"Viņš mani žņaudza, spārdīja un spļāva virsū" - Ligita stāsta par vardarbību

Tas, ka vardarbību izprovocē pašas sievietes, ir mīts. Realitātē vīri un dzīvesdraugi savas sievietes sit pat par nepareizu mašīnas novietošanu, trauku nenomazgāšanu vai nepareizā TV kanāla izvēli. Savu vardarbības pieredzi portālam Kasjauns.lv uztic lasītāja Ligita (vārds mainīts). Viņa no vardarbības cieš ik dienas, bet klusē...

„Es ar savu dzīvesbiedru Jāni esmu kopā joprojām, kaut arī katru dienu ciešu no vardarbības. Viņš bija atbraucis no ārzemēm uz Latviju atpūsties, iemīlējos un pametu Latviju, aizbraucot viņam līdzi. Jau pirmajā dienā pēc aizlidošanas viņš mani žņaudza un sita, kā iemeslu minot savu nepatiku pret to, ka esmu reģistrējusies sociālajos tīklos internetā.”

Ligita stāsta, ka sākumā likās – gadījās, tas vairs neatkārtosies. „Jānis atvainojās, solījās tā vairs nedarīt, es piedevu. Taču jau pēc nedēļas tas atkārtojās, es atkal piedevu. Bet tagad viņš pēc sišanas vairs pat neatvainojas, tā viņam ir kā norma. Iemesli visai absurdi – tad es nemācēju pareizi noparkot auto stāvvietā, tad esmu raidījusi ne tādu skatienu, vai neesmu sakārtojusi māju...”

Ligita stāsta, ka visu laiku prātā ir doma – ātrāk aiziet no šī cilvēka, taču ir kauns par vardarbību runāt, to atzīt un stāstīt citiem. „Man ir kauns atgriezties Latvijā, kauns, ka mani sit. No malas neviens nepateiktu, ka piedzīvoju agresiju, izskatāmies taču tik perfekts pāris. Esmu arī finansiāli atkarīga no šī cilvēka, tāpēc aiziet nespēju.”

Ligita atzīst – brīdī, kad sasniegs savu finansiālo neatkarību, viņa aizies no vardarbīgā dzīves drauga, taču līdz tam viņa ikdienas izcieš sišanu, pazemojumus un agresiju.

Resursu centra sievietēm „Marta” sociālā darbiniece Nataļja Vilistere portālam Kasjauns.lv stāsta, ka vardarbība Latvijā ir ļoti aktuāla problēma. Vidēji vienas dienas laikā centru apmeklē piecas līdz sešas sievietes, kas cietušas gan no fiziskas, gan emocionālas vardarbības, vēl vairāk ir tādu, kas zvana uz atbalsta tālruni, lai savā stāstā dalītos anonīmi.

„Vislielākā problēma ir tā, ka sievietēm ir kauns par to runāt. Kauns ir vārds, ko dzirdam visvairāk, daudzas sievietes, jautājot, kāpēc pēc palīdzības nenāca ātrāk, arī atzīst, ka viņām tāpat neviens nebūtu ticējis, jo ārēji vardarbīgie vīri izskatās simpātiski un jauki.”

Nataļja atzīst, ka par vardarbību ir jārunā, jo, lai palīdzētu, ir jāizprot katra situācija atsevišķi, vienas kopīgas brīnumtabletes, kas novērstu agresiju un vardarbību, diemžēl nav. „Iesakām meklēt atbalsta personas, arī mūsu centrā ir šāda atbalsta grupa. Sievietes komunicējot cita ar citu, var dalīties pieredzē un apmainīties ar informāciju, kā iziet no situācijas, dzirdēt citu sieviešu stāstus un risinājumus, jo viena pati sieviete izeju neatradīs.”

Jautājot, kāpēc Latvijā vardarbības problēma ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs, Nataļja stāsta, ka iemesls varētu būt neizskaustie stereotipi – ja sit, tātad mīl. „Sievietes reāli pat neredz, kas notiek, viņas dzīvo ilūzijā – ja jau sit, tad mīl. Lai kaut kas mainītos, par problēmām ir jārunā, nevis jāklusē.”

