"Savu pirmo diabētisko komu atceros līdz katrai niansei" - Olita Tidomane par dzīvi ar diabētu

Ilgais ceļš līdz diagnozei

Oktobrī palika desmit gadu, kopš dzīvoju ar diagnozi “pirmā tipa cukura diabēts”.

Toreiz, kad pēc cukura slodzes testa man piezvanīja no Gulbja laboratorijas un pateica, ka man ir diabēts, domāju, ka visa mana pasaule ir sagruvusi. Stāvēju uz ielas un raudāju. Ārā bija kailsals, spīdēja spoža saule, un pie manis pienāca bijušais darba kolēģis, tāds smaidīgs puisis. Stāstīja, kā viņam iet. Bet man galvā skanēja tikai viens vārds: “Diabēts!”

Vēl nezināju, kāds diabēts man ir, tāpēc centos sevi mierināt ar domu, ka pazīstu ļoti daudz cilvēku ar otrā tipa cukura diabētu, un viņu dzīvē nekas īpaši nav mainījies. Tomēr nepameta sajūta, ka atrodos kaut kā jauna un nezināma priekšā.

Slimnīcā man uztaisīja analīzes, lai noteiktu, cik daudz ketonvielu ir asinīs un cik daudz C peptīda. Secinājums bija viens ­–­ tas ir pirmā tipa cukura diabēts. Daktere, ieraudzījusi analīžu rezultātus, smējās, ka man asinīs ir tik daudz ketonvielu, ka ar tām varētu notīrīt nagu laku. Toreiz nesapratu, par ko daktere smejas. Tikai vēlāk uzzināju, ka ketonvielas nozīmē acetonu. Manas aknas bija tik ļoti centušās ražot trūkstošo cukuru, ka, vienkāršā valodā runājot, bija pārcentušās un saražojušas acetonu, kas lēni un mērķtiecīgi bojāja manus orgānus. Un tas nozīmēja tikai vienu – diabēts man bija jau sen.

Biju sūdzējusies savai ģimenes ārstei par pašsajūtu, jo tā beidzamajā laikā bija mainījusies, taču daktere visu norakstīja uz sagurumu, stresu un pārslodzi darbā un ikdienā.

Man ilgu laiku niezēja āda. Vienkārši nenormāli slāpa. Varēju izdzert glāzi ūdens vienā elpas vilcienā, bet slāpa vienalga. Likās, ka es izžūstu.

Man niezēja mēle. Kādu rītu pamodos un sapratu, ka neredzu tālāk par izstieptu roku. Tas mani nobiedēja, un nekavējoties devos pie acu ārsta. Pēc rūpīgas izmeklēšanas ārsts pajautāja, vai man nav diabēts. Atbildēju, ka, protams, nav, bet vienalga piezvanīju ģimenes ārstei. Toreiz tas tika ignorēts.

Visbeidzot es saaukstējos. Tā bija vienkārša saaukstēšanās, ar kādu cilvēki parasti iet uz darbu un dzīvo tālāk savu ikdienas dzīvi. Bet es nevarēju piecelties no gultas. Man vārda tiešā nozīmē likās, ka mirstu.

Jau iepriekš internetā biju ievadījusi visus simptomus, kas mani ikdienā mocīja, un atbilde visu laiku bija viena – diabēts. Ar šo savu pašdiagnozi devos pie ģimenes ārstes. Biju gatava sarunai. Sēdēju kabinetā un teicu, ka gribu cukura testu, jo man šķiet, ka man ir diabēts. Pēc ilgām diskusijām daktere beidzot nosūtīja uz cukura slodzes testu.

Ko šis tests nozīmē? Uz laboratoriju jāiet tukšā dūšā. Tev veic parasto cukura analīzi un tad iedod izdzert lielu glāzi būtībā ar cukurūdeni. Tad divas stundas sēdi un neko nedari, un pēc šīm divām stundām taisi atkārtotu cukura analīzi. No tā, kāds ir rezultāts, atkarīgs slēdziens – ir vai nav cukura diabēts.

