Dana ar kasti: "Tu nekļūsti bagātāka no tā, ka tev skapī stāv 300 eiro vērta, nekad neuzvilkta kleita"

Tu ne tikai esi kārtīga, bet arī interviju sniedz agri no rīta un esi labā formā. Reti kādu cilvēku apskaužu, bet tevi apskaužu. Par nevainojamo kārtību mājās. Man ir bērni, un nav tādas kārtības, kādu gribētos.

Man ir bijušas klientes arī ar četriem un pieciem bērniem, es to saprotu. Tad vienkārši pie kārtības jātiek citādi nekā, ja ir viens vai neviens bērns.

Bet kā tad tavās mājās – ir nevainojama kārtība?

Es uz kārtību skatos citādi. Man kārtība nav kaut kas vizuāls. Es kārtību uztveru kā kontroles sajūtu. Kārtība nozīmē, ka tu proti un spēj jebkurā brīdī tikt pie tās kārtības. Ka nekad nav sajūta: “Nē, ar šo nu gan es nevaru tikt galā...” Vai nostājies pie skapja un vispār nesaproti, kā to sakārtot.

Dažkārt klientes saka, ka viņām negribas atvērt kādas atvilktnes, skapīšus vai pat kādu istabu. Jo viņām bail no tā, ko tur ieraudzīs. Lūk, šī ir sajūta, no kuras es gribu iemācīt atbrīvoties. Un jā – man ir normāla māja. Protams, es neesmu divkose, kura dzīvo nekārtībā un novāc tikai vienu stūrīti pirms intervijas. Bet man ir normāls vīrs, normāls bērns, un mums arī ir vakari, kad liekas – te viss ir uzsprādzis. Bet es zinu, ka man vajadzēs tikai pāris minūtes, lai visu atkal saliktu pa vietām.

Manī nekad nav izmisuma par nekārtību mājās. Un tas ir tas, par ko es priecājos un ko man gribas citiem cilvēkiem iedot. Kad sevī dabū to kārtības mieriņu, tad mainās arī attieksme pret lietām, pret pirkšanu, kārtošanu. Man ir ļoti žēl, ka kārtošana cilvēkiem saistās ar kaut ko nepatīkamu. Ka tas ir kā smags pienākums un krusts, kas visu dzīvi jānes. Man gribas parādīt, ka kārtošana var būt kā saruna ar savām mājām un mantām. Ka līdz ar kārtošanu es iemācos saprast, ko es gribu, kas ir manas vērtības, kas atbilst manam dzīvesveidam. Un jā – bieži vien tas nozīmē no daudz kā atteikties.

Mēs katrs zinām, aiz kurām durtiņām mums slēpjas nekārtība. Kurās atvilktnēs negribam ieskatīties – arī pārnestā nozīmē. Varbūt tu neej tik dziļi psiholoģijā?

Es eju tik dziļi, cik vien iespējams. Jo citādi nemaz nav jēgas. Mani kārtība interesē tieši tādēļ, lai saprastu, ko tas liecina par iekšējo pasauli. Bet es noteikti neuzdrošinātos izdarīt vispārējus secinājumus. Zīmogu uzlikšana, vispārināšana gandrīz nekad nav veselīga. Taču novērojumi man ir.

Ir klienti, pie kuriem atnāku un nesaprotu, kāpēc esmu uzaicināta – tāda kārtība! Un tad mēs atveram skapīšus... Un ir cilvēki, pie kuriem uzreiz redz patieso ainu. Šiem cilvēkiem, iespējams, ir veselīgāka attieksme pret dzīvi. Viss ir tā, kā ir, viņi neko neslēpj. Un atklāti uzreiz runā, kas viņus neapmierina.

Cilvēkam pašam ir jāgrib pārmaiņas. Ir jāgrib, lai ir labāk, skaistāk, kārtīgāk. Tikai tad kāds var viņam palīdzēt. Es nevienam durvīs neklauvēju un nesaku: nu, ārprāts, kā tu dzīvo, tāds bardaks... Kamēr cilvēku pašu viss apmierina – lai dzīvo, kā dzīvo.

