Alise Muižniece - meitene ar cīnītājas garu: "Ja dzīve šķiet apstājusies, ir jāatrod kaut kas, kas velk uz priekšu"

“Pavisam nesen atgriezāmies no Sopotas Polijā ar trīs zelta medaļām. Tur gan nebija ļoti daudz dalībnieku, kas, iespējams, palīdzēja – bija mazāk spriedzes. Taču sacensības jebkurā gadījumā izvērtās ļoti veiksmīgas. Mans zirgs Baily bija patiešām lieliskā formā, varbūt pat labākajā, kādā viņa jebkad ir bijusi. Viss gāja gludi, un tā sajūta, kādu sadarbību mums izdevās sasniegt sacensību laikā, bija fantastiska. Viņa tiešām atdeva sevi visu, līdz ar to tas bija viens no mūsu labākajiem startiem līdz šim.

Ar laiku esam atradušas pareizo ritmu arī garajos pārbraucienos. Tagad jau skaidri zinām, kā viss ir jādara, lai zirgs justos labi transportēšanas laikā. Man blakus ir brīnišķīgi cilvēki, tostarp rūpīga vetārste un atsaucīgs grūms. Visi domā līdzi, plāno, pielāgo un meklē risinājumus. Rezultātā Baily jūtas ļoti labi un ir izcilā formā.

Es ļoti labi atceros to dienu, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju sludinājumā. Jau apskatot bildi, uzreiz bija sajūta – šī ķēve ir īpaša. Toreiz vēl neko daudz par viņu nezināju, bet kaut kas viņā mani uzrunāja. Un tagad, pēc šiem gadiem kopā, es varu droši teikt – jā, viņa tiešām ir mans dvēseles zirgs. Viņa man palīdz visā, sacensību laikā arī nebaidās vai vismaz neizrāda to uz āru. Baily visu pārdzīvo sevī, tikai pēc kāda laika var saprast, ka kaut kas nav bijis kārtībā. Pati esmu smalkas miesasbūves, bet Baily ir liela un spēcīga – tas mums netraucē saprasties, jo jāt ar viņu ir viegli. Protams, kā jau jebkurai ķēvei, arī viņai ir savs viedoklis. Bet mēs esam iemācījušās sadzīvot. Mācāmies viena no otras un atrodam vidusceļu. Tagad es meklēju vēl vienu zirgu. Bet, godīgi sakot, es nezinu, kur tādu atrast, jo ideālais zirgs ir viņa. Es gribētu tieši tādu pašu, tikai jaunāku. Baily tagad ir četrpadsmit gadi, un mums priekšā vēl daudz lielu mērķu.

Sapnis par olimpisko zeltu

Protams, sapņoju par olimpiskajām spēlēm Losandželosā. Ja viss notiks, kā iecerēts, tajā brīdī zirgam būs septiņpadsmit – un tas nav nekāds šķērslis. Ja viņš ir vesels un formā, tad šajā vecumā mierīgi var startēt arī tik liela līmeņa sacensībās. Bet, nu jā... tā ir Amerika. Tāls un sarežģīts ceļš, kas šobrīd mani uztrauc visvairāk.

Bet sapnis jau tāpat paliek un nepazūd. Turklāt kādreizējā trenere Darja Tihomirova ieteica, ka varu startēt gan paralimpiskajās spēlēs, gan klasiskajās. Tieši tāpēc šogad Pērnavā es pirmo reizi piedalījos arī lielajās sacensībās kā klasiskais jātnieks. Tas bija apliecinājums sev pašai, ka varu pārbaudīt savus spēkus ne tikai paraiejādē, bet arī klasiskajā iejādē, kur konkurence ir ievērojami lielāka.

Līdz olimpiskajām spēlēm vēl, protams, jāsavāc punkti. Kvalifikācija sākas tikai gadu pirms pašām spēlēm, tāpēc šobrīd viss mūsu fokuss ir uz septembrī notiekošo Eiropas čempionātu Nīderlandē. Savukārt nākamgad mērķēsim uz pasaules čempionātu.