Man no laboratorijas zvanīja jau pēc pirmās analīzes un saudzīgi apjautājās, kā jūtos. Jutos es slikti, knapi vilku kājas. Somā bija pusdienām nopirktas divas biezpienmaizītes, un ļoti gribējās ēst. Norakstīju savus sliktumus uz to, ka neesmu lāgā paēdusi. Bet sieviete no laboratorijas skaidroja, ka mans cukura līmenis sākuma testā ir 23 mmol/l. Vesela cilvēka cukura līmenis ir 3,3–5,9 mmol/l.

Biju šokā! Sieviete no laboratorijas ieteica uzreiz braukt uz slimnīcu, tomēr es vispirms devos pie ģimenes ārstes un slimnīcā nonācu vēlu vakarā. Tad mans cukura līmenis jau bija 33 mmol/l.

Kad nonācu palātā, bija tuvu pusnaktij. Pie manis ienāca jauns, glīts dežūrārsts. Viņš apsēdās blakus un līdzjūtīgi stāstīja, kā tagad mainīsies mana dzīve. Es gribēju raudāt, bet biju tik sagurusi, ka vienīgais, ko pajautāju, vai drīkstu apēst tās biezpienmaizītes, jo visu dienu nebiju ēdusi. Dakteris žēli paskatījās un atbildēja: “Nu, diemžēl – nē!” Bet es tik ļoti gribēju ēst! Viņš apžēlojās, atļāva vienu maizīti apēst un paskaidroja, ka tagad par saldajām maizītēm jāaizmirst. Tikai tajā brīdī sapratu, ka turpmāk mana dzīve ir dalāma divās daļās – pirms un pēc diabēta.

1. Pirms diabēta

Neesmu nekāda dižā sportotāja vai aktīvas dzīves dzīvotāja, taču man patika dažādi izbraucieni un pārgājieni. Likās, ka esmu straujas dabas cilvēks, un, ja mani pārliecina, tad, daudz nedomājot, varu mesties dažādās avantūrās. Taču vienā brīdī sajutu, ka sāka kļūt grūti noiet garākus ceļa posmus. Arvien retāk piekritu iziešanai no mājas.

Neko daudz arī nedomāju par ēšanu vai dzeršanu. Mana ikdiena bija rīta kafija un sviestmaizes. Pa dienu varēju uzkost kādu bulciņu, bet vakarā uzgrauzt čipsus. Es nesatraucos par veselību, lai gan pirms kāda laika man tika noteikts autoimūns vairogdziedzera tireoidīts. Tas manu dzīves kvalitāti neietekmēja, vismaz es to nejutu. Man arī allaž sala vairāk nekā citiem, bet to tad uzskatīju par savu īpatnību, savas veselības trūkumu. Ātrāk nosalu, bieži saaukstējos, man sapūta sprandu vai kaklu. Jā, bija problēmas ar kuņģi, ko norakstīju uz stresu un saviem nepilnīgajiem ēšanas paradumiem.

Atceros, pirms laika biju pie gastroenterologa, un viņš pēc kāda izmeklējuma man pajautāja, vai man nav problēmu ar vairogdziedzeri un neslimoju ar diabētu. Toreiz neko nezināju par vairogdziedzeri, nezināju pat, kur tas atrodas cilvēka organismā. Par diabētu biju dzirdējusi tikai bērnībā. Mums kaimiņos dzīvoja sieviete, kurai bija diabēts, un vienīgais, ko par viņu zināju, ka viņa pārtiek no griķiem. Tas likās biedējoši – ēst tikai griķus –, jo man griķi šķita kaut kas ļoti negaršīgs.

Tā īsti par diabētu uzzināju no savas draudzenes. Viņas tētim atklāja otrā tipa cukura diabētu. Atceros, kā es dzīvi interesējos par to, kā tas viņu ir mainījis. Manā uztverē tā bija tikai diēta, ar kuru draudzenes tētis viegli tika galā. Ne viņš lietoja insulīnu, ne mērīja cukuru. Tieši tāpat bija kādas manas draudzenes vīram. Viņš turpināja dzīvot ierasto dzīvi, lai gan draudzene mēdza sūdzēties, ka vīrs lieto diabēta zāles, bet neievēro diētu. Toreiz es pirmo reizi pa īstam aizdomājos par šo slimību. Man likās nomācoši, ka ir jāmaina kādi savi paradumi, bet tas nav neiespējami, jo gan vienas draudzenes tētis, gan otras vīrs turpināja dzīvot tā, kā bija dzīvojuši. Un tad es nonācu slimnīcā.