Tu reāli brauc uz mājām un ievies kārtību?

Tas bija mans darbs, kad es sāku šo projektu. Sāku ar to, ka sakārtoju savu māju, izmēģināju visu uz sevi. Tad tie bija draugi un draudzenes, kas redzēja, kā esmu ar to aizrāvusies, un aicināja pie sevis. Tad viņi mani ieteica saviem draugiem, un tā tas aizgāja. Es gāju un visiem palīdzēju mirdzošām acīm, pārņemta ar to, ko daru. Kad aizeju pie cilvēka, viena sesija ilgst trīs stundas, ilgāk nav jēgas, tad cilvēks nogurst. Es pati varētu kārtot trīs dienas no vietas, un man vispār neapnīk!

Bet es nekārtoju cilvēka vietā viņa māju. Es mācu, kā pašam sakārtot. Parādu piemēru un iedodu zināšanas. Lai tad, kad esmu izgājusi pa durvīm, cilvēks pats tiek galā. Un paralēli individuālām sesijām es sāku lasīt lekcijas, vebinārus. Tas ir mans mīļākais darba formāts. Pirms gada sāku vadīt online kursus, tas šobrīd ir mans pamatdarbs.

Kā tie saucas?

Dažādi. Ir Virtuves pārvērtības, Skapja pārvērtības, Bērnistabas pārvērtības... Un nu jau esmu sevi pieteikusi ne tikai lauciņā Sakārto māju, bet arī Sakārto prātu. Un ir pat pusgada programma. Tajā mēs veselu mēnesi veltījām tam, lai katra dalībniece saprot, ko tieši viņa grib sasniegt. Nederēs vienkārši “es gribu notievēt” vai “es gribu māju”. Mēs ejam cauri motivācijai, vērtībām, uzskatiem. Arī manas grāmatas nosaukums būs Sakārto māju, sakārto prātu. Es pati ļoti, ļoti tam ticu. Tā, ka līdz kaulam ticu. Ka sakārtota vide ietekmē to, kā jūtamies iekšēji. Kā skatāmies uz savu dzīvi un saviem mērķiem.

Jāsāk kārtot ar māju vai prātu?

Vislabāk abus vienlaikus. Sakārtojot zeķu atvilktni, nesakārtosies visas psiholoģiskās problēmas. Bet priekšmetu kārtošana ir kaut kas fizisks. Tu paņem rokās to matu gumiju, pildspalvu, krūzīti – un pieņem lēmumu. Gribu es šo lietu vai negribu. Man vajag vai nevajag. Visas šīs darbības var uztvert kā treniņu laukumu un pēc tam pārnest uz jau cita līmeņa kārtošanu. Kas jau būs prāts.

Ja cilvēks ir tik dziļā bedrē, ka nezina, no kura gala sākt, jā, tad ir jāsāk ar sava zeķu plaukta sakārtošanu. Ar rokassomiņas sakārtošanu. Man kārtošana ir stāsts par kontroles sajūtu un atbildības uzņemšanos. Tu iemācies atbildēt par savu zeķu plauktu un tālāk spēj atbildēt arī par kaut ko lielāku. Protams, savu dzīvi kontrolēt mēs nevaram, bet mēs varam kontrolēt, kas notiek mūsu galvā. Panākt, ka nevis manas emocijas mani mētā un es tikai reaģēju, bet es kontrolēju, kā gribu reaģēt un kā gribu šo jautājumu risināt. Un to reāli var iemācīties caur mājas kārtošanu – es to zinu pēc sevis un pēc savām klientēm. Un tas arī ir iemesls, kāpēc es to daru. Nupat Danai ar kasti palika divi gadi. Ja tas būtu tikai par mājas kārtošanu un kā salocīt apģērbu – domāju, tie būtu pāris mēneši, un man jau būtu apnicis par to runāt. Bet es redzu, kā tas var izmainīt dzīvi un domāšanu, redzu jomas, kurās var ieviest kārtību. Un saprotu, ka te vēl var rakt un rakt. Man ir ļoti daudz plānu un vīziju. Es pat teiktu, ka jūtu iekšēju misiju. Tas nav stāsts tikai par naudu un vēlmi realizēt projektu.