No terapijas līdz sportam

Sākotnēji zirgi manā dzīvē ienāca nevis kā sports, bet kā terapija. Tikai vēlāk jāšanas sports mani burtiski ievilka sevī. Sākumā tas bija vienkārši veids, kā būt kustībā, ārā un blakus dzīvai radībai. Psiholoģe toreiz teica: “Tev vajag zirgus.” Un tā arī bija. Priekšā bija gaidāma operācija, un viss šķita nestabils. Piedzīvoju insultu, pēc kura kreisā ķermeņa puse kļuva ļoti vāja, un likās, ka dzīve ir apstājusies. Dzīve šķita tik netaisnīga – citi bērni skraidīja un spēlējās, bet man bija jāsēž uz vietas. Es piedalīties nevarēju. Tolaik man pietika vien ar to, ka varēju būt blakus zirgam, tas mani nomierināja un patiesībā izvilka no ļoti, ļoti dziļas depresijas. Līdz ar to manā gadījumā viss sākās ar medicīnisku izjādi jeb reitterapiju, bet kaut kur pa ceļam mērķis mainījās, jo jāšana mani ievilka. Ne uzreiz, bet pamazām. Tikko Facebook man izmeta atmiņu – pirms pieciem gadiem es startēju savās pirmajās iejādes sacensībās. Tās gan nebija pārāk veiksmīgas, jo zirgs izlēca ārā no “sētiņām” jeb iejādes sacensību laukuma, taču kāds man toreiz teica: “Šo atgadījumu tu atcerēsies, kad piedalīsies olimpiskajās spēlēs.”

Zirgiem piemīt kaut kas ļoti īpašs, viņi dziedē. Šo dzīvnieku klātbūtne nomierina tā, ka to nevar izskaidrot ar loģiku, tāpēc viņus tik bieži izmanto terapijā. Es reiz domāju – senāk viņi gāja karā, taču tagad zirgi palīdz cilvēkiem izdzīvot savus iekšējos karus. Arī man zirgi palīdzēja uzvarēt savu cīņu.

Zirgs ir cēls dzīvnieks. Viņa acīs ir kaut kāda mistērija, ko nevar līdz galam izskaidrot… Tā vienkārši ir, un tā valdzina. Liek noticēt, ka sāpēm var būt beigas un var kļūt vieglāk. Zirgs ar savu kluso varenību spēj izvilkt no tevis visu: sāpes, ciešanas un nemieru. Tu aizbrauc pie viņa, un visas problēmas... tās it kā izgaist.

Mīlestība pret dzīvi

Par laiku pirms operācijas man nav viegli runāt. Esmu arī par to daudz stāstījusi, un, ja godīgi, manī šīs atmiņas joprojām ir ļoti dzīvas. Atceros bailes… Bet ne tik daudz bailes no pašas nāves, cik no sajūtas, ka dzīve nav vēl nodzīvota. Man ļoti patīk dzīvot. Un toreiz bija tā sajūta – kā tad es tagad nomiršu, neko vēl nepieredzējusi? Nebiju tik daudz kur bijusi, tik daudz ko pagaršojusi un sajutusi. Bija bailes no tā, ka vairs nepamodīšos, jo toreiz šī sirds transplantācijas operācija bija viens liels eksperiments – Latvijā tāda vēl nebija notikusi. Neviens neko negarantēja. Un tieši šī neziņa bija visbiedējošākā.

Bet pienāca brīdis, kad viss mainījās. Es atceros, kā uzrakstīju vēstuli Darjai – savai trenerei un iedvesmai. Tajā mirklī manī kaut kas notika. Es sapratu – ja jau es spēju vēl joprojām domāt, rakstīt, saplānot, tad kāpēc lai es nevarētu darīt arī ko vairāk? Kāpēc būtu jāapstājas tikai tāpēc, ka viena kāja nepaklausa, roka trīc vai ķermenis vairs nav tik spēcīgs kā agrāk? Tieši tad sākās mana otrā dzīve. Sākumā tas bija tikai iekšējs grūdiens, vēlme mēģināt startēt un izmēģināt spēkus jāšanas sportā. Bet īstā apziņa, ka es patiešām varu, atnāca vēlāk, apmēram pirms trim gadiem. Viss nostājās vietās, kad sāku startēt valsts mēroga sacensībās un reizēm pat pārspēt “parastos” jātniekus. Tajā brīdī es sev jautāju – kas man kaiš? Un atbilde bija vienkārša – nekas. Nekas man nekaiš! Un šī atklāsme kļuva par pavērsiena punktu. Arī baiļu man vairs nav. Tas, no kā kādreiz baidījos, jau ir noticis, un es to izdzīvoju. Protams, joprojām mēdz būt satraukums, īpaši pirms sacensībām. Tāds nemiers, nespēja nosēdēt mierā. Bet tas nav biedējoši, tas ir adrenalīns, kas pāriet, tiklīdz sāku darīt.