2. Pēc diabēta

Slimnīcā man naktī kļuva slikti. Staigāju pa palātu un nezināju, ko darīt. Pēc ārsta apmeklējuma man injicēja divus dažādus insulīnus. Bet naktī sākās šausmīgi krampji kājās. Kad dežurējošā māsa ienāca apjautāties, kāpēc neguļu, paskaidroju, ka man kājās ir krampji. Viņa tikai nogrozīja galvu un jau grasījās iet prom, kad man sākās lēkme. Rādīju, kā kājas rauj uz otru pusi, un raudāju. Tās bija šausmīgas sāpes! Dežūrējošā māsa aizgāja pēc ārsta. Man tika nozīmēta magnija sistēma. Gulēju sēdus uz gultas malas, jo tas bija vienīgais glābiņš – likt pēdas pie aukstās grīdas. Tā arī aizmigu.

No rīta pamodos un secināju, ka palātā ir tikai vēl viena sieviete. Akla. Pa dienu viņai bija lēkme. Atskrēja māsiņa un deva dzert saldu tēju. Es nesapratu, kas notiek, un nezināju, ka šādas lēkmes sagaida arī mani.

Kad biju nogulējusi slimnīcā nedēļu un mani cukuri bija daudzmaz stabilizēti, mani pasauca pie diabēta māsas. Viņa iedeva kaudzi bukletu ar visu veidu informāciju par diabētu, mācīja, kā pareizi mērīt cukuru un kā injicēt insulīnu. Iedeva glikometru. Un visu šo laiku es naivi cerēju, ka man kļūs labāk un varēšu vairs nedomāt par diabētu. Tomēr tā nenotika.

Pat izlasījusi visus iedotos bukletus, joprojām neko nezināju par pirmā tipa cukura diabētu, jo visi bukleti pārsvarā bija par otrā tipa cukura diabētu. Tikai ar laiku sapratu, ka tās ir divas dažādas slimības.

Cukura svārstību amerikāņu kalniņi

Kādā no bukletiem bija aprakstītas hipoglikēmijas un hiperglikēmijas lēkmes. Bet tas bija tāds bezkaislīgs stāstiņš ar zīmējumiem, kā tās izpaužas un kā lēkmes atšķirt. Man tas neko neizteica. Arī slimnīcā piedzīvotā pirmā lēkme nekādu skaidrību neviesa. Neviens man neko nebija stāstījis. Un laikam jau nezinātājs, kas to nav piedzīvojis, nemaz nepratīs pateikt, kā šīs lēkmes izpaužas, un nemācēs raksturot sajūtas, ko tajā brīdī piedzīvo.

Kad slimnīcā sajutos visnotaļ jokaini, stāstīju savām palātas biedrenēm, ka jūtos dīvaini. Un viņas vienā balsī skaidroja, ka man ir hipoglikēmijas lēkme, absolūtā mierā stāstot, kas tagad jādara, un mierinot. Tikai pēc tam es atskārtu, cik labi, ka šo savu pirmo lēkmi nepiedzīvoju kaut kur uz ielas vai viena pati mājās! Jo, lai kā gribētos teikt, ka no tā nemirst, ir skumji jāsecina, ka diemžēl mirst.

Ar savām īstajām hipoglikēmijas lēkmēm sastapos, kad jau biju ārā no slimnīcas un palikusi viena pret vienu ar savu slimību.

