"Viņš elsoja un lūdza pēc palīdzības". Kā sarunāties ar pašnāvnieku?

Pagājušās nedēļas nogalē Kristīne un Marta benzīntankā, uzpildot automašīnai benzīnu, piedzīvoja sirdi stindzinošu notikumu. Pie viņām pienāca kāds dzīves nomākts vīrietis un palūdza nopirkt aptiekā miegazāles, jo viņam tās nepārdodot. Miegazāles esot nepieciešamas, lai izdarītu pašnāvību. Ja vīrietis zāles nedabūšot, viņš ielēkšot Daugavā… Meitenes centās vīrieti atrunāt, uzaicināja viņu uz kafiju, centās mainīt vīrieša domas. Kad tas neizdevās, viņas piezvanīja policijai, bet vīrietis aizgāja Daugavas virzienā. Pēc laika noskaidrojās, ka policija vīrieti atrada un viss beidzās bez letāla iznākuma.

Kristīne Kasjauns.lv atklāja savus pārdzīvojumus: „Tikko benzīntankā grasīdamās kāpt laukā no mašīnas, ieraudzīju klāt tuvojamies kādu nepazīstamu cilvēku. Jau pa gabalu bija dzirdamas vīrieša izmisīgās elsas, klusa raudāšana un lūgums pēc palīdzības, „ja vien man ir sirds”. Nodomājusi, ka tas ir kārtējais dzērājs - naudas diedelētājs, dusmīgi atvēru logu, taču, kad vīrietis nostājās man pretī, sapratu, ka cilvēks ir patiesi izmisis, viņš neizskatījās ne pēc dzērāja, ne narkomāna. Izkāpusi laukā no mašīnas, uzsāku sarunu par to, kā varu palīdzēt.

Viņš pastiepa roku ar naudu un teica, ka es esmu pēdējais cilvēks, uz kura palīdzību viņš cer. Viņa lūgums bija, lai es ar viņu dotos uz tuvāko aptieku un iegādātos viņam miega zāles, jo viņa nevīžīgā paskata dēļ aptiekāre tās viņam nepārdodot. Patiesi izskatījās, ka viņš klaiņojis kādu laiku un nakšņojis laukā, drēbes bija labas un siltas, taču mazliet nosmērētas.

Pēc mirkļa viņš saspieda manu roku un mēģinādams valdīt asaras, nolaida acis un bezspēcīgi raudāja, ik pa laikam rīstīdamies un raustot valodu. No mašīnas izkāpa draudzene, kas sāka jautāt, kas noticis. Vīrietis teica, ka viņam esot prieks, ka kāds ir apstājies un viņu uzklausa, un, ka ļoti cer uz mūsu palīdzību. Viņš esot izbijis celtnieks, kas var uzcelt, salabot un izremontēt gandrīz jebko, taču zaudējis darbu, ko nevarot pārdzīvot visvairāk. Nesen izšķīries ar sievu un palicis tukšā uz ielas, viņam neesot vairs spēka „sisties pa dzīvi”. Uz jautājumu, kur dzīvo viņa vecāki, atbildēja, ka savulaik pārvākušies uz Krieviju, un kontakti pazaudēti jau sen...

Visas dzīves ķibeles jau sākušās pirms gadiem pieciem. Iepriekšējo dzīvi atgūt nav sanācis, tādēļ nu viss esot bezcerīgi. Stāsts bija ilgs, detalizēts, ļoti skarbs un depresīvs, es truli māju ar galvu, noraudzīdamās uz viņa fiziskā darbā nodeldētajām rokām, kas jau pēc mirkļa atkal pastiepās, lai dotu man naudu miegazāļu iegādei.

Es biju nosalusi un trīcēju, bailēs skaidri saprazdama, ka šis nebūs veids, kā es viņam varētu palīdzēt. Ja mēs neizpildīsim viņa lūgumu, viņš iešot noslīcināties Daugavā, norādīdams uz turpat netālu esošo upi.

Apzinādamās situācijas nopietnību un realitāti, es sapratu, ka nedrīkstu kļūt pārlieku emocionāla, kaut arī tobrīd jutos šausmīgi izmisusi un bezcerīga. Piedāvāju vīrietim ieiet benzīntankā un iedzert pa kafijai, cerēdama kaut mazliet novērst viņa domas. Pēc ilgas pierunāšanas, mēs abas, turēdamas pavisam sašļukušo cilvēku, ievedām viņu siltumā. Ieraudzījis kafijas automātu, viņš noteica, ka tagad dzīvos pusstundu ilgāk.

