Jānis Pujats no Lielajiem Pujatiem: “Dievs mīl visus, arī lielākos grēciniekus”

Par šo laiku un izjūtām "Patiesā Dzīve" sarunājas ar kardinālu Jāni Pujatu, kurš novembrī svinēja 90. dzimšanas dienu. Intervija notika vēl Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kad dvēselei īpaši vajadzīgs miers.

Viens no pazīstamākajiem Latvijas katoļu baznīcas un ticības simboliem, Viņa Eminence kardināls Jānis Pujats, 14. novembrī klusi nosvinēja savu 90 gadu jubileju. Viss viņa mūžs ir bijis ceļš uz gaismu un ticības apliecinājumu, arī dzīves vissmagākajos brīžos un laikos, kad ticīgie tika vajāti un represēti. Teju 70 gadu pagājuši, kalpojot par priesteri, Rīgas garīgā semināra pasniedzēju, Rīgas arhibīskapu metropolītu un kardinālu.

Savulaik viņš pārsteidza, vienīgais gatavojot runas Vatikāna sanāksmēm latīņu valodā. Tomēr, lai arī cik tālu ticis, Jānis Pujats vēl aizvien ir tas pats vienkāršais, sirsnīgais, čaklais, aizrautīgais cilvēks, kāds viņš bija savas dzīves sākumā Latgalē, Nautrēnu pagasta Lielo Pujatu ciemā. Jubilejas reizē viņš tika dēvēts par Latvijas katoļu baznīcas garīgo un materiālo mantojumu, jo ar viņa atbalstu un palīdzību kopš Atmodas ir uzcelti divdesmit trīs jauni dievnami.  

Jānis Pujats no Lielajiem Pujatiem

– Jūsu dzīves ceļš sākās ļoti aizkustinoši – piedzimāt vārgs bērniņš, tāpēc vecāki, baidoties, ka tik mazais nenomirst nekristīts, jau trešajā dienā ir steigušies jūs nokristīt. Kāda īsti bija jūsu ģimene un dzīve Austrumlatgalē, Lielo Pujatu ciemā?

– Bērnība bija kā jau laukos. Tā kā bijām liela ģimene, četri brāļi un četras māsas (viena māsa gan nomira bērnībā), paši strādājām savā zemnieku saimniecībā, un arī mēs, bērni, darījām to, kas nu katram bija pa spēkam. Es biju otrais dēls pēc vecuma, un, tā kā Dievs mani bija pasargājis un zīdaiņa vecumā nenomiru, tad man arī nebija nekādas atlaides kādreizējā vārguma dēļ, darīju visus lauku darbus tāpat kā brāļi un māsas. Var teikt, ka ganos sāku iet, tiklīdz biju iemācījies stabili staigāt, bet, kad mazliet pastiepos un spēju noturēt divu zirgu vilkto arklu, tas arī bija mans svarīgākais uzdevums.

– Cik liels zemes gabals tādam mazam stipriniekam bija jāapar?

– Mūsu ģimenei piederēja 25 hektāri zemes, bija arī pļavas, kur lopus ganīt un sienu vākt. Mūsu laukos auga visu veidu labība – rudzi, kvieši, mieži, auzas un arī lini. Linu audzēšana bija pats darbietilpīgākais no lauku darbiem – sākot no sēšanas un beidzot ar nobriedušo linu plūkšanu un pēcapstrādi. Darba vienmēr bija daudz, bet tos centāmies paveikt pašu spēkiem. Arī vēlāk, kad jau gājām skolā, vasaras brīvlaikā palīdzējām vecākiem tikt galā ar lauku darbiem. Visskaistākais laiks bija jūnijā, kad labības lauki ziedēja un viļņojās vieglā vēja pūsmā. Šis skats man iespiedies atmiņā uz visu mūžu.

– Pieņemts domāt, ka Latgales zemnieku ģimenēm vienmēr bijis trūcīgi ar iztikšanu, un ja vēl tik lielas ģimenes... Bet jūsu bērnu dienas pagāja brīvajā Latvijā, tā ka, iespējams, tolaik bija gluži citi apstākļi.

