Veikalos tirgo nezināmas izcelsmes pārtiku?

Turklāt šie uzraksti redzami pie sen pazīstamu un cienījamu ražotāju precēm. “Kas Jauns Avīze” skaidro, kā tas iespējams.

Tirgotāji stāsta par birokrātiskiem un praktiskiem šķēršļiem, bet Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) teic, ka šāda norāde noteiktos gadījumos ir atļauta un nenozīmē preces nelegālu izcelsmi. Vai jaunais marķējums darbojas, kā iecerēts? Un kā tas ir citur Eiropā un pasaulē?

Labas ieceres un pircēju paradumi

Cenu zīmes ar izcelsmes valsts norādi tika ieviestas, lai padarītu tirgu caurspīdīgāku un palīdzētu pircējiem orientēties produktu izcelsmes jautājumos. To ieviesēji uzsvēra: jaunais regulējums ļaušot precīzi saprast, vai preces nenāk no agresorvalstīm – Krievijas vai Baltkrievijas. Pirms regulējuma pieņemšanas veiktie patērētāju paradumu pētījumi apliecināja: vairākums iedzīvotāju pievērš uzmanību izcelsmes norādēm, un šī informācija būtiski ietekmē pirkumu izvēli.

Zemkopības ministrijas aptauja liecina: 88,1% pircēju ievēro izcelsmes norādes; 25,7% pēc regulas ieviešanas biežāk izvēlas Latvijas produktus; 40,9% atzīst, ka informācija par izcelsmi ietekmējusi pirkumu; 26,1% izmanto norādes, lai izvairītos no Krievijā un Baltkrievijā ražotām precēm. Ideju stiprināja arī sabiedrības iniciatīva Manabalss.lv, kurā tika vākti paraksti par vienotu un skaidru marķēšanas sistēmu.

Kāpēc nav ziņu par sen zināmām precēm

“Kas Jauns Avīze” ievēroja, ka šāda norāde redzama pie tādiem produktiem kā tēja “Možums”, kafija “Kronung”, alus “Amber City” un citiem. Zemkopības ministrijas izstrādātie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka gadījumā, ja ražotājvalsti nevar noteikt ne marķējumā, ne pavaddokumentos, cenu zīmē jānorāda: “Valsts: nav ziņu”. Šajā kategorijā visbiežāk nonāk:

* produkti ar norādi “Ražots Eiropas Savienībā (ES)”, bet bez konkrētas valsts; 

* preces, kuru ražošana notiek vairākās rūpnīcās dažādās valstīs (piemēram, “Coca-Cola”, kura var būt ražota gan Igaunijā, gan Polijā);

* produkti, par kuru precīzu partijas izcelsmi piegādātājs nav sniedzis informāciju. (PVD pārbaudēs visbiežāk tas ir cukurs, sāls, tēja, konfektes un cepumi ar mainīgu ražošanas vietu.)

Pircēji neuzticas

Daudzi pircēji pauž neizpratni, kā mūsdienu tirgū var nebūt zināma produkta izcelsmes valsts. Sociālajos tīklos cilvēki jautā: “Varbūt tās preces ir no Krievijas?”

Eksperti uzsver: šāda interpretācija ir maldīga. Krievijas un Baltkrievijas pārtikas imports ir aizliegts. Tomēr pašā norādē Nav ziņu slēpjas neuzticības faktors – daļa pircēju šādus produktus ignorē, citi izvērtē individuāli, bet daudzi jūtas nedroši, ja nav zināma precīza valsts.

Prasība ir lieka un pat nelikumīga

Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusevičs skaidro, ka bieži vien tirgotājiem ir sarežģīti noteikt precīzu izcelsmes valsti: “Ir produkti, kuru ražošana notiek vairākās valstīs – gan Igaunijā, gan Latvijā. Tirgotājs nereti nezina, no kuras valsts konkrētā partija ir atvesta. Pavaddokumentos bieži ir tikai norāde “Ražots ES”. Lai iegūtu precīzu informāciju, tirgotājam jāveic papildu darbības, kas sadārdzina produktu. No tirgotāju viedokļa prasība ir lieka un, manuprāt, pat nelikumīga. Mēs gaidām Eiropas Komisijas izvērtējumu.”

Henriks Danusevičs atzīst, ka darbību apjoms, lai uz cenu zīmes nodrukātu ražotājvalsts nosaukumu, nav milzīgs, taču tas ir papildu darbs un palielina izmaksas. Produktus no Krievijas vai Baltkrievijas legāli ievest nevarot – pavaddokumenti to uzrādītu. Viņaprāt, prasība būtu jāatceļ vai jāpārskata, iespējams, piemērojot tikai lielākajiem tirgotājiem. Tirgotājiem tas ir liels slogs:

* milzīgs preču skaits, par kurām jāievāc dati;

* biežas nesakritības starp dokumentiem un marķējumu; 

* papildu IT un personāla resursi;

* bieža cenu zīmju pārdrukāšana.

Bieži vien problēma slēpjas piegādātājos, kuri nespēj nodrošināt pilnu izcelsmes informāciju. Latvijā tirgotāji nedrīkst patvaļīgi norādīt valsti – jāievēro pavaddokumentos rakstītais.

PVD: Šie uzraksti nav pārkāpums

PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Vineta Grīnberga “Kas Jauns Avīzei” skaidro: “Ja marķējumā vai pavaddokumentos nav informācijas par ražotājvalsti, tirgotājs drīkst rakstīt “Valsts: nav ziņu”. Ja normatīvi paredz šādu norādi, PVD to nevar uzskatīt par pārkāpumu. Jebkuram produktam jābūt izsekojamam – pavaddokumenti atklāj izcelsmi.”
Eksperti norāda, ka tirgū nevar nonākt nelegālas preces, jo pavaddokumenti ir obligāti un inspektori izcelsmi var pārbaudīt.
Paredzams, ka notiks šī regulējuma izvērtējums un, iespējams, pārskatīšana, kas varētu rezultēties ar: 

* prasības pārskatīšanu vai atcelšanu;

* piemērošanu tikai lielajiem tirgotājiem; 
* skaidrāki noteikumi par “ražots ES” produktiem; 

* vienotas marķēšanas sistēmas izstrāde. Tikmēr mums veikalos būs jāsaskaras ar mulsinošajām cenu zīmēm.

Latvija – unikāls gadījums

Latvija šobrīd ir vienīgā ES valsts, kur obligāti jānorāda izcelsmes valsts uz cenu zīmes. Citviet izcelsme obligāti jānorāda tikai uz iepakojuma – cenu zīmēm šāda prasība nepastāv: norāde “ražots ES” tiek uzskatīta par pietiekamu; tirgotājiem nav pienākuma norādīt konkrētu rūpnīcu vai valsti. Latvijas prasība tiek vērtēta kā viena no stingrākajām un birokrātiskākajām ES.

Dažās valstīs produkta ražotājvalsts uz cenu zīmes tiek norādīta brīvprātīgi, tā nav obligāta prasība. Lūk, dažas prasības, kas pastāv ārpus ES:

* Apvienotajā Karalistē preces izcelsme jānorāda uz iepakojuma, nevis cenu zīmes; 

* ASV cenu zīmēm nav obligātu prasību; 

* Kanādā prasība attiecas uz iepakojumu, nevis veikala plauktiem; 

* Austrālijā ir obligāta izcelsmes norāde uz iepakojuma, bet uz cenu zīmēm – brīvprātīga.