Kardināls Jānis Pujats moži nosvin savu 95. dzimšanas dienu. FOTO

Notikums bija īpašs gan ar tā nozīmīgo simboliku, gan patieso siltumu un garīgo gaisotni. Par to, cik nozīmīga bija kardināla jubileja puspajokam pēc dievkalpojuma notikušajā pieņemšanā jeb banketā liecināja pašreizējā Latvijas katoļu Baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča dotā atlaide sanākušajiem.

Atļauja ēst gaļu

Svinības notika piektdien, kad pēc katoļu tradīcijas ticīgajiem ir jāatturas no gaļas ēdieniem, lai mēs “atcerētos, kas mēs esam, lai ir apziņa par to, kas notika Lielajā Piektdienā”, kad piemin Jēzus Kristus krustā sišanu un viņa nāvi Golgātā. 2025. gada 14. novembris bija diena, kad Rīgas katoļu Kūrijā drīkstēja ēst gaļu. Protams, ir vēl dažas piektdienas, kad atturēšanās no gaļas ēdieniem nav obligāta. Tas ir tad, ja piektdienā iekrīt Ziemassvētki vai Latvijas dzimšanas diena – 18. novembris un vēl daži lielākie Baznīcas svētki. Šogad viena no šādām goda piektdienām bija Jāņa Pujata dzimšanas diena, kad pie mielasta galda cienājās ne tikai vairāki desmiti garīdznieku ne tikai no katoļiem, bet arī no pareizticīgo un luterāņu Baznīcām, draudzes pārstāvji un arī valstiska līmeņa prominences.

Dievkalpojumā, kas notika pirms mielasta varēja manīt veselu virkni Saeimas deputātu – Oļegu Burovu (pie frakcijām nepiederošs), Gunāru Kūtri (ZZS), kā arī veselu plejādi no “Latvijas pirmajā vietā” – Aināru Šleseru, Vili Krištopanu, Lindu Bērziņu, Mārci Jencīti un citas sabiedrībā zināmas personas.

Piedzīvoja vēsturiskus notikumus

Svētā Mise iesākās ar svinīgo procesiju, kurā piedalījās vairāki desmiti katoļu garīdznieku, Jāņa Pāvila II bruņinieku ordeņa brāļi un citi. Gājienu noslēdza pats gaviļnieks, kurš sanākušos īsumā iepazīstināja ar savu dzīves gājumu:

“Ko es par sevi varu teikt? Esmu dzimis 1930. gadā, un varu teikt, ka biju viens no tiem, kas piedzīvoja un piedalījās vēsturiskos brīžos. Mācījos Rīgas Garīgajā seminārā, un 1951. gadā, 29. maijā, mani ordinēja par priesteri. Strādāju Garīgajā seminārā, kas Padomju Savienībā bija tikai viena no divām vietām, kur tika apmācīti garīgie vadītāji. Tas bija smags laiks - komunistiskās varas gadi, bet mēs, priesteri, ticējām, ka tas ir tikai uz laiku.

1980. gadā, mani iecēla par Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikāru un vēlāk kļuvu par Rīgas arhibīskapu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas es organizēju pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā. 2000. gadā tika parakstīts konkordāts starp Latviju un Vatikānu. 1998. gadā pāvests Jānis Pāvils II slepeni iecēla mani par kardinālu, un tikai 2001. gadā šo ziņu publiski atklāja.

Šodien es kalpoju Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā. Man bija vēl divi brāļi, kuri arī kļuva par priesteriem, kuri nu jau aizgājuši mūžībā, bet es jūtos privileģēts, ka Dievs man ir dāvājis šādu dzīvi un kalpošanu. Vēlos, lai mēs visi atcerētos – galvenais ir kalpot Dievam un dzīvot pēc Viņa gribas.”

Uzcēla 23 baznīcas

Tālāk pašreizējais arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs Jāņa Pujatu devumu novērtēja: “Mēs šodien stāvam šeit, lai izteiktu savu pateicību un cieņu Viņa Eminencei Jānim Pujatam, kas ir devis nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas Baznīcai. Viņa darba un kalpošanas augļi ir redzami ik uz soļa – gan garīgajā dzīvē, gan baznīcas attīstībā.