– Nevarētu teikt, ka mēs bijām trūcīgi. Visi bijām paēduši un apģērbti. Visu, kas bija uz galda, paši arī izaudzējām. Atceros, ka māte katru nedēļu cepa maizi, vienmēr sešus kukuļus, tad nu mēs tos nedēļas laikā notiesājām. Piena produkti, gaļa, dārzeņi – visa bija gana. Pujatu kalnos bija auglīga aramzeme, bet līdzenumā gar Ičas upi bija tālās pļavas, kur katrai zemnieku saimniecībai bija iedalīts pa gabalam. Tad nu vasarās katrs savu gabalu nopļāva, sameta kaudzēs, bet mājās veda tikai ziemā ar lielām ragavām.

– Tas gan ir interesanti! Kāpēc uzreiz vasarā neveda uz šķūni?

– Šķūnī vedām sienu no tuvajām pļavām, ar to pirmajiem mēnešiem bija gana.

– Tās jums noteikti tādas nostalģiskas atmiņas no dzimtajām vietām, jo tolaik, kad Lielie Pujati vēl bija dzīvības un rosības pilni, tur, skaistā vietā pie Pujatu ezera, bija ap divdesmit zemnieku saimniecību, bet tagad esot palikusi tikai viena māja – jūsējā.

– Tā kā vidusskolā mācījos un dzīvoju Rēzeknē, es pat nevaru pateikt, kurā brīdī Pujatu sādža pazuda. Kad sākās karš, daļa jauno cilvēku aizgāja uz fronti, daži varbūt atgriezās atpakaļ, daži ne, bet dzīvi palikušie droši vien pārcēlās uz pilsētām. Tā nu pamestās mājas sabruka un aizauga ar krūmiem, tā ka, pa gabalu skatoties, šķiet, it kā tur nekas nebūtu bijis. Tagad bijušie Lielo Pujatu iedzīvotāji vai viņu bērni atbrauc tikai reizi gadā uz kapu svētkiem. Viss tik ļoti ir mainījies tikai viena cilvēka mūža laikā!

– Bēdīgi. Diemžēl tādu izmirušu ciemu Latvijā, īpaši jūsu dzimtajā Latgalē, ir diezgan daudz.

– Dzīve iet uz priekšu savā ritmā, un mēs nevaram atgriezt laiku atpakaļ. Un nevajag!

Uz garīgo semināru!

– Jūsu garīgā ceļa izvēli droši vien lielā mērā ietekmēja jūsu tēvabrālis, priesteris Dominiks Pujats, un ģimenes tradīcija par visu pateikties Dievam. Arī divi jūsu brāļi kļuva par priesteriem.

– Jā, tā ir, mana ticība pieņēmās spēkā pamazām, bet, kad pēc tēvabrāļa nāves viņa bibliotēkā atradu grāmatu par Svētās Terēzes no Lizjē dzīvi, mana pārliecība kļuva negrozāma – es arī būšu priesteris!

– Jums tobrīd bija tikai piecpadsmit gadu, karš tik tikko bija beidzies...

– Tomēr, vidusskolā mācoties, jau biju pilnīgi pārliecināts, ka stāšos Rīgas Garīgajā seminārā. Lai tur ātrāk tiktu, vasaras brīvdienās pēc devītās klases sagatavojos un noliku eksāmenus par desmitās klases kursu, tad rudenī jau varēju mācīties vienpadsmitajā klasē. Tiesa, pirms iestāšanās seminārā bija jāpanāk, lai mani noņem no karadienesta uzskaites.

– Pašos drūmākajos Staļina kulta gados, kad okupācijas vara visiem spēkiem nīdēja inteliģenci un apspieda katru brīvdomību, jau doma vien par stāšanos Garīgajā seminārā čekistiem šķita kā vērsim sarkana lupata. Kā jums tas izdevās?

