Mēs aprunājāmies ar cilvēku, kurš bija izdzēsies no visiem sociālajiem tīkliem - lūk, ko viņš pastāstīja
Mūsdienās sociālie tīkli ir kļuvuši par neatņemamu ikdienas daļu – tie vairs nav tikai vieta, kur dalīties fotogrāfijās vai sazināties ar draugiem. Tie ir darbs, izklaide, ziņu avots un reizē arī ieradums, no kura grūti atteikties. Vidēji cilvēks sociālajos tīklos pavada vairāk nekā divas stundas dienā, un pasaulē to izmanto jau vairāk nekā pieci miljardi cilvēku. Šī nepārtrauktā klātbūtne digitālajā vidē ietekmē mūsu uzmanību, pašsajūtu un pat miega kvalitāti. Tāpēc arvien vairāk cilvēku izvēlas ieviest tā saucamo “sociālo tīklu detoksu” – apzinātu atteikšanos no tiešsaistes dzīves, lai atgūtu līdzsvaru, klātbūtni un patiesu saikni ar realitāti.
Kā stāsta Agris Starts, kuram pašam ir pieredze ar atteikšanos no sociālajiem tīkliem, šāds solis var būt gan izaicinājums, gan atklāsme. Viņš pirms vairākiem gadiem nolēma eksperimentēt – pilnībā pazust no “Draugiem”, “Facebook” un “Twitter”, lai saprastu, kas notiek, ja dzīvo ārpus digitālās plūsmas.
Agris stāsta, ka viņa attiecības ar sociālajiem tīkliem nekad nav bijušas īpaši ciešas. Viņš ir pamēģinājis dažādas platformas – arī agrīno “Twitter”, taču ātri sapratis, ka nejūt vajadzību tur aktīvi iesaistīties. “Man nebija sajūtas, ka man ir, ko teikt, vai ka man vajadzētu teikt to, ko varētu pateikt,” viņš saka.
Tajā laikā viņš arī sapratis, ka jūtas pilnīgi labi bez sociālajiem tīkliem. “Man bija diezgan labi dzīvot bez tiem,” atzīst Agris, piebilstot, ka arī savos divdesmit gados viņš nejuta trūkumu pēc tiešsaistes saziņas – dzīve notika ārpus ekrāna, un tas šķita pašsaprotami.
Agris atceras, ka kādā brīdī viņš nolēma veikt nelielu sociālo eksperimentu ar sevi — pilnībā pazust no sociālajiem tīkliem. Mērķis bijis skaidrs: pārbaudīt, kas notiks, ja viņš vairs nebūs digitālajā vidē. “Gribēju saprast, kā mainīsies mana dzīve, ja vienkārši pazudīšu no sociālajiem tīkliem. Kā tas būs — dzīvot tāpat kā agrāk, kad viss notika klātienē, ar zvanu vai sarunu, nevis ar ierakstu internetā,” viņš stāsta.
Agris saka, ka ļoti gribējis pārbaudīt, kas notiks un kā mainīsies viņa dzīve, ja viņš pilnībā atteiksies no sociālajiem tīkliem, un šis eksperiments viņam devis vairākas vērtīgas atziņas.
Pirmā Agra atziņa bija tā, ka dzīve bez sociālajiem tīkliem nemaz nenozīmē informācijas vakumu. Viņš nejutās “atslēgts no pasaules” — ziņas un interesējošo saturu joprojām varēja iegūt citos veidos. “Tajā laikā sociālie tīkli jau bija aktuāli, bet man nebija sajūtas, ka bez tiem palieku neziņā. Es vienkārši sekoju līdzi lapām, kas mani interesēja, vai biju pierakstījies uz e-pasta jaunumiem. Vēl pastāvēja arī RSS ziņu plūsmas, un ar to pilnīgi pietika,” viņš stāsta.
Agris atzīst, ka tolaik interneta vide bijusi daudz vienkāršāka – satura nebija tik daudz kā šobrīd, arī uzmanību nebija tik viegli novērst. “Nebija tik daudz portālu un informācijas plūsmu, kas cīnās par tavu skatienu,” viņš saka. Tieši tāpēc pāreja uz dzīvi bez sociālajiem tīkliem notikusi diezgan viegli, un viņš ātri iemācījies iztikt bez tiem.
