“Sāc ar priekšnamu, nevis ar omītes guļamistabu” - vērtīgi padomi tiem, kuri grib ievest kārtību ģimenes lauku mājā

Ja lauku māja vienlaikus ir arī vecāku, vecvecāku vai citu tuvu cilvēku dzīvesvieta, situācijai ir jāpieiet ļoti uzmanīgi. Arī tad, ja iepriekš sarunās jau esat par šo tēmu runājuši un bijuši vienisprātis, ka, jā, laukos ir sakrājies pārāk daudz mantu un vajadzētu pa visiem šo sakārtot, tāpat ir vajadzīga skaidra, konkrēta vienošanās, kad un ko īsti darīsiet. Ja sestdienas rītā vienkārši ieradīsieties ar kastēm, lupatām un tīrīšanas līdzekļiem, nostādot tur dzīvojošo vecmāmiņu un vectētiņu fakta priekšā, ka šodien mājā notiks lielā kārtošana, šis ar labiem nodomiem plānotais pārsteigums var novest pie liela stresa un pat ģimenes konflikta.

Vispirms jābūt sarunai

“Aprunāties vajadzēja,” saka Lilitas Bērziņas atveidotā Mirtas tante populārajā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kad radu puika Uģis nepajautājot sviež kaudzē viņas mantas. Komunikācijas svarīgumu akcentē arī organizēšanas konsultante Daina Dzene (Instagram.com/dainas_majas.sajuta/), uzsverot – sākt vajag ar sarunu. “Ciemojoties pie vecākiem vai vecvecākiem, rosinu skaidri izrunāt, ka ir nodoms palīdzēt. Bieži var gadīties, ka labi plānots nodoms palīdzēt var izvērsties par neplānotu konfliktu. Mums nevienam nepatiktu, ka kāds ienāktu mūsu mājās un sāktu izteikt komentārus par kārtību un tīrību. Ja pēkšņi sāktu pašrocīgi kārtot un atbrīvoties no, viņuprāt, nevajadzīgām lietām. Reizēm par šo mēs aizmirstam, kad esam savu vecāku vai vecvecāku mājās. Mums pašiem liekas, ka darām patiesi vērtīgu darbu, jo, mūsuprāt, vecāki taču netiek galā ar lielo darbu apjomu, kas visbiežāk tā arī ir… Tomēr, pirms ķeramies klāt pie fiziskas kārtošanas, sākam ar sarunu,” iesaka Daina Dzene.

To, ka saruna ar mājā dzīvojošajiem cilvēkiem ir pats būtiskākais sākums, norāda arī  kārtošanas konsultante Asja Doļegnovska (Instagram.com/asja.dolegnovska/). “Mums kā bērniem nevajadzētu ierasties savu vecāku mājās un sākt tās kārtot, jo mēs (bērni) tur vairs nedzīvojam. Jāatceras, ka katrai paaudzei tomēr ir savas vērtības un uzskati par kārtību. Ja sarunas laikā vecāki piekrīt kārtības ieviešanai lauku mājās, tad tas ir viņu lēmums. Mēs kā bērni varam viņus atbalstīt un palīdzēt kārtot, bet ne uzspiest principus par savu kārtību,” viņa norāda.

“Mans princips, pie kā ļoti cenšos pieturēties arī pati, ir - neuzbāzties ar saviem padomiem un palīdzību, ja man to nelūdz,” atzīst mājas kārtošanas konsultante Vita Anspoka (Instagram.com/vita_cosyhome/). Viņa uzskata: ja mājas kārtošanas un palīdzēšanas vēlme ir tikai bērniem, bet paši vecāki tādu nav izteikuši, tas neizbēgami novedīs pie strīdiem. “Kārtot varam tikai ar saimnieku piekrišanu. Bērniem ar iejūtību un sapratni jāpieņem šī situācija, ar varu neuzspiežot savu palīdzību. Savukārt, ja abas puses - gan vecāki, gan bērni - izlēmuši par labu kārtošanai, jārēķinās ar to, ka ne vienmēr viedoklis par to, kas ir un kas nav paturēšanas vērts, sakritīs,” par iespējamiem riskiem brīdina Vita.