– Zinu, ka daudzus potenciālos semināristus armijas funkcionāri mocīja, draudēja un iedarbināja visas represīvās metodes, lai viņi izmestu no galvas šo domu. Nezinu, varbūt kāds arī nobijās, bet man nebija bail. Un man arī neticami paveicās. Kad pēc vidusskolas beigšanas aizgāju uz kara komisariātu, man tur pajautāja, kādā fakultātē studēšu, un es bez svārstīšanās atbildēju: “Teoloģijas.” Nezinu, vai tas cilvēks īsti neaptvēra, ko saku, vai kaut kas novērsa viņa uzmanību, bet viņš bez vārda runas parakstīja manus dokumentus, pat neuzdodot papildu jautājumus. Arī pēc tam mani lika mierā.

– Aptuveni cik studentu tajos laikos mācījās Rīgas Garīgajā seminārā?

– Pa visiem kursiem kopā bijām ap trīsdesmit, un tas ir daudz vairāk nekā tagad. Tiesa, 1951. gadā, kad biju tur mācījies divarpus gadu, semināru slēdza, un, lai pret studentiem netiktu vērstas represijas, rektors mūs aizsūtīja tādā kā mācību praksē uz lauku draudzēm. Tā pagāja vasara, un pēc trim mēnešiem arhibīskaps Antonijs Springovičs izsauca mani uz Rīgu un savā privātajā kapelā slepeni iesvētīja par priesteri.

Lai gan semināra pilnu kursu vēl nebiju beidzis, arhibīskaps bija nobažījies, ka vēlāk mūs varbūt vispār aizliegs iesvētīt, tāpēc viņš riskēja un nokārtoja to slepeni, jo iesvētītam priesterim vairs nevarēja liegt kalpot savā draudzē. Es, protams, nebiju vienīgais – līdzīgā veidā tika iesvētīti vēl kādi piecpadsmit semināristi, kuri, pēc bīskapa domām, bija gatavi priesterībai. Tad nu mēs strādājām katrs savā draudzē un turpinājām mācīties neklātienē. Mana pirmā draudze, kur kalpoju par vikāru, bija Preiļu katoļu baznīca. Biju atgriezies savā mīļajā Latgalē. 

Okupācijas laiks un čeka

– Kalpošana baznīcai savā ziņā līdzinās armijai, jo priesterus bieži pārceļ no vienas draudzes uz citu, tā ka īsti nesanāk iesakņoties vienā vietā. Jūs esat kalpojis četrpadsmit draudzēs. Padomju laikos lauku draudzes bija mazas, cilvēki trūcīgi, bet baznīcām uzlika nesamērīgi lielus nodokļus. Tās arī bija sava veida represijas, jo, nesamaksājot prasīto, baznīcu varēja slēgt.

– Lai arī cik grūti bija savākt nodokļus, tas tomēr tika izdarīts, un nevienu katoļu baznīcu neslēdza nesamaksātu nodokļu dēļ. Zinu, ka dažas luterāņu baznīcas gan slēdza, jo bija pārāk mazas draudzes un nodokļus tiešām nevarēja samaksāt. Uzturējām baznīcas labā kārtībā, sadarbojāmies ar uzticamu remontbrigādi, kurai nemitīgi bija darbs – tikko beidza krāsot vienu baznīcu, jau nākamā gaidīja savu kārtu. Cilvēki bija priecīgi, ka baznīcas ir atvērtas un palīdzēja, cik spēja.

– Protams, mazās lauku draudzes ļoti novērtēja, ka tām ir savs priesteris. Lai viņus atbalstītu, laucinieki arī padomju gados bieži nesa vistas, olas, pienu un citus pašu saimniecībās audzētus produktus, īpaši nebaidoties, ka viņus varētu pieķert.

– Tā bija, jo katra draudze bija priecīga, ka ir priesteris. Bieži vien vienam priesterim bija jāapkalpo divas, trīs un pat vairāk draudzes, jo visām priesteru nepietika. Arī tagad ir līdzīgi. Tomēr kaut kā izdevās izkulties cauri padomju laikam, jo ticība tolaik bija pat stiprāka un katoļu dievnami pilnāki nekā tagad. Komunistiem arī bija sava disciplīna, viņi vērsās pret visādām nešķīstībām, kas tagad ir aprobētas. Ja padomju laikos pieķēra kādu komunistu, kurš ir pārkāpis laulību, viņam sadeva pamatīgu sutu! (Smejas.) Tā ka tai ziņā morāli turēja tīrāku nekā tagad.

