Latvijas uzņēmums "PurpleGreen" plāno attīstīt ūdeņraža ražošanu

"Šajā biznesā nekas nenotiek ātri - vieglās peļņas laiki ir garām. Taču, ja tu saproti, ko dari, tad vari nopelnīt. Man arī svarīgi ir tas, ka mēs strādājam pie tā, lai izveidotu kaut ko patiešām nozīmīgu, Pieredze mums ir liela, jo pa visu Latviju esam uzbūvējuši daudzas saules stacijas, biogāzes stacijas un vēja stacijas. Tagad koncentrējamies nākotnes projektiem, kas ir ievērojami lielāki, nekā tas, ko esam darījuši agrāk," uzsver Vigars Kaktinieks. Viņa vadītais uzņēmums "PurpleGreen" specializējas saules un vēja parku būvē un attīstībā, kā arī ir noslēdzis līgumu par zemes nomu Saldū un Ventspilī, kur iecerēts veidot zaļā ūdeņraža un zaļā amonjaka ražotnes.

Saules un vēja enerģija ir jau zināmas enerģētikas nozares, taču ko dod zaļā ūdeņraža un zaļā amonjaka ražošana?

Mēs darbojamies ne tikai enerģijas ražošanas jomā, bet arī domājam, kur un kā šo enerģiju patērēt. Proti, ja Latvijā saražo desmit gigavatus, bet mēs paši te uz vietas patērējam tikai vienu, tad jādomā, ko iesākt ar pārpalikumu. "Zaļais kurss" nenozīmē tikai elektrības ražošanu no atjaunīgiem resursiem, bet arī zaļu produktu ražošanu no šīs elektrības. Viens no šādiem produktiem ir zaļais ūdeņradis, kura ražošanai vajadzīga tikai elektrība, attiecīga ražošanas iekārta un ūdens. Mēs patlaban strādājam pie tā, lai Latvijā varētu uzbūvēt zaļā ūdeņraža ražotni. "Zaļā" tādēļ, ka līdz šim ūdeņradi lielākoties ieguva no dabasgāzes, taču procesā radās kaitīgais CO2, savukārt, ražojot to no zaļās enerģijas, CO2 vairs nav.

Labi, pieņemsim, ka ūdeņraža ražotne ir uzbūvēta, bet ko ar saražoto ūdeņradi tālāk iesākt?

Tas jau ir sarežģītāks jautājums. Tālāk ūdeņradi var izmantot amonjaka ražošanā, kas savukārt ir pamats minerālmēslu ražošanai. Valstīs ar lielu iedzīvotāju blīvumu, piemēram, Vācijā un Nīderlandē, jau ir izveidotas veselas sistēmas ūdeņraža patērēšanai - gan enerģijas, gan zaļā amonjaka un minerālmēslojuma ražošanai. Latvijā pagaidām šādas infrastrukturas nav, tādēļ tā ir jāveido.

Ko tieši mēs te varētu darīt?

Eiropas līmenī jau ir pieņemts lēmums par to, ka jābūvē cauruļvads ūdeņraža transportēšanai no Somijas uz Vāciju, kas vedīs arī cauri Latvijai. Kad šis vads būs uzbuvēts, no Latvijas zaļās energijas varētu ražot ūdeņradi un pārdot tālāk uz Vāciju.

Teorētiski tam vajadzētu būt daļēji gatavam 2030. gadā, taču, ņemot vērā šī projekta lielās izmaksas, ir liels jautājums, vai šajā termiņā tiešām izdosies iekļauties. Tādam privātam uzņēmumam kā mūsējais savu biznesu veidot cerībā, ka tiešām šis projekts tiks realizēts konkrētajā laikā posmā, ir diezgan riskanti. Tādēļ otrs scenārijs, kurā vispār iztiekam bez ūdeņraža ražošanas, ir elektrības tirdzniecība Eiropas valstīs, jo tiek plānots izbūvēt papildus elektrības kabeļus uz Skandināviju, Poliju un Vāciju ar domu, ka lieko elektrību varētu pārdot piemēram vāciešiem, kuriem no saviem resursiem tās nepietiks.

