Sāpes, kas dzen izmisumā - kas notiek ar mūsu sprandu, skaidro neiroloģe Eva Šankova

Katrs, kurš sastapies ar nepatīkamām sajūtām vai sāpēm spranda zonā, zina, cik lielu diskomfortu tās izraisa. Kā saprast, kas ir noticis un vai iespējams tās novērst?

Konsultē Eva Šankova, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe.

“Ja sāp sprands, tas nenozīmē, ka vienmēr diagnoze būs spondiloze. Sāpēm spranda rajonā var būt vairāki iemesli, spondiloze ir tikai viens no tiem. Pie vainas var būt arī muskuļu sasprindzinājums, stājas disbalanss, starpskriemeļu disku protrūzijas/trūces, kas ietekmē nervu saknes vai muguras smadzenes,’’ skaidro neiroloģe.

Lai labāk izprastu bieži dzirdēto terminu “spondiloze” – tā nav konkrēta diagnoze, bet drīzāk radioloģiskas izmaiņas, kas atklāj jebkādas izmaiņas mugurkaulā, piemēram, kaulu izaugumus (radziņus) vai starpskriemeļu disku izvirzījumus. Jautājums, vai tās kombinējas ar stājas un muskuļu disbalansu vai pārlieku lielu muskuļu sasprindzinājumu, kas var izraisīt sāpes. Arī tad, ja spondilozes deģeneratīvās izmaiņas ir izteiktas un ietekmē muguras smadzenes vai nervus, sāpes būs jūtamas. Piemēram, ja bojājumu vietās veidojas kaulu izaugumi, kas pazīstami kā spondilofīti, ko dažkārt dēvē par radziņiem. Šie izaugumi var nospiest un kairināt dažādas mugurkaula struktūras, tostarp izejošos nervus, kas savukārt var izraisīt sāpes, nepatīkamas sajūtas un pat tirpšanu. Tomēr, ja neliels radziņš izaug uz skriemeļa un neizdara nopietnu spiedienu uz nerviem vai muguras smadzenēm, tas pats par sevi nerada simptomus, un pacientam tiks apstiprināta tikai radioloģiska diagnoze.

Diemžēl spondiloze nav novēršama. Virs 60 gadu vecuma jau 85 % cilvēku tā tiek konstatēta. Jebkuras organisma struktūras, tostarp arī mugurkauls, ar gadiem nolietojas, zaudē savu elastību, stiprumu un funkcionālās īpašības. Spodilozi izārstēt nav iespējams, jo tās ir deģeneratīvas izmaiņas, kas attīstās ar vecumu. Tomēr mēs varam iemācīties ar to sadzīvot, kontrolējot un samazinot riska faktorus. 

Dažādie riski

● Mazkustīgs dzīvesveids

Tas veicina veselībai nelabvēlīgo aptaukošanās. Lai mugurkauls būtu veselīgs, tā struktūras paliktu savās vietās un nerastos kaulu izaugumi (radziņi), būtiski ir piekopt aktīvu dzīvesveidu.

Mūsu muskulatūrai regulāri ir jābūt nodarbinātai. Pēc iespējas vairāk nepieciešams regulāri veikt pastaigas vai ārstniecisko vingrošanu.

● Nepilnvērtīgs uzturs

Ja trūkst kāda no mikroelementiem, starpskriemeļu diski ar laiku var dehidrēties jeb zaudēt mitrumu un kaulu struktūras var kļūst neizturīgākas.

● D vitamīna trūkums

D vitamīns ir būtisks veselīgas kaulu struktūras nodrošināšanai, un to ieteicams lietot visu gadu. Tomēr D vitamīna līmenis asinīs jāuzrauga un, ja nepieciešams, jāpārtrauc kurss, jāpalielina vai jāsamazina deva un jāturpina lietot.

Zināšanai!

Attiecībā uz uztura bagātinātājiem, piemēram, magnija lietošanu, pētījumu dati ir pretrunīgi. Vadlīnijas nenosaka, ka pacientiem ar sāpēm sprandā jārekomendē lietot magniju. Tas drīzāk būs efektīvs tajos gadījumos, kad sāpju iemesls ir muskuļu pārlieku liels sasprindzinājums.    

● Mugurkaula traumas

Īpaši nelabvēlīga ietekme ir mugurkaula traumām, kas rodas autoavārijās, kritienos vai citu traumējošu situāciju laikā. Tās var paātrināt deģeneratīvo jeb novecošanas procesu attīstību.