– Bet bija arī tā, ka skolotāji, sevišķi pasniedzēji, kā arī valsts ierēdņi un citas amatpersonas nedrīkstēja baznīcai ne tuvu rādīties, jo vienmēr bija kāds, kas visus aizdomīgos uzrauga un ziņo attiecīgajām instancēm. Par tādu pārkāpumu varēja atlaist no darba.

– Jā, tā tiešām bija. Inteliģenci ļoti uzraudzīja un vajāja, centās turēt pa gabalu no baznīcas. Bet tie, kas tiešām gribēja nākt, atrada kādu izeju, kaut vai apmeklējot dievkalpojumus kādā citā dievnamā.

– Padomju okupācijas gados darbojās Reliģijas lietu padome, kas faktiski bija čekas nodaļa. Diemžēl ar to bija jārēķinās un visas darbības jāsaskaņo. Tai arī bija jādod atļauja jūsu pirmajam braucienam uz Romu 1975. gadā. Tas bija īsta detektīvstāsta cienīgs notikums.

– 1975. gadā Romā svinēja kristiānisma mazo jubilejas gadu. Turp devās arī garīdznieku delegācija no Latvijas, un Reliģijas lietu padomei gribot negribot bija jādod atļauja. Bīskaps Julians Vaivods arī mani iekļāva šajā grupā, bet ne jau tāpat vien. Viņš deva man slepenu uzdevumu informēt Vatikānu par stāvokli Latvijas baznīcās un it sevišķi par to, kurš no pretendentiem nekādā gadījumā nedrīkstētu būt par katoļu baznīcas vadītāju Latvijā.

Lai dabūtu atļauju braukt uz Romu, man Reliģijas lietu padomē bija jāparaksta tukša lapa. Ko viņi tur pēc tam ierakstīja, man nav ne jausmas. Iespējams, ka tas tika darīts arī tādēļ, lai iebiedētu, ja man pēkšņi ienāktu prātā doma palikt Romā un neatgriezties. Bet es būtu parakstījis kaut vai piecas baltas lapas, lai tikai varētu izpildīt bīskapa uzticēto misiju.

Nebiju naivs un zināju, ka starp tiem priesteriem, kurus laida uz ārzemēm, bija arī tādi, kas draudzējās ar čekistiem. Es nojautu, bet skaidri nezināju, kuri tie ir, tāpēc savā noslēpumā nedrīkstēju dalīties ne ar vienu. Romā sagaidīju vēlu vakara stundu. Kamēr delegācijas dalībnieki viesnīcā jautrā noskaņā dzīroja, Vatikāna radio diktors Kučinskis mani savā mašīnā aizveda pie Vatikāna valsts sekretāra Kasaroli, kurš, iepriekš brīdināts, mani jau gaidīja. Tā nu es savu pagrīdnieka misiju biju sekmīgi izpildījis.

– Šīs vizītes laikā jums pirmo reizi sanāca tikties arī ar nākamo pāvestu, tolaik vēl Polijas kardinālu Karolu Vojtilu.

– Jā, tā bija pavisam īsa, bet zīmīga tikšanās. Viņu interesēja, kas notiek Baltijas valstīs, un viņš pienāca pie mūsu delegācijas apsveicināties. Mazliet parunājām, un tad viņš pavaicāja, vai mēs vēl ceram uz Latvijas neatkarību. Diemžēl palikām viņam atbildi parādā, jo šādās ārzemju vizītēs katrs vārds tika fiksēts, īpaši par tik slidenām tēmām. Poļi šajā ziņā bija daudz brīvāki un drošāki.

– Tā kā visu priesteru darbs bija vairāk vai mazāk saistīts ar Reliģijas lietu padomi, un čekistu metodes mums tagad ir labi zināmas, nav nekāds brīnums, ka čekas maisos iekļuvuši arī godprātīgi priesteri. Kaut kādā mistiskā veidā tur esot arī jūsu vārds...

– Man nekas nav slēpjams. Kā jau minēju, pirms brauciena uz Romu Reliģijas lietu padomē kā nosacījumu prasīja parakstīt tukšu papīra lapu, ko es arī izdarīju. Varbūt šis ierēdnis uzskatīja, ka ar to esmu kļuvis par čekas aģentu un kā tāds esmu ierakstīts čekas grāmatā. Bet man vienalga, ko viņi domā un dara. Man ir svarīgi, ka attiecībās ar padomju varu esmu saglabājis tīru sirdsapziņu.

Lai baznīcā ienāktu dievišķais gars

– Esat divdesmit gadus strādājis par pasniedzēju Garīgajā seminārā, mācot ne tikai baznīcas liturģiju, bet arī mākslas vēsturi. Kā esat apguvis teorētiskās mākslas vēstures zināšanas, lai varētu to pasniegt seminārā?

– Mākslas akadēmijā mākslas vēsturi pasniedza mans novadnieks no tā paša Lielo Pujatu ciema, kuru arī sauc tāpat kā mani – Pujatu Jānis. Mēs bieži tikāmies, un es apguvu ļoti vērtīgas zināšanas par mākslas vēsturi tieši no viņa, var teikt, savās privātajās lekcijās (smaida).

– Vienreizēji! Atceros, ka jūsu novadnieks savulaik bija arī ļoti liels Latgales keramikas popularizētājs un entuziasts. Bet jums mākslas izpratne īpaši noderēja, kad kopā ar arhitektiem un māksliniekiem apspriedāt gan jauno baznīcu projektus, gan veco rekonstrukciju.

– Tas bija ļoti nozīmīgs laiks, kad Latvijā salīdzinoši īsā laikā izdevās uzbūvēt divdesmit trīs jaunus katoļu dievnamus. Tomēr, lai arī cik moderna ir baznīca, svarīgākais ir, lai cilvēki, tajā ieejot, justos piepildīti ar Dieva garu. Un to nevarēja panākt ne ar modernām konstrukcijām, ne ar telpas iekārtojumu. Esmu pārliecināts, ka baznīcas sirds ir altāris un altārglezna. Un šajā ziņā esmu ļoti gandarīts, ka man laimējās atklāt dabas dotu talantu, brīnišķīgu mākslinieku autodidaktu Ēriku Pudzēnu no Dunalkas, ar kuru sadarbojāmies vairāk nekā desmit gadu garumā. Iepazināmies, kad viņš atbrauca pie manis un parādīja savu pirmo triptihu. Tas mani ļoti iespaidoja. Man nebija nekādu šaubu par viņa talantu, un salīgu viņu bez vārda runas.

Faktiski bija tā, ka, tiklīdz sākām celt kādu jaunu baznīcu, pasūtīju viņam altārgleznu; gandrīz visās jaunajās baznīcās ir viņa gleznotās svētbildes. Viņam gan ir tikai Liepājas mākslas skolas izglītība, tālāk studēt viņš negāja, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņš jaunuzceltajās baznīcās uzgleznotu ne tikai iespaidīgas altārgleznas, bet arī Krustaceļa notikumus. Manuprāt, viņa talants vispārsteidzošāk izpaudies Purvciema Svētās Trīsvienības baznīcas altārgleznā, kurā attēlots Kristus, iznākot no Jordānas upes, viņam virs galvas ir atvērtas debesis, un parādās Svētais Gars baloža veidolā.

Glezna ir iespaidīga ne vien ar meistarīgo izpildījumu, bet arī ar izmēriem – tās augstums ir desmit metru, platums seši metri. Audeklu šai gleznai pasūtījām no Zviedrijas. Tā ir lielākā altārglezna visās Baltijas valstīs.

– Žēl, ka sadarbība ar Ēriku Pudzēnu vairs nav iespējama...

