Hanteles un "Chanel". Žurnāliste Inga Spriņģe uzraksta grāmatu par menopauzi
Vai Latvijā ir cilvēks, kuram nav viedokļa par žurnālisti Ingu Spriņģi? Tādu nāktos, kā saka, ar uguni meklēt un pat tad varētu neatrast. Bet pēdējais gads Ingas dzīvē ir nācis ar lielām pārmaiņām, un tagad viņa pati sevi iepazīst no jauna. Šoruden iznākusi Ingas pirmā grāmata “Karsti”, veltīta menopauzes tēmai. Tai jau tiek paredzēts bestsellera liktenis.
Pēdējais labākais pirkums
Tādi ir pat veseli trīs! Es nopirku grīdas tīrīšanas robotu, turklāt tādu, kas pats gan savas slotiņas, gan lupatiņas notīra, man atliek tikai netīro ūdeni pret tīru nomainīt. Viens no labākajiem pirkumiem šogad, grīdu kopš tā iegādes savām rokām esmu mazgājusi tikai pāris reižu.
Otrs pirkums ir labsajūtai – “Chanel” nagu laka. Pie manikīra neeju, tas ir viens no maniem taupīšanas paņēmieniem. Bet uzklāt tieši “Chanel” nagu laku, protams, ir sievišķīga bauda.
Trešā investīcija – acu plakstiņu operācija. Uztaisīju gan augšai, gan apakšai un esmu ļoti apmierināta. Rezultāts gan ir mazliet citāds, nekā gaidīju, jo cerēju pilnībā atbrīvoties arī no tā sauktajiem malārajiem maisiem, kas mīt uz vaigukauliem, tomēr tie nepazuda. Taču vienalga esmu ļoti priecīga, katru rītu paskatoties uz sevi spogulī. Tagad mana pirmā doma no rīta vairs nav “Ak dievs, cik aizpampusi un nogurusi es izskatos!”.
Iesaku izlasīt
Nupat pabeidzu lasīt “Blue Sisters”, kas arī ir vienīgā grāmata sirdspriekam, ko pēdējā pusgada laikā esmu izlasījusi, jo šis laiks pagāja, rakstot pašai savu grāmatu un lasot tikai par hormoniem un menopauzi. Taču pēdējās desmitgades spēcīgākā grāmata gan man ir – “The Political Mind”, ko sarakstījis amerikāņu kognitīvais lingvists un filozofs Džordžs Filips Lakofs. Tajā ļoti saprotami izstāstīts, kāpēc pēdējā laikā konservatīvie ar savu ideoloģiju uzvar, bet liberāļi zaudē. Grāmata pirmoreiz izdota jau pasen, 2008. gadā, bet ir piepildījies viss, ko Lakofs rakstīja.
Pavisam vieglā valodā pārstāstot galveno domu, kamēr liberāļi katrā sanākšanas reizē vienojas par problēmu, bet sašķeļas, tās risinājumu meklējot, tikmēr konservatīvie ar savām tradicionālajām vērtībām spēj par visu vienoties un pārliecināt. Tādējādi pat nabadzīgākie iedzīvotāji balso par bagātajiem republikāņiem, kuri tūdaļ arī pieņem trūcīgajiem neizdevīgus nodokļu likumus, toties lieliski spekulē ar vērtību jautājumiem. Piemēram, ģimenes vērtības, dzimums un tā tālāk. Viņi nobalso par stingro tēvu un vienlaikus pret savām patiesajām interesēm. Tieši tik vienkārši! Noteikti iesaku izlasīt.
Podkāsti, mūzika, kino
Klausos gandrīz tikai politiska satura podkāstus. “The Rest is Politics”, piemēram. Par mani interesējošo menopauzes tēmu – “Emmy” balvas ieguvēju žurnālisti Tamsenu Fadalu. Pati esmu diezgan neveikla jaunas mūzikas atklājēja, tāpēc ņemu to, kas jau ir gatavs. Nesen atklāju “Delfu” žurnālista Raivja Spalvēna pleilistes “Spotify” – man ļoti labi der. Raivis lieliski atlasījis labu mūziku dažādiem noskaņojumiem.
