Mantas kā emocionālie enkuri: 7 iemesli, kāpēc tās mūs tur pagātnē

Mūsu dzīvē daudz kas atnāk un aiziet – cilvēki, lietas, notikumi, sajūtas. Taču pārsteidzoši bieži tieši priekšmeti ir tie, kas paliek. Apģērbs, kas gadiem glabājas skapī. Somas, kuras sen vairs nenēsājam, bet no kurām žēl šķirties. Kastītes ar “vērtīgām” lietām, kurām sen vairs nav pielietojuma.

Bieži vien tekstils ir emocionāli vispiesātinātākais – apģērbs var būt cieši saistīts ar identitāti vai atmiņām. Tāpēc, piemēram, skapja tīrīšana nav tikai praktisks process, bet arī dziļi simboliska atzīšana: vai es to velku vai jau velku sev līdzi kā nastu? 

Krāšana kā neveselīgs drošības mehānisms

No malas krāšana var šķist nevainīgs, sentimentāls ieradums, taču psiholoģijā mēs tajā saskatām ko vairāk: krāšana ļoti bieži nav par mantām – tā ir par nedrošību, pagātnes pieturēšanu un bailēm no zaudēšanas.

Nereti šī uzvedības modeļa saknes meklējamas bērnībā. Ja cilvēks piedzīvojis trūkumu vai nemitīgas pārmaiņas, pieaugot viņš var tiekties krāt – it kā kompensējot to, kā kādreiz trūcis. Mantas kļūst par simbolisku “aizsargmūri”, kas šķietami pasargā no nākotnes riskiem – gan emocionāliem, gan materiāliem.

Apģērbs nav tikai lietderīgs priekšmets – tas var kļūt par emocionālu enkuru. Dažkārt viena konkrēta kleita vai krekls kļūst par pēdējo saikni ar noteiktu dzīves posmu, emocijām vai identitāti. Piemēram, sieviete var glabāt kleitu, kurā jutusies skaista – nevis lai vēl kādreiz to uzvilktu, bet gan lai saglabātu sev atmiņas par šo sajūtu. Taču ir vērts sev godīgi pajautāt: vai šis priekšmets mani šodien atbalsta, vai tikai notur mani pagātnē? Šķietami nevainīgs drēbju gabals var kļūt par smagu simbolu, kas liedz mums augt, tāpēc dažkārt vislabākais risinājums ir ļaut tam doties tālāk – piemēram, nododot to sarkanajā tekstila konteinerā. 

Kad mantas sāk smacēt

Krāšana kļūst par slogu tad, kad katra lieta sāk nest līdzi nevis mieru, bet vainas, trauksmes vai vilšanās sajūtu. Ja skats uz mājokli rada smagumu, nevis drošību, – tas ir signāls, ka vide vairs neatbalsta. Priekšmeti ne tikai aizņem fizisku vietu, – tie noslogo arī prātu.

Mājoklis bieži atspoguļo mūsu iekšējo stāvokli. Jo lielāks haoss ārpusē, jo biežāk tas liecina par emocionālu pārslodzi iekšienē. Mēs mēdzam meklēt kontroli vidē tad, kad tā trūkst pašos. Latvijā, kur lielu daļu gada pavadām iekštelpās, vides ietekme uz mentālo veselību ir īpaši būtiska. Ja dzīves telpa pārstimulē vai smacē, tas paaugstina trauksmes līmeni un traucē rast iekšējo līdzsvaru.

Arī attiecības cieš skapī

Pārblīvēta māja rada spriedzi ne tikai mūsos, bet arī attiecībās. Partnerattiecībās bieži dzirdamas frāzes “atkal nevar atrast neko” vai “te viss no plauktiem gāžas ārā”. Interesanti, ka brīdī, kad fiziskajā vidē nav vietas, nav vietas arī tuvībai. Mantas aizņem emocionālo telpu: tā vietā, lai ļautu mums būt klātesošiem, radošiem un atvērtiem, tās kļūst par neredzamu sienu starp cilvēkiem.

