Kaspars Breidaks par dzīvesprieku, bailēm un ģimeni: "Līgavu tēvi kāzās emocijas parāda pirmie"

“Radio SWH” personība, viens no pieprasītākajiem pasākumu vadītājiem Latvijā, improvizators. Kaspars Breidaks. Kad zvanu par interviju, tuvākais brīvais laiks ir vien pēc mēneša – tāds ir viņa noslogotais kalendārs. Taču tad, kad satiekamies, viņš pieslēdzas sarunai par visiem 100  procentiem, varbūt pat ar kaudzīti.  Ļoti smalkjūtīgs. Un – ļoti jūtošs. Droši vien tieši tāpēc notikumi ap Kasparu sinhronizējas, dodot iespēju piedzīvot brīnumus.

Tu zini – nav nemaz tik daudz cilvēku, ar kuriem parunāt par dzīvesprieku. Bet tev ir pat Dzīvesprieka skola! Tu zini, kā var padarīt cilvēku dzīvespriecīgu?

Man šķiet, galvenais ir izrauties vai nu no pagātnes, vai nākotnes. Mēs ļoti mēdzam aizķerties tajā, kas jau piedzīvots, vai arī ar actiņām glāstām horizontu cerībā par to, kas mūs vēl gaida. Ikdiena un tagadne izslīd ārā no pirkstiem, kamēr mēs lielā apjomā darām lietas, kas tikai būs vai jau bija. Improvizācijas teātrī viss balstās par un ap būšanu te. Es nezinu, ko teiks mans skatuves partneris. Es pat nezinu, kāds būs stāsts, – mēs to prasām skatītājiem uz vietas. Līdz ar to man ir absolūti jāuzticas tam, ka pilnīgi pietiks ar to vien, ka es tevī klausos.

Dažreiz cilvēki izvēlas kļūt par ārstiem, jo bērnībā kāds ģimenē smagi slimojis. Kas bija ar tevi – vai tiešām tev bērnībā pietrūka dzīvesprieka?

Es vispār pēc dabas esmu melanholisks cilvēks. Un ar kaut kādiem bērnības un skolas laika izaicinājumiem es ne gluži cīnījos, bet mācījos sadzīvot tieši ar humora palīdzību. Mana padziļinātā interese par prieku vairāk bija tāda – kā es varu šīs dienas izdzīvot ar mazākām raizēm. Prieks drīzāk kā pārejas posms.

Bet skolā tev bija jāpiedzīvo pāridarījumi?

Es biju gan vienā, gan otrā pusē. Man šķiet, 12 skolas gadu laikā mēs visi šādi izceļojamies. Tēlaini izsakoties, es visu laiku nēsāju līdzi kaut kādas cirka klauna žonglēšanas bumbiņas vai deguntiņu, vai puķīti, kurā iekšā bija ūdens pistolīte. Un biju arī pilnīgi kluss un ložņāju pa stūriem, un vispār negribēju ne uzmanību, ne vispār kaut ko. Man šķiet, mēs visi tā augam un veidojamies. Es nezinu nevienu, kas visus skolas gadus bijis vienāds – vienādi aktīvs vai vienādi kluss.

No kā tu dzīvē visvairāk mācies? Situācijas, darbs, pieredzes?

Es esmu kā tāds sūklītis, švammīte un arī spoguļotājs. Kad es ilgstoši pavadu laiku ar kādu draugu, es pat sāku runāt kā viņš. Tik ļoti ar tagadni sadraudzējies, klausies un pievērs uzmanību niansēm, ka ir grūti nesākt darīt tāpat.

Bet mani dzīves skolotāji ir mani skolotāji. Es mācījos Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, un mums bija ļoti mazas klases. Mēs zinājām, ka pilnīgi visi dabūs prezentēt mājasdarbus, zinājām, ka pilnīgi visiem ir iespēja papļāpāt ar skolotāju arī par kaut ko ārpus algebras vai fizikas. Es arī ļoti ātri uztaustīju grāmatas kā savu sabiedroto šajā dzīvē. Es, piemēram, vienu vasaru ļoti aizrāvos ar pastaigām mežā un “cirtu” grāmatas citu pēc citas – lasīju par koku sakņu sistēmu, dabas mācības grāmatas. Kāpēc apse izvēlas saviem bērniem nedot sauli, piemēram. Caur grāmatām skatīju arī citus jautājumus. Visu laiku mans virzītājspēks ir zinātkāre, tā mani aizved pie skolotājiem.