Taču, ko iesākt gadījumā, ja nebūs ne ūdeņraža cauruļvada, ne arī kabeļu uz Rietumeiropu?

Paredzot šādu scenāriju, mēs darbojamies vairākos virzienos. Pirmais: ražot tepat uz vietas produktus, kas ir labi zināmi un pēc kuriem ir pieprasījums. Piemēram, zaļo amonjaku, ko var izmantot minerālmēslojumu vai arī lielas jaudas dzinējiem kā degvielu. Vēl viens variants, kam gan vismaz pagaidām mēs ne īpaši ticam, ir izmantot amonjaku kā ūdeņraža izejvielu. Proti, aizved amonjaku uz citu valsti un tur no tā atkal saražo ūdeņradi. Tas gan vairāk attiecas uz tāliem jūras pārvadājumiem, piemēram, var lēti saražot amonjaku Dienvidamerikā un pēc tam vest uz Austrāliju. Latvijas situācijā tas diez vai ir risinājums.

Mēs vairāk skatāmies uz tādiem projektiem, kas ļautu izmantot jau esošo struktūru. Piemēram, ostas - tās mums ir pieejamas jau vēsturiski, jo padomju laikos amonjaku pa dzelzceļu veda uz Latvijas ostām. Tādēļ ir pieejams gan pārkraušanas termināls Ventspils ostā, gan arī dzelzceļš un kuģi pārvadāšanai. Mūsu doma ir zaļo amonjaku ražot turpat Ventspilī, savukārt elektrību tā ražošanai visur citur Latvijā.

Tādēļ tieši zaļās enerģijas potenciāls ir tas, kas mums ļauj attīstīt jaunu nozari, kuras pienesums tautsaimniecībai varētu būt ļoti liels. Un patiesībā jau arī nav citu variantu, jo pretējā gadījumā nav jēgas attīstīt jaunus elektrības ražošanas projektus - tie vienkārši apstāsies, ja nebūs patērētājs, kam šī elektroenerģija būs nepiesiešama.

Vienkāršie patērētāji gan tādā situācijā varētu priecāties - ja jau elektrības ir par daudz, tad tā būs lēta?

Diemžēl tik skaisti nebūs, jo visi projektu attīstītāji tomēr domā par peļņu. Mēs paši kompānijas iekšienē esam daudz diskutējuši par to, kāda tad varētu būt saprātīga elektrības cena. Domāju, ka ilgtermiņā elektrības cena stabilizēsies kaut kādā līmenī, kas apmierinās gan ražotājus, gan patērētājus.

Vēl viens variants zaļās enerģijas pienesumam varētu būt lielas jaudas datu centri. Līdz šim tie vēsturiski vairāk bāzējušies Skandināvijā, taču tagad lielie datu centri, kuri arī vēlas būt zaļi, sāk skatīties mūsu virzienā.

Vai datu centru iespējamai izvietošanai Latvijā problēmas nerada Krievijas tuvums?

Jā, daudzus investorus tas tiešām biedē. Taču, no otras puses, Eiropas politika paredz stiprināt ārējo robežu ne tikai militāri, bet arī ekonomiski. Ir svarīgi, lai pie šīs robežas dzīvotu cilvēki un attīstītos ekonomika. Te var noderēt Eiropas atbalsta programmas, taču jāsaprot, ka biznesā neko nedara tikai tāpēc, ka tas skaisti izskatās - nē, ir jābūt ekonomiskajam pamatojumam, un to mēs varam piedāvāt. Eiropā nav nemaz tik daudz reģionu, kur būtu iespējams lielos apjomos radīt zaļo enerģiju. Somija un Zviedrija, līdzīgi kā mēs, mēģina šim nolūkam izmantot mazapdzīvotas teritorijas, taču, piemēram, Beļģijā vai Nīderlandē tādu teritoriju vienkārši nav. Jau mums vēju turbīnu saskaņošana nav viegla, jo nākas meklēt vietas, kur tās nevienam netraucētu, bet Holandē tas vispār nav iespējams un atliek tikai būvēt jūrā, kas maksā dārgāk. Ja visus šos faktorus sasummē, tad tā vēja un saules enerģijas cena, ko mēs varam piedāvāt, ir ļoti konkurētspējīga. Var teikt, ka mēs piedāvājam labus ekonomiskos nosacījumus un ne tik labu ģeopolitisko situāciju. Te ir nepieciešams mērķtiecīgs darbs un mēs jau esam runājuši ar vairāk nekā 100 potenciālajiem investoriem par ienākšanu Latvijā. Kaut kas no tā visa ir sanācis, kaut kas arī nav sanācis, taču kopumā nav nemaz tik slikti.

