No skarbas bērnības līdz virsotnēm: Denisa Stepanova un Elizabetas Heinsones iedvesmas stāsti

Sākums, kas nesaudzēja

Gan Denisam, gan Elizabetai dzīves sākums bija skarbs. Deniss mammu zaudēja trīs mēnešu vecumā –viņu notrieca automašīna. Pēc traģēdijas viņš palika ar tēvu, kuram tobrīd bija tikai 20 gadu. Tēvs nespēja tikt galā ar sievas zaudējumu, salūza un atstāja dēlu pie saviem vecākiem Lestenē. Tur zēns saskārās gan ar nabadzību, gan vecvecāku pārmērīgu alkohola lietošanu. “Protams, pietrūkst mammas… Ir daudz lietu, kas “uzsit” nostalģiju un vientulības izjūtu,” atzīst Deniss, tomēr viņš cenšas nežēloties par pagātni.

Arī Elizabeta bez mammas palika trīs mēnešu vecumā – viņas mātei tika atņemtas vecāku tiesības narkotiku problēmu dēļ. Elizabetas bērnība pagāja nemitīgā nestabilitātē. “Trīs mēnešu vecumā mani ievietoja audžuģimenē. Kad man bija 2,5 gadi, es pirmo reizi braucu uz cietumu pie savas bioloģiskās mātes. Četru gadu vecumā pie manis brauca itāļu ģimene, viņi gribēja mani adoptēt, tad sešu gadu vecumā devos uz Ameriku pie ģimenes, kura arī gribēja mani adoptēt kopā ar brāli, pēc tam 12 gadu vecumā atkal braucu uz Ameriku pie ģimenes, kas vēlējās mani adoptēt,” stāsta Elizabeta. Viņa uzskata, ka bērnam ir nepieciešama stabilitāte, nevis nepārtraukta mētāšana no vienas ģimenes uz citu, prom no vietas, kur esi iedzīvojies un iemīlējis savu mammu.

Audžuģimenes mīlestība kā glābiņš

Elizabeta tā arī netika adoptēta, jo pati to nevēlējās. Viņa gribēja palikt pie savas audžumammas Mārītes, kur auga kopā ar vēl septiņiem audžubrāļiem. Sāpīgā pieredze skolā, kur vienaudži viņu apsmēja un fiziski aizskāra, tikai stiprināja vēlmi palikt drošajā vidē. “Es viņai nestāstīju, ka mani sit un apsmej, jo negribēju, lai viņai sāp,” Elizabeta saka. Mīlestība pret audžumammu bija tik liela, ka Elizabeta pat izveidojusi viņai veltītu tetovējumu – uzrakstu “Mamma” un bizbizmārīti. “Tā mīlestība, ko viņa man sniedza, bija tik milzīga un bez nosacījumiem, ka man neko citu nevajadzēja,” atzīst Elizabeta.

Arī Denisa dzīvē audžuģimenei bija izšķirīga loma. Viņa audžumamma Ārija Martukāne, tolaik bāriņtiesas darbiniece, iepazinās ar Denisu, apmeklējot nelabvēlīgas ģimenes. Viņa pamanīja, cik ļoti zēnam nepieciešama īsta ģimene. Vispirms Ārija palīdzēja Denisam ar matemātiku un veda uz skolu, jo vecmāmiņa atkarību dēļ to nespēja. “Vēlāk Deniss teica, ka grib, lai esmu viņa mamma,” atceras Ārija. Šī saikne izveidojās ļoti spēcīga. Ārijas ģimene, kurā jau bija četri pašu bērni, Denisu pieņēma kā savējo, sniedzot sajūtu, ka viņš nav atšķirīgs.

Rūgtās pieredzes pārvēršana spēkā

Lai gan bērnība abiem bija smaga, gan Deniss, gan Elizabeta uzskata, ka tieši šī pieredze viņus ir veidojusi un palīdzējusi augt. “Tā raibā pagātne izveidojusi mani par personību, kas grib darīt lietas, grib iedvesmot cilvēkus, grib taisīt mūziku,” saka Deniss. Viņš ir pārliecināts, ka tieši jauniešiem, kuri auguši grūtos apstākļos un nav salūzuši, ir lielākas iespējas sasniegt virsotnes.

Šo pārliecību savā darbā apliecina arī Elizabeta. Būdama Latvijas Jaunatnes padomes valdes locekle un "Resilience" centra mentore, viņa strādā ar sociālā riska jauniešiem. Kad reiz kāds jaunietis izteica apbrīnu par viņas "foršo dzīvi", Elizabeta atklāja savu stāstu: "Jā, bet esmu audžubērns, man nav vecāku, mani gribēja adoptēt vairākas reizes, skolā apsmēja un sita. Man bija diezgan smaga anoreksija un bulīmija." Viņa jauniešiem rāda, ka, par spīti visam, ir iespējams iet uz priekšu.

Ārija Martukāne, profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" valdes priekšsēdētāja, apstiprina, ka jauniešiem no audžuģimenēm ir grūti sākt patstāvīgu dzīvi. "Liela daļa netic sev, vaino sevi, ka no viņiem ir atteikušies, un ir tā iekšējā sāpe," viņa skaidro. Šī "bagāža" jauniešiem apgrūtina karjeras veidošanu un spēju pastāvēt par sevi darba tirgū.

Pateicība un nezūdošā saikne

Šā gada martā Elizabeta piedzīvoja smagu zaudējumu – mūžībā devās viņas mīļā audžumamma Mārīte. Viņa atzīst, ka nebija tam gatava un pat bija domājusi, ka pati nomirs ātrāk un audžumamma apglabās viņu, nevis otrādi. Tagad Elizabeta brauc uz Kandavas kapiem, lai izkratītu sirdi.

Gan Elizabeta, gan Deniss ir pateicīgi saviem audžuvecākiem. Vienlaikus viņi tic, ka vistuvākie cilvēki viņus sargā arī no debesīm. “Es ticu sargeņģelim. Zinu, ka mana mamma man ir blakus,” saka Deniss. Arī Elizabeta, stāvot pie Mārītes kapa, sarunājas ar audžumammu, ticot, ka viņa tur augšā ir kopā ar savu jaunības dienu mīlestību – mūziķi Jāni.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "No skarbas bērnības līdz virsotnēm: Denisa un Elizabetes iedvesmas stāsti" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".