Dzīve tumsā. Redzīgi cilvēki par šo bieži neaizdomājas, taču Igeta Kramiņa un Deniss Marcinkevičs iedvesmo nepadoties

Igetas stāsts. Neesmu nekāda nabadzīte

“Daudziem aizvien šķiet, ka tad, ja neredzi, tās ir pasaules beigas, taču tā nebūt nav. Es nevaru teikt, ka tagad dzīvoju citādi nekā tad, kad redzēju.” Igeta uzsver – tas, ka viņa ir zaudējusi redzi, automātiski nepadara viņu par žēlojamu cilvēku, un arī viņa pati sevi neuztver kā nabadzīti. Viņa teic, ka ir cilvēks ar savām kaprīzēm, raksturu, viedokli un tiesībām pieņemt lēmumus. “Man patīk kārtība, esmu pedante, man, piemēram, ir svarīgi, lai grīdas ir tīras, tāpēc es tās cītīgi slauku un mazgāju. Kā es zinu, ka grīda ir tīra? Pataustu.”

Sieviete gan neslēpj, ka neredzēšana sagādā daudzus izaicinājumus, par ko redzīgi cilvēki pat neaizdomājas. Piemēram, ceļš uz darbu ir kā šķēršļu josla. “Dzīvoju Juglā, pati vēl nevaru pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Man ir jāmeklē kāds, kas mani pavada līdz autobusam, iesēdina, un kāds, kas tālāk mani galapunktā sagaida. Ja pa vienu ceļu ir jāiet regulāri, iemācos to no galvas un tad varu iet viena.” Tas Igetai ir liels sasniegums, jo ir ļoti jākoncentrējas. Ja nākas šķērsot ielu, uzmanīgi jāklausās, vai netuvojas automašīna, jo nevar redzēt ne transportlīdzekli, ne gaismu luksoforā. “Būt drošībā uz ielas neredzīgajiem ir milzīgs izaicinājums. Īpaši grūti orientēties ir lietū. Tāpat tur ir automašīnu skaņas, citi trokšņi.”

Sakot, ka, ja būs neuzmanīga, ietrieksies kaut kur un sasitīsies, Igeta nedaudz ironiski pasmaida, jo tā arī mēdzot notikt. Nesen mājās, kur viņa visu pārzina, esot ārkārtīgi sāpīgi uz gultas malas apdauzījusi kāju. “Man ir bail no sāpēm.” Liels traucēklis esot arī uz ielām visur atstātie skūteri un skrejriteņi. “Es taču  neredzu, ka tie ir atstāti ietves vidū! Neredzīgo spieķis palīdz, bet ne vienmēr.”

Igeta priecājas, ka viņai ir divi lieli palīgi – dēls un vīrs. “Viņi abi redz, un mans vīrs nemaz vairs nepievērš uzmanību tam, ka es neredzu.” Citreiz pat šķietot, ka vīrs ir aizmirsis par to, ka viņa neredz, jo mēdzot pajautāt – uz ko tu skaties?

Aicinājums palīdzēt citiem

Raksta tapšanas brīdī Igeta tāpat kā Deniss strādāja par masieri salonā Pieskāriens tumsā, bet tagad salons ir slēgts un abi ir jauna darba meklējumos. Pirms redzes zaudēšanas Igeta ilgu laiku strādājusi neredzīgo pansionātā par sociālo rehabilitologu. Darbs ļoti paticis, jo viņas aicinājums vienmēr bijis kādam palīdzēt, būt vajadzīgai. “Trīsdesmit gadu vecumā man piedzima dēls, pēc tam dažu mēnešu laikā pazaudēju redzi. Tā es kļuvu par mājsaimnieci.

Pirms tam biju apguvusi masiera arodu un kādu laiku pat tajā strādāju. Tāpēc nolēmu pieņemt cilvēkus privāti.” Masiera darbs Igetai ļoti patīk, un strādājot viņa pat varot aizmirst, ka neredz. Atnākot uz masāžu, cilvēki dažkārt jautājuši, vai viņai vajag kaut ko palīdzēt – padot, paturēt –, bet Igeta visu var pati.

Denisa stāsts. Jācenšas tikt galā pašam

Deniss zaudēja redzi pēc uzvarētas leikēmijas. “Labāk ir neredzēt, nevis nedzīvot! Esmu sapratis, ka katram ir savas grūtības. Arī redzīgajiem tās ir. Tāda vienkārši ir dzīve. Tāpat es neticu, ka tie, kas redz, savas dzīves laikā nekad nekur nav ietriekušies. Ir! Tikai mēs, neredzīgie, varbūt pret kaut ko atsitamies nedaudz biežāk,” Deniss ironizē un atzīst, ka viņš savam pašreizējam stāvoklim ir teicami pielāgojies. “Igeta minēja, ka viņai traucē troksnis. Man tas nekādas grūtības nesagādā.”

Vīrietis uzsver, ka viņš neredzēšanu neuzskata par privilēģiju, bet pats ir izdomājis dažādus knifiņus, kas palīdzot dzīvot vieglāk. “Esmu iemācījies kontrolēt apkārtējo vidi. Piemēram, neeju pa ietves vidu, jo man ir svarīgi sajust malu. Tā ir drošāk.”

