārā Latvijas Radio raidījuma “Brīvais mikrofons” vadītājs Aidis Tomsons apmainījies asiem vārdiem ar tautā populāro šlāgeru „Dzērvenīte”, „Rudzupuķes”, „Draudzība” un citu autoru Aivaru Lapšānu, kurš arī atpazīstams kā 1985. gadā dibinātās smagā metāla grupas „Ferrum”, kas spēlēja arī jandālmūziku vecāku ļaužu saietos, dibinātājs.
Aivars Lapšāns sociālajā tīklā “Facebook” “Brīvā mikrofona” vadītāja stilu komentējis vārdiem: “Aidi, Tu nekad nelabosies. Tu vienkārši esi tāds cilvēks, kuram nav sirds. Tu sēdi uz radio mājas algas, tauta Tev dod maizi, bet Tu baložu stilā paknibini un kakā virsū. Kā Zīgerists to sen formulēja.
Kam ir jānotiek, lai Tu saprastu, ka Tev sen ir laiks aiziet prom? Ko? Bet Tu neiesi, jo Tu savā dzīvē neko citu neproti kā sēdēt pie mikrofona, vāvuļojot par tēmu un paņirgt. Piem. Džo Kristmas ha ha ha… Tavs ha ha beidzās ar Parex krahu un banku genocīdu pret Latvijas tautu.”
Uz to Aidis Tomsons atbildējis: “Lasu, ka kādam Lapšāna kungam ir rūgtums par manu, acīmredzot, neveiksmīgu reakciju kādā no “Brīvajiem mikrofoniem”, un apzinos, ka viņš noteikti nav vienīgais, kurš ir bijis sarūgtināts par to, ko un kā pasaku. Protams, es neatminos šo telefonzvanu, kas ir bijis, spriežot pēc konteksta, pirms 17-18 gadiem starp daudziem citiem. Tas ir šī mana darba lielais mīnuss, katru dienu tiešajā ēterā atbildot uz daudziem zvaniem - nespēt adekvāti vienmēr visu apsvērt, apdomāt, gudri un pareizi atbildēt. Es no sirds atvainojos ikvienam, kurus esmu sāpinājis vai aizskāris daudzo gadu laikā. Un, ja cilvēks šo rūgtumu nes sirdī gandrīz divas desmitgades, tas ir nopietni. Es gan saprotu, ka ne vienmēr viss ir tik slikti, jo ne visiem ir šāda sāpe. Mācos un mācīšos spēt labāk reaģēt.
Te gan man jāpiebilst ir arī kas cits. Reizēm kādus uztrauc mans viedoklis, kuru mēdzu pateikt un kurš var nesakrist ar zvanītāja domām. Es mācos cienīt ikviena domas, taču pieņemiet arī to, ka manējās var būt citādas. Mēs taču varam viens otram tās izteikt, vai ne?
Par Latviju runājot – es, gan jau līdzīgi kā daudzi, uz lietām cenšos raudzīties ne-melnbalti. Es ļoti priecājos, ka Latvija ir brīva, neatkarīga un demokrātiska valsts. Es tiešām tā domāju. Es priecājos, ka man ir iespēja dzīvot skaistā zemē, kurā atsevišķās jomās ir sliktāk, bet daudzās, manuprāt, ir pat labāk nekā virknē citās Rietumu valstīs, nemaz nerunājot par pasauli. Un līdzīgi ir ar daudzajām valdībām, politiķiem, Saeimām utt. - ir slikti un ir labi notikumi, ir slikti un labi lēmumi, ir veiksmīgi un neveiksmīgi risinājumi. Bet es esmu laimīgs dzīvot Latvijā, un, jā, es apzināti cenšos uz lietām raudzīties no labticīgas un pozitīvas puses. Bet ja kaut kas nav labi, es esmu dzīvē arī aktīvi pret to iestājies. Vai bilance un balanss starp pozitīvo un cīņu pret nejēdzīgo ir pareizs, to es nezinu. Tāds nu es esmu, reizēm pretrunīgs, pilnīgi noteikti kļūdains, kurš katru dienu kaut ko uzzina, saprot, izdara aplami, cenšas mainīties, reizēm ir slinks, aug un tiecas uz labo.”
Aivars Lapšāns un “Dzērvenīte” 1987. gada “Mikrofona” aptaujā:
