Vecāku mīlestība uzvar nāvi - Gunārs 87 gados ziedojis dēlam nieri, pirms tam šo varoņdarbu veica viņa sieva

Gunārs ar 90 gadu vecam cilvēkam neraksturīgi ciešu rokas spiedienu ir sagaidījis mani pie mājas vārtiņiem Dzelzceļnieku ielā Liepājā. Māja piederot meitai Agitai, bet, tā kā gan viņa, gan abi mazdēli dzīvo ārzemēs, māju apdzīvo un pieskata vecāki – Gunārs un Biruta.

Savukārt vecāku celtajā namiņā Ozolu ielā, Liepājā, apmeties dēls Guntars ar dzīvesbiedri un viņas abām meitām (Guntara un Annas Heinrihsones meita Auguste dzīvo un strādā Rīgā). “Kā kovida laikos atbrauca, tā palika – viņam tāds darbs, ka var strādāt attālināti,” pastāsta Gunārs.

Biruta steidz klāt kafijas galdu, un, kad mūsu trijotnei pievienojies trešais mājas iemītnieks – britu īsspalvainais vārdā Princis, mājas saimnieki pamazām atklāj neticamo dēla dzīvības glābšanas stāstu.

Slimība sevi atklāja jau 14 gadu vecumā

Kad ārsti 14 gadu vecumā dēlam Guntaram bija konstatējuši hronisku nieru mazspēju un izteikuši pavisam bēdīgas prognozes – “Uz brīnumiem neceriet, apmēram pēc desmit gadiem process paātrināsies!” – vecāki izmēģinājuši visu.

Tēvs uzreiz piedāvājis savu nieri, taču, ja šodien orgānu ziedošana un pārstādīšana nevienu vairs nepārsteidz, tad toreiz ne “Stradiņa” klīnikā, ne citās medicīnas iestādēs nieru pārstādīšanu no dzīva donora neveica.

Lai kontrolētu slimības gaitu, katru nedēļu veiktas analīzes, un visi trīcošu sirdi gaidījuši rezultātus. Diemžēl tie nav uzlabojušies. Vairākkārt Guntars, gan viens, gan kopā ar vecākiem, braucis uz dažādiem PSRS nieru ārstēšanas centriem – Sočos, Buhārā un citur.  

“Braukājām, meklēdami zīlnieces un citus brīnumdakterus,” atceras Gunārs. Otaņķu mežā dzīvojis kāds izslavēts ekstrasens Jansons, kurš, pat nepieskaroties ķermenim, ar plaukstām “noskenējis” Guntaru no galvas līdz kājām un precīzi nosaucis visas viņa līdz tam izslimotās slimības. Diemžēl nieru sabrukšanas procesu apturēt nav spējis arī viņš.

Pirmā savu nieri atdeva mamma

Tomēr dažādu laimīgu nejaušību dēļ Guntars tomēr dabūja vienu no mammas nierēm, un divdesmit gadus ar to veiksmīgi nodzīvoja. Operācija notika Minsterē, Vācijā. “Tad Guntars jau bija pārcietis vienu neveiksmīgu transplantāciju Rīgā – no miruša donora, taču šo nieri nācās izņemt, jo tā pēc pārstādīšanas vairs nestrādāja,” stāsta Gunārs. “Biruta tad jau bija Vācijā, un tur arī atdeva Guntaram savu nieri.”

Biruta: “Minsteres latviešu ģimnāzijai bija vajadzīgs latviešu valodas un literatūras speciālists ar augstāko izglītību. Tur strādāja gudri un izglītoti cilvēki, piemēram, Valda Dreimane no Bostonas universitātes ASV, bet viņa to darīja tikai sava atvaļinājuma laikā un viņai arī nebija pedagoģiskās izglītības. Tad uz Liepāju ar saviem studentiem atbrauca Aija Priedīte, mums labi saskanēja, un viņa mani uzaicināja strādāt Minsterē.”

Biruta šaubījusies, jo tikko bija kļuvusi par dekāna vietnieci Liepājā. Tomēr galu galā 1991. gada septembrī aizbraukusi.