Pirmais, ko vēlos uzsvērt, ir 23 baznīcas, kas tika uzceltas vai atjaunotas pateicoties viņa neatlaidīgajam darbam. Šīs baznīcas ir kļuvušas par garīgajiem centriem daudzās Latvijas pilsētās, sniedzot vietējiem iedzīvotājam iespēju dzīvot ticību un piedzīvot garīgus svētījumus. Tagad mums ir katoļu baznīcas visās Latvijas pilsētās, ko agrāk dēvēja par rajonu centriem.

Tāpat jāpiemin viņa ieguldījums svēto misāļu (liturģiska grāmata, kurā ir norādījumi un teksti, kas nepieciešami dievkalpojumu noturēšanai) izveidē, kas ir bijusi nozīmīga gan mūsu garīgajā dzīvē, gan arī sagatavojot materiālus sakramentiem – kristībām, laulībām un citām svētajām ceremonijām. Šīs grāmatas ir bijušas ceļvedis un atbalsts garīdzniekiem un ticīgajiem.

Viņa vadība bija īpašā pārejas periodā – no padomju laika līdz neatkarīgajai Latvijai – kā gaismas stars vētrainajos laikos. Viņa Eminence ir bijusi tā kā bāka, kas norādījusi ceļu un sniegusi morālu atbalstu gan garīdzniecībai, gan visai sabiedrībai. Viņa spēks un nemainīgā klātbūtne palīdzēja noturēt Baznīcu stabili pat visgrūtākajos laikos.

Mēs nevaram nepieminēt arī viņa personīgo ieguldījumu manā dzīvē, kad Viņa Eminence mani iesvētīja par diakonu. Šī žēlastība man bija ne tikai garīgais ceļojums, bet arī iespēja kalpot un kalpošanu pilnveidot zem viņa vadības.

Nevaram aizmirst arī viņa nozīmīgo lomu ekumeniskajā darbībā. Viņa centieni stiprināt vienotību starp dažādām reliģiskajām konfesijām, kā arī viņa ieguldījums Latvijas sabiedrības kopējā labklājībā ir nenovērtējami. Viņa darbība kalpojusi kā tilts starp dažādiem sabiedriskiem un reliģiskiem grupējumiem, vienojot mūs visus kopīgā mērķī.”

Tālāk bija garumgara rinda ar apsveicējiem kas Jānim Pujatam dāvāja ziedus, piemiņas veltes un izteica suminājuma un pateicības vārdus. Apsveikumu ceremonija ilga pat ilgāk nekā pati Svētā Mise. Neierasti bija tas, ka vairākkārt sanākušie baznīcēni cēlās kājas un kardinālu sveica ar aplausiem. Tad daudzi devās uz pāri laukumam esošo katoļu Kūrijas ēku, kur notika svinīga pieņemšana. Kardināls savos gados jutās možs – pārliecināti bez citu palīdzības soļoja pa Vecrīgas bruģi, vadīja dievkalpojumu, pirms kura pieņēma grēksūdzi, it nemaz nejutās saguris pēc garumgarās sveicēju rindas uzklausīšanas un katram veltīja ko sakāmu. Lūk, dažas no jubilāra sentencēm:

* "Kas ir Dieva valstība? Kur dzīvo Dievs un eņģeļi? Neviens no turienes nav atgriezies, lai stāstītu (kā tur ir), bet mēs ticam, ka tur ir mūsu atkalredzēšanās. Mēs nepaliekam kapos, mūsu gars ceļo pie Dieva.”

* “Politiskā dzīve mainās, bet, ja saglabājam ticību Dievam, mēs paliekam vienoti. Nepavisam nav svarīgi, kāda ir mūsu tautība. Svarīgi ir saglabāt ticību.”
* “Esmu joprojām dzīvotspējīgs, neskatoties uz savu vecumu. Enerģija man pietiek, un fiziski joprojām varu brīvi pārvietoties, kā vēlos.”

* “Paldies Dievam par šo laiku. Nākotnē mēs turpināsim iet uz priekšu, ticībā un spēkā, jo, kā saka, nākotne ir Debesīs.”

* “Un, protams, ja Dievs vēlas, mēs visi dosimies pie Viņa. Kad tas notiks, to mēs nezinām, bet tas notiks. Mēs vienmēr būsim ar Dievu un Viņa mīlestību.”

