Izcilais Kārļa Ulmaņa solabiedrs Jānis Ozols

19. gadsimta pēdējos desmit gados Krievijas impērijas rietumu apgabalos, tostarp tagadējā Latvijas teritorijā (jeb Baltijas provincēs, kā toreiz teica), populāras kļuva Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa proponētās sociālistiskās idejas. Kreisi politiski noskaņotajā latviešu inteliģences daļā tās guva atsaucību, jo bija pretmets pašapmierinātībā ieslīgušajai latviešu pilsonībai jeb bijušajiem jaunlatviešiem.

Sociālistiskās idejas radīja politiski ideoloģisko kustību, kura mūsu tautas vēsturē kļuva pazīstama kā "Jaunā strāva". Redzamākie jaunstrāvnieki (Rainis, Pauls Kalniņš, Jānis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka un citi) vēlāk bija cieši saistīti ar sociāldemokrātiem un to izveidoto partiju. Sociāldemokrātiskās kustības sākumā starp šiem vēlāk pazīstamajiem Latvijas Republikas politiskajiem darbiniekiem un arī Latvijas neatkarības pretiniekiem izcēlās kāds cilvēks, kurš varēja kļūt par vienu no vadošajiem sava laikmeta politiķiem, tomēr dažādu apstākļu dēļ tādu likteni nepiedzīvoja. Tas bija Jānis Ozols.

Sociālisma idejas divos čemodānos

Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) sākumi meklējami 1893. gadā, kad nākamais jaunstrāvnieks dzejnieks Jānis Pliekšāns (vairāk pazīstams kā Rainis) ar divām nelielām ceļasomām nelegāli Latvijā ieveda vācu sociāldemokrātu izdotu literatūru. Vēlāk Rainis ar lepnumu atgādināja, ka tieši no viņa “diviem čemodāniem ir sākusies latviešu sociāldemokrātija”. Gadsimtu mijā Latvijas teritorijā jau darbojās vairākas nelegālas sociāldemokrātu grupas. 1904. gada martā sāka iznākt pagrīdes izdevums "Cīņa", kas vēlāk kļuva par galveno latviešu sociāldemokrātu laikrakstu. Kā pēc tam mēdza teikt kāds visnotaļ pazīstams Krievijas lielinieku vadonis (arī sākumā sociāldemokrāts), “vēsturiskā situācija bija nobriedusi”, bija laiks lielākas organizācijas tapšanai. Un tad uz vēl tikai veidojošās latviešu politiskās vēstures skatuves uzlēca viena spoža zvaigzne – kalēja dēls Jānis Ozols, kuru vēlāk pazina arī ar dažādiem revolucionāriem pseidonīmiem.

Jānis Ozols dzimis 1878. gada 9. novembrī Zemgalē, Platones "Zvirbuļos" kalēja ģimenē. Mācījās Jelgavas reālskolā, kur, starp citu, sēdējā vienā solā ar vēlāko Latvijas prezidentu Kārli Ulmani. Pēc vidējās izglītības iegūšanas Ozols iestājās Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā, paralēli studijām piepelnoties par skolotāju Rīgā un Liepājā. 1903. gadā viņš institūtu pabeidza un sāka strādāt Orlova komercskolā Rīgā, paralēli strādājot par grāmatvedi. Runāja, ka viņa gada alga esot bijusi 1200 rubļu, kas tam laikam bija ļoti pieklājīgs atalgojums, kas ļāva dzīvot bez sadzīviskām rūpēm.

Sociālistiskās idejas jauno studentu sāka aizraut jau augstskolas pirmajos gados. 1900. gadā viņš Rīgā organizēja pirmos sociāldemokrātiskos strādnieku pulciņus. Jā, šā paša gada 2. aprīlī Rīgā uz īsu brīdi ieradās nākamais Krievijas revolūcijas vadonis Vladimirs Uļjanovs, kurš vēlāk plašāk bija zināms ar savu pieņemto vārdu Ļeņins. Jānis Ozols bija viens no nedaudzajiem vietējiem sociāldemokrātisko ideju atbalstītājiem, ar ko Vladimirs Iļjičs savā vizītē Rīgā bija ticies. Satikšanās vietā Cēsu ielā padomju okupācijas gados ierīkoja Ļeņina muzeju, kaut arī nākamais proletariāta vadonis Rīgā sabija tikai dažas stundas, bez Cēsu ielas paviesojoties vēl kādā dzīvoklī Elizabetes ielā, kur arī kādreiz bija ierīkots muzejs.