Man ļoti agri patika braukāt pa festivāliem un mācīties citās valstīs, gūt priekšstatu par to, kā citur Eiropā dara to, ko es esmu izvēlējies darīt šeit. Bet tieši improvizācijas teātris, ne stendaps, tas tomēr ir cits virziens. Stendapā tu iepriekš saraksti jokus un auditorijas priekšā tos sāc slīpēt. Improvizācijas teātrī, uzkāpjot uz skatuves, mēs tiešām nezinām, ko mēs spēlēsim, tur skatītājs kļūst par tūlītēju režisoru.

Tu esi tik jauns, ka jau paguvi mācīties Valdorfa skolā?

Tas bija pats sākums, mēs bijām otrs izlaidums. Skolu izveidoja domubiedru grupa, kas interesējās par Valdorfa pedagoģiju. Ņemot vērā, ka mana mamma arī par to interesējās un bija pat pieredzes apmaiņas braucienā uz Vāciju, vecāki kļuva par skolas atbalstītājiem.

Tā ir vislabākā pieredze, es allaž esmu bijis šīs skolas fans. Lai arī mēs augot gājām cauri citu bērnu neizpratnei par to, kā var būt tik maza skola. Piemēram, manā klasē vienu brīdi mēs bijām 8 cilvēki. Kā var būt 8 cilvēki klasē, tas taču nav normāli! Arī mācību process organizēts pavisam citādi. Katru dienu galvenā stunda ilgst stundu un 40 minūtes, un tā ir mēnesi no vietas. Katru rītu mācies vēsturi, piemēram.

Ko tu pats tagad uzskati par savu spēcīgāko prasmi?

Vērīgumu un spēju pielāgoties. Visos darbos, ko es daru – vai tā ir pasākumu vadīšana, rīta ēters, izrādes –, daudz kam ir jāspēj pielāgoties. Vadot daudzu dzīves svarīgāko mirkli – kāzas, bieži vien tu vispār nezini, ko būs izdomājuši organizatori, kur ēdīsim, kur spēlēs grupa, kādi būs laika apstākļi… Pēkšņi izrādās, ka ģimenē ir konflikts un krustmāte ir ieradusies ar sērkociņiem uz kāzām, gatava dedzināt vai taisīt kādu sabotāžu. Iespējams ir jebkas. Un labs pasākuma vadītājs ir liels vidutājs, viņš mēģina visus saturēt kopā un uzlabot atmosfēru ar humoru. Bieži vien viņš arī ir lielākais ugunsdzēsējs notikumā – gan burtiski, gan, protams, arī emocionāli.

Kura loma kāzās ir tā labākā?

Es esmu līgavas tēvu fans. Viņi kāzās emocijas parāda pirmie. Mani fascinē, cik ļoti mainās pēc skata biedējoši vīri, masīvām rokām, kam dūre lielāka par globusu, vedot pie altāra meitiņu. Var redzēt, ka tas vaigs kļūst slapjš, izlaužas asaras. Paspiež roku līgavainim tā, ka viņš pilnīgi nodreb no tā, kāds tur ir spēks un kādas rūpes ieliktas un mīlestība. Bieži vien tēviem ir grūti verbāli pateikt, ko viņam nozīmē bērns, ko nozīmē mīļotā sieviete. Mēs vairāk esam pieraduši izteikties ar darbiem, mūsu mīlestības valoda ir darbi. Kāzās viņiem tas viss sašūpojas, visa tā viņu nosacīti cietā sirds kļūst tik mīksta kā dienā, kad meitiņa piedzima. Ja es esmu klāt ceremonijas brīdī, es to allaž baudu, skatos un priecājos.

Kur tu pats atrodi dzīvesprieku?

Tagadnē. Uz motocikla. Un šogad mūsu dzīvē ienākuši kaķi – zinu, ja čubināšos ar kaķiem, būšu priecīgs. Tās ir kaķu māsas. Mana sieviņa strādā ar bērniem teātrī Zīļuks, un tur, Skolēnu pils apcirkņos, kaķēni pieteicās. Neplānoti tikām pie diviem kaķiem, un tas ir pat labāk, nekā mēs bijām domājuši. Ļoti kārtīgi kaķi.

Vēl man ļoti patīk pastaigāties ar fotokameru un ieraudzīt, kā gaisma izturas pret mums visiem. Jo labāk tu saproties ar gaismu, jo vairāk to vari izmantot savā labā fotografējot. Man ļoti patīk agro rītu vai vēlo vakaru pastaigas.

Tu meklē gaismu, nevis sižetu.

Jā. Kā cilvēkos, tā dabā es meklēju gaismu.

Ko tu gribi dabūt bildē, bet nav izdevies? Tavs izaicinājums fotogrāfijā.

