Kā rit dzīve pansionātā Saldus pusē - māju sajūta, jaunas draudzības un atgūta veselība

Sociālās aprūpes centrā Ruba Saldus novadā mitinās 74 cilvēki, tā ir ir Latvijas Sarkanā Krusta Kurzemes komitejas struktūrvienība, kuru pēdējos trīsarpus gadus vada Aira Pipara. Viņa stāsta, ka vairums iemītnieku ir Saldus novadā deklarētu cilvēku, taču šeit aprūpes pakalpojumu saņem arī Kuldīgas, Dobeles, Tukuma un Talsu novada cilvēki, kā arī rīdzinieki, jūrmalnieki un jelgavnieki.

Pārsvarā šeit nokļūst sirmgalvji, kuri veselības dēļ nespēj par sevi parūpēties vai paši sev rada draudus. Visbiežāk tuvinieki uztraucas, ka sirmgalvis aizmirsīs, kā jārīkojas ar elektrību un gāzi, vai nespēs atrast ceļu mājup pēc pastaigas. Nereti demences dēļ cilvēki nespēj pienācīgi lietot izrakstītos medikamentus un tos pārdozē. Tiklīdz nonāk Rubā, atžirgst.

A. Pipara stāsta: "No pieredzes varam teikt, ka veci cilvēki var atveseļoties arī pēc gūžas lūzumiem. Mums bijuši vairāki šādi gadījumi, taču pacientiem pašiem jāgrib atveseļoties."

Aprūpes centra iemītniekiem piedāvā radošas nodarbes, taču par katru cenu tajās piedalīties nevienu nespiež. Kas vēlas, iziet pastaigāties vai skatās televizoru. Pēc tam, kad no rīta klientiem palīdz tikt galā ar personīgo higiēnu, darbinieki piedāvā veidus, kā aizpildīt brīvo laiku. A. Pipara stāsta, ka lielākoties iemītnieki iedzīvojas un atrod kopīgu valodu ar citiem, taču gadās arī tādi, kuri tomēr apvainojas un atsakās komunicēt.

Šī ir vieta, kur socializēties un veidot jaunu dzīvi un draudzības. Ne velti šeit izveidojušies pāri, kuri pat noslēguši laulību. Atšķirībā no mājām aprūpes centrā jebkurā laikā var aprunāties ar medmāsu vai izmantot fizioterapeita pakalpojumus.

Pieprasījums pēc sociālās aprūpes pakalpojuma ir liels. SAC Ruba atrodas bijušajā internāta ēkā, taču remontē arī bijušo Rubas speciālās internātskolas ēku. Arī to pielāgos aprūpes centra vajadzībām.

"Darām visu, lai sirmgalvji mūža nogalē justos labi, laimīgi un aprūpēti. Kad piederīgie atnāk un mamma ir smaidīga, tā ir aprūpes centra darbinieku lielākā uzslava. Ik dienas veidojam vietu, kādā paši vēlētos dzīvot. Arī darbinieki strādā ar tādu attieksmi, kā gribētu, lai izturas pret viņu mammām vai pašiem," norāda aprūpes centra vadītāja.

Vairākus gadus izveidojusies laba sadarbība ar grupu Februāris 02 no Lutriņu pagasta. Viņi bez maksas spēlē balles vasaras un ziemas saulgriežos. Esot noruna, ka viņi spēlē tik ilgi, kamēr klientiem ir interesanti. Pirmajā reizē balle bijusi 40 minūšu gara, taču nākamajā reizē jau divas stundas. Uz SAC Ruba ik gadu nāk arī brīvprātīgs Ziemassvētku vecītis — rubenieks Alvils Gārbens. Klientus aizkustina arī bērnu priekšnesumi, ar koncertprogrammu regulāri viesojas Ezeres pirmsskolas grupa Punktiņi. Savukārt māju izjūtu augustā radīja darbinieku un klientu kopīga gurķu marinēšana.

Ko citi padomās?