Guntars pēc neveiksmīgās transplantācijas bijis tik novārdzis un noguris, ka mammai atzinies: “Otrreiz es vairs uz galda zem naža negulšos...” Biruta tomēr sākusi interesēties par iespējām Vācijā veikt nieru transplantāciju dēlam.

“Cilvēki palīdzēji, atradām profesoru, kurš bija ar mieru konsultēt...” Tas ieteicis Birutai ziedot savu nieri, “Lai Guntaram Vācijā būtu kaut kāds oficiāls statuss, 1995. gadā viņš iestājās Minsteres ģimnāzijā. Tā tas pamazām sākās.”

Tomēr process līdz operācijai bijis garš un smags, jo Guntaram atklāts C hepatīts. Ārstēšana ilgusi gadus trīs. Dēls jau atmetis cerības uz operāciju, dzīvojis, pateicoties dialīzēm, uz kurām bija jādodas katru otro dienu. Biruta: “Pēkšņi vienā dienā atnāca paziņojums – jūsu operācija ieplānota tad un tad... Bija jānokārto visas juridiskās formalitātes, bija sarunas ar psihologiem. Tad pēdējās pārbaudes un 2001. gada 17. maijā tikām operēti.”

Taču nekas nebūtu varējis notikt, jo Vācijā slimošana ir ļoti dārga, atzīst Biruta, ja abiem nebūtu veselības apdrošināšanas – Birutai kā Vācijā strādājošai, Guntaram – kā studentam.

Pienāk tēva kārta

Pēc gandrīz divdesmit gadiem, 2020. gada rudenī, mātes ziedotā niere sākusi uzrādīt nepietiekamas funkcionēšanas pazīmes. Gunārs pieteicies donoru pārbaudes rindā. Tobrīd viņam bija 86 gadi. Pēc dažādām pārbaudēm un peripetijām – galu galā bija sākusies Covid-19 ēra, 2021. gada 29. septembrī vispirms tēvs, kuram tad jau bija 87 – tad dēls – aizvesti uz “Stradiņu” klīnikas operāciju zāli.

“Veda pāri pagalmam tālu prom no jaunā korpusa uz veco operāciju zāli. Koku lapas jau iedzeltenas, krita uz taciņas, pa kuru mani stūma sanitāre. Patīkam laiks, tāds pavasarīgs,” atceras Gunārs.

Kad pēc narkozes iemidzis, redzējis krāsainu sapni: “Balti zirgi zaļā pļavā, it kā ļoti daudz, tādi maziņi. Tad pēkšņi viss miglā izzūd, un kāds sauc mani vārdā: “Mostieties! Kur jūsu telefons? Zvaniet uz mājām un sakiet, ka viss kārtībā!” Laikam tā arī darīju, tā īsti neatceros.” Kad atjēdzies, tūdaļ vaicājis, kā dēlam. “Viss kārtībā, atpūšas.”

Vēlāk jau gulējuši atkal abi kopā vienā palātā. Pēc operācijas Gunārs redzējis vēl vienu sapni jeb “murgu”, kā pats saka. Izstāstījis par nosapņoto ķirurgam, kurš teicis, ka tas bijis palikušās nieres protests pret to, ka nu būs jādara darbs par diviem.

“Laikam jau esmu viens no vecākajiem cilvēkiem, kas kādam savu nieri devis,” spriež Gunārs. Vaicāts, vai tagad, dzīvojot ar vienu nieri, kaut ko mainījis savā dzīvē – ievēro kādus īpašus ēšanas ierobežojumus vai diētas, Gunārs saka: “Neko! Pilnīgi neko!”

Arī Biruta visus divdesmit trīs gadus, kopš ir ar vienu nieri, nekad neesot izjutusi jelkādu diskomfortu un vienmēr dzīvojusi tieši tāpat, kā pirms operācijas. Par veselības problēmām vai kādām kaitēm Petri nesūdzas. Arī Guntaram tagad klājoties labi. Tiesa, imūndepresanti tomēr jālieto – lai organisms neatgrūstu svešo nieri.