Ir bijušas vairākas situācijas, ko piedzīvoju, bet kautrējos fotografēt kaut kādu apsvērumu dēļ. Piemēram, cilvēka neveiksme – tā ir tik fotogēniska. Reiz pastaigājāmies Itālijā un vienam garāmgājējam izkrita un sašķīda limončello pudeles. No vienas puses, es gribu tādu bildi, bet pirmais instinkts ir skriet palīgā to šmuci savākt. Vai, piemēram, strūklaka vasarā, kurā sīkie dauzās. Kaut kas tajā ir – un ir tik skaisti. Pēc brīža es jau diskutēju ar sevi, vai var šo dzīvesprieka brīdi bildēt vai nē. Tie taču ir bērni, un kādam tas var likties aizdomīgi… Vai arī sāpīgāki brīži. Reizēm gadās – baudi vakariņas restorānā un dzirdi pie blakus galdiņa, visticamāk, attiecību beigas. Tur notiek šķiršanās. Īstenībā vizuāli tas ir ļoti skaisti. Tās asaras, tās beigas, katrs tajā mirklī var atcerēties, kā pašam ir gājis, kurās vietās esi šķīries. Un cik jauki, ka viņš vai viņa to nedarīja ar īsziņu. Ja tur vēl sakrīt arī gaisma, to ļoti gribētos nobildēt – bet tādas bildes man nav. Tāpēc ir forši ceļot, jo šeit neērtums ir lielāks nekā kaut kur Londonā vai Parīzē. Tajās lielajās pilsētās viņi ir pieraduši, ka visu laiku kāds kaut kur knipsē. Viņi tam slīd cauri un turpina dzīvot savu dzīvi.

Ko tu dari ar savu lielo empātiju? Vai tā tevi pašu nespiež nost?

Var just? Ir, ir – plecs smags, spranda savilkta.

Visas pasaules sāpes jānes uz sevis...

… īpaši ap ģimenes svētkiem, kad sabrauc visi kopā un prieks citam citu satikt ir lielāks par pacietību. Kad uzdod jautājumu un noklausās pusi atbildes, nevis visu. Tos lielos svinību datumus var just.

Vai tev nav grūti būt tādam saprotošam un iejūtīgam?

Ir. Man šķiet, es bieži vien nenoturu to valdziņu, palaižu un izplūstu kaut kādā savā sāpē. Pasākumu vadīšana ir ļoti vientuļš ampluā. Es allaž esmu ar skaudību raudzījies uz mūzikas grupām, kas draudzīgi atbrauc čupiņā, visu piedzīvo čupiņā un aizbrauc čupiņā. Vadītājs ar visu saskaras viens pats. Bet katrā darbiņā ir garoziņa, un šī ir mana darba garoziņa. Apkārtējie domā, ka šis ir tik superīgs darbs, tu esi tik daudz cilvēku svētkos, svini. Busuļa koncerts katru otro nedēļas nogali tajos pasākumos. Bet ne jau vienmēr gribas.

Ko tu darītu, ja tev nebūtu jāpelna nauda?

Ļoti labs jautājums. Mēs ar ģimeni jau reiz atbildējām uz šo jautājumu. Mēs paņēmām pusgadu ilgu pauzi, kad 6 mēnešus nav jāpelna nauda. Iepriekš tika tik daudz sastrādāts, lai varētu tā izdarīt. Un es nonācu pie secinājuma, ka, lai cik tā brīvība būtu garšīga un baudāma, pēc tiem 6 mēnešiem velk atpakaļ. Gan tā skatuve, gan tas mikrofons, gan radio. Tāpēc, ka esi atkal tik daudz uzņēmis, ka gribas dot. Un dot ir darīt. Tāpēc man nav naivās ilūzijas: ja man nebūtu jāpelna nauda, es šo nedarītu. Tāpat darītu. Varbūt darītu mazāk, varbūt dozētu prātīgāk. Bet darītu. Tomēr esmu iemācījies pēdējos gados, ka visu pasaules naudu nenopelnīsi un katru nedēļas nogali vasaras sezonā nevajag būt prom no ģimenes.

Es tev piesolīju dzīvesprieka sarunas, bet tagad gribu pajautāt ko citu. Kā tu kā jauns vīrietis tiec galā ar ziņām par kara tēmu? Kā tu tiec galā ar nenoteiktību, bažām par nākotni? Ar bailēm galu galā.