Ordinēts lielā slepenībā

Jānis Pujats dzimis 1930. gada 14. novembrī Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Lielo Pujatu ciemā. Laikā no 1951. līdz 1991. gadam viņš kalpojis 14 dažādās katoļu draudzēs Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdz 2010. gadam Jānis Pujats bija Latvijas katoļu Baznīcas galva -  Rīgas metropolīts arhibīskaps, bet no 2010. gada - bīskaps emeritus (pensionējies).

Mācījās Rēzeknes 1. vidusskolā un pēc tam Rīgas Metropolijas Romas katoļu Garīgajā seminārā. Par garīdznieku ordinēts 1951. gada 29. martā lielā slepenībā un uzsācis kalpošanu Preiļos.

No 1966. gada līdz 1986. gadam Jānis Pujats bija pasniedzējs Rīgas katoļu Garīgajā seminārā, kā Latvijas Baznīcas liturģiskās komisijas sekretārs palīdzēja vadīt II Vatikāna koncila reformu ieviešanu. 1979. gadā nozīmēts par Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikāru, taču padomju varas spiediena rezultātā pēc pieciem gadiem viņš no šī amata bija spiests atteikties.

1991. gadā viņš kļuva par Rīgas arhibīskapu-metropolītu, kad pāvests Jānis Pāvils II atjaunoja Rīgas arhidiecēzes hierarhisko vadību. 1998. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu aizklāti iecēla par kardinālu noslēpumā (“In Pectore”). 2001. gadā viņš kļuva par Rīgas arhibīskapu.

2010. gadā kardināls Jānis Pujats beidza pildīt apustuliskā administratora pienākumus un kā emeritēts bīskaps turpināja darboties Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē. 

Apbalvots ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas II šķiras Svētā svētmocekļa Rīgas arhibīskapa Jāņa ordeni. Viņam būtu arī Latvijas augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis, bet 1998. gadā viņš no tā kopā ar luterāņu teologu Robertu Feldmanis attiecās. Toreiz no ordeņa atteicās arī padomju laika disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kura savu nostāju argumentēja ar to, ka nevēlas būt ordeņu saņēmēju kompānijā kopā ar čekas ziņotājiem.

No ganu zēna par kardinālu

Pirms pieciem gadiem žurnālam “Patiesā Dzīve” Jānis Pujats par savas dzīves gājumu stāstīja:  “Bērnība bija kā jau laukos. Tā kā bijām liela ģimene, četri brāļi un četras māsas (viena māsa gan nomira bērnībā), paši strādājām savā zemnieku saimniecībā, un arī mēs, bērni, darījām to, kas nu katram bija pa spēkam. Es biju otrais dēls pēc vecuma, un, tā kā Dievs mani bija pasargājis un zīdaiņa vecumā nenomiru, tad man arī nebija nekādas atlaides kādreizējā vārguma dēļ, darīju visus lauku darbus tāpat kā brāļi un māsas. Var teikt, ka ganos sāku iet, tiklīdz biju iemācījies stabili staigāt, bet, kad mazliet pastiepos un spēju noturēt divu zirgu vilkto arklu, tas arī bija mans svarīgākais uzdevums. (..)

Mūsu ģimenei piederēja 25 hektāri zemes, bija arī pļavas, kur lopus ganīt un sienu vākt. Mūsu laukos auga visu veidu labība – rudzi, kvieši, mieži, auzas un arī lini. Linu audzēšana bija pats darbietilpīgākais no lauku darbiem – sākot no sēšanas un beidzot ar nobriedušo linu plūkšanu un pēcapstrādi. Darba vienmēr bija daudz, bet tos centāmies paveikt pašu spēkiem. Arī vēlāk, kad jau gājām skolā, vasaras brīvlaikā palīdzējām vecākiem tikt galā ar lauku darbiem. Visskaistākais laiks bija jūnijā, kad labības lauki ziedēja un viļņojās vieglā vēja pūsmā. Šis skats man iespiedies atmiņā uz visu mūžu.”

Viņa dzīves ceļu ietekmēja tēvabrālis - priesteris Dominiks Pujats - un ģimenes tradīcija par visu pateikties Dievam. Arī divi Jāņa Pujata brāļi kļuva par priesteriem. Viņa priesterības ceļš iesākās skarbajos Staļina laikos, kad ticīgie piedzīvoja dažādas vajāšanas un represijas, bet priesteris Jānis Pujats ar Dievpalīgu visu to pārdzīvoja, pieredzēja atjaunoto Latviju, kļūdams par Baznīcas virsganu.