● Iedzimtas īpatnības

Ir cilvēki, kuri piedzimst ar šaurāku mugurkaula kanālu. Tādos gadījumos pat minimālas deģeneratīvas izmaiņas var izraisīt izteiktākas sāpes.

Vizītē pie ģimenes ārsta

Ja sāpes parādās sprandā, galvas apvidū vai sāk traucēt citas nepatīkamas sajūtas, pirmais solis ir vizīte pie ģimenes ārsta. Ārsts iztaujā pacientu un cenšas saprast, kāda ir sāpju intensitāte. Vadoties pēc iegūtās informācijas, izvēlas, kura pretsāpju medikamenta terapiju piedāvāt. Ja sāpes nav izteikti intensīvas, biežākā izvēle ir kāds no nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem. Ja sāpes ir stiprākas, ģimenes ārsts var izrakstīt spēcīgākus pretsāpju medikamentus.

Ja sāpes ir saistītas ar pārlieku lielu muskuļu sasprindzinājumu, tad tiek pievienoti muskuļu relaksanti. Savukārt pie neiropātiskām sāpēm, kas ir dedzinošas, durstošas, elektriskai strāvai līdzīgas sajūtas, kas izstaro uz plecu, var būt nepieciešami arī specifiskāki medikamenti, piemēram, pretepilepsijas līdzekļi, kas tiek lietoti arī epilepsijas ārstēšanā. Bieži vien pretsāpju medikamentu grupas tiek kombinētas, taču efektīvs var būt arī viens konkrēts medikaments.

Ja, lietojot ģimenes ārsta izrakstītos medikamentus, 2–3 nedēļu laikā pacienta stāvoklis neuzlabojas, it sevišķi, ja pretsāpju terapija bijusi adekvāta un atbilstoša stāvokļa smagumam, tad pacientam ieteicams vērsties pēc palīdzības pie speciālista – neirologa.

Vizītē pie neirologa

Lai labāk izprastu simptomu sarežģītību, ir nepieciešams veikt detalizētu pacienta iztaujāšanu – noskaidrot precīzas sūdzības un to raksturu. Ļoti būtiski, lai pacients atklāj visus simptomus. Svarīgi ir izzināt, vai pacients izjūt tikai sāpes vai tās pavada arī citi neiroloģiski simptomi, piemēram, tirpšana, nejutīgums, muskuļu vājums vai kustību traucējumi konkrētā ķermeņa daļā. Tad seko nākamais lielais bloks, ko neirologs veic, – tā ir objektīvā izmeklēšana. Sākumā veicam ārēju apskati – izpētām, kāda ir pacienta stāja, pārbaudām kustību amplitūdu un atbalsta spējas. Svarīgi arī novērtēt, kā pacients spēj veikt noteiktas kustības, piemēram, pagriezt galvu vai noliekt muguru, vai tās pavada kādi ierobežojumi vai sāpes. Lai gūtu vēl papildu novērtējumu, ar rokām iztaustām mugurkaula kakla daļu un muskulatūru. Tā varam secināt, kur tieši jūtamas sāpes vai spriedze. Varbūt ir kāds izteikti sāpīgs punkts

Ārsts nosaka izmeklējumu

Svarīgi ir saprast, ka katram izmeklējumam ir savas indikācijas, jo katrs no tiem sniedz informāciju par konkrētām ķermeņa struktūrām. Ja neirologs secina, ka sāpju cēlonis ir muskuļu disbalanss, kas nozīmē, ka ir nelīdzsvarotība starp pretējiem muskuļu grupu spēkiem – vieni ir pārāk saspringti vai stipri, bet citi pārāk vāji –, un ja un nav nevienas citas brīdinošas pazīmes, izmeklējums, piemēram, rentgens vai magnētiskās rezonanse, šajā gadījumā netiks veikts. Lai izvērtētu kaulu struktūru, nozīmēs rentgenu vai datortomogrāfiju. Ja ir aizdomas par diska trūci vai protūziju, kas var ietekmēt nervu saknes vai muguras smadzenes, visbiežāk tiek veikts magnētiskās rezonanses izmeklējums. Tas, kāds izmeklējums konkrētajai problēmai ir nepieciešams, to izvērtēs neirologs vai neiroķirurgs, vadoties pēc simptomiem, objektīvās izmeklēšanas datiem un brīdinošajiem simptomiem.