Es domāju, ka lielākā daļa no mums nelaiž šos jautājumus sev klāt savā ikdienā. Tāpat kā veselības pārbaudes. Tiklīdz kādam tuvam draugam kaut kas, tā mēs visi pamostamies. Arī šis jautājums, manuprāt, ir tāds. Jā, jā, es izlasīju to bukletiņu. Jā, jā, man ir tā soma, tiesa gan – tukša, bet man tā ir. Ar tādiem vārdiem es mierinu sevi, bet īstenībā te nav, ko mierināt. Domāju, ja kaut kas patiešām notiks, pirmais brīdis būs ļoti juceklīgs, būs tāds bardaks, ka nu tikai... Bet kā es ar to tieku galā? Ne tajā veidā droši vien, kā valsts gribētu dzirdēt. Un ar to es domāju, ka es izdzīvoju pēc iespējas pilnvērtīgāk šo brīdi. Teorētiski tas valstij var neko dižu nedot, valstij vairāk dotu, ja es teiktu, ka es jau esmu iestājies Zemessardzē vai ka esmu apzinājis draugus un ar viņiem izrunājis pirmo 72 stundu plānu. No otras puses, es domāju un ļoti piekrītu tam, ka nevajag visiem visu zināt un visu spēt izdarīt. Manuprāt. Ja es esmu izvēlējies iet to ceļu, kas ir izklaide un citu cilvēku atpūta, tad tā ir tā sfēra, kurā es ieguldos. Un tad atpūtušies cilvēki var darīt tos darbus, ko viņi ir izvēlējušies. Daļa no viņiem ir izvēlējušies darīt darbiņus, kas vistiešāk ir saistīti ar valsts drošību. Varbūt kādam šis izklausīsies pēc atrunāšanās, sak, kārtīgam vecim katram vajag spēt uzcelt pirti. Bet man šķiet – bieži vien nevajag kautrēties pateikt: neprasiet no klauna kaut kādu valstiska mēroga stratēģisko plānu, kā aizsargāt visus iedzīvotājus. Klauns bumbu patvertnē var uzsākt dziesmu, kas vismaz uz brīdi ļaus nepazaudēt veselo saprātu.

Vai tev ir kādas tabu tēmas, ko tu par sevi nestāsti?

Es drīzāk vados no domas – ja tev pietiek drosmes pajautāt, es atradīšu drosmi atbildēt. Protams, ir svarīgi, kā mēs pie tā nonākam.

Vai tev kādreiz ir gribējies pazust? Pašnāvība ir skaļš vārds, bet pazust, kaut kur izgaist?

Tā ir absolūti burvīga rotaļa, ko varbūt daudzi ir izspēlējuši galvā, – būt neredzamam. Vai romantizēti iztēloties kalnu namiņu. Protams, dzīvē bijušas situācijas, kad domā, kaut varētu no tā visa aizlaisties. Bet reizēm tas ir ļoti vienkārši, piemēram, kad ļoti, ļoti negribas rīt braukt vadīt kāzas. Un viss. Es esmu pārguris. Man nav vispār ne intereses, ne gribas dot. Braucot uz tām kāzām, es skatos uz katru cilvēku uz ielas un domāju: cik tu esi laimīgs. Tu vari šodien darīt, ko tu gribi, bet es nevaru. Bet tāda pačīkstēšana ir jebkurā darbiņā, vienkārši ir dienas, kad negribas.

Par to pazušanu. Mani vispār rotaļīgi izklaidē dažādu scenāriju apcerēšana. Braucot ar moci, piemēram. Ja nu šis līkums ir pēdējais... Bet tas jau tāds monkey brains, mūsu smadzeņu priekšējā daļa, kuras uzdevums ir piespēlēt idejas, bieži ne tās jēgpilnākās.

Man pašam patīk cilvēkiem uzdot tādus jautājumus, par ko daudziem liekas: nu, kā tu vari to jautāt. Paši par sevi šie jautājumi nav nepieklājīgi. Piemēram, vienu brīdi man ļoti mīļš bija jautājums: kas ir kaut kas tāds, ko tev neviens nav iedomājies pajautāt?  Man šis jautājums šķiet fascinējošs ar to, cik tas ir brīvi interpretējams. Tu vari ieciklēties uz kaut ko milzīgu, sāpīgu, bet es jau to nezinu. Un tā gradācija ir apbrīnojama. Viens man atbildēja, ka viņam neviens nav iedomājies pajautāt, kā ir dzīvot ar 7 galvām, jo viņam nav 7 galvu. Burtiski nākamais cilvēks man atbildēja, ka viņam neviens nav pajautājis, vai viņš jūtas vainīgs pie tā, ka viņa tētis izdarīja pašnāvību. Tās ir divas pasaules, bet jautājums ir viens un tas pats.

Un ko tev neviens nav iedomājies pajautāt?

Atbilde ir ļoti mainīga atkarībā no konkrētās dienas. Šobrīd mana atbilde ir: kas ir tas, ko es nevienam nestāstu? Ko tu man tikko jautāji, to man nekad neviens nebija jautājis. Tas ir ļoti interesanti, es par to noteikti padomāšu.