Ko īsti izrunāt, pirms ķeramies pie kārtošanas

Ir būtiski, lai ar tuviniekiem skaidri tiktu izrunāts, kādi darbiņi būtu jāpaveic. Vislabāk ir izveidot darbu sarakstu un ieplānot konkrētu laiku. “Iesaku nesākt ar vecmāmiņas guļamistabu vai ļoti sentimentālām lietām, jo mums ir jāciena otra privātā telpa. Lai kāda mums var šķist nekārtība, otram tā ir ierastā vide, kuras pārmaiņām ir nepieciešams laiks,” saka Daina Dzene. “Var ieplānot lielāku talku, kurā sabrauc radu saime un visi kopā paveic plānoto. Jo šis ir apjomīgs darbs, tā nebūs viena vai divas dienas. Tādēļ ir vērts noteikt prioritātes darāmo darbu sarakstā – ko izdarīt ir steidzamāk un kas var pagaidīt. Iespējams, ir jāsāk ar āra vides sakārtošanu un tikai tad jāķeras pie dzīvojamās mājas.”

Ja laukos ir vairākas ēkas

Ja laukos ir vairākas ēkas – kūts, šķūnis, pagrabs, klēts, vāgūzis, garāža vai vēl kāda ēka –, Daina Dzene iesaka paturēt prātā, kādu funkciju pilda katra no šīm ēkām. Nereti laukos visās ēkās tiek kaut kas noglabāts. Ēkā, kura ir tuvāk mājai, visbiežāk tiek nestas lietas, un pamazām visas šīs telpas “aizaug”. Ir vērtīgi apskatīt visas laukos esošās telpas un saprast, kas kurā tiek glabāts un ko vēlamies katrā glabāt, kāda ir ēkas funkcija.

Lai sistēma būtu skaidrāka, Daina pastāsta, kā lietas tiek glabātas viņas lauku mājās. Pagrabā tiek likta pārtika – ievārījumi, marinējumi, arī dārzā novāktie sakņaugi un dāliju gumi. “Iesaku pagrabā iekārtot izturīga materiāla plauktus, kuros ērti un pārskatāmi var salikt rudens labumu burciņas,” viņa dalās ar praktisku padomu. Klētī tiek glabāts viss nepieciešamais bitēm, tukšās burciņas, reti izmantojami virtuves piederumi. Vāgūzis ir glabātuve saimniecības lietām, riteņiem, ķerrām utt. “Un tā katrai ēkai ir sava funkcija. Ja kāda lieta ir jānoliek, ir skaidrība, uz kuru ēku to nest un kur meklētais atrodas. Tā mēs arī zināsim, kur, kārtojot māju, nest lietas, kurām mājā nav jāatrodas,” eksperte izskaidro šīs sistēmas priekšrocības.

Kārtošanu Daina iesaka sākt ar kādu no šīm palīgēkām, jo visbiežāk te būs noglabātas ļoti aizmirstas lietas. Šajās ēkās būs arī mazāk ļoti sentimentālu lietu, no kurām būs žēl šķirties.

Kārtības eksperte Vita Anspoka no savas puses atgādina, ka jāapbruņojas ar pacietību un kārtošanas process jāveic saudzīgi un pakāpeniski. Un tas izdarāms, sākumā sakārtojot lietas, pie kurām vecākiem nav emocionālas piesaistes. "Sentimentālo lietu kārtošanu atstājiet uz pašām beigām," uzsver Vita.

Savukārt Daina aicina atcerēties, ka visu māju nepagūsim sakārtot pāris dienās, tāpēc jāapdomā, kā neatstāt vecākus vēl lielākā nekārtībā, kad dosimies mājās. "Ja kārtosim pakāpeniski, pa plauktiņam, skapim vai telpai, mēs redzēsim paveikto, kas sniegs mums gandarījumu un motivāciju turpināt. Arī vecāki redzēs uzlabojumus un būs atvērtāki turpinājumam. Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta, kad jūtam, ka lietas kalpo mums, ne otrādi. Mums ir jāļauj mājām elpot un jārūpējas par tām," viņa saka.