"Reizēm ir tā, ka tuvinieki, kuri atved mammu vai tēti pie mums, pārdzīvo vairāk par pašu klientu. Sabiedrībā iesakņojies viedoklis, ka bērniem par katru cenu jāaprūpē savi vecāki. Taču nereti sirmgalvis dzīvo citur, katru dienu aizbraukt apraudzīt viņu nav iespējams, jo jāiet uz darbu. Tad tuvinieki nervozē, kā viņiem klājas vieniem mājās. Tad prasu, kad piederīgie jutīsies drošāk, kad vecais cilvēks ir viens pats mājās un neatbildēs uz telefona zvanu vai mūsu aprūpē?

Daļa tuvinieku cīnās ar sirdsapziņu — ko gan padomās citi, ka viņš mammu atvedīs uz pansionātu. Nereti vairāk jāstrādā ar tuviniekiem, nevis klientiem. Ja topošajam klientam šeit bijis kaimiņš, radinieks vai paziņa, saruna rit vieglāk, jo dzirdētas atsauksmes.

Lai abas puses labāk pierastu pie pārmaiņām, iesakām pirmās divas nedēļas neplānot ciemošanos. Kad jaunais ritms ierasts, var viesoties, cik bieži sirds kāro, pat kādu dienu aizvest tuvinieku mājās. Citi izmanto šādu iespēju, piemēram, ir dēli, kuri savu tēti ņem pie sevis pat uz vairākām nedēļām vai pat pusotru mēnesi," stāsta A. Pipara.

Apmeklētājiem nav ļauts staigāt pa pansionātu, ar tuviniekiem klienti tiekas viesiem paredzētā telpā. Tā īpaši noslogota Māmiņdienā, Ziemassvētku brīvdienās, Lieldienās un citos svētkos. Lai katrs tiktu paciemoties, vizītes iepriekš jāpiesaka. Ja atbrauc nevienu nebrīdinot, telpa var būt aizņemta vai klients aizvests pie ārsta uz izmeklējumu.

Dzīve aprūpes centrā

Aprūpes centra vadītāja A. Pipara un sociālā darbiniece Ligita Baumeistare man ļāva ielūkoties sociālās aprūpes centra ikdienā un iepazīstināja ar dažiem SAC Ruba iemītniekiem. Gadu laikā viņas aprūpējamos labi iepazinušas, tādēļ sarunas vedas pavisam viegli. Biju patīkami pārsteigta, ka kāda sirmgalve uz iestādi atnākusi kopā ar mīļdzīvnieku — kaķi. Sociālajā aprūpes centrā ir gaiši un krāsaini, pie katras istabiņas uz sienas uzzīmēts cits attēls, lai iemītnieki vieglāk atrastu savu mājvietu. Darbinieces dienas režīmu cenšas neveidot pārāk striktu, lai nebūtu izjūta kā skolā vai armijā. Cik cilvēkus satiku, visi kaut ko uzslavēja — cits ēdienkarti, cits medmāsiņu darbu, cits to, ka nav jādomā par ikdienas mājokļa uzturēšanas rūpēm un rēķiniem.

Sarunas partneru uzvārdus un agrāko dzīvesvietu viņu drošības nolūkos neizpaudīšu, taču, lūk, daži stāsti, kuri raksturo, cik dažādi ir sociālās aprūpes centra Ruba iemītnieki!

Kārlis laiku īsina, lasot romānus un citas grāmatas. Viņš ir arī Saldus Zemes, Latvijas avīzes un Kurzemes vārda regulārs lasītājs.

Sastapu arī Āriju, kura aplicēja Latvijas kontūru. Viņa gan norādīja, ka darbs nav pabeigts. Sievietei patīk veidot dekorus. Kad tie nepieciešami telpu dekorēšanai, abas ar Daigu nāk palīgā.

Lūcija ir vecākā pansionāta iemītniece, viņai apritēs jau 97 gadi. Sieviete stāsta, ka visu mūžu bijusi darbaholiķe — strādājusi par šuvēju un labprāt uzņēmās arī citus pienākumus, piemēram, vadīt draudzi. Viņa šeit labi iejutusies. Sirmgalvei žēl, ka vairs nav agrākā darbaspara, bet labprāt sagaida mani ar dziesmu.