Es redzu, kā ar savu dzīvi un darbu varu pasauli padarīt labāku. Arvien vairāk redzu, ka pasaule mainās, kad izmainu sevi, un to es varu izdarīt. Man ļoti patīk doma, ka mēs dzīvojam mazliet pāri savām ikdienas darbībām. Ka mēs domājam, kāda paliks pasaule, kad es no tās būšu aizgājusi. Caur Dana ar kasti es sevi realizēju. Es katru dienu saņēmu vēstules, kā kādai sievietei dzīve mainījusies. Kā viņa, piemēram, līdz ar kārtību mazāk strīdas ar saviem bērniem. Un tas mani ļoti iedvesmo.

Man mājas kārtošana saistās ar izmešanu. Un atteikšanos no lietām. Kas ir tas liekais – kā to atpazīt?

Kārtība nenozīmē, ka viss būs jāizmet. Es ļoti labi saprotu, ka mantas mums kalpo kā kaut kādi plāksteri, sava veida mierinājums. Un, savu mierinātāju brutāli izmetot, mēs savas problēmas varam arī padziļināt. Tas ir iemesls, kāpēc es nepiekrītu saviem pakalpojumiem kā dāvanu kartei ar tekstu “aizbrauc, lūdzu, pie manas mammas un palīdzi viņai sakārtot māju, viņai ir savākts pārāk daudz mantu”. Katram ir jāstrādā tikai ar sevi un tikai tad, kad viņš tam ir gatavs. Es vienmēr sāku ar vienu jautājumu: “Vai tu savās mājās jūties labi?”

Ja nē, es piedāvāju risinājumus, kas varētu palīdzēt justies labāk. Un viens no ceļiem tiešām ir atbrīvošanās no liekajām mantām. Es šajā ziņā piekrītu japānietei Marijas Kondo un viņas metodei – ka mēs šķirojam mantas, balstoties intuīcijā. Ka uz katru lietu jāskatās ar jautājumu: vai šis man rada prieku? Racionāliem, praktiskāk domājošiem cilvēkiem gan mēdz būt grūti saprast, kāds gan tur prieks zupas kausā vai spilvendrānā, bet es tiešām esmu pamanījusi: ja mēs tiekam klāt savai intuīcijai, mēs pieņemam lēmumus, kas ir ļoti atbilstoši mūsu dzīvesveidam un personībai.

Cilvēks pēc būtības dzīvo emocionāli, mēs esam intuitīvi un arī instinktīvi. Kad tev no rīta pusaizmigušai jātaisa kafija, tu paņemsi tieši to vienu – mīļāko krūzīti. Un tai obligāti nav jābūt virtuvei pieskaņotākajai vai dārgākajai. Es aicinu kārtojot noķert to sajūtu, kad paņem lietu rokās un ieklausies, kāds bija pirmais impulss. Tā ir tava lieta vai tomēr nav.

Bet ir kārtošanas metodes, kas, tieši pretēji, neiesaka ņemt kaut ko rokās. Tāpēc, ka, ilgāk turot lietu rokās, pieslēdzas prāts, kas sāk racionalizēt: “Nu, normāla krūze! Labi svārki, gan jau notievēšu un uzvilkšu!” Prāta apsvērumi. Un daudzās situācijās prāts, kā zināms, ir noderīgs. Bet es ļoti ticu, ka tad, kad mēs izvērtējam, ko gribam savā dzīvē, mums pirmām kārtām jāieklausās savā intuīcijā. Un tad mēs patiešām radām savu māju, nevis pēc šablona iekārtotu dzīvesvietu. Visiem cilvēkiem nav jādzīvo minimālismā un ar diviem džinsu pāriem. Mājai jābūt piemērotai tieši mūsu dzīvesveidam.