Dažkārt mediķi sastopas ar pacientu vēlmi reizi gadā ar magnētisko rezonansi kontrolēt, cik izteikti spondiloze progresējusi. Taču, uzzinot, ka protūzija jeb diska izslīdēšana ir izraisījusi izmaiņas vairāk par 1 mm, tas, iespējams, neko viņam nedos, jo ārstēšanas plāns paliks nemainīgs. Atkārtotu izmeklējuma nepieciešamību vienmēr izvērtē speciālists – neirologs vai neiroķirurgs. It īpaši, ja sāpju raksturs ir mainījies vai pievienojušies kādi līdz šim nepiedzīvoti, brīdinoši simptomi, piemēram, jušanas traucējumi, muskuļu nespēks.

Dažādās ārstēšanas metodes

Ārstēšana jāsāk ar konservatīvo pieeju – soli pa solim, pirms tiek apsvērta ķirurģiska iejaukšanās. Konservatīvā ārstēšana ietver dažādas metodes, piemēram, medikamentus, fizioterapiju, masāžu, kas var palīdzēt samazināt simptomus un uzlabot pacienta stāvokli.

Ķirurģija tiek apsvērta tikai tad, kad citas metodes nav devušas rezultātus vai ja simptomi ir tik smagi, ka konservatīvās metodes vairs nevar nodrošināt nepieciešamo atvieglojumu. Tādējādi ķirurģiskā ārstēšana nav pirmā izvēle, un tās nepieciešamība tiek izvērtēta tikai tad, ja konservatīvās ārstēšanas metodes ir neefektīvas, ir objektīvs iemesls, kas izskaidro pacienta simptomus.

Parasti pēc izmeklējuma neirologs izvērtē, vai ir nepieciešama neiroķirurga/vertebrologa konsultācija. Viss ir atkarīgs no problēmas rakstura. Ja tas ir spondilofītu jeb tā saucamo radziņu gadījums, kas izauguši pie skriemeļu locītavām vai starpskriemeļu diskiem un ietekmē muguras smadzenes vai nervu struktūras, tad radziņi tiek noņemti ķirurģiski, lai novērstu mehānisku spiedienu uz nerviem.

Svarīgi, lai simptomi sakristu ar radioloģiskajos izmeklējumos redzamo atradni. Ja neiroķirurgs/vertebrologs veic operāciju, bet izmainītā struktūra nav galvenais simptoma cēlonis, simptomi var saglabāties, un operācija būs neveiksmīga.

Jānosaka sāpju raksturs

Lai palīdzētu noteikt, kāds ārstēšanas plāns būtu vispiemērotākais, svarīgi ir noskaidrot, vai sāpes ir akūtas vai hroniskas. To atšķirība tiek definēta laika nogrieznī.

● Akūtas sāpes

Par akūtām sāpēm tiek uzskatītas tādas, kuru ilgums nepārsniedz 6 nedēļas. Iepriecinošais fakts, ka tomēr biežāk lielākajai daļai pacientu ir sastopamas akūtas sāpes, un mēneša laikā viņi jau ir spējīgi atgriezties savā ierastajā dzīves ritmā. Akūtas sāpes atšķiras arī ar to, ka pret tām lieliski palīdz pretsāpju medikamenti. Savukārt gluži citādi notiek, ja sāpes ir hroniskas, – tās ilgst vairāk par 12 nedēļām, un būs nepieciešamas citas medikamentu kombinācijas.

● Hroniskas sāpes

Hroniskas sāpes raksturo svarīga parādība – sāpju centrālā sensibilizācija. Tas ir process, kad centrālā nervu sistēma kļūst pārmērīgi jutīga un reaģē uz sāpju stimuliem, kas normāli netiktu uzskatīti par sāpīgiem. Laika gaitā neironi (nervu šūnas) pielāgojas un ātri “iemācās’” pārsūtīt sāpju signālus, izveidojot tā sauktos sāpju ceļus, kas pastiprina un uztur hroniskas sāpes. Runājot par psihoemocionālo fonu, svarīgi atzīmēt, ka stress, trauksme un depresija var pastiprināt centrālās sensibilizācijas procesus. Tāpēc, ja pacientam ir hroniskas sāpes un ir notikusi centrālā sensibilizācija, ārstēšanā vajadzētu iekļaut arī antidepresantus, lai samazinātu šo procesu ietekmi.