Filmas es neskatos, tam man galīgi nav laika. Pēdējo redzēju nu jau teju pirms gada – Vecgada vakarā abi ar vīru aizbraucām uz kinoteātri noskatīties filmu par Bobu Dilanu. Tas bija forši, un arī filma bija laba.
Lielākais dzīves sapnis
Mans šābrīža lielākais dzīves sapnis, iespējams, daudziem šķitīs drausmīgs – aiziet vakarā gulēt, kad gribu, un no rīta pamosties, kad gribu. Tas iespējams tikai tad, kad mājās nav bērnu. Es gribētu visu dienu nostaigāt pidžamā (tas ir mans mīļākais apģērbs), ēst, ko gribu, sēdēt pie datora un nosist laiku telefonā. Vārdu sakot, mans luksuss būtu stulbi izšķiest laiku. Absolūti mīļākā nodarbe, pie kuras tieku ļoti reti.
Mīļākā vieta pasaulē
Es mīlu savas mājas Tallinā. Pat par kara draudiem dažreiz domāju tieši tik savtīgi – cik stulbi, ka tagad, kad es beidzot esmu atradusi to savu māju sajūtu, karš var man to atņemt… Man ļoti patīk mūsu Tallinas dzīvoklis.
Labākais, ko esmu izdarījusi savā labā
Domāju, ka tas ir mans pēdējo gadu meklējumu ceļš – kā vairāk izbrīvēt laiku pašai sev un mazināt ikdienas stresus. Kopš esmu aizgājusi no pilna laika darba pētnieciskajā žurnālistikā, nestrādāju mazāk, varbūt pat vairāk, taču man ir tā kolosālā brīvības sajūta, ka es strādāju pati sev. Tagad, kad esmu pabeigusi savu pirmo grāmatu, atkal ir jautājums: ko tālāk? Vairs (vai vēl) negribu iet atpakaļ uz pilna laika darbu un būt algota darbiniece. Man patīk mana brīvība. Un lielākais izaicinājums tagad ir izdomāt, kā ar šo brīvību pelnīt vairāk.
Komforts
Apģērba izvēli nosaka komforts, jo dzīvoju Tallinā, kur gandrīz vienmēr pūš vējš un ir auksti. Taču, bērniem izaugot, ļoti jūtu vēlmi atkal pārtapt par sievieti, kurai vairs nav nemitīgi jāpaņem kāds opā, sasmērējot drēbes ar dubļainiem zābaciņiem vai netīrām roķelēm. Ilgojos pēc elegantām drēbēm, gribu saposties, tomēr ikdienā komforts joprojām uzvar. Būšu godīga – kad ar vīru sapucējušies aizejam vakariņās, drīz vien abi saprotam, cik ļoti pēc iespējas ātrāk gribas mājās un tikt gulēt. Dienas nogurums dara savu.
Slikta pavāre
Manā ledusskapī vienmēr ir olbaltumvielas: biezpiens, grieķu jogurts, vistas vai tītara gaļa, tofu un dārzeņi. Un burkāni. Es ēdu ļoti daudz burkānu! Tie ir lēti, un nav pat jāgatavo tik vajadzīgie salāti. Esmu slikta pavāre. Ļoti, ļoti slikta pavāre.
Skaistākā vieta Latvijā
Tā kā nedzīvoju Latvijā, katru reizi, iebraucot Rīgā, mani pārņem sentimentālas jūtas. Pēc foršās, bet mazās Tallinas Rīga tagad šķiet reāla lielpilsēta. Ļoti mīļš man ir Āgenskalns. Braukt ar velosipēdu pāri Akmens tiltam ir mans skaistais Latvijas sentiments. Starp citu, man nav nekāda sapņu ceļojuma. Zinu, ka man patīk lielas pilsētas, lieli muzeji un daudz cilvēku.