Dzīvoklī dibinātā partija

1901. gadā Ozols nodibināja sociāldemokrātu Rīgas organizāciju, bet 1904. gada 20. jūnijā Rīgā, Stabu ielā 49a Ozola dzīvoklī notika nākamās sociāldemokrātiskās partijas dibināšanas sapulce (padomju vēsturnieki to dēvēja par kongresu), kurā piedalījās 11 cilvēki. Ozola vadītā Rīgas organizācija apvienojās ar Kurzemes sociālistu grupu. Jauno kreisi orientēto politisko spēku, kurā pēc aptuvenām ziņām varēja būt ap 2500 dalībnieku un atbalstītāju, klātesošie nosauca par Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Partija balstījās uz nacionāliem pamatiem un apvienoja tikai latviešu sociāldemokrātus. Baltijas provincēs ar sociāldemokrātiskām idejām aizrāvās arī citu šeit dzīvojošo tautību pārstāvji, tādēļ toreiz vēl atsevišķi pastāvēja krievu, poļu, ebreju sociāldemokrātu grupas. Ideoloģisko programmu latviešu sociāldemokrāti jeb, kā tos sāka dēvēt, zociķi aizņēmās no saviem vācu ideoloģiskajiem kolēģiem. Formulējot teorētiskās nostādnes jeb partijas programmu, viņi par pamatu ņēma toreiz pasaules sociālistu vidū populāro Vācijas sociāldemokrātu Erfurtes programmu. Par savu uzdevumu jaundibinātā partija deklarēja strādnieku, laukstrādnieku un inteliģences tiesību un interešu aizstāvību, cara varas gāšanu Krievijā un demokrātiskas valdības izveidošanu. Taču to bija paredzēts sasniegt demokrātisku pārmaiņu ceļā. Šeit arī sākās latviešu sociāldemokrātijas galvenā atšķirība no dogmatiskā marksisma – demokrātijas atzīšana un proletariāta diktatūras noliegums. Tiesa, nacionālajā jomā latviešu sociāldemokrāti gatavojās cīnīties tikai par Latvijas autonomiju, bet jāpiebilst, ka prasības pēc savas valsts līdz 1917. gadam nebija neviena latviešu politiskā spēka darba kārtībā.

Tātad Jāņa Ozola dzīvoklī izveidojās partija, kuras priekšgalā viņš faktiski arī nostājās un nākamos trīs gadus nodarbojās ar tās vadīšanu. Viņš bija partijas centrālās komitejas loceklis un laikraksta "Cīņa" redakcijas loceklis, arī lielākās latviešu arodorganizācijas – dzelzceļnieku arodbiedrības – sekretārs. “Ozolam bija reti lielas organizatora dāvanas, kuru dēļ tolaik varēja apskaust latviešus pārējo Krievijas tautu revolucionārās partijas. Ozolam bija arī reti liela enerģija, izturība un neatlaidība darbā un vispārējā dzīves cīņā. Tikai reti cilvēki apbalvoti ar tik lielām darba spējām kā Ozols, un tikai retam dota pareiza nojauta priekš dzīves praktiskām lietām un tik liela izmaņa izkļūt cauri visādām gan ikdienišķām, gan policijas sagatavotām likstām,” vēlāk rakstīja laikraksts "Sociāldemokrāts".