– Jā, diemžēl 2013. gadā viņš traģiski noslīka savā dzimtajā pagastā, bet viņa darbi ir dzīvi un allaž slavēs Dieva godību. Esmu drošs, ka viņš gleznojot sajuta Dieva klātbūtni, lai gan formāli nebija kristietis. Vai gan citādi viņa gleznas būtu tik iedarbīgas!

– Jūsu zināšanas un mākslinieciskā gaume labi noderēja, savulaik rekonstruējot Aglonas baziliku un izveidojot lielo laukumu baznīcas priekšā, lai tur varētu pulcēties svētceļnieki no visas pasaules. To bija iespējams realizēt, pateicoties gaidāmajai pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā 1993. gadā.

– Lai gan Aglona bija svētceļojumu vieta, faktiski tā kā daudzas citas lauku baznīcas bija apjozta ar mūra sētu un nebija piemērota dievkalpojumiem ar lielu ticīgo skaitu, tāpēc bija jāsakārto laukums bazilikas priekšā, pārvēršot to labi organizētā, izskatīgā objektā ar baziliku centrā. Aglona tolaik vēl bija Rīgas arhidiecēzē, un es, jau būdams Rīgas arhibīskaps, iecēlu Aglonā jaunu, enerģisku dekānu Andreju Aglonieti, kurš arī ļoti aktīvi iesaistījās rekonstrukcijas plānošanā. Iespaidīgo laukumu organiski sasaistījām ar Krustaceļa ideju, kura dabisks noslēgums ir kapsētas pakalns, kas projektā ieguva Golgātas kalna simbolisko nozīmi. Tā kā valsts nodrošināja šim projektam gan finansējumu, gan māksliniekus, darbi raiti gāja uz priekšu un viss notika.

Par ģimenes vērtībām

– Jūs vienmēr esat bijis kaismīgs cīnītājs par visai sabiedrībai būtiskām lietām. Viena no tām ir ģimenes saglabāšana tās tradicionālajā izpratnē. Pēdējā laikā pasaulē iezīmējas jaunas tendences, vairākas valstis jau ir atbalstījušas tiesības uz laulības reģistrāciju viena dzimuma cilvēkiem…

– Paldies Dievam, Latvijas likumdošana šobrīd tādu iespēju nepieļauj, bet svarīgi ir šo nostāju arī noturēt, jo pretējā gadījumā tā vienkārši būtu izlaidības propaganda ar likuma tiesībām. Ceru, ka mūsu parlamentam būs pietiekami daudz saprāta, lai šo likumu nemainītu. Ja netikums tiek aizsargāts ar likuma spēku, tad lieta ir švaka un tādai valstij nav nākotnes.

– Nesen vairāk nekā 40 nevalstisko organizāciju ir parakstījušas iniciatīvu Par dabiskas ģimenes aizsardzības nodrošināšanu Latvijas Republikas Satversmē. Platformā Mana balss ikviens var parakstīties par atbalstu īstu ģimenes vērtību stiprināšanai. Tas nozīmē, ka arī tautai nav vienalga, ko uzskatām par īstu ģimeni.

– Tā, protams, ir tikai un vienīgi Dieva noteiktā savienība – vīrietis un sieviete, un, protams, arī bērni. Nekādas citas kombinācijas nav pieļaujamas.

– Ģimene un jaundzimušais Pestītājs ir arī Ziemassvētku stāsta centrālā tēma. Kādas vērtības mūsdienu ģimenes varētu no tās mācīties?

– No svētās ģimenes varam mācīties, kādas īpašības jācenšas sasniegt, lai ģimenes būtu stabilas un nešķiramas. Pirmā no tām ir cieņa pret vecākiem, ko mums licis ievērot pats Dievs ceturtajā bauslī: “Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs.” Ja gribam, lai Dievs mūs svētītu un lai mēs ilgi dzīvotu, cieņa pret vecākiem ir pirmais nosacījums.

Dots devējam atdodas

– Jums dzīvē droši vien ir bijušas situācijas, kad draud kādas briesmas, no kurām jūs ir pasargājis sargeņģelis.