● Muskuļu sasprindzinājumu sāpes

Ja sāpes ir nespecifiskas un pakāpeniski samazinās 2–3 nedēļu laikā, tad, visticamāk, tās ir saistītas ar muskuļu saspringumu vai pārslodzi, un šādā gadījumā papildu izmeklējumi nav nepieciešami.

Ja sāpes atkārtojas vai ilgstoši saglabājas, tas var liecināt par to, ka nepieciešama kāda korekcija dzīvesveidā vai ārstēšanas plānā. Galvenais ir atcerēties – ja ir bijušas akūtas sāpes, jāizvērtē, kas tās izraisījis, un jāmēģina koriģēt iespējamos riska faktorus, lai novērstu turpmākus paasinājumus.

Pacientiem, kas ceļ smagumus vai ir piedzīvojuši traumu kakla rajonā, var rasties akūtas sāpes, kas izraisa paasinājumus. Šādos gadījumos galvenais uzdevums ir samazināt akūto fāzi un nodrošināt pacientam iespēju dzīvot mierīgi, līdz tiks ietekmēti citi faktori, kas var izraisīt turpmākus paasinājumus.

Ir iespējams, ka akūtais periods tiek piedzīvots tikai vienu reizi un pēc tam vairākus gadus simptomi neatkārtojas. Tomēr, ja akūtie periodi atkārtojas vismaz reizi gadā, tas var liecināt par kādām problēmām, un būtu ieteicams meklēt speciālista palīdzību. Speciālists var veikt nepieciešamās izmeklēšanas un noteikt atbilstošu ārstēšanu.

Sajūtot sāpes, jāreaģē

“Ja jūtat kādus simptomus, noteikti nevajag atstāt tos novārtā. Tas ir sava veida signāls – hei, kaut kas nav kārtībā! Piemēram, ja cilvēks jūt sāpes sprandā un tiek atklāts, ka tas rodas no muskuļu sasprindzinājuma, tad fizioterapeitam jābūt labākajam draugam, jo tad būs iespēja laikus to novērst.  

Savukārt, ja ikdienas darbs ir saistīts ar smagumu pārvietošanu un jau ir parādījušās sāpes spranda rajonā, tās nevajadzētu ignorēt. Būtu ieteicams ieplānot ģimenes ārsta apmeklējumu. Ja sāpes netiek ārstētas, tās kļūs aizvien biežākas, un, turpinot strādāt smagu fizisku darbu, deģeneratīvās izmaiņas kļūs izteiktākas. Galu galā tas var novest pie nepieciešamības pēc ķirurģiskas iejaukšanās. Piemēram, diska protūzija (skriemeļa diska izspiedums) – ja izslīd no savas vietas un saspiež nervus, labākajā gadījumā var izraisīt muskuļu vājumu un nejutīgumu.

Masāža

Efektīva metode īslaicīgām sāpēm. Tā palīdz atbrīvot saspringto muskulatūru un mazināt īslaicīgas sāpes. Palīdz uzlabot asinsriti, samazināt muskuļu spriedzi un veicina relaksāciju. Tomēr tā nesniedz ilgtermiņa risinājumu.

Invazīvas metodes

Blokādes ir efektīvas sāpju samazināšanai, jo ļauj bloķēt sāpju impulsu pārraidi nervos un atslābināt muskuļus, mazinot sāpīgus muskuļu mezgliņus.

Rehabilitācijas metodes

Ir pieejamas dažādas rehabilitācijas metodes, kas jāizvēlas individuāli, atkarībā no pacienta veselības stāvokļa.

Ārstēšanas plānu ārsts pacientam nosaka individuāli, minētās metodes kombinējot ar citiem ārstēšanas veidiem.

Vingrojumi

Nevienam vairs nerada grūtības internetā atrast dažādus stiepjošos vingrinājumus, bet ar tiem ir jābūt uzmanīgiem. Ja tos dara nepareizi, var veselībai tikai kaitēt. Tāpēc iesakām aiziet pie fizioterapeita, lai viņš parāda, kuri ir tie, ko var pildīt mājās regulāri, un kuri, ja radies kāds paasinājums, būtu efektīvi tieši jums.

Regulāra izkustēšanās

Ja esat sēdoša darba darītāji, piemēram, pie datora pavadāt astoņas stundas, ir ļoti svarīgi regulāri izkustēties. Ieteicams reizi stundā piecelties un veikt kādas fiziskas aktivitātes.