Un to var panākt ar intuīciju. Intuīciju gan grūtāk noķert ar to pašu zupas kausu, tāpēc kārtošanu iesaku sākt ar personiskākām lietām, kas attiecas tikai uz tevi. Drēbes, apavi, rotaslietas. Lietas, kas pieķeras tavam ķermenim, arī ir tās, ar kurām visvieglāk iedarbināt intuīciju. Kad cilvēks paņem rokās savu apģērba gabalu, es momentāni redzu, kā viņš ar šo apģērbu jūtas. Tas ķermenī nolasās sekundes simtdaļā. Es redzu, kā cilvēka ķermenis reaģē uz katru lietu. Bet tas nav mans lēmums – atstāt vai izmest, tas ir katra cilvēka paša lēmums.

Par lietu izmešanu. Būtu vieglāk atteikties, ja nebūtu jāizmet miskastē, bet tas vēl kādam noderētu. Jo nu cik tad var vest uz laukiem, uz vasarnīcu. Tur taču arī to nevajag...

Šis ir ļoti svarīgs temats. Un bieži vien cilvēki tieši šā iemesla dēļ baidās kārtot. Tur ir ētiski un ekoloģiski aspekti. Galu galā pasaule taču iet uz atkritumu samazināšanu, kā tad es tā metīšu kaut ko ārā... Bet man liekas, ka mēs dabai nodarām vairāk pāri, ja nekad nekārtojam. Ja mums nav ne jausmas, kas mums jau pieder, un tik turpinām pirkt un pirkt. Un varbūt tieši izmešana ir tā cena, kas mūža griezumā iemāca vairs tik daudz nepirkt un mainīt savu attieksmi pret lietām. Lielākā atkritumu problēma ir cilvēku neapzinātība. Kad nezinām, kas mums jau pieder un ko vispār gribam.

Uz tādu neapzinātu cilvēku iedarbojas jebkura reklāma un atlaide. Un ir vēl viens blenderis, vēl vieni svārki... Un mēs tik pērkam, pērkam, pērkam. Es redzu, kā sakārtošana to izmaina. Man nav nevienas klientes, kurai nebūtu mainījušies iepirkšanās paradumi. Un tas nav tāpēc, ka pēkšņi vairs nedrīkstētu neko pirkt. Tas ir tāpēc, ka cilvēks sapratis: “Mana māja ir mana pils, es negribu tur ienest nevajadzīgas mantas, kas man nemaz nepatīk!”

Bet es vienmēr esmu ieteikusi izvairīties no atkritumu konteinera. Drēbes var atdot draudzenēm. Un es esmu lepna, ka pati esmu uztaisījusi divas WhatsApp grupas, kurās atdot mantas. Ir tikai daži noteikumi, un tie ir stingri – viena bilde un lieta jāatdod par brīvu. Tur nokļūst jebkas, kas mājās lieks: zemeņu stādi, ģitāra, drēbes.

Ja cilvēki atdotu lietas par brīvu, viņiem būtu daudz vieglāk atbrīvoties no nevajadzīgā, nevis pieķeroties materiālajai vērtībai. Mēs domājam, ka tagad izmetīsim ārā naudu. Bet tu taču nekļūsti bagātāka no tā, ka tev skapī stāv 300 eiro vērta, nekad neuzvilkta kleita. Tu vienkārši turi tur to kā tādu vainas sajūtu – katru reizi, atverot skapi, atgādini sev par to muļķīgo lēmumu un pirkumu.