 Deniss zina teikt, ka daudzi neredzīgie cilvēki Latvijā uzskata – valstij ir daudz kas jāpielāgo viņu vajadzībām, Viņš gan tā nedomā. “Mums ir jāiemācās pielāgoties pašiem. Daudz esmu dzirdējis, ka tiek sacīts – redzes invaliditāte ir pati smagākā. Es, atklāti sakot, no redzes viedokļa teiktu, ka tā nav, jo es varu darīt gandrīz jebko. Vienīgais, ko es nevaru – vadīt automašīnu un darīt citas lietas, kur redze ir kategoriski nepieciešama. Bet visu citu taču es varu darīt. Un tas ir tik daudz!”

Viņš pats remontē māju, zāģē malku, pats paraksta dokumentus – turklāt tagad to dara arī digitāli.  Deniss gan atzīst, ka sabiedrībā joprojām valda stereotipi, kā vajadzētu būt, bet kas īsti neatbilst realitātei. “Diemžēl joprojām ir cilvēki, kas netic, ka mēs daudz ko varam. Problēma ir tajā, ka sabiedrība lielākoties neiedala invaliditāti pēc invaliditātes pakāpēm un to veidiem. Piemēram, iekāpju transportā, un man piedāvā apsēsties, taču man nav problēmu ar kājām, man ir redzes traucējumi. Sabiedriskajā transportā es labprāt stāvu – lai sēž vecāki cilvēki.”

Tagad Denisa dzīve rit mīlestībā un laimē – viņš ir apprecējies. “Mana sieva redz. Tas bija viens no maniem sapņiem – iemīlēties cilvēkā, kurš redzētu par mums abiem.” Vīrietis zina, cik svarīgs ikdienā ir redzīga cilvēka atbalsts, un viņš uz vienas rokas pirkstiem varot uzskaitīt tos neredzīgos, kas tiek galā pilnīgi vieni. “Traki ir tiem, kurus visu dzīvi ir apčubinājuši vecāki. Viņu pārliekās rūpes ir laupījušas cilvēkam iespēju pašam par sevi parūpēties. Jā, ir dažādas invaliditātes pakāpes, bet daudzi ir tādi, kam nevarība ir ieaudzināta, tādi, kuri nekad nekāps ārā no savas komforta zonas. Tikai tāpēc, ka tā ir vieglāk, ātrāk un foršāk. Žēl, ka viņi neaizdomājas, ka nākotnē šādai attieksmei pret dzīvi var būt briesmīgas sekas.”

Gribu būt noderīgs

Deniss atzīst, ka pats pret sevi ir strikts, daudz sevi analizē. Viņš uzskata, ka tam, kas notiek viņa dzīvē, ir savs iemesls. Jau no 16 gadu vecuma viņš dzīvo viens – pats atrada dzīvokli, strādāja, mācījās. Tomēr “par pagātni nevēlos vairs runāt, jo tā bija smaga un grūta. Tagad man ir 25 gadi, un esmu priecīgs, ka man ir sieva, ka man ir sava ģimene, par ko rūpēties”.  

Skolā Denisam savulaik bijis ļoti labs sporta skolotājs, ar kuru viņš daudz runājis, daudz ko no viņa mācījies. Tieši viņš puisi pamudinājis strādāt ar cilvēkiem, ieteicis apgūt fizioterapiju, jo Denisam patīk sports un viņš pats ar to nodarbojas. “Es labprāt būtu to studējis, bet diemžēl pastāv liels risks, tāpēc es to nedrīkstu. Kāds risks? Piemēram, klientu traumas. Speciālistam ir jāredz un jāspēj novērtēt, kā konkrētā situācijā rīkoties. Ticu, ka fizioterapeits var būt arī neredzīgs, bet viņu izkonkurēs tas, kurš redz. Diemžēl tā tas ir. Tad sāku domāt, ko es vēl varētu darīt. Man svarīgi bija mācīties, un izlēmu par labu spa skolai. Tagad man ir sertifikāts, ikdienā veicu masāžas. Vēlos turpināt mācīties un attīstīties. Man ļoti patīk skaistumkopšana, un tā ir pielāgota visiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Līdzīgi kā friziera profesija.”

Deniss aicina nebaidīties no atšķirīgā, jo bieži vien cilvēki ar invaliditāti tiek uzskatīti par otršķirīgiem. “Mēs gribam būt noderīgi, tas mūs dara laimīgus. Arī mēs varam palīdzēt. Aizvien tā ir problēma, kas mūs nospiež, – mēs kā masieri arī gribam būt novērtēti, jo varam darīt šo darbu labi.” Vīrietis uzsver – tas, ka viņš neredz, nenozīmē, ka viņš slikti masē muguru. Arī viņš var klientam atslābināt muskuļus, iekustināt asinis, palīdzēt atbrīvoties no sāpēm. “Tam taču vajag rokas, nevis acis!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Dzīve tumsā" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".