Eiropas Savienība bija apņēmusies 2030. gadā pāriet uz zaļo enerģiju, taču tagad jau atskan balsis, kas saka, ka diez vai tik ātri tas būs iespējams; arī autoražotāji ir piebremzējuši elektromobiļu attīstības programmas. Jūs tas nebiedē?

Domāju, ka līdz 2030. gadam tiešām neizdosies pilnībā pāriet uz zaļo enerģiju, tādēļ mēs savus mērķus esam saskaldījuši mazās porcijās, lai nebūtu atkarīgi no kaut kā viena. Elektrības ražošanas projekti uz priekšu ies ātrāk, turklāt tos mēs būvējam pa daļām. Līdzīgi arī ūdeņraža ražošanas un datu centru projektus attīstam soli pa solim. Mērķi ir patiešām lieli un pie to sasniegšanas mēs strādājam, taču vienlaikus darām arī mazākus darbus, jo no kaut kā jau arī mums ir jādzīvo. Zaļais kurss nekur nepazudīs un Eiropa uz to virzīsies, taču droši vien lēnāk, nekā sākumā bija domāts. Vēl kādu laiku sadzīvos gan esošās, gan arī jaunās tehnoloģijas, kuru ieviešana prasa lielus līdzekļus un tādēļ nebūs ātra. Turklāt ir jāuzmanās, lai, tiecoties uz zaļumu, mēs nezaudētu konkurences cīņā trešās pasaules valstīm. Kaut gan, piemēram, Ķīnā un arābu valstīs ir izdarīts ļoti daudz zaļās enerģijas ieviešanā.

Kur tik vērienīgiem un dārgiem projektiem ņemt finansējumu?

Esam pieteikuši šos lielos projektus Eiropas līmenī un ceram saņemt no Eiropas Savienības finansiālu atbalstu apmēram 300 miljonu eiro apjomā. Balvu apkaimē ir iecerēts saules parks ar inovatīvu enerģijas uzkrāšanas staciju, no kura elektrība varētu ceļot uz Ventspili, lai ražotu zaļo amonjaku, arī tur ceram saņemt grantu - tur viss patlaban ir aktīvajā projektēšanas fāzē. Vai viss iecerētais izdosies - top redzēsim, taču katrā ziņā Eiropa ir deklarējusi, ka zaļās enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas ir prioritāte. Mūsu radītie produkti būtu domāti eksportam, un šim nolūkam ir radīti dažādi investīciju un subsīdiju instrumenti, jo citām Eiropas valstīm ir ļoti svarīgi saņemt šo produkciju.

Cik ilgu laiku šādu projektu realizācija prasa?

Jāņem vērā, ka tāda mēroga projektos nekas nenotiek ātri. Projektēšanas stadija vien var ilgt divus gadus. Strādājot pie ūdeņraža projektiem, jau vairākus gadus ir sanācis braukāt pa starptautiskām konferencēm, kur piedalās lieli pasaules līmeņa spēlētāji ar miljardu vērtiem projektiem. Un tad var dzirdēt, ka viņi lepojas - šogad mēs vēl neko nebūvējam, taču drīz būsim pabeiguši projekta izstrādi un 30 banku sindikāts mums varētu piešķirt kredītu. Satiekot viņus pēc gada, būtībā nekas nav mainījies, taču viņi lepni saka, ka beidzot ir dabūjuši finansējumu. Bankas šādus projektus diezgan labprāt finansē, taču jārēķinās, ka summas tur ir tik lielas, ka arī viss process ir smagnējs un prasa gadus. Pat veiksmīga projekta īstenošana var ievilkties uz gadiem pieciem vai pat vēl vairāk. Tādēļ ir jābūt lielai pacietībai un līdzekļiem, lai varētu visu šo laiku izdzīvotu. Ja projekta vērtība sniedzas simtos miljonu, tad Latvijas vietējās bankas ir pārāk mazas, lai piešķirtu kredītu, tādēļ nākas runāt ar lielajām pasaules bankām. Tas pats attiecas uz investoriem, kurus arī jāmeklē ārpus Latvijas. Vārdu sakot, kredīti jāmeklē ārpus Latvijas, investori un subsīdijas ārpus Latvijas, un arī pats produkts pēc tam tiks pārdots ārpus Latvijas. Taču, ja tas viss izdosies, tad Latvijā ieplūdīs lielas investīcijas, tiks radītas darba vietas un vesela jauna nozare. Ilgtermiņā, tas veicinās kopējo valsts iedzīvotāju labklājību. Ir skaidri redzams, ka Latvijai ir valstiski svarīgi šobrīd radīt peļņu nesošu nozari, lai valsts budžetam nepieciešamie līdzekļi nav jāmeklē ik gadu iedzīvotāju maciņos.