Pilsētniekiem jācenšas iejusties laucinieku ikdienā

Ir vērts atcerēties, ka kārtošana sākas ar mantu šķirošanu. Vēlams rūpīgi caurskatīt visus krājumus un paturēt tās lietas, kuras patiesi ir plānots izmantot, saka kārtošanas speciāliste Daina Dzene. Viņa skaidro: "Ja krājumos ir ģimenes senlietas, piemēram – veco laiku gludekļi, velosipēdi, piena kannas utt, ir vērts apdomāt vai šīs lietas nav iespējams izkārtot plauktos, lai tie ir redzami. Iespējams ir laiks šīs lietas ziedot muzejiem vai pārdot kolekcionāriem. Bet, kaudzītē sakrautas, tās noteikti netiek celtas godā. Lietas, kuras atstājam, izkārtojam tām piemērotos plauktos vai izveidojam stiprinājumus pie sienām, kur lietas uzkārt. Iespējami maz lietu liekam pa tiešo uz zemes. Tas atvieglos lietu paņemšanu un kārtības uzturēšanu telpā. Kārtošanu mājā varam sākt no verandas vai priekšnama. Laukos tā bieži ir telpa, kurā tiek sanests viss, ko slinkums ir aiznest uz īsto ēku, vai pilsētas radu savestais. Un veranda ir mājas vizītkarte. Tā ir pirmā sajūta ienākot mājā. Telpai ir jābūt ne tikai skaistai, bet arī funkcionālai. Jārēķinās, ka ir jābūt vietai, kur nolikt dubļainos zābakus, kur atlikt darba cimdus un uzkarināt āra jaku. Pilsētnieki reizēm par to neiedomājas, bet ir jācenšas iejusties tuvinieku ikdienā. Atceramies arī, ka mantu šķirošana radīs daudz prom dodamo lietu. Izvērtējam, vai ir nepieciešams papildu atkritumu konteiners, izpētām, kur tuvumā ir šķirošanas punkti. Varbūt daļa lietu ir labas un varam noziedot vai pārdot."

Ar lielu pietāti pret tuvinieku izjūtām par viņiem piederošajām mantām

Kārtības ieviešanas procesā svarīgi ir atcerēties, ka katrs drīkst pieņemt lēmumu (paturēt vai atbrīvoties) tikai par SEV piederošām lietām. Tā arī būs galvenā panākumu atslēga, kas ļaus nenonākt līdz strīdiem, būtiskāko uzsver eksperte Asja Doļegnovska. Tātad - ja vecāku  lauku mājās joprojām atrodas pašiem bērniem piederošās lietas, kas, iespējams, ir saglabājušās no bērnības, skolas laika vai atvestas uz laukiem pagaidu (ilgstošai) uzglabāšanai, kārtošana būtu jāsāk tieši no tām. Un tikai pēc tam ķerties klāt pārējai mantībai. "Kārtošanā noteikti iesaistiet arī pašus vecākus, uzklausiet viņus, lai neradītu sajūtu, ka vēlaties viņiem kaut ko atņemt, bet gan padarīt vieglāku ikdienu," piebilst Vita Anspoka.

Nobeigumā Daina Dzene akcentē lietas, kas šajā procesā palīdzēs koncentrēties uz būtiskāko: "Ir jāņem vērā vecāku dzīves pieredze. Mēs bieži pasmejamies, ka vecvecāki krāj katru krējuma trauciņu, bet viņi to dara, jo ir praktiski un taupīgi. Tā viņi ir dzīvojuši lielāko daļu savas dzīves. Iespējams, vecvecāki nepiedalīsies fiziskā kārtošanā, jo ir mazāk enerģijas, bet mums būtu jāsaskaņo lietas no kurām, mūsuprāt, būtu jāatbrīvojas. Ir jāsaskaņo kārtošanas plāns. Ejam soli pa solim, savukārt pašu vecāku un vecvecāku istabu kārtošanu atliekam uz beigām, ja viņi tam ir gatavi. Pēc kārtošanas noteikti ir vērts vēlreiz izrunāt ar vecākiem un izstāstīt, kur lietas ir noliktas. Parādīt visu, pajautāt, vai liekas ērti un saprotami. Iesaku kopā sakārtot dokumentus, jo tas lieti noderēs dzīves skumjajos mirkļos, kad atvadīsimies no mīļajiem. Mums nebūs jāvelta lieks laiks, lai atrastu svarīgus dokumentus. Aicinu arī respektēt vecākus - ja viņi teic, ka šo lietu noteikti nemest ārā un manu istabu, lūdzu, nekārtot, tad uzklausām. Vērtīgāk tad būs palīdzēt iztīrīt telpu un varbūt pēc laika būs īstais brīdis arī kārtošanai."