Tev ir 38 gadi. Kā jūtas vīrietis tuvu četrdesmit?

Gruntīgi. Ikdienā ienāk pamatīgums. Domās un lēmumos. Tu jau esi vairāk apošņājies un saproti, kas ir kas. Tu jau esi uztaustījis, kā tu gribi dzīvot, kā nē, kas tev der, kas neder. To nevar palaist garām. Mazliet mazāks ir mūsu industrijai raksturīgais bohēmas plīvurs, no sērijas – piektdien sākšu, svētdien skatīšos, kur esmu.

Vai tev tā kādreiz ir bijis?

Improvizācijas teātra sākuma laikā bija, protams. Ar improvizācijas draugiem braukājām pa pasākumiem, un bieži vien bija tā: mēs zinājām, ka piektdien jāspēlē, sestdien jāspēlē, bet svētdien nebija ne jausmas, pie kura no improvizācijas draugiem es pamodīšos. Man ļoti mīļa grāmata ir Die with zero (Mirsti ar nullīti). Tā ir par interesantu skatījumu uz naudas lietām. Mēs bieži vien it kā krājam bērniem, ja nu kas, lai viņiem tiek. Bet ir izpētīts, ka 80 procentos gadījumu bērni to naudu saņem par vēlu. Tad, kad viņu dzīvē tas vairs neko neizšķir. Vienīgais, ko tas izšķir, – vai viņš sēdēs uz dīvāna, kas ir mazliet izsēdēts, vai uz pilnīgi jauna. Tajā brīdī, kad bērnam reāli vajadzēja to naudu, tu to vēl turēji pie sevis. Par to ir šī grāmata.

Bet tur ir arī nodaļa par secīgumu. Cik svarīga dzīvē ir secība tam, ko mēs darām. Šis ir arī par to bohēmu. Ja es zinu, ka es gribu dzīvē bohēmu un ģimeni, es arī zinu, ka to nevaru dabūt vienlaicīgi. Esmu pietiekami apķērīgs, lai to saprastu. Nav iespējams, ka es vispirms izveidoju ģimeni un tad pilnvērtīgi bohēmoju. Secīgums. Tā ir ar ļoti daudzām lietām. Mēs zinām, ko mēs gribam, bet tas viss ir juceklī. Kaut kad es to izdarīšu. Piemēram, vācu pensionāri, kas beidzot var atļauties ceļot, taču ķermenis jau vairs nespēj tik labi nest pretī tiem piedzīvojumiem. Tas arī man liekas ļoti interesants jautājums – kā uz lietām dzīvē skatīties tieši secīgi.

No kā tu baidies?

No augstuma. Ļoti nepatīk. Praktiski vairs nekāpju skatu torņos. Es mēģināju to pārvarēt. Esmu lidojis ar paraplānu, bijis rope jumping, kur lec lejā ar virvi. Pēc tam trīs dienas nejutu kājas, vēl pēc tam divas nedēļas slikti jutos. Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē esmu kaut kur baigi kritis.

Un vēl?

Man ir bail zaudēt visdārgāko – absolūta klasika. Manuprāt, no tā ir bail visiem.

Ar ko tev ir visinteresantākās sarunas?

Ar nesteidzīgiem cilvēkiem. Arī ar tādiem, kas nebaidās pateikt un tad padomāt. Visvērtīgākās sarunas ir, kad pats redzu, ka man vajadzēja to pateikt. Cik interesanti – es nekad to pat nebiju aptvēris un pats neizdomātu. Bet sarunā to vari pateikt, dzirdēt un piefiksēt, jo īpaši ar nesteidzīgiem cilvēkiem. Es esmu zinātkārs, tāpēc bieži nonāku tādās sarunās, tie pat var būt sveši cilvēki. Man pat nav tik svarīgs sarunas temats, cik man ir svarīgs sarunas tonis. Tāds maigs, rotaļīgs, nesteidzīgs.

Vai tev kādreiz ir beigušies vārdi?

Ir konkrēts temats, kur ļoti ātri beidzas vārdi un neesmu iemācījies turpināt runāt. Tad, kad kāds tuvs draugs ir zaudējis kādu sev tuvu cilvēku. Ir bijuši gadījumi, kad radio uz interviju nāk cilvēki, kuri tikko kādu ir zaudējuši. Tad apstājas pilnīgi viss. Jo kam ir jēga tajā brīdī?

Turies...

Turies. Viss pāries. Bet šīs frāzes ir kā ūdens, ko mēs uzšļakstām tam cilvēkam, un ko viņam ar to darīt?