Kamēr vīrs Arvīds snauž, sieva Diāna stāsta: "Dzīvoju labi, nesūdzos. Ko šodien darīju? Gulēju!" Sociālā darbiniece gan piebilst, ka nav jau tā, ka viņa guļ vien! Diāna iet arī uz fizioterapijas un mūzikas nodarbībām, citreiz paskatās televizoru. Diāna gan saka — televīzija nepatīk, bet citreiz šo to pirms pusdienām paskatās. Bija atbraukuši bērnudārza bērni ar priekšnesumu, tādas dienas sirmgalvei patīkot.

Irēna pēc infarkta palika ratiņkrēslā. Sociālā darbiniece pagastā pārliecināja, ka viena nevar dzīvot, ja pakritīs, kas viņu piecels. Tādēļ sarunāja vietu Rubā. Irēna atzīstas, ka sākumā sociālajā aprūpes centrā nepatika, gribēja prom: "Raudāju un biju dusmīga. Pēc dabas esmu šiverīga, patīk kaut ko strādāt. Taču tagad pēc pusgada esmu iedzīvojusies. Citreiz vajag, lai kāds uzmundrina un iedrošina, tad pavisam labi. Saprotos ar citiem." Irēna sadraudzējās ar Valentīnu. Vīrietim jāizveseļojas, tad sauks dzimtsarakstu nodaļas pārstāvjus, sarakstīsies un abi tiks dzīvot vienā istabiņā. Sociālā darbiniece stāsta, ka agrāk Valentīns bija vienpatis, taču kopā ar Irēnu atplauka un kļuva sabiedriskāks. Viņš sociālās aprūpes centrā dzīvo nedēļu ilgāk nekā Irēna. Sieviete stāsta, ka viņa jau divreiz bijusi precējusies, diemžēl palikusi atraitne. Irēna apmierināta ar pansionātā piedāvāto ēdienkarti.

Laimonis SAC Ruba reģistrācijas grāmatā ir pirmais. Uz iestādi 2019. gadā atnāca kopā ar sievu, taču viņa pēc dažiem mēnešiem nomira. Laimonis ir akls, dienas vada, lielākoties atlaidies gultā un klausoties radio. Darba mūžu pavadīja mežizstrādes darbos, bijis traktorists un zāģeris. Laimonis ir kārumnieks, viņam garšo saldumi, taču veselības stāvokļa dēļ ar konfektēm aizrauties nedrīkst.

Ilze jaunībā bija sporta meistare basketbolā, viņa spēlēja komandā TTT kopā ar Uļjanu Semjonovu, kura dažus gadus par viņu jaunāka. 40 gadus bijusi medmāsa Traumu institūta reanimācijas nodaļā. Viņa aktīva nodarbību dalībniece. Ilzei patīk "uzvilkt kuplu dūmu", to dara pēdējos 20 gadus, kamēr pensijā. Lai gan pārvietojas ratiņkrēslā, par dzīvi sociālās aprūpes centrā nesūdzas. Viņai ļoti garšo zupas, ko šeit pasniedz — īpaši soļanka un skābu kāpostu zupa. Ja viesi atnes čipsus, Ilze priecājas, tie garšo tikpat ļoti, cik konfektes. Viņai patīk pansionāta personāls.

Ainārs un Solvita iepazinās sociālajā aprūpes centrā, arī viņi ir precējušies. Kad izremontēs jauno ēku, būs pirmie, kas tiks pie kopīgas istabiņas. Viņiem patīk uzsmēķēt un spēlēt cūkas. Abiem ir klade, kurā pieraksta katras partijas rezultātu. Ainārs sievai māca cūkās šmaukties.

Fjodors dienu pavada gultā ar segu pār galvu. Viņš aiziet uz labierīcībām un paēst. Vīrietis tā jūtas vislabāk, turklāt sava dzīvesveida dēļ bija vienīgais, kurš pandēmijā nesaslima ar kovidu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem