Dziedošais bezdarbnieks Dimiters atkārtoti pieprasa publisku nāvessodu

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka pretrunīgi vērtētais dziesminieks un dzejnieks Kaspars Dimiters pērnā gada oktobrī Valsts ieņēmumu dienestam (VID) uzrakstīja emocionālu vēstuli, kurā paziņoja, ka negrasās maksāt nodokļus un, ja VID viņu tādēļ uzskata par kaitnieku, pieprasīja sev publisku nāvessodu Doma laukumā. Viņš VID nodēvēja par „Valsts iznīcināšanas dienestu” un skaidroja, ka iekasētie nodokļi tiekot tērēti lietām, kuras viņš neatbalsta un viņam ir pretīgas, piemēram, lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības „Mozaīka” atbalstīšanai, militārajām operācijām Irākā un Afganistānā, kā arī Nacionālās bibliotēkas ēkas jeb Gaismas pils celtniecībai. Tādēļ viņš kategoriski atsakās maksāt nodokļus.

Tā vietā, lai valsts amatpersonas viņu publiski pakārtu Doma laukumā, tās nolēmušas viņu sodīt ar 200 eiro lielu naudas sodu pēc Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa (LAPK) 159.9 panta par „nesadarbošanos ar nodokļu administrācijas amatpersonām”. Tagad  Kaspars Dimiters adresējis iesniegumu VID ģenerāldirektorei Inārai Pētersonei, kurā, cita starpā, arī pauž neizpratni, kāpēc VID nolēmis viņu sodīt ar naudas sodu „okupācijas valūtā” un vēlreiz melns uz balta norādījis, ka jau iepriekš sev izvēlējies soda veidu – nāvessodu Doma laukumā. Kaspars Dimiters, kurš parakstījies kā „dziedošais bezdarbnieks”, raksta:

„2014. gada 14. janvārī no VID saņēmu garum garu, bargos likumpantos sakņotu apsūdzības vēstuli ar gala spriedumu: VID, „ņemot vērā minēto, ievērojot samērīguma principu, salīdzinot personas tiesību aizskārumu ar sabiedrības ieguvumu un pamatojoties uz LAPK 274. pantu, 275. panta pirmās daļas 1. punktu, nolēma atzīt Kasparu Dimiteru vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā pēc LAPK 159.9 panta pirmās daļas, uzliekot administratīvo naudas sodu EUR 200.00 apmērā.”

2013. gada 24. oktobra rakstītajā tekstā „Skaļa dziesminieka divpadsmit kārtu vēstulē Valsts Iznīcināšanas dienestam” visu, kas bija uz sirds, pavēstīju, nobeidzot ar skaidri paustu aicinājumu - „ja savas pārliecības, nabadzības un nepakļāvības dēļ pēc LV juridiskajiem parametriem esmu VID-am nederīgs un kaitīgs, aicinu mani uzskatīt par Latviju 22 gadus plosījušā režīma ienaidnieku Nr. 1. un likumīga izņēmuma kārtā, kā dzejniekam, Doma laukumā izpildīt publisku nāvessodu.”

Skaidrā tekstā taču piedāvāju manis sodīšanas veidu. Lēmumu publiska nāves soda vietā uzlikt man nožēlojamu naudas sodu okupācijas valūtā uzskatu par manu cieņu un godu aizskarošu. Sava minētā teksta VID-am rakstīšanas brīdī Latvijai vēl bija sava nacionālā valūta LATS. Kamēr jūs, dārgie ierēdņi, būrāties Latvijas valsti iznīcinošajos likumos, lai sodītu mani ar 200 eiro, zaudētajai ekonomiskajai un ideoloģiskajai neatkarībai pievienojās arī zaudēta nacionālā valūta.”

„Pasaki man, kāpēc tā?”

„Dārgie VID ierēdņi, nosauciet vienu LR likumu, kas 22 gadu laikā būtu palīdzējis Latvijas uzņēmējiem savus ienākumus slēpt mazāk, Latvijas ekonomikai sabrukt lēnāk, Latvijas pilsoņiem no valsts bēgt ne tik lielā skaitā, jauniešiem nodzerties, nopīpēties ar spaisu mazāk, sabiedrībai izvirst, sodomizēties, morāli degradēties lēnāk. Salīdziniet „personas tiesību aizskārumu ar sabiedrības ieguvumu” katram LR pilsonim kaut 365 reizes gadā. Sabiedrība no valdošā režīma, pieņemto likumu, sodu sistēmas, parādu piedzinēju, apķīlātāju, no dzīvokļiem, īpašumiem ar varu izlicēju kopējām pūlēm ir cietusi TIKAI ZAUDĒJUMUS.

N.B. Šodien saņēmu šādu īsu vēstuli no Ineses, kas aizbēgusi uz Angliju: „Latviju es mīlu, jo tur palika manas divas meitas, kuras biju spiesta pamest nabadzības dēļ. Šeit jau nekādas leiputrijas nav, pietrūkst Latvijas, ai, kā pietrūkst. Kad lidmašīna ir virs Latvijas, vienmēr sāku histēriskā balsī raudāt… Pasaki man, kāpēc tas tā?””

