Strādāja desmitiem cilvēku un norisinājās militārā loģistika. Kāpēc mūsdienās šis vēsturiskais objekts Latvijā nevienam nav vajadzīgs?

Tā nav grezna galvaspilsētas stacija un ne tūrisma objekts ar lielu apmeklētāju plūsmu, bet veca dzelzceļa ēka Madonas novadā, kas reiz bija svarīga vieta Vidzemes kartē, bet tagad stāv tukša un gaida jaunu saimnieku. Un šajā liktenī, iespējams, ir daudz vairāk par Latvijas XX gadsimtu, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.

Mārcienas stacijas vēsture sākas 1903. gadā. Tieši tad tika atklāta regulāra dzelzceļa līnija Pļaviņas — Valka, un stacija kļuva par daļu no šī maršruta. Saskaņā ar vēsturnieka Induļa Zvirgzdiņa datiem, Mārciena stacija radās XX gadsimta sākumā galvenokārt apkārtējās muižniecības vajadzībām, tostarp Mārcienas īpašniekiem. Tolaik dzelzceļš bija ne tikai ērts pārvietošanās līdzeklis, bet arī svarīgākā infrastruktūra kravu izvešanai, saiknei ar citiem reģioniem un visas apkārtnes attīstībai.

Stacijai bija arī sava svarīga tehniskā īpatnība — ūdens torņa klātbūtne. Mūsdienās tas var šķist otršķirīgs elements, taču tvaika lokomotīvju laikos bez tā dzelzceļš faktiski nevarēja pilnvērtīgi darboties. Tvaika lokomotīvēm bija nepieciešama regulāra ūdens padeve, un šāda torņa klātbūtne padarīja staciju ne tikai par nejaušu pieturu, bet arī pilnvērtīgu darbīgu dzelzceļa līnijas punktu. Tieši šī detaļa īpaši labi parāda, ka Mārciena reiz bija nevis klusa pusstacija, bet ievērojams punkts Vidzemes dzelzceļa kartē.

XX gadsimta sākumā dzelzceļa nozīme reģionam kopumā bija milzīga. Pēc līnijas atklāšanas 1903. gadā blakus stacijām sākusi veidoties jauna apbūve, parādījās iestādes, tirdzniecības un dzīvojamās ēkas, un pats dzelzceļš kļuva par dzinējspēku vietējo centru attīstībai. Mārcienai tas nozīmēja iekļaušanos plašākā ekonomiskajā un sociālajā plūsmā: stacija savienoja apkārtni ne tikai ar kaimiņu pagastiem, bet arī ar lielākām pilsētām.

Īpaši svarīga Mārcienas stacija bija padomju gados. Toreiz satiksme šeit bija intensīva, un stacijā strādāja vairāk nekā desmit darbinieki. Arhīvu dokumentos tika fiksēts, cik biļetes pārdotas, kādas kravas ieradās un ko tieši veda pa dzelzceļu. Ir zināms, ka stacija tika izmantota arī militāriem mērķiem, lai gan informācija par to saglabājusies maz.

Vēsturnieks Zvirgzdiņš norāda, ka līdz 1993. gadam netālu atradās sākotnēji padomju, bet pēc tam Krievijas militārā bāze, un būtiska daļa no kravas tika vesta caur Mārcienu. Kad militārie spēki aizgāja, daļa īpašuma tika izvesti uz Krieviju tieši pa dzelzceļu.

Stacija darbojās līdz 1996. gadam. Pēc tam daļa ēkas tika izmantota kā dzīvokļi, taču pēdējos gados tā stāv tukša. Nelielā dzelzceļa stacija, kas kādreiz apkalpoja gan vietējo dzīvi, gan saimnieciskās, pat militārās plūsmas, pārvērtās lielā tukšā ēkā bez skaidras nākotnes.

Šobrīd Mārciena stacija pieder uzņēmumam "Latvijas dzelzceļš". Jau 2024. gadā tika ziņots, ka ēka jau aptuveni gadu gaida jaunu īpašnieku. To pārdot nav viegli: lai gan sākotnējā cena bija salīdzinoši zema, objekts atrodas dzelzceļa joslā, kas rada ierobežojumus teritorijas izmantošanai. Faktiski potenciālajam pircējam tiek piedāvāta nevis vienkārši veca stacija, bet vēsturiska ēka ar infrastruktūras ierobežojumiem, kas nozīmē, ka pat zema cena negarantē interesi.

Un tomēr citu Latvijas staciju pieredze rāda, ka šādām ēkām nav obligāti jābūt nolemtām. Bijušās stacijas valstī dažkārt iegūst jaunu dzīvi — kļūst par tūrisma objektiem, sabiedriskām telpām vai vietām ar kultūru funkciju. Taču ar Mārcienas staciju tas pagaidām nav noticis. Tā joprojām atrodas pārejas stāvoklī: vēl nav sabrukusi, bet vairs nav arī aktīva dzelzceļa daļa.