Dzerdams kafiju, viņš atkārtoti pavēstīja mums savu dzīvesstāstu, sistemātiski to atstāstot no jauna. Ik pa laikam viņa seja dīvaini notrīsēja, pēkšņi viņš spalgi apsveica mūs ar iestājušos jauno gadu, novēlēja mīlestību, veselību un pacietību „sitoties cauri” šai nežēlīgajai dzīvei. Mani biedēja šīs garastāvokļa maiņas, kaut arī cerēju, ja jau tā, tad pašnāvības plāns arī, iespējams, būs izplēnējis. Uzsākot sarunu par kaut ko ne tik drūmu, mūsu sabiedrotais dusmīgi sarauca uzacis un jautāja: „Jūs ko, domājat, ka es pajokoju?! Jūs domājat, ka esmu aizmirsis, ka es pārdomāšu...! Nē, pašlaik es tikai paildzinu savu dzīvi par nieka pusstundu, tāds nu ir mans nemainīgais lēmums!”

Es biju iekšēji ne tikai izmisusi, bet arī ļoti dusmīga. Dažbrīd likās, ka vīrietis, būdams neprātā, cenšas manipulēt. Iztukšojis kafiju, viņš izgāja laukā, un redzēdams, ka mēs abas drebināmies, nojauzdams, ka mūsu trīsēšanas un drebuļu iemesls nemaz nav aukstums, viņš spalgi iesmējās un pajautāja, vai tagad mēs beidzot varētu doties uz aptieku un izpildīt viņa lūgumu. Bija pagājušas divas garas un psiholoģiski smagas stundas. Mēs centāmies runāt ar viņu gan pa labam, gan skarbāk, bet viss velti.

„Esmu nobriedis aiziet no šīs dzīves. Man bija prieks iepazīties, un nekad, atcerieties, nekad, nedomājiet par mani, par cilvēku, kurš pēc pāris minūtēm būs miris. Es izgaisīšu, un viss,” teica vīrietis.

Šo divu stundu laikā mēs bijām piedāvājušas sociālo dienestu palīdzību, iespēju „zvans draugam”, „zvans radiniekam”, „transportēšana pie drauga/radinieka/paziņas”, kafiju, vakariņas benzīntankā, taču gandrīz viss veltīgi. Pēc divām ar pusi stundām, pateicies par uzklausīšanu un sabiedrību, viņš pagāja nostāk, lai palūgtu kādam garāmgājējam cigareti, kamēr draudzene zvanīja uz 112. Pēc mirkļa mums tika pateikts, ka bija jāzvana ātrāk, uzreiz... ka policija nu ir ceļā.... Novēlējis man laimīgu jauno gadu un daudz spēka, veselības un panākumu tajā, viņš šķērsoja mašīnām pilno ielu, nebaidīdamies tikt zem riteņiem, drīz vien pazuzdams tumsā, pie Daugavas.”

Kristīnes stāstīto papildina Marta: „Vīrietis paziņoja, ka šovakar vēlas aiziet no dzīves. Tai mirklī mēs ar draudzeni aizmirsām par savu plānoto pasēdēšanu kafejnīcā un abas steigšus izkāpām no mašīnas, lai parunātu ar šo cilvēku.

Izmisušais vīrietis šņukstēdams centās saņemties un paskaidrot, ka esot palicis bez darba un mājvietas, un jau ilgāku laiku klaiņo apkārt pa Rīgu. Ik pēc pāris teikumiem viņš atsāka raudāt. Tad negaidīti viņš pārtrauca savu stāstāmo un sacīja, lai mēs dodamies prom, jo mums neesot jāklausās viņa problēmas. Tam tāpat arī neesot nekādas jēgas. Taču redzot izmisušo cilvēku, mēs nevarējām viņu atstāt un turpinājām uzdot viņam dažādus jautājumus, lai saprastu veidu, kā mēs varam palīdzēt.

Ar draudzeni sākām apsvērt citas iespējas, pat bijām gatavas izmisušo cilvēku nogādāt kādā no Rīgas patversmēm. Taču viņš kategoriski atteicās no jebkāda veida palīdzības. Vēl joprojām nespēdams sakarīgi runāt, viņš atkārtoja, ka esot noguris no tādas dzīves, un viņam neesot vairs spēka cīnīties. Ja nedabūšot miega zāles, viņš iešot slīcināties blakus esošajā Daugavā.