Kārtojot ir jāspēj sev arī piedot tādus muļķīgus pirkumus. Un jāatdod tā kleita, jo kādai tā varbūt kļūs par mīļāko lietu skapī. Bet tu varēsi dzīvot brīvi tālāk. Atdot par velti ir ļoti laba izvēle. Šorīt pat divu minūšu laikā mūsu WhatsApp grupiņā “aizgāja” elektriskā plīts. Vienai ģimenei to vairs nevajadzēja, bet citai ļoti vajadzēja. Abas priecīgas. Un arī es priecīga, jo redzu, ka tas strādā.

Man patika piemērs par vasarnīcu. Jo mums ir tendence aizvest vismaz uz laukiem; ja ne pabāzt zem gultas nost no acīm, tad vismaz aizvest prom uz laukiem. Bet, kamēr tā nevajadzīgā vai nepatīkamā lieta ir mūsu redzeslokā, varbūt pat ne fiziskā, bet vienalga pieder mums – tas dod pa nerviem tikpat, cik tad, ja tā joprojām būtu acu priekšā. Atbrīvošanās notiek tad, kad patiešām tiec no šīs lietas vaļā. Un tās vairs nav ne tavā garāžā, ne pieliekamajā, ne mammas mājā.

Par kārtību un bērniem. Es jau varu visu kaut ko gribēt, bet mani bērni arī ir cilvēki, un viņiem patīk “lietiņas”.

Man ir ļoti stingrs viedoklis: kārtība ir svarīga, bet attiecības ģimenē ir svarīgākas. Nekad nevajag likt kārtību pirmajā vietā. Vai likt kārtību par iemeslu strīdiem. Tad tas vispār nav tā vērts! Bet pēc manas pieredzes – tas, kas mums sākumā liekas neiespējami, kļūst iespējams. Piemēram, šķiet neiespējami pāraudzināt mazāk kārtīgo vīru vai bērnus. Bet tu sāc ar sevi, iemācies sadalīt teritoriju. Kad ar cieņu pieņem citu vajadzības, situācija uzlabojas.

Parasti pārējie ģimenes locekļi pavelkas līdzi. Un skaties – arī vīrs jau sašķiro zeķes un smuki saliek, arī bērni ir kārtīgi. Ja mēs bērniem parādām, ka mājas kārtošanas laikā dusmojas un klaigā, mēs radām priekšstatu, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Ka kārtot ir sods. Bet, ja mēs sākam ar sevi un ar prieku un mīlestību kārtojam savas mantas, mēs savā ģimenē radām tādu priekšstatu par kārtību. Ka tas ir patīkams process.

Bet var gadīties, ka pārējie ģimenē nepavelkas. Ka paliek, kādi bija. Tādi mazliet nekārtīgi. Bet arī tādā gadījumā – tu vienalga esi sākusi ar sevi un dabūjusi cita veida sevi, un esi kļuvusi citus cilvēkus pieņemošāka. Arī mans vīrs dažreiz nomet drēbes nevietā. Un tad es sev jautāju, kas man šobrīd svarīgāks: attiecības vai perfekta kārtība? Un tās ir attiecības.

Var vienoties par kopīgo teritoriju, kurā ievēro kopīgus kārtības noteikumus. Vai arī vienkārši pati paņem un noliec vietā, tas nav nekas ārprātīgi sarežģīts.

Attiecībā uz pusaudžiem ir īpaši svarīgi nodalīt teritoriju. Lai bērns zina – tā ir viņa zona. Vai tas ir viens stūrītis vai vesela telpa, bet tur ir viņa kārtība.

Man ir viena pazīstama sieviete, kura dzīvo kopā ar saviem sirmajiem vecākiem. Un viņiem ir ļoti atšķirīga izpratne par to, kā jāizskatās mājai un virtuvei. Un kas ir kārtība. Katru reizi, kad viņa uzvelkas par nekārtību, viņa vispirms aiziet uz savu mājas daļu. Atver savu perfekto veļas plauktu un apskata sakārtotās rotaslietas. Tas ir viņas mierinājums. Viņas valstība. Pietiek ar tādām savām kārtības zonām. Un svarīgi ļaut šādu savas kārtības teritoriju paturēt arī katram ģimenes loceklim. Lai cik viņš būtu vecs vai mazs. Lai katram bērnam ir zona, par kuru tikai viņš ir atbildīgs. Un tāpat, kā mēs sargājam savas zonas, mēs nepārkāpjam citu robežas.