Mana veselīgākā nodarbe
O, man tagad ir ļoti daudz veselīgu nodarbju! Jau pusotru gadu regulāri vingroju mājās ar hantelēm – man ir trīs un piecus kilogramus smagās. Ēdu visu, bet samērīgi. Arī alkoholu lietoju, taču reti un maz. Vienkārši tāpēc, ka slikti panesu un negribu zaudēt nākamo dienu. Ļoti izvērtēju, vai notikums ir tā vērts, lai es iedzertu kaut vai pusglāzi vīna.
Vērtīgākais padoms, ko esmu saņēmusi
Kad savā podkāstā intervēju psihoterapeiti Mariju Ābeltiņu, man tāds “ah!” moments bija viņas stāsts par to, ka lielām dzīves pārmaiņām ir vajadzīgs lēnais laiks. To tagad bieži atceros. Un otrs atmiņā palikušais ieteikums ir no sarunas ar līderības treneri Žaneti Droni. Viņa man atgādināja, ka sevis meklējumu laiks ir process un ka tie var būt arī pieci vai desmit gadi. Tas nenozīmē, ka visus šos gadus tu izmisīgi gaidi, ir jābūt darbībai un rīcībai, bet sevis meklējumiem vajag arī to lēno laiku. Un process jau ir daļa no ceļa.
Vēlmju saraksts
Mans vēlmju saraksts ir šāds: es gribu būt vesela, gribu labi izskatīties, gribu paceļot kopā ar bērniem. Un nesen manā vēlmju sarakstā parādījās arī “labs sekss”. Es iespaidojos no saviem podkāstiem un sapratu, ka labs sekss ir jāplāno un varbūt pat jāorganizē. Un tāpat es arī zinu, ko vairs negribu. Piemēram, tieši necik neplānoju būt liela uzņēmuma vadītāja.
Cilvēks, ko apbrīnoju
Esmu vecumā, kad tā ļoti vairs nevienu neapbrīnoju. Bet zināms lūzuma brīdis man bija, kad ar vīru deviņus mēnešus nodzīvojām Amerikā, jo vīrs dabūja žurnālistikas stipendiju. Tā bija programma, kurā kopā sabrauca daudz žurnālistu, un tur bija arī amerikāņu žurnāliste Laura. Ārkārtīgi empātisks un sirsnīgs cilvēks. Nevis naiva, bet ļoti labestīga, uzmanīga pret citiem. Un, skatoties uz viņu, es sapratu, cik aizskaroši latviešu žurnālistikas vidē ir pat joki, piemēram, “Ak, tas jau tikai joks, es neko ļaunu nedomāju”… Komunikācijā ar Lauru es sajutu, cik droši var justies ar cilvēku, par kuru zini, ka viņš nekad neizteiks tādus ironiskus jokus, kas patiesībā nemaz nav joki. Skatījos uz Lauru un sapratu, cik pati esmu kļuvusi ciniska un agresīva. Tas man šobrīd ļoti traucē arī citos cilvēkos – cinisms un otra noniecināšana. Ļoti bieži atceros Lauru un allaž attopos, cik svarīgi ir palikt empātiskai un neļauties tam visaptverošajam cinismam.
Svarīgākais dzīvē
Ģimene. Mans vīrs un mani bērni. Starp citu, tas ir mainījies, vienmēr tā nav bijis. Kad auga mana vecākā meita, man bija pilnīgi citas vērtības un izpratne par dzīvi. Man vajadzēja realizēt sevi, visvairāk mani interesēja profesionāli izaicinājumi. Bet tagad, ja domāju par tēmu “ar ko es lepošos dzīves beigās”, nojaušu, ka tas nebūs kārtējais atmaskojošais raksts. Man ļoti gribas nesačakarēt savus mazos bērnus. Un vēl es novērtēju, cik labs vīrs man ir. Es reizēm viņam saku, cik pateicīga esmu par to, ka viņš spēj mani izturēt. Un tas man arī pašai liek sevi pieskatīt un kontrolēt, lai no manis nenāk paviršība un ciniskie jociņi. Vismaz manā sociālajā burbulī tāda pasmiešanās par citiem tiek uzskatīta par kaut ko visnotaļ pieņemamu. Savā ģimenē es neko tādu negribu piedzīvot un izjust.