“No šī pieredzes es ieguvu lielāku apzinātību,” stāsta Agris. “Es sapratu, ka ziņu lasīšanai un informācijas iegūšanai jāvelta konkrēts laiks — apzināti, nevis starp citu, ritinot telefonu. Noteikti paaugstinājās arī produktivitāte, jo sociālie tīkli, kā izrādās, ir nopietni laika un uzmanības zagļi.”
Agris piebilst, ka pat tad, ja cilvēka darbs ir saistīts ar sociālajiem tīkliem, tie joprojām būtiski traucē koncentrēties. “Pat ja esi tajos profesionālu iemeslu dēļ, apkārtējais saturs, reklāmas un paziņojumi nepārtraukti novērš uzmanību un ietekmē spēju pilnvērtīgi fokusēties uz darbu,” viņš saka.
“Kopš vairs nebiju sociālajos tīklos, jūtu, ka manā dzīvē ir vairāk miera,” stāsta Agris. “Ikdienas informācijas telpa kļuva tīrāka — vairs nebija jāskatās uz bezjēdzīgiem video vai saturu, kas neko nedod. Sociālie tīkli tomēr ir diezgan toksiska vide. Īpaši komentāru sadaļas, kur anonīmi cilvēki izpaužas bez jebkādas atbildības — reizēm tas atgādina publisku tualeti, kur katrs uz sienas raksta, ko vien grib.”
“Nākamais aspekts, kas man šķita interesants – gribēju saprast, vai tiešām būs tā, ka es “pazudīšu no pasaules”, ja nebūšu sociālajos tīklos,” stāsta Agris. “Tajā laikā likās – ja neesi tiešsaistē, tad tevis nav. Taču četru gadu laikā es neizjutu nekādu izteiktu trūkuma sajūtu. Tikai vienu reizi satiku kādu paziņu veikalā, un viņš ar izbrīnu teica: “Ā, tu tomēr dzīvs!”– jo cilvēkiem ir ieradums domāt, ka, ja neesi sociālajos tīklos, tad it kā nepastāvi.”
Agris stāsta, ka, pretēji gaidītajam, viņa kontakti, aizejot no sociālajiem tīkliem, nemazinājās – tieši otrādi, kļuva vairāk un kvalitatīvāki. “Kad vairs nebiju sociālajos tīklos, satikšanās ar cilvēkiem klātienē kļuva daudz interesantākas. Sarunas bija īstas, nevis balstītas tajā, ko jau bijām redzējuši viens otra profilos,” viņš saka.
Agris saka, ka, kopš viņš vairs nav sociālajos tīklos, sarunas ar cilvēkiem kļuvušas dzīvākas un patiesākas. “Kad neesi redzējis visu, ko cilvēks publicējis, tev tiešām ir interese klausīties. Viņš saka: “es biju ceļojumā uz Bali,” un tu vari teikt – “pastāsti!” nevis “jā, redzēju bildes, forši.” Sociālie tīkli it kā satuvina tos, kas ir tālu, bet tajā pašā laikā attālina tos, kas ir blakus,” viņš piebilst.
“Es sapratu, ka dzīve bez sociālajiem tīkliem man bija ļoti vērtīga tieši komunikācijas ziņā,” stāsta Agris. “Attiecības kļuva daudz kvalitatīvākas – cilvēkiem tiešām interesē, kā tev klājas, viņi grib uzzināt kaut ko jaunu. Savukārt, ja viss jau ir redzēts sociālajos tīklos, sarunas kļūst seklas. Kad cilvēks stāsta, ka bijis ceļojumā, bet tu atbildi “jā, redzēju bildes”, tajā brīdī pazūd cilvēciskais siltums un pārsteigums. Tad arī tās sarunas pie tējas vairs nav tik dzīvas – atkārtojot to, ko otrs jau redzējis ekrānā, zūd īstā saikne. Tā kā tas ir labs instruments, kā veidot attiecības ar cilvēkiem.”