Pirms pieciem gadiem aizgāja tavs tēvs. Vai ir palicis vieglāk, vai ir palicis savādāk?

Pietrūkst jau ļoti. Un tādā ziņā vieglāk nav. Reizēm man patīk sarunas ar mīļiem cilvēkiem ierakstīt audio ziņās, lai dzirdētu viņu balsis. Vēl nesen es klausījos vecmāmiņu – tas atkal ir kā šeit un tagad un sāp. No otras puses, arvien vairāk pieņemu, ka te nav ne kripatas tās netaisnības, ko es gribu tam piedēvēt.

Vai tu šajās attiecībās kaut ko nožēlo, kaut ko būtu darījis citādāk?

Ar šībrīža sajūtām un izpratni atbildēt uz šo jautājumu īsti godīgi nevar. Ja es zinātu, tad es darītu. Bet es nedarīju, jo nezināju. Šobrīd būtu gribējies, lai tās atmiņas, kuras man ir vismīļākās, būtu arī taustāmi satveramas.  No manām mīļākajām reizēm ar tēti man nav bilžu, bet gribētos, lai ir. Kā mēs ar tēti Alaukstā vai Inesī Vecpiebalgā makšķerējām. Vai kā mēs kārtējo reizi krāmējām malku. No tiem brīžiem man praktiski nav nekādu liecību. Vienīgi bilde ar upeņu krūmu, no kura ar mokām bija jālasa ogas. Bet viņš pats nav kadrā, jo viņam ļoti patika fotografēt un filmēt, un es zinu, ka viņš ir uzņēmis to bildi. To fiksēto brīžu gribētos vairāk.

Tagad tu makšķerē viens?

Nemakšķerēju vispār. Arī toreiz mēs nebijām baigie makšķerētāji. Bet tā bija klasiskā, stāstiem apvītā reize, kad tēvs ar dēlu nonāk apstākļos, no kuriem uzreiz nevar tikt prom. Tu ar laivu iebrauc ezerā, un te mēs esam un būsim 4–5 stundas. Visur citur tu vari aiziet prom, ja kaut kas pēkšņi nav pa prātam vai nav, par ko runāt. Toreiz man reizēm bija dīvaina sajūta, kā mēs, piemēram, varam nobraukt no Ādažiem līdz Vecpiebalgai nesarunājoties. Tagad es gribētu, lai viņš sēž blakus, mēs braucam un klusējam.

Vai tu sevī pamani kaut kādas tēva iezīmes? Ārēji vai uzvedībā?

Jā. Tā ir kāda absolūti amizanta lieta. Nezinu, vai pat stāstāma. Liela daļa tēvu pa māju staigā šortos bez krekla. Mans tētis darīja otrādāk – staigāja kreklā bez šortiem. Kamēr visi mazi, kāda starpība. Tādā garā kreklā, citi to sauktu par naktskreklu. Vienreiz mūžā es to esmu izdarījis un sevi pieķēris pie domas, ka es to redzēju tur, bērnībā. Protams, nopietnāk uz šo jautājumu raugoties, vēlme par visiem parūpēties, visus iepriecināt arī ir no tēta. Viņš bija kompānijas prieka un pārsteigumu avots. Un, protams, balss. Viņš ļoti mīlēja skaļi priecāties un baudīt. Piemēram, iegāja pirtī un skaļi labsajūtā nopūtās. Visas šīs audio skaņas, kad kaut kas ir garšīgs, smaržīgs vai kaut kas ļoti patīk, – to visu es daru ar skaņu. Tas arī ir no tēta.

Tev pašam ir izdota grāmata – tavas bildes un īsi teksti, domu fiksācija. Es neprasīšu, kura ir tava mīļākā grāmata, bet kādu grāmatu tu ieteiktu izlasīt?

Manuprāt, ikvienam, īpaši tajos dzīves posmos, kad visgrūtāk aptvert dzīves gaisīgumu, būtu vērtīgi izlasīt Maikla Ņūtona Dvēseļu ceļojumu. Šī grāmata man ļoti palīdzēja pēc tēta aiziešanas. Tā gan ir grāmata, līdz kurai, manuprāt, ir jāizaug. Līdzīgi kā ar olīvām, kuras reti kurš ir gatavs ēst jau agrā jaunībā, bet kaut kā agri vai vēlu mēs tās iemīļojam. Nu vai neiemīļojam. Tomēr nevajag baidīties sākt lasīt šo grāmatu, pat ja saproti, ka tas nav tev, –tas viss pieder pie lietas. Grāmata ir par to, cik maz mēs zinām. Es tagad ar nepacietību gaidu, kad pieķeršos pie nesen iznākušās grāmatas Apskaidrotā nāve, kur apkopoti jaunākie pētījumi, kas notiek ar cilvēku, kad viņš izdziest. Daudzas lietas liek domāt, ka nav tā, kā lielākā daļa uzskata. Šī doma patiesībā ir mierinoša. Ņūtons jau baigi neuzspieda, bet doma, kas manī palika pēc viņa grāmatas izlasīšanas, – viss ir kaut kāda šībrīža forma, kurā es te darbojos, un tā forma ir mainīga. Tas, kādu es sevi pazīstu, ir viens smilšu graudiņš pludmalē, un es varu būt ļoti dažāds. Varbūt šobrīd es esmu kādam lapsene, kas traucē baudīt ledus tēju kaut kur uz terases.