Policijas uzmanība zociķu aktivitātēm tiešām bija liela, bet laikabiedri atzīmēja Ozola talantu izkulties no varas iestāžu vajāšanām. “Otra Ozola kā revolucionāra ievērošanas cienīga īpašība bija viņa konspiratora talants, vai pareizāki – talants maskēt savas dzīves gaitas konspiratīvo pusi. Šī viņa īpašība tiešām apzīmējama par leģendāru. To visgaišāki apliecina apstāklis, ka astoņu gadu laikā, no 1899. gada līdz 1907. gadam, Ozols visu laiku dzīvoja ar savu pareizo vārdu un tikai dažas reizes bija izkratīts un vienu reizi uz pāris dienām aizturēts.”

Ar kaujas saucieniem uz lūpām…

LSDSP toreiz bija pirmā un arī tolaik vienīgā latviešu politiskā partija, kā tāda tā arī sagaidīja pirmo Krievijas revolūciju (1905–1907). Krievija joprojām bija palikusi absolūtā monarhija bez jebkādām demokrātijas vai parlamentārisma pazīmēm. Krievijas cars, imperators un patvaldnieks vienā personā – tobrīd tas bija Nikolajs II Romanovs – noteica pilnīgi visu valsts dzīvi gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Sevišķi tas bija jūtams Baltijas guberņās, kur industrializācijas pakāpe bija augstāka nekā citās Krievijas daļās – šeit agrāk nekā citur Krievijā bija atcelta dzimtbūšana, te bija vairāk rūpniecības uzņēmumu, augstāks vispārējais izglītības līmenis, līdz ar to izglītotāki tie paši rūpnīcu strādnieki jeb, kā tos moderni sauca, proletariāts. Baltijā papildu revolucionārās noskaņas veicināja vēl vairāki apstākļi: galīgi neatrisinātais agrārais jautājums – laukos joprojām valdīja vācu muižnieki – baroni (Latgalē – attiecīgi poļu muižnieki), kuriem piederēja absolūtais vairums lauksaimniecībā izmantojamo zemju, latviešu vidū savukārt bija ārkārtīgi liels skaits bezzemnieku. Muižniekiem bez zemes vēl bija palikušas arī gandrīz visas savu laiku nodzīvojušās un arhaiskās privilēģijas attiecībā pret iedzīvotāju vairākumu, kas varbūt vēl kaut kā bija iederīgas pret bauriem dzimtbūšanas laikos, bet galīgi nepareizi izskatījās modernajā 20. gadsimtā. Turklāt Baltijas teritorijā pret šo zemju pamatiedzīvotājiem joprojām bija vērsts dubultais nacionālais jūgs: jau gadsimtiem tradicionālajam vācu muižniecības pārākumam pār latviešiem un igauņiem bija piepulcējusies krievu agresīvā rusifikācijas politika, kas sevišķi bija pastiprinājusies 19. gadsimta beigās.

Ozols (tobrīd viņš jau vairāk izmantoja segvārdu Zars) bija tas, kurš visai savdabīgā veidā pats personīgi centās pacelt sabiedrību uz izšķirošo revolucionāro cīņu – 1905. gada 25. oktobrī jeb vienu dienu pēc karastāvokļa izsludināšanas Vidzemes guberņā Aspazijas lugas "Sidraba šķidrauts" izrādes laikā viņš, aizsedzis seju ar masku, uznāca uz skatuves un partijas vārdā aicināja tautu doties atklātā cīņā pret carismu.

Rakstnieks Viktors Eglītis 1908. gadā viņu raksturoja kā īstu nelegālās sociāldemokrātijas vadoni. “Ozola konspiratīvā gudrība glāba viņu visur un atnesa daudz labuma Latvijas sociāldemokrātijai. Pat 1905. gada brīvības dienās viņa seja bija apsegta. Provokācija tikai tad sāka ieviesties partijā, kad Ozola vairs nebija Rīgā. Ozols turēja partijas aparātu savās rokās, un partijas iekšienē viņam piederēja noteicējs vārds.”