Mieru man dod cilvēki, draugi. Mēs neskrienam, neballējamies, vienkārši sēžam un sarunājamies. Tieši šādās sarunās es vislabāk atpūšos. Ir man viena draudzene, ar kuru pietiek parunāt kaut pusminūti – un es jau esmu atpakaļ uz kājām. Tāds spēks ceļ un notur. Arī ārsti mani ļoti atbalsta. Kad braucu uz Stradiņiem uz kādu pārbaudi, viņi mani sveicina, saka, ka seko līdzi sacensību rezultātiem, priecājas par panākumiem. Es to pat negaidīju! Pat mans kardiologs vienmēr atgādina, ka visu varu – tikai uz priekšu! Ārstiem tiešām varu pateikties par lielu pozitīvisma lādiņu.

Spēcīgas dzīves pieredzes

Protams, tas viss ir mainījis arī manu attieksmi pret dzīvi. Kad sākās problēmas ar veselību, biju vēl pavisam bērns. Bet viena lieta gan ir krasi mainījusies – esmu sapratusi, ka čīkstēšana ir briesmīga lieta. Dzīves skaistums slēpjas it visur – tas nav jānopelna, jānopērk vai jāiegūst ar kaut kādiem sasniegumiem. Dzīve pati par sevi ir skaista, un tā ir jābauda katru dienu. Man notikušais bija kā liels spēriens. Kad vien notiek kaut kas slikts, es vienmēr sev atgādinu: “Nē, nu kā es varu čīkstēt par kaut ko, ja es šodien varēju jāt?” Un tā ir viena no manām lielākajām dzīves mācību stundām.

Es zinu cilvēku, kura sirds tagad pukst manās krūtīs. Es zinu viņa stāstu, pazīstu ģimeni un esmu ar viņiem kontaktā. Taču nevēlos to atklāt publiski, tas ir pārāk personiski, un man ir svarīgi šo saikni atstāt mūsu starpā.

Komunicēt ar vienaudžiem man dažkārt ir sarežģīti. Es jūtu, ka esmu pieaugusi citādi, jo manas dzīves pieredzes ir bijušas pārāk lielas, pārāk spēcīgas. Tāpēc man interesantāk ir runāt ar pieaugušiem cilvēkiem, jo katra šāda saruna iedod ko vērtīgu. Protams, arī jautrība un atpūta ir svarīga, bet ikdienā mani piesaista cilvēki ar dziļumu, zināšanām un pieredzi.

Ja man tagad būtu jāsaka kaut kas cilvēkam, kuram šķiet, ka dzīve ir apstājusies, es teiktu vienu: ir jāatrod kaut kas, kas tevi velk uz priekšu. Tas var būt cilvēks, nodarbošanās vai lieta, kas dod kaut nelielu jēgu. Man pašai, piemēram, 2023. gads bija ārkārtīgi smags. Bet blakus bija cilvēki, kuri mani pacēla, viņi bija kā vairogs. Katrs no mums var atrast savu vairogu – un tas patiešām palīdz.

Protams, olimpiskās spēles ir mans sapnis. Bet es domāju arī tālāk. Kas būs pēc tam? Es jau tagad arī pati darbojos kā trenere, un, jā, es gribētu šo ceļu turpināt un strādāt ar cilvēkiem, ar zirgiem. Nodot tālāk visu, ko pati esmu piedzīvojusi, sapratusi un izcīnījusi.

Varu atzīt, ka viss sasniegtais ir noticis, tikai pateicoties cilvēkiem man blakus. Pirmkārt, Agnesei Rozītei – manai trenerei. Viss, ko šobrīd māku, ir viņas nopelns. Tad Darja Tihomirovai, kura bija mana pirmā trenere un iepazīstināja mani ar Agnesi. Savukārt mana labākā draudzene Kellija ir tas cilvēks, kam var zvanīt kaut vienos naktī. Kad gribas raudāt vai viss šķiet sabrucis. Un tad viņa pasaka pāris vārdu, kas trāpa tieši tur, kur vajag, un es saprotu – paga, par ko es te čīkstu? Viss taču ir labi. Un, protams, mani vecāki – viņi vienmēr ir bijuši klāt. Cauri visam.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Meitene ar cīnītājas garu" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".