Un ir bijuši tik daudzi dzīves notikumi, kad liekas, ka mēs visi esam ļoti sinhronizēti. Šajā nedēļas nogalē es braucu ar moci pie draugiem, visu ceļu līdz Bērzkrogam gāza lietus, +15 grādi, lietus. Es biju viscaur slapjš, pārsalis un domāju pie sevis – tiem draugiem nav pirts, bet būtu forši, ja galamērķī mani gaidītu izkurināta pirts un smaržīga tēja… To domu es palaidu vaļā un turpināju braukt. Līdz izdomāju ieiet Drustu veikaliņā un nopirkt draugiem cienastu. Tur es satiku divus paziņas, un meitene, izrādās, ir no Drustiem. Viņa pirka saldējumu, kas man, pārsalušam, protams, nebija prātā. Un viņa saka: ja kas, brauc pie mums uz pirti, kurināsim. Tādas sinhronizēšanās, es nezinu, kā to citādi nosaukt. Bija cits gadījums. Mēs spēlējām improvizācijas teātri vienā pasākumā un uz etīdi paņēmām brīvprātīgo. Es izspļāvu: “Tu varētu būt jūrnieks.” Un visi sastinga… Izrādās – viņš bija Estonia katastrofā izdzīvojušais un viņu bija iesaukuši par Jūrnieku. Kā tas notiek?

Tavai meitai ir pieci gadi. Tev ir kādi bērna audzināšanas noteikumi?

Meita man ir tik daudz iemācījusi kā neviens cits dzīves skolotājs. Pat nespēju iedomāties, kā vēl mana sirds tiks lauzta. Reizēm tā tiek izklapēta kā karbonāde, reizēm – viens apskāviens un es esmu gatavs kalnus gāzt. Tas tiešām ir fenomenāli.

Tas, ko es nedaru, – es neizliekos, ka zinu. Es nekautrējos viņas klātbūtnē no vārdiem “nezinu, bet noskaidrosim”. Vēl es nemēģinu būt pārlieku kategorisks. Ļauju pamēģināt. “Es neņemšu līdzi jaku!” – un drīz vien jau “Man ir auksti”… Jā, tāpēc ka tu neņēmi līdzi jaku. Nākamreiz ņemsim līdzi jaku? Ja sieva Zane nodrošināsies ar back up jaku vai sliktākajā gadījumā ieskries humpalās un ātri nopirks, tad es drīzāk kopā ar meitu pasalšu. Balsi es kādreiz esmu pacēlis. Tas nav nekas slikts – vecākiem apzināties, ka mums nav jābūt sava bērna labākajiem draugiem, bet arī audzinātājiem.

Mēs ļoti daudz laika pavadām lomu spēlēs, spēlējam teātri, bieži divatā, bet neizbēgami arī sieviņa pievienojas.

Ko es mājās nedaru? Es negatavoju ēst. Diemžēl šo nodarbi vēl neesmu uztaustījis. Es pat labprāt pamācītos kādā pavārskolā. Ar cerību, ka mani iemācīs pat ne tik ļoti gatavot, bet saprast, cik tas var būt baudāmi. Varbūt arī pacietību. Man nenormāli patīk ēst. Man nav vienalga, ko ēst. Un tāpēc es nesaprotu, kā galaprodukts mani var tik ļoti vilināt, ka es varu ēst 24/7, bet tik ļoti neinteresēt pati pagatavošana. Kā tas tā var būt? Un es nevaru ciest veikalus. Vajag, bet nevaru ciest. Mana izpratne par apģērba pirkšanu, piemēram, ir 15 minūtes. Ja tas prasa vairāk, man vairs nevajag.

Vai tev ir kāds sapnis?

Mans sapnis ir, lai bērniem, skatoties krītošās zvaigznes, nebūtu jāvēlas tādas lietas, kas ļoti ietekmē viņu dzīvi, bet ko viņi nekādi nevar izmainīt. Bieži vien tās ir vecāku attiecības. Empātija reizēm mani aizvelk tajā virzienā, kur es jau mazliet par stipru pārdzīvoju, cik bieži cilvēki izvēlas darīt viens otram pāri, nevis mīlēt.