Problēmas rodas, kad bērnam tā viņa zona ir par lielu vai mazu. Ja mēs bērnudārzniekam uzticam veselu istabu, tā, visticamāk, ir pārāk liela zona, lai viņš pats spētu to pārvaldīt. Varbūt tā ir viena lāde, kurā bērns var krāt visas savas lietas un krikumiņus. Tā ir tava zona, dari savā lādē, ko gribi, un uzturi tādu kārtību, kādu gribi. Bet bērniem un arī pusaudžiem reizēm nav šīs savas zonas, mamma grib kontrolēt visu, kas atvilktnē un kas viņa somā, un kas gultā, un kas zem tās... Tad bērnam rodas loģisks jautājums: bet kur tad ir tā mana teritorija, ja visu kontrolē mamma? Kāpēc man visu laiku jādzīvo pēc mammas kārtības izpratnes? Šī savas teritorijas iedošana gan psiholoģiski, gan praktiski ļoti palīdz.

Varbūt ir kāda literatūra, ko tu ieteiktu izlasīt par kārtību un iedot arī bērnam izlasīt?

Nu, man tūlīt iznāks grāmata! (Smejas.) Bet, ja nopietni, tad nevajag bērnam nekādu literatūru par šo tēmu. Esmu strādājusi bērnudārzā, un esmu arī Montesori skolotāja. Es daudz esmu lasījusi, domājusi un runājusi par bērnu audzināšanas metodēm. Un ko es esmu secinājusi pēc tā visa – bērns nav jāaudzina. Ir jāaudzina sevi, jo bērni tevi kopē. Kad man jautā, kā bērnā veicināt atbildības izjūtu, radošumu, es to pārformulēju: bet kā tu sevī veicini atbildību? Ko tu dari ar savu radošumu? Vai tu pati esi tāda, kādu gribi redzēt savu bērnu?

Ja es esmu pastāvīga, drosmīga, eju uz priekšu – mans bērns to pārņems. Attiecībā uz kārtību mammām vispirms jāstrādā ar sevi. Nevis jāmeklē grāmatas un kursi bērnam. Vai tu pati esi tā pašapzinīgā, radošā un kārtīgā sieviete? Ja tu esi, tavs bērns to uzsūks. Tev viņš pat nebūs jāaudzina. Man nav jāmāca bērnu veidot labas, tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Man pašai ir jāveido draudzīgas attiecības ar citiem cilvēkiem. Man ir jābūt pieklājīgai un nav jāaprunā citi cilvēki. Pirmsskolas vecumā vispār mamma ir lielākā autoritāte. Ja tā dara mamma, tātad tā ir jādara.

Nepajautāju, kā kārtošana ienāca tavā dzīvē.

Līdz ar dekrētu. Manam bērnam šobrīd ir četri gadi. Pēkšņi attapos, ka mājās esmu 24/7 režīmā. Tobrīd dzīvojām īrētā 36 kvadrātmetru dzīvoklītī. Un man tur daudz kas nepatika. Pārvākties tobrīd nevarējām, un sapratu, ka man kaut kas jādara tajos apstākļos, kādos esam. Tieši tad es izlasīju Marijas Kondo grāmatu Kārtības maģija, tas bija pirmais impulss, tai sekoja citas grāmatas. Es kā viesulis izgāju cauri savai nelielajai dzīves telpai un sapratu, cik ļoti tas izmaina manu pašsajūtu. Ka daudz labāk jūtos sakārtotā vidē.

