Mamma liek sakārtot istabu, bērns draud ar pašnāvību. Kā rīkoties?

Vecākus par sliktu izturēšanos pret bērniem un fizisku iespaidošanu bargi soda, bet bērniem vienmēr pa rokai ir krīzes tālrunis, lai pasūdzētos par pāridarītājiem. Kamēr bērnu ego svin uzvaru, vecāki ir palikti zem inspekciju, organizāciju un sabiedrības lupas.

Kad Ralfam bija trīs gadi, viņš deklamēja ciparu kombināciju. Neviens nevarēja saprast, kas tie par skaitļiem, kamēr attapās – tas ir bērnu uzticības tālrunis, ko reklamē televīzijā. Tagad sešgadnieks zina, kam ziņot, ja mamma, kas viņu audzina viena, sabar, parausta aiz auss vai uzšauj pa dibenu. Laiki, kad bērni klases kaktā tupēja uz zirņiem, dabūja pa pirkstiem ar lineālu, kad palaidnīgākie puikas skolas solā sēdēja sarkanām, sapampušām ausīm un labākais dakteris bija žagariņš, ir palikuši vien nodzeltējušās daiļliteratūras lappusēs, ko neviens vairs nelasa.

Pirms vairākām desmitgadēm bērniem nebija ne jausmas par savām tiesībām, toties viņi zināja, ka rudenī jānovāc bietes, jāgrābj lapas un jāpieskata jaunākais brālis. Vēl bērni zināja, ka pieaugušie jāklausa, un to, ka švīkas uz dibena, kas paliek no siksnas, ilgi sūrst. Tagad mēs zinām, ka vardarbība pret bērnu ir aizliegta ar likumu.

Latvijas Republikas tiesiskajā regulējumā vardarbība pret bērnu ir definēta Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Krimināllikumā, kā arī Pasaules Veselības organizācijas dokumentos. Vēl ir dažādas konvencijas, vienošanās, tiesu nolēmumi un bezgala daudz pētījumu. Ir definēti jauni vardarbības veidi, par kuriem kādreiz neviens nezināja, bet, ja padzirdētu, smietos kā kutināti. Piemēram, mobings un hiperaprūpe.

Tas, kas tiek darīts šajā jomā, ir labi, pareizi un atbalstāmi, jo no vardarbības joprojām cieš ārkārtīgi daudz bērnu. Un tomēr… Cīņa par laimīgu bērnību ir, tā teikt, otrs grāvis, kurā ir bērnu visatļautība un reizēm pat terors pret vecākiem. Bērni vecākus neklausa, pieaugušais vairs nav autoritāte. Vecāku aizrādījumiem vai skarbākiem vārdiem seko draudi ziņot bērnu tiesību aizstāvjiem. Bērnu uzticības tālruņi vien ir kādi trīs, vēl var sūdzēties policijā, bāriņtiesā vai noķert aiz piedurknes psihologu. Tikmēr vecāki jūtas apjukuši, vainīgi un nonāk tādā kā ķīlnieku lomā. Ko darīt? Ja situācija kļūst kritiska un attiecības ar bērnu novestas līdz baltkvēlei, ar speciālista padomu vien ir par maz, bet analoģiska krīzes tālruņa, uz kuru piezvanīt, lai pastāstītu par piedzīvoto, vecākiem, protams, nav.

Iemesli, kāpēc bērnu un vecāku attiecībās ir plaisas, bet reizēm arī bezdibenis, nav triviāli, tāpēc viennozīmīgu atbilžu meklējumi var novest vēl lielākā strupceļā. Tomēr sarunā ar krīžu un konsultāciju centra psiholoģi un psihoterapeiti Inesi Ruku mēģinām saprast, kas traucē veidot harmoniskas attiecības starp paaudzēm un kur rast izeju.