Tu neesi piedzīvojis vecāku šķiršanos?

Mammai tā bija dzīves misija. Viņas vecāki izšķīrās, kad viņa bija ļoti jauna. Viņa pārcēlās no Liepājas uz Rīgu un visu ceļu raudāja. Viņa sev bija apsolījusi, lai tur vai kas – viņi ar tēti būs kopā. Viņi arī bija kopā daudzus, daudzus gadus. Tā ka es to neesmu piedzīvojis. Tai pašā laikā tas notiek apkārt lielos apmēros. Tie paši pāri, kas nosvin tādas varenas kāzas, bet pēc gada es jau feisbukā redzu, ka viss ir beidzies. Labi, tur es neieguldos emocionāli. Bet arī no tuviem draugiem es nevaru dabūt skaidru atbildi, kāpēc vairs nevar pat sarunāties. Vai pāri darīja? Kas ir tas iemesls?

Vai tev ir skumjākais stāsts? Tas varbūt sasaucas ar to, ko tu par sevi negribētu stāstīt.

Milzīga atbildība – kādu stāstu nosaukt par skumjāko. Šobrīd man ir ļoti skumji un es pārdzīvoju par draugu Kārli (pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis – red.). Viņš tikko salaulājās un palūdza man, vai varu sabildēt ceremoniju. Ar tik slapjām acīm es savu mūžu nebiju bildējis. Protams, ir milzīgs prieks par to, ko viņš jau ir piedzīvojis un paveicis. Bet tas, ka tuvs un mīļš cilvēks, kurš nekad nespēja nosēdēt uz vietas, šobrīd ir burtiski nolikts uz vietas, ir ļoti skumji. Tajā pašā laikā tas ir attieksmes jautājums. Lai cik skumji būtu, uz visu var skatīties arī plašāk, savādāk. Kā tu redzēji no ķermeņa valodas, šis ir kaut kas, no kā man gribas dīdīties. Man ir grūti, ja uzliek zīmogu “visskumjākais”. Agrāk man ar šo nebija problēmu. Agrāk es pilnīgi mierīgi varēju pateikt, ka vislabākā filma ir šī, visskaistākais notikums – šis…

Ko tu centies izdarīt katru dienu?

Agrāk es centos katru dienu iemīlēties. Vienalga – cilvēkā, sajūtā, darbībā. Ja es gāju gulēt neiemīlējies, es negāju gulēt, es gāju iemīlēties. Tā man patika visu laiku teikt, un tā es arī dzīvoju. Šobrīd es katru dienu cenšos – izklausīsies amizanti – nosoļot tos 10 000 soļu. Ņemot vērā, ka ar moci var piebraukt jebkur, es pamanīju, ka daudz mazāk staigāju. Tāda man šobrīd ir izprieciņa – skatīties uz cipariņiem un solīšiem. Kaut 10 minūtes dienā palasīt. Paspēlēties ar meitu, ja esam vienuviet. Jo tagad, vasarā, mēs arī mēdzam padzīvot laukos.

Vai tev ir mīļākā fotogrāfija, kurai esi autors?

Sirmgalvis pie jūras. Uzņemta Liepājā. Pilnīgi nejauši sirmgalvja matu līnija sakrita ar viļņiem jūrā, ar vienu konkrētu vilni. Baltie viļņi saiet kopā ar sirmgalvja baltajiem matiem. Es to ieraudzīju tikai tad, kad jau skatījos uz bildi. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas daļu dzīves ir atdevis jūrai. Ciktāl nu es no malas ar savu zinātkāro aci redzēju.

Bet man gribētos padalīties ar kādu novērojumu. Ja mūs savas veiksmes interesētu vismaz tik daudz, cik citu neveiksmes, mēs dzīvotu tik saturīgi bagātākas dzīves. Mani tiešām fascinē, cik daudz laika cilvēki ir gatavi pavadīt tajā, kas viņiem nepatīk, – vai savā pagastā, vai savā darbā, vai sabiedrībā. Soctīkli, komentāri… Sapulcējas ļaudis ar granātām, un aiziet! Kurš vēlāk sāks raudāt. Kas tas tāds ir?

Tāpēc tava skola arī ir Dzīvesprieka skola. Nevis tas, kā pārvarēt skumjas, šķiršanos, nē – tevi interesē dzīve un prieks.

Cik jauki tu sasēji kopā. Jā, man gribētos kaut ko darīt lietas labā, lai savas veiksmes cilvēkus interesē vairāk nekā citu neveiksmes.