Ar ko atšķiras hipoglikēmijas lēkme no hiperglikēmijas lēkmes? Hipoglikēmija ir, kad cilvēka organismā strauji samazinās cukura līmenis. Šīs lēkmes mēdz būt dažādas. Ir tādas, kas klusītēm rodas, un tu tās gandrīz nejūti. Tad ir lēkmes, kuru sākumu sajūti, bet vēl vari pagūt apēst kaut ko saldu. Un tad ir lēkmes, kas sākas ļoti strauji. Šādiem gadījumiem vienmēr jābūt pa rokai kaut kam saldam – tā sauktajiem ātrajiem cukuriem, kas spēj strauji paaugstināt cukura līmeni. Tomēr uz “ātrajiem cukuriem”, vienalga, ir vajadzīgs uzēst “lēnos cukurus”. Tie stabilizē cukura līmeni organismā.

Kas tik briesmīgs šajās lēkmēs? Pirmkārt, var nepagūt uz tām reaģēt. Vispirms sāk kratīt drebulis, tad kļūst karsti, un seko auksti sviedri, kas nav parasti sviedri – tu vienkārši dažu minūšu laikā kļūsti pilnībā slapjš. Sāk migloties redze, kļūst lēnāka runa, tu trīci, un vienīgais, ko jūti, ka lēni sāk atslēgties prāts. Ja nepagūsti reaģēt, var sekot diabētiskā koma. Viss notiek pēkšņi un strauji, un dažu minūšu laikā tu zaudē samaņu. Ja tomēr esi paguvis kaut ko uzēst, tad kļūst auksti un jūties iztukšoti, it kā būtu darījis smagu darbu.

Vistrakāk, ja ir ziema un tu esi uz ielas, – tad vienkārši stāvi savās slapjajās drēbēs. Pirmos gadus mēdzu nēsāt līdzi sausas drēbes, jo hipoglikēmijas lēkmes bija pārāk bieži. Tagad esmu iemācījusies tās pazīt.

Ar hiperglikēmijas lēkmēm ir citādi. Cukuram palielinoties, vispirms kļūsti miegains. Uznāk nepārvarams pārgurums. Ir sajūta, ka visi locekļi kā ar svinu pielieti, un katra kustība prasa milzu piepūli. Par laimi, šīs lēkmes es piedzīvoju reti. Tomēr pat ar nelielu cukura līmeņa pieaugumu kļūsti miegains, mazkustīgs un noguris. Arī pārāk augsts cukura līmenis var beigties ar diabētisko komu.

Lēkmē samazinās spriestspēja

Savu pirmo diabētisko komu atceros līdz katrai niansei. Tas bija tik biedējoši, ka man joprojām ir paniskas bailes to piedzīvot vēlreiz, tāpēc visās somās turu šokolādes batoniņus, mašīnā man stāv cepumi un pie gultas vienmēr uz naktsskapīša ir kaut kas salds.

Atceros, kad pamodos no komas stāvokļa, nesapratu, kas ar mani notiek. Nakts vidū kaut kā izdomāju, ka jāpiezvana māsai, un pirmais teikums, ko viņai teicu, bija: “Es nesaprotu, kas ar mani notiek!” Uz katru viņas ieteikumu, jautāju, kāpēc man tas ir jādara. Nesapratu pat tik daudz, ka vajag kaut ko apēst. Māsa lika mērīt cukura līmeni un saukt neatliekamo palīdzību. Tobrīd paļāvos uz viņas skaidro saprātu un zināšanām par to, kā man palīdzēt. Kad atbrauca neatliekamā palīdzība, daktere man taisīja medusūdeni un meklēja ledusskapī, ko iedot ēst. Bet es par visu joprojām jautāju, kāpēc man tas ir jādara, – tieši tik slikti tu jūties, ka elementāra rīcība līdzinās raķešu zinātnei!

Diemžēl, lai kā gribētos šādos lēkmju brīžos paļauties uz līdzcilvēku spēju reaģēt un palīdzēt, esi spiests rīkoties pats. Un tas ir neizsakāmi grūti, jo kopā ar lēkmi samazinās smadzeņu darbība un spriestspēja. Tāpēc ir svarīgi, lai šādos brīžos ir kāds līdzās. Mani paši tuvākie cilvēki zina, kā rīkoties. Tomēr lielais vairums cilvēku pat īsti nezina, kas tas diabēts ir.