Revolūcijas laikā 1906. gadā LSDSP vienojās ar Krievijas sociāldemokrātiem par vienotas partijas izveidi uz federāliem pamatiem, lai kopīgi cīnītos pret carismu, un sāka saukties par Latviešu sociāldemokrātiju (LSD). Ozols bija viens no trim latviešu sociāldemokrātu deputātiem, kas togad aprīlī ieradās Stokholmā un tur notiekošajā krievu sociāldemokrātu partijas kongresā noslēdza šo vienošanos, uzstājoties ar spožu runu par Latvijas revolūcijas visaptverošu vērtējumu, kas, viņaprāt, bija tālu apsteigusi Krievijas situāciju.

Latviešu sociāldemokrātijai pēc revolūcijas sakāves nācās pārdzīvot arī šķelšanos, tiesa, pagaidām vēl tikai idejisku, ne organizatorisku, – demokrātisko reformu piekritējos un dogmatiskajos marksistos. Pēdējie, kas uzskatīja, ka vara jāņem savās rokās varmācīgu apvērsumu un revolūciju ceļā un jādibina tūlītēja proletariāta diktatūra, sāka saukties par lieliniekiem, jo viņi partijā bija vairākumā, savukārt piekritēji varas pārņemšanai demokrātiskā ceļā sāka saukties par maziniekiem, jo viņi bija mazākumā.

Parlamenta deputāts un sazvērnieks

1907. gadā rīdzinieki Jāni Ozolu ievēlēja par deputātu Krievijas Valsts Otrajā domē. Tā bija spoža Latvijas sociāldemokrātisko spēku uzvara apstākļos, kad revolūcija jau bija cietusi sakāvi un pirmais nosacīti demokrātiskais Krievijas parlaments – Valsts Pirmā dome – pēc cara tētiņa pavēles bija atlaists kā pārāk nepaklausīgs. Demokrātiskais laikraksts "Mūsu Laiki" 9. martā par Ozola ievēlēšanu rakstīja: “Šo lielisko uzvaru apsveiks Baltijā visi, kam rūp tautas nākotne.” Pirms savas aizbraukšanas uz Pēterburgu pildīt deputāta pienākumus Ozols Rīgas viesnīcā "Metropole" svinīgā pasākuma laikā teica runu, kurā cita starpā sacīja: “Zīmīgi ir tas, ka tikai divas pilsētas sūta uz valsts domi kā deputātus sociāldemokrātus. Šīs nomaļās pilsētas atrodas apgabalos, kas vissmagāk cietušas no reakcijas. Un šīs pilsētas ir Rīga un Tiflisa (šodien – Gruzijas galvaspilsēta Tbilisi).”

Krievijas Valsts Otrajā domē Ozolu ievēlēja 64 deputātu lielās sociāldemokrātu frakcijas prezidijā kopā ar gruzīnu Ivanu Cereteli. Domē Ozols darbojās arī finanšu komitejā. 1907. gada aprīlī frakcijas vārdā viņš iesniedza interpelāciju par spīdzināšanām Rīgas Centrālcietumā un slepenpolicijā. Šis dokuments izsauca plašas debates un pievērsa vispārēju uzmanību notikumiem Latvijā. Ozols divus gadus bija vācis faktus par cara policijas un cietuma apsardzes prettiesisko rīcību, nodarot apcietinātajiem miesas bojājumus un spīdzinot tos, par kara lauka tiesu patvaļu pret revolucionāriem un parastiem zemniekiem, nošaušanu bez tiesas sprieduma un citām pastāvošās varas pretlikumībām pret Vidzemes guberņas iedzīvotājiem. Protams, ka Pēterburgas policija tādam dumpīgam deputātam pievērsa pastiprinātu uzmanību. Arī pati Dome caram likās pārāk nepaklausīga un tādēļ izdzenājama, gluži tāpat kā priekšgājēja.