Ko varam darīt?

Veltām piecas minūtes relaksējošai atpūtai, un šeit būtu noderīgi stiepšanās vingrinājumi, piemēram, kakla un plecu stiepšana, roku stiepšana virs galvas vai stiepšanās uz priekšu, lai atslābinātu muskuļus un mazinātu spriedzi no vienveidīgās pozas. Tas palīdzēs uzlabot asinsriti un samazināt diskomfortu, kas var rasties ilgstošas sēdēšanas laikā.

Var arī izmantot arī stāvgaldus, kas daudzās darbavietās ir pieejami.

Zināšanai

Tomēr, ja cilvēks ar spondilozi turpinās smagi strādāt, iznākums nebūs iepriecinošs. Ilgstoša slodze var veicināt deģeneratīvo procesu pasliktināšanos, kas var novest pie stiprākām sāpēm, ierobežotām kustībām un pat nervu bojājumiem. Ja tomēr nākas celt kādu smagumu, būtu jāpielieto ergonomiskās pozas, kā pareizi pietupties un celt.

Uzmanīgi ar kakla ortozēm

Novērots, ka cilvēki, parādoties spranda sāpēm, uzreiz sāk lietot mīkstās kakla ortozes. Tomēr ārste uzsver, ka ortozei ir konkrētas indikācijas un sāpes nav jāārstē tikai ar šo līdzekli. Tās parasti ieteicams lietot, ja ir bijusi trauma vai operācija. Ilgstoši nēsājot ortozi, muskuļi var kļūt vājāki, atslābināties, kas samazina to spēju stabilizēt kaulu struktūras.

Pareiza spilvena izvēle

Spilvens naktsmieram noteikti jāizvēlas tāds, lai tajā brīdī, kad cilvēks noguļas uz sāniem, galva nav izteikti noliekta uz leju vai pacelta uz augšu, bet gan atrodas normālā vidus pozīcijā. Ja ilgstoši guļ nepareizā pozā, kakla daļā rodas muskuļu disbalanss, kas rezultējas ar sāpēm.

Jāturpina vingrot

Cilvēki bieži vien nav gatavi ieguldīt savu enerģiju, lai ilgtermiņā veicinātu labu veselību. Tas, protams, prasa nozīmīgas korekcijas dzīvesveidā, ko daudzi nespēj izprast vai novērtēt. Bieži vien viņi domā: tas taču nenotiks ar mani, vai tiešām ir vērts? Tomēr tieši dzīvesveida korekcijas ir pamatu pamats veselīgai dzīvei. Tik ierasti ir šādi dialogi un situācijas vizītēs. “Pacienti atkārtoti nāk pie manis ar sāpju paasinājumiem, lai gan viņi ir apmeklējuši fizioterapeitu. Uz jautājumu, vai turpinājāt mājās vingrot, atbilde ir – nē,” stāsta neiroloģe Eva Šankova. “Bet mēs nevaram sagaidīt labus rezultātus bez pacienta iesaistes. Liela atbildība gulstas uz paša pacienta pleciem. Tikai ievērojot visas rekomendācijas, iespējams sasniegt vēlamos rezultātus. Svarīga ir ārsta un pacienta sadarbība. No pacienta puses – ieklausīties ārsta rekomendācijās un tās censties ievērot. No ārsta puses – izrunāt provocējošos faktorus, to, ko varētu koriģēt, piemeklēt nepieciešamos medikamentus, virzīt uz rehabilitāciju. Tātad ārsts var iedot plānu, un, lai tas īstenotos veiksmīgi, svarīgi arī, lai pacients izpilda savu mājasdarbu.”

          Ārste vērš uzmanību, ka akūtajā sāpju periodā vislabāk ir konsultēties ar fizioterapeitu un ģimenes ārstu, un jāatceras, ka vingrojumi ir jāturpina arī tad, kad sākam justies labāk. Kāpēc? Ir svarīgi uzturēt normālu muskulatūras tonusu, jo tas palīdz saglabāt stabilus starpskriemeļu diskus un skriemeļus, novēršot to noslīdēšanu vai pārvietošanos. Ja muskulatūra ir pietiekami spēcīga, tas samazina risku, ka nelieli mehāniski faktori izraisīs traumatismu vai deģeneratīvas izmaiņas.