Nāca ciemos draudzenes un brīnījās, kā var būt tik kārtīga māja ar mazu bērnu. Es varēju atbildēt tikai: “Bet mani tas nomierina!” Kad pēc negulētas nakts – un mans bērns līdz pusotram gadam naktīs vispār negulēja – aizgāju uz virtuvi, man bija svarīgi ieiet tīrā un kārtīgā virtuvē. Jo tad tās bija kā divas dažādas dienas. Sapratu, ka kārtība ir mana dziedināšana. Ja es nevaru kontrolēt, kad es guļu vai ceļos, tad es vismaz varu kontrolēt savu virtuves skapīti. Cilvēki, kas nepavada tik daudz laika mājās, varbūt nemaz nevar saprast, kāpēc es tik daudz par to kārtību runāju.

Kamēr dzīve ir tāda, ka mājās nonāc vienīgi vēlā vakarā un uzreiz aizmiedz, nu taču tiešām ir vienalga, kas tajā skapī notiek. Bet tagad mēs visi veselu gadu sēžam mājās. Tagad mēs visi kaut kādā ziņā esam mājās dekrētā. Un es redzu tendenci, ka šobrīd daudzi cilvēki ierauga: es savās mājās nejūtos labi, man nepatīk! Un tieši no šīs nepatikas rodas iedvesma mainīt. Es pēc dabas esmu cilvēks, kam patīk runāt un patīk dalīties ar visu, ko esmu atklājusi un atzinusi par labu. Tāpēc es vienkārši toreiz sāku visiem apkārt aizrautīgi stāstīt, kā man patīk kārtot.

Lielais izaicinājums man bija iziet sociālajos tīklos, jo es pirms tam nebiju pat Instagramā. Tās bija liela sevis pārkāpšana – padarīt sevi par publisku personu. Bet es nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi. Vienīgi ir mazliet mulsinoši, ka mani sauca par Danu ar kasti. Es jau tomēr esmu arī cilvēks ar vārdu un uzvārdu.

Vēl nesen tu pat nebiji Instagramā, bet tagad tev tur ir vairāk nekā 14 tūkstoši sekotāju. Un viņus visus interesē tieši tas, ko tu dari.

Kādreiz es varēju palīdzēt diviem cilvēkiem mēnesī, tagad – diviem simtiem mēnesī. Vai vairāk. Tas dod lielu gandarījumu.

Šis tagad ir tavs vienīgais darbs?

Jā. Es sāku, kad vēl strādāju bērnudārzā, tad arī uzrakstīju savu pirmo grāmatu. Par to, kas notiek bērnudārzā, tas bija tāds kā noapaļojums manam darbam tur.

Un sāku veidot projektu Dana ar kasti. Sākumā ļoti pieticīgi. Man bija trīs iespējamie scenāriji. Plāns A – ka viss skaisti aiziet un varu darīt tikai šo darbu. Plāns B – ka es nodarbošos ar savu kasti, bet meklēšu paralēli kādu darbu. Un plāns C – ka nekas nesanāks un meklēšu kaut ko pilnīgi jaunu. Man par prieku, īstenojās plāns A.

Bet kas tad ir tas, ko daru? Dana ar kasti ir online kursi, es lasu lekcijas arī uzņēmumiem, vadu vebinārus, uzturu savus sociālos kontus. Un nesaistīti ar kasti man ir arī koučinga klienti.

Kas vēl tevi aizrauj?

Es teiktu, ka vārds “kārtība” mani aizrauj visos līmeņos. Es zem vārda “kārtība” varētu palikt visu, kas mani interesē. Kārtība vidē. Kārtība galvā – tā mani šobrīd aizrauj visvairāk. Mani ļoti interesē viss, kas saistīts ar biznesu. Un tas man pašai ir pārsteigums, es nekad nedomāju, ka tā varētu notikt. Es taču biju audzinātāja bērnudārzā. Bet tagad es vadu vebinārus tieši par pārdošanu, reklāmu un to, kā no nulles radīt savu biznesu.

Vēl man patīk karstā joga, ļoti gaidu to atgriežamies manā ikdienā. Un floristika – tam nākotnē gribētos pievērsties nopietnāk, noteikti to arī īstenošu.