Ironiskā kārtā šī otrā sasaukuma Domes darba beigas arī bija saistītas ar Ozolu. Domes sociāldemokrātu frakcijas mītnes vieta oficiāli skaitījās uz Ozola vārda reģistrētais dzīvoklis. 1907. gada 5. maijā tur notika frakcijas deputātu tikšanās ar Pēterburgas militārā garnizona pārstāvjiem, ko pārtrauca policijas ielaušanās. Pats par sevi tas bija rupjš deputātu tiesiskās imunitātes pārkāpums, tomēr policija kratīšanas laikā dzīvoklī atrada rakstiskus pierādījumus, ka sociāldemokrātu deputāti tiešā Ozola-Zara vadībā musinājuši Pēterburgas garnizona karavīrus uz bruņotu sacelšanos, aicinot gāzt cara valdību. 1. jūnijā Krievijas iekšlietu ministrs ierosināja Domei piekrist visu sociāldemokrātu frakcijas deputātu saukšanai pie atbildības un 16 no viņiem arestēt, kam Domes deputāti nepiekrita, un 3. jūnijā cars Nikolajs II paziņoja par Domes atlaišanu. Vairums Domes zociķu tika arestēti.

Jānis Ozols no aresta gan atkal pamanījās izmukt, pēc tam viņš slepeni ieradās Rīgā, sapulcē mežā sniedza klausītājiem pārskatu par savu darbu Domē un tad caur Liepājas ostu izbrauca no Krievijas emigranta gaitās. Viņa emigrācijas ceļi veda uz Ameriku. Līdz ar to Jāņa Ozola spožā, bet īsā politiskā zvaigzne Latvijā bija norietējusi.

Trimdā – padomju ierēdnis un antikomunists

ASV viņš apmetās uz dzīvi Bostonā, kur no 1909. līdz 1913. gadam bija vietējās latviešu avīzes "Strādnieks" redaktors. Kā jau var nojaust pēc nosaukuma, šis laikraksts proponēja kreisās idejas, taču ieturēja mēreni maziniecisku līniju, reizēm asi oponējot turpat emigrācijā ASV esošajiem latviešu lieliniekiem. Vienlaikus ar avīžniecību Ozols studēja tautsaimniecību Hārvarda Universitātē un 1914. gadā tur ieguva doktora grādu.

Pirmā pasaules kara gados Ozols pārcēlās uz Vašingtonu, kur vispirms strādāja ASV Kongresa bibliotēkā, bet vēlāk federālajā saimniecības komisijā. Šajā laikā bijušo kvēlo revolucionāru sāka pārņemt sajūsma par Padomju Krieviju un ilūzijas par lielinieku uzvaru tur. 1920. gadā LSDSP vadība aicināja viņu atgriezties nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā, taču Ozols no šāda piedāvājuma atteicās. Toties viņš neatteicās no Krievijas lielinieku piedāvājumam un 1924. gadā kļuva par Padomju Savienības kontrolētās tirdzniecības organizācijas akciju sabiedrības "Amtorg Trading Corporation" Ņujorkas pārstāvniecības vadītāju. "Amtorg" oficiālais uzdevums bija tirdzniecības darījumu veicināšana starp Padomju Savienību un ASV, bet, kamēr PSRS nebija oficiālas pārstāvniecības Amerikā, "Amtorg" biroji pildīja faktiskās sūtniecības funkcijas. Tāpat nebija noslēpums, ka "Amtorg" Amerikā nodarbojās ar spiegošanu un caur šo kantori Kremlis finansēja amerikāņu komunistus.

Nepatika pret Padomju Savienību Ozolam sākās līdz ar Staļina uzsākto represiju pieaugumu, kad ziņas par padomju zemē notiekošo sāka parādīties ASV presē. Pēc Otrā pasaules kara Ozols jau bija kļuvis par izteiktu antikomunistu. “Krievi nekad nebūs mūsu tautas īsti draugi!” mūža nogalē vecais revolucionārs esot ne vienu reizi vien atkārtojis, apgalvojot, ka tieši tāpat viņš esot domājis arī jaunībā reālskolas gados.

Jānis Ozols nomira 1968. gada 30. jūnijā veco ļaužu pansionātā Vilmingtonas apkārtnē, Delavēras štatā.