Pēc vairāk nekā stundas garas sarunas viņš pēkšņi devās prom. Redzot viņu aizejam Daugavas virzienā, mēs sapratām, ka šādā stāvoklī cilvēks patiesi ir spējīgs kaut ko sev nodarīt. Viņam sekodamas, sarunājām, ka zvanīsim uz glābšanas dienestu. Draudzene, viņu vēl aizkavēdama, mēģināja atrunāt no sliktā nodoma, taču es zvanīju uz glābšanas dienesta tālruni112, kur vispirms man bija saruna ar operatoru.

Dienestā 112, uzklausot situācijas raksturojumu, man piedāvāja trīs iespējas - izsaukt policiju, ātro neatliekamo medicīnisko palīdzību un psihologa konsultāciju pa telefonu šim cilvēkam. Pirmajā mirklī sliecos uz domu, ka vīrietim nepieciešama mediķu palīdzība, taču tad pārdomāju, jo sapratu, ka vīrietis neļaus par sevi aprūpēties un mediķiem varētu rasties grūtības. Precizējusi atrašanās vietu, cilvēka ārējās pazīmes un situāciju, izsaucu policiju.

Vīrietis atvadījies no mums, steidzās pāri ielai uz Daugavas pusi. Kopumā, kopš policijas izsaukšanas pagāja 12 līdz 15 minūtes. Tad pie mums piebrauca pašvaldības policijas ekipāža un ātri pajautāja viņa ārējās pazīmes, un kādā virzienā viņš aizgājis. Pēc mirkļa redzējām, ka uz norādīto vietu devās arī otra policijas ekipāža.

Mēs ar draudzeni saprazdamas, ka, cik mēs varējām, tik palīdzējām, devāmies uz kafejnīcu, taču nu jau ne tādā garastāvoklī, kā bijām plānojušas. Mūsos vēl joprojām bija uztraukums par piedzīvoto un nonākot kafejnīcā, kādu laiku vēl runājām par notikušo taču nevarēdamas nomierināties, mēs piezvanījām uz policiju un pajautājām, vai izdevās notvert vīrieti. Policisti bija ļoti pateicīgi un teica, ka vīrietis ir atrasts. Tas, protams, satraukumu mazināja, bet šo notikumu ilgi laiku nevarēšu izdzēst no savas atmiņas.”

Psiholoģe: „Runājiet un raudiet…”

Krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” psiholoģe Marija Ābeltiņa Kasjauns.lv pastāstīja, kā cilvēkam jārīkojas gadījumos, ja viņu pēkšņi uzrunā nepazīstams cilvēks un viņš klāsta, ka vēlas izdarīt pašnāvību. Ābeltiņa teic, ka meitenes darījušas pareizi, ka centušās vīrieša domas novirzīt ar sarunām un zvanījušas uz 112. Ābeltiņa saka:

„Situācijas var būt dažādas. Piemēram, ja cilvēks stāv uz jumta kores un gatavojas lēkt zemē, uzreiz jāzvana uz 112. Ja ar cilvēku sarunājaties viens pret vienu, tad ir jāzvana ne tikai uz 112, bet arī ar cilvēku jārunā. Galvenais ir necelt paniku un viņam jautāt, kas ir noticis, kas viņu ir novedis līdz domām par pašnāvību, jo noteikti ir kāds bēdu stāsts, kas cilvēku novedis līdz šādām domām. Galvenais ir uzklausīt, bet nekādā gadījumā nevajadzētu cilvēku atrunāt no pašnāvības vai viņu kaunināt.

Pats svarīgākais ir cilvēciskais atbalsts, tas ir pats svarīgākais. Ir pierādīts, ka runāšana pašnāvnieciskās tieksmes samazina par 30 procentiem. Runājiet, raudiet…”

Āboltiņa teic, ka gadījumos, kad jāsastopas ar potenciālo pašnāvnieku, līdzcilvēkiem jāzvana uz glābšanas dienestu 112, var zvanīt arī uz neatliekamās psiholoģiskās palīdzības tālruni – 67222922. Glābēji, izvērtējot situāciju, tad arī nolems, ko sūtīt palīgā – policiju, ātro palīdzību vai glābšanas dienestu. Līdz speciālistu ierašanās brīdim, tad arī līdzcilvēkiem potenciālā pašnāvnieka domas, sarunājoties ar viņu, būtu jānovirza citā gultnē.