Tik vērienīgi projekti prasa arī zināšanas un speciālistus. Kādi cilvēki darbojas "PurpleGreen" komandā?

Mūsu komandā ir kādi 25 cilvēki no dažādām sfērām. Daļa nodarbojas ar finansēm, juridiskiem jautājumiem un projektu vadību. Otra puse ir tehniskie speciālisti, piemēram, kolēģis Gints Sorokins ir piedalījies daudzu Latvijas vēja parku būvniecībā, elektroinženieris Ronalds Krūmiņš ir būvējis saules parkus ar kopējo jaudu ap gigavatu - Latvijā šāda mēroga projektu līdz šim nav bijis. Tas tiešām ir īsts komandas darbs, jo uzņēmumā strādā pieredzējuši dažādu jomu speciālisti, kurus apvieno viena ideja. Starp citu, visi mūsu darbinieki ir arī kompānijas akcionāri.

Man pašam ir finansista izglītība, agrāk strādāju bankā. Līdz šim esmu darbojies dažādos projektos, taču "PurpleGreen" ir mans pirmais uzņēmums, kurā pats esmu sapulcējis komandu un mēs paši radām idejas, ko mēģinām realizēt. Esmu puika no laukiem, tēvam bija viensēta un zemnieku saimniecība. Mācījos Rīgā, taču lauku mājas ir saglabājušās un mūsu lielākos vēja parkus no tām varēs labi redzēt.

Apkārtējie neprotestē pret lielajiem vēja ģeneratoriem?

Mamma un māsa turpat vien dzīvo, viņas neko nav teikušas. Es arī cenšos cilvēkiem stāstīt, kādi plusi ir vēja enerģijai. Man pašam tās lielās "vējdzirnavas" tīri labi patīk. Protams, ja tās atrastos 50 metrus no mājas, tad droši vien es nebūtu sajūsmā, taču Latvijā regulējums ir diezgan stingrs un tik tuvu mājām būvēt nemaz nedrīkst. Mūsu lielais saules parks atrodas Viļakas un Balvu apkaimē, kas ir kārtīga Latgale. Tāda vietas izvēle tādēļ, ka gadījās iepazīties ar spēcīgu un mūsdienīgi domājošu tās puses zemnieku Aldi Ločmeli, kurš bija gatavs uz savas zemes kaut ko darīt arī enerģijas jomā - tā nu tagad kopā darbojamies.

Par "PurpleGreen"

"PurpleGreen" sevi pierādījis vairākos AER projektos kā Latvijā tā ārpus tās. Lauksaimniecības biogāzes projekti Latvijā, kas ražo elektrību 5 MW apjomā un siltumu 8 MW apjomā. Horvātijā "Aksedo" grupa, kurā ietilpst "PurpleGreen", īstenojis koksnes koģenerācijas projektus ar elektrības jaudu 6.5 MW apjomā un siltuma jaudu 15 MW apjomā. "Aksedo" komanda ir īstenojusi saules un vēja elektrostaciju projektus Latvijā, Vācijā un citur Eiropā ar kopējo jaudu, kas ievērojami pārsniedz 100 MW jaudu.