Kas tas ir – pirmā tipa cukura diabēts?

Pēc iznākšanas no slimnīcas man sākās cita dzīve, un visu mācījos darīt no jauna. Daži slimnīcā iedotie bukleti nespēja mani sagatavot tam, kā turpmāk būs jādzīvo. Lasīju par diabētu visu iespējamo informāciju, ko atradu internetā, devos atsevišķā vizītē pie ieteiktās diabēta māsas. Man stāstīja par maizes vienībām un insulīna devām, kas jāaprēķina pirms ēšanas (to stāstīja arī slimnīcā), taču neviens neteica, cik svarīgi ir injicēt insulīnu pirms ēšanas, nevis pēc vai ēšanas laikā. Neviens man netika stāstījis, ar ko atšķiras īsais dienas insulīns un garais nakts insulīns. Man nebija ne mazākās saprašanas, kāda ir šo divu dažādo insulīnu darbība. To visu meklēju internetā vai vācu informāciju no citiem diabēta slimniekiem. Tagad, kad ir pagājuši desmit gadi, varu pati stāstīt un mācīt, kas un kā jādara. Es zinu, kuri insulīni man der un kuri neder.

Diabēts ir ne tikai maizes vienības, insulīns un diēta. Diabētam ir daudz un dažādas blakusslimības. Ir nemitīgi jāstrādā ar sevi, lai nenonāktu līdz šīm blakusslimībām.

Man ir jāseko līdzi tam, ko ēdu. Cik daudz ēdu. Diabēts ir iemācījis man ēst. Bet arī tas nav tik vienkārši.

Cilvēkiem ar otrā tipa cukura diabētu ir jāievēro diēta, bet pirmā tipa diabētā drīkst ēst visu, tikai viss ir jāierēķina maizes vienībās un insulīna devās. Arī pirmā tipa cukura diabētam ir ierobežojumi, ko nedrīkst lietot, sākot ar cukuru un beidzot ar balto miltu izstrādājumiem un augļiem. Daudzi diabētiķi mēdz teikt, ka ēd visu un nešķiro, bet es tā nedaru. Man ir svarīgi justies labi tagad un arī nākotnē. Pat tad, ja bulciņas apēšana tagad man neko ļaunu nenodara, ar laiku tā atstās iespaidu uz organismu.

Es nestaigāju vasarā basām kājām. Ļoti gribētos pludmalē novilkt apavus un baudīt smiltis un jūru. Taču ir liels risks savainot pēdas. Diabētiķim viss dzīst ilgāk. Parasts skrāpējums var beigties ar iekaisumu. Parastas iesnas un saaukstēšanās norit ilgāk un smagāk. Katra fiziska slodze ir jāierēķina insulīna devās.

Redze – tā ir sāpīgākā tēma. Rokas, kājas, mati un acis ir vissliktāk apasiņotie orgāni, tāpēc visvairāk apdraudētie.

Sākuma gados, kad vēl mācījos tikt galā ar saviem cukuriem, pirmā, kas cieta jebkādu cukura svārstību dēļ, bija redze. Man mājās stāvēja dažādu dioptriju brilles, jo katru reizi, kad nosvārstījās cukuri, mana redze mainījās. Vienu dienu redzēju tikai tuvumā, nākamajā – tikai tālumā.

Šādu piemēru ir daudz. Diabēts – tas ir nemitīgs sprints starp cukuriem un insulīnu. Tu nepārtraukti cīnies ar sevi. Ir visu laiku jārēķina un jārēķinās gan ar to, cik daudz un ko drīkst ēst, gan cik daudz insulīna injicēt, gan kāda būs fiziskā slodze – vai organisms vispār to spēs izturēt. Bieži pat elementāra mājas uzkopšana vai gājiens uz veikalu ir neprognozējama cīņa.

Nekad neesmu bijusi draugos ar matemātiku, bet nu mana dzīve ir viena vienīga rēķināšana – ēšana, aktivitātes, stress, slimības –, jo viss ietekmē cukura līmeni.