Šķirošana kā attīrīšanās rituāls

Šķirošana nav tikai par kārtību. Tā ir psiholoģiska attīrīšanās – no pagātnes, no identitātes daļām, kas vairs nav aktuālas. Tā ir iespēja atgūt kontroli caur apzinātu izvēli – būt brīvam no liekā. Cilvēki, kas veic pavasara tīrīšanu vai iztīra skapi, bieži izjūt ne tikai gandarījumu, bet arī dziļu emocionālu vieglumu. Tekstila šķirošana var kļūt par šī procesa simbolu – vienkārša, praktiska darbība, kas palīdz atbrīvoties arī emocionāli.

“Gan jau noderēs” – nedrošības valoda

Šķirojot lietas, nereti piezogas pretestība – domas kā “gan jau noderēs” vai “es vēl varētu šo uzvilkt”. No malas priekšmeti var šķist praktiski, bet patiesībā tie bieži vien atklāj ko dziļāku. Šī nav racionāla plānošana – tas ir signāls par nedrošību, par bailēm, ka nākotnē var pietrūkt resursu, spēka vai iespēju tikt galā. Tā ir vēlme noturēt kontroli pasaulē, kas šķiet mainīga un neprognozējama. Un būtiski ir saprast: šie nav loģiski argumenti – tie atspoguļo dziļākas emocionālas vajadzības.

Atmiņas dzīvo mūsos, nevis skapjos

Viens no šķirošanas šķēršļiem ir doma: “Ja es šo lietu atdošu, pazaudēšu arī atmiņas.” Bet tā nav taisnība. Svarīgākais, kas jāatceras, – atmiņas dzīvo mūsos. Papildus tās var iemūžināt fotogrāfijās vai dienasgrāmatās, bet vissvarīgākais ir turēt tās dzīvas sevī – tā vispatiesāk atlasām to, kas mums tiešām ir svarīgs. Atbrīvoties nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē dot vietu jaunajam.

Dzīvot vieglāk ir izvēle

Protams, nav jāizmet viss. Nav jāatsakās no sevis. Bet mums ir tiesības atlaist to, kas vairs nekalpo, – ar pateicību, nevis vainas apziņu. Ar cieņu, nevis kaunu. Šķirošana nav par aizmirstību, bet par godīgu atzīšanu: šis vairs nav man vajadzīgs. Un reizēm tas kļūst par klusu rituālu – šķiršanos ne tikai no lietas, bet arī no kādas sevis versijas. Atliek vien izrevidēt skapi un nodot lieko sarkanajos konteineros savā apkaimē.  Lietas, kas tev vairs nesniedz vērtību, šādā veidā var nonākt pie tiem, kam tās patiesi nepieciešamas, vai tikt vismaz atbildīgi pārstrādātas.

Tie, kuri vēlas mazināt savu apģērba atkritumu nospiedumu, uz ko pastāvīgi aicina arī "Latvijas Zaļais punkts" sadarbībā ar vides apsaimniekošanas uzņēmumu "Eco Baltia vide" aicināti nodot sev vairs nevajadzīgos tekstilizstrādājumus specializētajos konteineros tekstilam. Katru gadu apģērbs, apavi, mājas tekstils un aksesuāri veido 3–5 % no visa poligonos noglabātā atkritumu apjoma, tāpēc tā atbildīga šķirošana ir veids, kā mazināt atkritumu poligonos noglabāto atkritumu apjomu. 

Specializētajos konteineros drīkst ievietot apģērbu, apavus un mājas tekstilu (aizkarus, segas, palagus, galdautus, u.c.). Tekstilam paredzētajos konteineros nedrīkst mest ar ķīmiskām vielām notraipītus tekstilizstrādājumus, mitru, pelējušu tekstilu, gumijas apavus, rotaļlietas, kā arī priekšmetus, kas nav no tekstila – piemēram, elektrotehniku vai sadzīves atkritumus. Lai apģērbs neizbirtu un nebojātos, sašķirotais tekstils pirms ievietošanas specializētajā konteinerā jāievieto maisā un maiss jāaizsien.

Adreses, kur pieejami “Latvijas Zaļā punkta” un “Eco Baltia vide” konteineri tekstila šķirošanai, var noskaidrot šajā kartē vietnē www.zalais.lv sadaļā “Kur šķirot?”.