Latvijā tu esi tāda viena?

Es neesmu vienīgā, bet latviski runājošā biju pirmā un arī tagad esmu “skaļākā”. Es pievērsos šim darbam ar degsmi, panākumos ir liela daļa manis. Taču – tas bija gaisā. Tāds kārtošanas vilnis vienkārši tobrīd bija gaisā. Cilvēki bija noguruši no mantām, no nekārtības. Un es vienkārši biju pietiekami droša, pastiepos un to iespēju paņemu.

Viss, ko gribi, ir iespējams?

Tas, kas šobrīd ir mana realitāte, pirms trim gadiem likās kaut kas pilnīgi neiespējams. Un pēc trim gadiem būs vēl kas cits. Ko es sevī neattīstu un par ko ļoti piedomāju – lai nesākas tāda “kapāšana”. Es negribu iekrist tajā ļoti daudz strādāšanas bedrē. Es sevi audzinu apstāties. Audzinu sevi iemācīties pateicību. Un katru dienu pateikt paldies par to, kas man ir un ko jau esmu izdarījusi. Tāds domāšanas paradokss: no vienas puses, gribēt vairāk, no otras – būt mierā ar to, kur tagad esi... Saprast, ka šis arī ir tas laimes brīdis.

Jā, es ticu, ka viss ir iespējams. Un es ticu, ka starp mani tagad un to manu ideālo nākotni ceļā stāvu tikai es un mana galva.

Danas labsajūtas elementi

1. Svaigi ziedi jebkurā gadalaikā. Un svarīgi, ka tie ir sezonālie ziedi. Rudens ziedi tik ilgi stāv! Un peonijas – tās ir manas favorītes! Ziedus parasti pērku Magnolijas ziedā. Tur katru ziediņu apčubina, uzreiz tāda kā dāvanas sajūta, kaut ziedus pērku pati sev.

2. Maigs apgaismojums (nelabprāt ieslēdzu griestu lampas). Visu tumšo laiku man mājās deg sveces, un eglīšu lampiņas paliek ilgāk par svētku laiku. Ieritinu virtenes vāzēs – skaisti.

3. Citronu ēteriskā eļļa no Young Living ēterisko eļļu klāsta. Ticu, ka tās ir tīras un kvalitatīvas. Izmantoju, gan tīrot māju, gan ejot laukos pirtī.

4. Pirms gulētiešanas sakārtota un iztīrīta virtuve.

5. Garas, garas pastaigas. Dzīvoju Rīgas centrā, un arī staigāt man patīk pilsētā. Bet – agros rītos, kad pilsēta vēl guļ, vai vēlos vakaros, kad tā jau aiziet miegā. Patīk ar ģimeni iet gar jūru. Aizbraucam ar mašīnu, tad pārsēžamies vilcienā un nobraucam dažas pieturas. Un tad kājām atpakaļ uz mašīnu.

6. Regulāra masāža salonā Skaistai dienai, kas Merķeļa ielā. Visskaistākais salons, kādu esmu redzējusi!

7. Grāmata pie gultas. Psiholoģija, personīgā izaugsme – tāda pārsvarā ir mana literatūra. Šobrīd lasu Izraēlas vēstures profesora Juvāla Noa Harari Homo Deus: rītdienas īsā vēsture. Arī pati esmu uzrakstījusi divas grāmatas. Jaunākā – par mājas kārtošanu – ir iznākusi pavisam nesen.

8. Silts un sviestains kruasāns. Ar sviestu man vispār ir kaut kādas trakas attiecības. Nu ļoti garšo!

9. Meditācijas un dienasgrāmata. Dīpaka Čopras meditācijas. Savukārt dienasgrāmatu rakstu trauksmes brīžos. Izrakstu un atkal mierīgi dzīvoju tālāk.

10. Klusums mājās. Mums nav televizora, un arī mūziku ikdienā neklausāmies. Klusums ir skaistāks.