Kāda daktere reiz man teica, ka nezinot nevienu diabēta slimnieku, kam viss būtu easy. Kad tu sāc zaudēt šo cīņu vai vienkārši esi noguris domāt par visu, kas jāspēj, sākas depresija. Arī šī ir diabēta blakusslimība. Tā ir mana diabēta blakne. Daudzus gadus esmu veltījusi tam, lai saprastu sevi, lai pierādītu, ka par savu nevarēšanu nečīkstu. Man ir nepārtraukti kaut kas jāpierāda. Ne tikai sev, ka varu un daru pareizi, arī sabiedrībai nākas pierādīt. Ja kaut kur atsakies piedalīties, kaut ko neēd viesībās vai pie galda mēri cukuru un injicē insulīnu, tas nav mans untums, tā ir mana dzīve! Tā es dzīvoju. Diabētam nav brīvdienu.

Ārstēšana

Saka, ka no otrā tipa cukura diabēta var izārstēties, bet tas ir smags darbs. Pirmā tipa cukura diabētu izārstēt nevar. Ar to var iemācīties sadzīvot un pieņemt kā savu ikdienu. Esmu iemācījusies ēst noteiktā laikā, rēķināt insulīna devas, cenšos radināt organismu pie izturamām slodzēm un neizrādīt citiem savas slimības blaknes. Lai viss labi funkcionētu, ir nepieciešama stingra paškontrole. Un te sākas problēmas. Ne vienmēr izdodas kontrolēt cukura svārstības, un palīdzētu papildu kontroles iespējas.

Patlaban ir iespējams iegādāties nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības ierīces, ko stiprina pie rokas, un tad var lietotnē sekot līdzi cukura līmeņa svārstībām. Tā var izvairīties no nepatīkamajām lēkmju sajūtām, kā arī saprast, kas un kurā brīdī diabēta kontrolē būtu maināms. Diemžēl šie aparātiņi nav lēti. Tie ir regulāri jāmaina, lai nerastos iekaisumi. Ne visi var tos atļauties. Patlaban spriež, ka šīs ierīces valstij būtu jākompensē tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem tās lieti noderētu. Sevišķi veciem cilvēkiem, kuru rocība ir krietni mazāka nekā vidēji valstī. Šīs nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības ierīces vajadzīgas arī diabētiķiem ar slikti kompensētu diabētu.

Valsts man kompensē insulīnu un daļēji teststrēmeļu izmaksas. Tas nav maz, tomēr, ja lieto teststrēmeles biežāk nekā valsts noteiktās kompensētās četras reizes dienā, summa sanāk liela. Plus adatas. Tās valsts neapmaksā. Pareizi būtu mainīt adatas katrā injicēšanas reizē. Mēs to nedarām, jo adatas nav lētas. Nebūtu slikti, ja arī kaut kas no šo izmaksu daļas tiktu kompensēts.

Ko es gribētu?

Man būtu svarīgi, lai sabiedrība būtu vairāk informēta par diabēta gaitu, lai spētu palīdzēt ar šo slimību sirgstošajiem. Nav jābūt padziļinātām zināšanām par to, kas ir diabēts, bet vispārējām zināšanām, kā pazīt un palīdzēt hipoglikēmijas un hiperglikēmijas laikā. Diabēta slimniekam viņa slimība ir ikdienas darbs. Smags darbs, kur mēdz būt labās un sliktās dienas. Gribētos, lai mani neuztver kā čīkstuli, bet pieņem, ka vairs nevaru dzīvot ar simtprocentīgu atdevi.

Esmu dzirdējusi no daudziem diabēta slimniekiem, ka viņiem viss ir kārtībā. Labi, ja vien tā nav ikdienas kontroles ignorēšana, jo diabētu nedrīkst ignorēt. Var ēst un dzīvot, kā labpatīkas, taču brīdī, kad sākas nopietni veselības bojājumi, nevajadzētu žēloties un vainot citus. Un, visbeidzot, mums visiem vajadzētu iemācīties ieklausīties savā organismā un dzīvot saskaņā ar to. Ne tikai diabētu, daudzas veselības problēmas būtu vieglāk pazīt un ārstēt.