Agris stāsta, ka sociālajos tīklos atgriezies tikai viena iemesla dēļ — darba vajadzībām. “Es izveidoju projektu “1000 dienas skaidrā”, un, lai sasniegtu auditoriju, man vajadzēja atjaunot savus sociālo tīklu profilus. Tā bija praktiska nepieciešamība, nevis vēlme atgriezties ierastajā ritināšanā,” viņš skaidro.
“Un būtībā tas arī viss,” saka Agris. “Tagad sociālos tīklus cenšos izmantot tikai to sākotnējam mērķim — kā reklāmas un profesionālās saziņas rīku. Mani ieraksti ir saistīti ar darbu, izglītību vai projektiem, nevis ar privāto dzīvi. Man šķiet, ka tā sociālie tīkli arī bija domāti — kā platforma, kur cilvēks var parādīt, ko dara, nevis vieta bezjēdzīgai laika tērēšanai. Ja tos lieto apzināti, viss ir kārtībā. Bet, ja tikai bezmērķīgi ritini un patērē zemas kvalitātes saturu, tad sociālie tīkli kļūst par problēmu, nevis ieguvumu.”
Agris norāda, ka sociālie tīkli būtiski ietekmē cilvēka pašvērtējumu. “Tie uzsēdina uz tāda kā dopamīna āķa — gribas saņemt “like”, atzinību, un tad ar katru nākamo ierakstu centies izpatikt auditorijai,” viņš saka. “Rezultātā cilvēks aizmirst, cik svarīgi un veselīgi ir priecāties pašam par sevi un savu paveikto, negaidot ārēju apstiprinājumu.”
Agris rezumē, ka atteikšanās no sociālajiem tīkliem nāk par labu mentālajai veselībai. “Nebūt sociālajos tīklos ir patiesībā ļoti veselīgi,” viņš saka. “Ja tos lieto, tad tikai darba vai reklāmas vajadzībām. Pamēģini eksperimentu – izdzēsies uz mēnesi vai vismaz noņem lietotnes no telefona. Pēc tam atgriezies un sapratīsi, ka nekas nav mainījies. Tu neko neesi nokavējis.”
Viņš piebilst, ka tā ir pārsteidzoša atziņa – pēc ilgāka pārtraukuma, atverot sociālos tīklus, šķiet, ka viss ir tieši tāds pats kā iepriekš. “Daudzi tajos sēž bailēs kaut ko palaist garām – tā ir tā sauktā FOMO, jeb Fear of Missing Out. Bet patiesībā – nav ko palaist garām. Dzīve turpinās arī ārpus ekrāna.”
“Katrā ziņā es ļoti iesaku ik pa laikam paņemt detoksu no sociālajiem tīkliem,” saka Agris. “Ideāli – vismaz uz mēnesi. Daudzi jau pirmajās stundās sapratīs, ka tas nav nekāds joks, jo tā ir diezgan nopietna atkarības forma. Vienkārši pavērojiet sevi – cik bieži roka pati pastiepjas pēc telefona, cik automātiski atveras “Facebook”, lai tikai pārbaudītu, vai ir kāda jauna ziņa vai paziņojums.”
Viņš uzsver, ka šis ieradums patiesībā ir trauksmes izpausme – bailes kaut ko palaist garām. “Tā nepārtrauktā vēlme būt lietas kursā rada nemieru. Tāpēc es iesaku šo pauzi visiem – lai katrs pats redzētu, cik lielā mērā sociālie tīkli viņu patiesībā kontrolē,” viņš piebilst.
Agris piebilst, ka sākumā atteikšanās no sociālajiem tīkliem var būt grūta — gluži kā atkarības “lomkas”. “Bet, kad iemācies nomierināt prātu un apzināti pateikt sev, ka viss ir kārtībā un tu neko neesi nokavējis, šī sajūta pāriet. Tāpat kā jebkura cita atkarība – arī šī paiet,” viņš saka.
“Un jā,” viņš rezumē, “ar sociālajiem tīkliem ir labi, bet bez tiem – vēl labāk.”