„Es neesmu šajā valstī strādājis nevienu dienu. Esmu dzejnieks, dziesminieks, kas dara tikai to, kas viņam patīk. Es nestrādāju, nenodarbojos ar uzņēmējdarbību – es dziedu, rakstu. Tas, ka par to kādam ir vēlēšanās man samaksāt kādu honorāru, nav mana vaina un man par to nav jāatbild. Man nav algas, man nav peļņas. Peļņa ir tas, kas paliek pāri uzņēmējam, kad tas samaksā visus izdevumus, algas. Jau tas ir absurds, ka jūs ar nodokļiem apliekat algas, kas taču ir samaksa par darbu, barters, nevis peļņas gūšanas veids. Darba ņēmējs nav uzņēmējs. Autortiesību aģentūra man izmaksā honorāru, kas nav ne alga par darbu, ne peļņa no manas uzņēmējdarbības.

Solidarizējoties ar izpostīto Latvijas pilsētu, ciematu un lauku vēl atlikušajiem iedzīvotājiem, apsūdzu un apliecinu, ka jūsu izdomātajam juridiskais sakāmajam „valsts sociālās apdrošināšana obligātās iemaksas” nav nekāda sakara ar valsts obligātajiem pienākumiem pret saviem pilsoņiem, jo valsts savus obligātos pienākumus pret tiem nav pildījusi nevienu dienu. Valsts ir izdarījusi visu, lai LR pilsoņi zaudētu darbu, īpašumus, latu, veselību, cerību, prieku, saticību un visa tā rezultātā arī savu Tēvzemi. Kamēr VID izskatīja manu iepriekšējo vēstuli, skaitļojot, kā sodīt dziedošu bezdarbnieku, iedvesmoti no LR aizvien necilvēcīgākajiem likumiem un aizvien nežēlīgākajām sankcijām pret saviem pilsoņiem, Latviju pametuši vēl aptuveni 6000 pilsoņi.

Kad iepriekšējā iesniegumvēstījumā aicināju VID mani uzskatīt par Latviju 22 gadus plosījušā režīma ienaidnieku Nr. 1. un likumīga izņēmuma kārtā, kā dzejniekam, Doma laukumā izpildīt publisku nāvessodu, VID šo manu pārcilvēcisko, visu LR pazemoto mākslinieku, mūziķu, dzejnieku, rakstnieku un citu nabaga novārdzināto inteliģentu vārdā izkliegto kodolsāpi neņēma vērā. Ja jūs, dārgie VID ierēdņi, kaut nedaudz vairāk būtu cilvēki un ja jūs būtu kaut nedaudz līdzcietīgāki Latvijā vēl izdzīvojušajiem cilvēkiem, pēc mana kliedziena jums bija jāvēršas Ministru kabinetā ar prasību pārskatīt visu nodokļu sistēmu Latvijā. Bet, ja uzdrošināties kaut kam tādam drosmes pietrūktu, tad attiecināt prasību vismaz uz to nodokļu sistēmas daļu, kas runā par radošu brīvmākslinieku honorāriem.”

„Šai valstij neesmu parādā neko!”

Solidarizējoties ar visiem valdošā režīma cietušajiem, apliecinu: es, bezdarbnieks Kaspars Dimiters, šai valstij neesmu parādā neko! Šī valsts ir parādā visiem saviem pilsoņiem. Gan tiem, kas jau aizbēguši, gan tiem, kas vēl gatavojas bēgt, gan tiem, kuriem nav spēka pārvarēt sāpes un šo valsti pamest. Un šis parāds, dārgie VID ierēdņi, aug arī jūsu zonā. Tuvojas brīdis, kad šis parāds arī jums tautai būs jāatdod. Pēc likumiem, kurus nenosaka cilvēki, bet Tas, kas cilvēkus ir radījis.

Ar visu augstāk minēto apliecinu, ka APSTRĪDU VID Nodokļu pārvaldes Cēsu klientu apkalpošanas centra amatpersonas Lēmumu F32-22/14 par administratīvā soda uzlikšanu, jo VID nav ņēmis vērā manu iepriekšējo iesniegumvēstījumu un nav uzklausījis vēl dzīva cilvēka trauksmes signālu, aizbildinoties vienīgi ar to, ka VID pilda MK pieņemtos likumus.

Aicinu VID ar manu vēstuli vērsties Ministru kabinetā, informējot, ka dziedošais bezdarbnieks Kaspars Dimiters kopējā valsts stāvokļa dēļ ir novests līdz dzīvības robežai un lūdz sev vai nu izpildīt publisku nāves sodu, vai arī mainīt valsts iekārtu no necilvēcīgas uz cilvēcīgu,” savu vēstījumu VID ģenerāldirektorei noslēdz Dimiters.