Arī krīžu un konsultācijas centra „Skalbes” pārstāve Marija Ābeltiņa stāsta, ka vardarbība Latvijā ir aktuāla problēma. Šogad pa konsultāciju un palīdzības tālruni zvanījušas jau vairāk nekā 100 sievietes, bet ir daudz tādu, kuras klusē, un pēc palīdzības nevēršas. „Tā ir kauna sajūta, sievietes var būt iebiedētas no saviem vīriem, ilgstošo pazemojumu dēļ vairs nedomā, ka pelnījušas ko labāku, tāpēc arī nevienam par problēmu nestāsta. Taču mans ieteikums būtu iedrošināt sievietes, kuras cietušas no vardarbības, un viņas nenosodīt.”

Sievietēm, kuras cieš no regulāras vardarbības, Ābeltiņa iesaka turēties pie nosacīta drošības plāna, proti, izvairīties no smagām sarunu tēmām, censties nekonfliktēt asu priekšmetu tuvumā, agresijas uzplūdu brīžos vienmēr atrasties tuvāk durvīm, lai iespējams aizbēgt, turēt pa rokai telefonu, lai sauktu pēc palīdzības, arī dokumentus turēt ārpus mājas, pie uzticamiem cilvēkiem, jo bieži vien vīri šādi apgrūtina iespējas sievietei aiziet pavisam.

Labklājības ministrijas dati apliecina – no vardarbības ģimenē visbiežāk cieš sievietes un bērni, turklāt vardarbības veicēji ir tuvinieki – vīri, partneri, tēvi. Katru dienu Latvijā no partnera fiziskas vai seksuālas vardarbības cieš vidēji 115 sievietes, bet 70% sieviešu nekad nav ziņojušas par savu vardarbības pieredzi, norādījis labklājības ministrs Uldis Augulis. Problēmas aktualitāti uzsver arī sieviešu krīžu un atbalsta centri, ik dienas uzklausot lielu skaitu agresijas upuru.

Kā vēsta Labklājības ministrijā pieejamā informācija, savas dzīves laikā Latvijas iedzīvotājas no fiziskas vardarbības cieš 32% gadījumu, bet no psiholoģiskas vardarbības pat 60%. 2012. gadā no fiziskas vardarbības cietušas 372 sievietes, no kurām sešas gājušas bojā.

Arī Labklājības ministrijā atzīst – 70% sieviešu Latvijā nekad nav ziņojušas par savu vardarbības pieredzi. Policijas ziņojumi ir aptuveni desmitā daļa no visiem gadījumiem. Neziņošanas iemesli – tam nav jēgas, jo policija nevarēs palīdzēt, kauns un bailes.

Ja vardarbība skārusi tevi – neklusē

Palīdzību vardarbības upuriem sniedz dažādi krīžu un atbalsta centri Latvijā. Galvenais par problēmu runāt, lai nepieļautu tās izplatību. Ja tevi skārusi vardarbība vērsies policijā vai ātrās medicīniskās palīdzības iestādēs. Psiholoģisko palīdzību meklē -

•    Krīžu un konsultācijas centrā „Skalbes” klātienē, vai uz atbalsta tālruni - 67222922, 27722292

•    Cietušo atbalsta centrā – 67298322

•    Daugavpils psiholoģiskās palīdzības centrā – 65421309

•    Cēsu psiholoģiskās palīdzības un atbalsta centrā – 64107039

•    Talsu sieviešu un bērnu krīzes centrā – 63291147

•    Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem „Paspārne” Ventspilī – 63661515

•    Resursu centrā „Marta”  - 67388184, 67378539

•    Sieviešu tiesību institūtā – 67388184, 28300115

•    Krīzes centrā mātēm un bērniem „Māras centrs” – 67609260, 67609262, 67609261