– Jā, bieži vien pat neapjaušam, ka, piemēram, braucot ar auto vai citās ikdienišķās situācijās var gadīties, ka varbūt tikai daži centimetri šķir no briesmām. Man ir gadījies sēdēt mašīnā, kas, pilnā ātrumā braucot, nokūleņo pa kalna nogāzi, man pašam paliekot bez jelkādiem ievainojumiem. Katram cilvēkam, kuram kāda nelaime gājusi secen, jābūt pateicīgam savam sargeņģelim. Dievs mani ir vadījis visu mūžu, un par to esmu ļoti pateicīgs.

– Jūsu ticība allaž ir izpaudusies arī labos darbos. Bieži esat palīdzējis cilvēkiem, glābis no nepatikšanām, devis naudu, ja nepietiek mājupceļam, un tamlīdzīgi. Starp šiem cilvēkiem bijuši arī dzērāji, bezpajumtnieki un, iespējams, pat blēži, kas ir izmantojuši jūsu labo sirdi.

– Ja cilvēkam ir kāda vajadzība, ja viņš jau ir atnācis pie manām durvīm un pazemīgi lūdz palīdzību, nu kā es viņam nedošu! Evaņģēlijā ir teikts: “Ja kāds no tevis grib paņemt svārkus, atdod viņam arī mēteli!” Kam man liekas mantas! Ja kādam tās vairāk vajadzīgas, es dodu, neprasot, ko viņš ar tām darīs. Būtu ļoti labi, ja visa mūsu sabiedrība būtu žēlsirdīgāka, nedomājot, kas man par to būs. Būs miers dvēselē un Dievam tīkams darbs.

– Tuvojas Ziemassvētki, kas vienmēr ir bijis došanas laiks, kad cilvēku sirdis vairāk atveras gaismai. Tomēr šogad svētku prieks būs pavisam kluss, jo pandēmijas dēļ nevarēsim rīkot ģimeņu pulcēšanos un kopīgu svinēšanu.

– Tas nekas! Nevajag bēdāties, ka šogad svētki būs mazliet klusāki. Paliks vairāk vietas mierīgām pārdomām par Ziemassvētku garu un visas pasaules Pestītāja piedzimšanu. Uzticēties un ticēt nozīmē neuztraukties par to, ko nav mūsu spēkos mainīt. Atveriet Dieva priekšā savus lūgumus, vajadzības un sagaidiet atbildes ar ticību! Gaidīsim Ziemassvētkus kā katru gadu, lai Ziemassvētku prieks un gaišums ielīst visās dvēselēs!

– Ko jūs ieteiktu darīt, lai cilvēki pārvarētu to izmisumu un bailes, kas daudzus ir pārņēmušas?

– Katram cilvēkam ir savs individuālais ceļš un liktenis, tā ka jāļaujas, lai Dievs vada mūs visus tā, lai mēs varētu sasniegt savas dzīves galveno mērķi, proti, debesu valstību. Tas būtu vislabākais nodoms, jo Dievam viss ir pārredzams. Mēs paši necik daudz uz priekšu neredzam, bet Dievs redz katra cilvēka dvēseli un arī viņa dzīves ceļu, tā ka vislabāk ir paļauties uz Dievu. Dariet to caur lūgšanu un ar pateicību. Ļaujiet Dievam to saklausīt, un miers pats atnāks. Dievs pasargās mūsu sirdis un prātus caur Pestītāju, kura piedzimšanu svinam Ziemassvētkos.

– Ko jūs pats domājat par šo pandēmiju, kas skārusi visu pasauli? Vai tas ir Dieva sods?

– Ja Dievs ko tādu pieļāva, tad Viņš arī zinās, kā cilvēkus izvadīt cauri šim laikam. Dievs mīl visus, arī lielākos grēciniekus, un varbūt tas šoreiz ir tikai brīdinājums – cerībā, ka to sapratīsim un kļūsim labāki. Protams, piesardzība ir vajadzīga, lai lieki nepakļautu sevi riskam. Ja dzīvosim mierīgu prātu un skaidru sirdi, noteikti izturēsim.