Meli un baumas par Ādolfa Hitlera nāvi: kā pirms 80 gadiem ziņoja par fīrera pašnāvību
Tieši pirms 80 gadiem – aprīļa pēdējā dienā – savā Berlīnes bunkurā pašnāvību izdarīja Trešā reiha vadonis Ādolfs Hitlers, vispirms nāvē aizsūtot pirms dienas apprecēto Evu Annu Paulu Braunu. Ādolfa Hitlera pašnāvība un nāves apstākļi izraisījuši neskaitāmas baumas un sazvērestības teorijas. Pirmie izdomājumi par Lielvācijas fīrera nāvi, radās uzreiz pēc viņa pēdējās dzīvības dvašas, lai noklusētu patiesos tās iemeslus.
Fīrera nāves gadadienā Jauns.lv atgādina, kā par viņa nāvi uzzināja Latvijā un kādi ap to 1945. gada maija pirmajās dienās vijās izdomājumi un baumas. Šī ziņa latviešiem avīzēs tika pasniegta no trijiem rakursiem: Kurzemē iznāca nacistiskās propagandas laikraksti, pārējā Latvijā – PSRS jeb “Staļina saules” avīzes, bet aizjūrā (Zviedrijā) jau apgriezienus sāka uzņemt daudz objektīvāka trimdas prese.
Trīs versijas par Hitlera pāra nāvi
1945. gada 30. aprīlī 56 gadu vecumā pašnāvību izdarīja viens no pasaules lielākajiem 20. gadsimta tirāniem un slepkavām, Trešā reiha fīrers Ādolfs Hitlers, kurš savā Berlīnes bunkurā kopā ar savu nesen apprecēto sievu – 33 gadus veco Evu Braunu nošāvās vai iedzēra indi. Maija pirmajās dienās par Ādolfa Hitlera nāvi ziņoja latviešu lielākie laikraksti – gan boļševiku ieņemtajā Rīgā, gan nacistu pārvaldītajā Kurzemē, gan “viņpus dīķim”, Zviedrijas galvaspilsētā. Tomēr tā īsti ziņu aģentūras vai nu par to neko skaidri nezināja vai apzināti sagrozīja faktus. Apšaubāma rakstura informācija par Hitlera nāvi parādījās visu varu presē.
Lai arī laika gaitā noskaidrojās patiesie Ādolfa Hitlera nāves apstākļi un kā mazticamas tika atmestas sazvērestības teorijas, ka Hitlers noslēpies kaut kur Argentīnas mūžamežos vai Antarktīdas ledāju bunkuros, kaut cik droši ticamas ziņas par fīrera nāvi latviešus sasniedza tikai pēc vairākām nedēļām – jau pēc tam, kad nacistiskā Vācija bija parakstījusi kapitulāciju. Par to, kāda jezga un troļļošana valdīja informācijas telpā par fīrera bojāeju, liecina 1945. gada maija pirmo dienu latviešu avīžu lappuses.
Vācieši ziņo par Hitlera cīņassparu pēc viņa nāves
Kurzemes cietoksnī 1945. gada maija sākumā iznāca vairākas latviešu avīzes – “Laika Balss”, “Kurzemnieks”, “Talsu Vārds” un “Ventas Balss”. Tās visas pirmajās lapās vēstīja, ka Hitlers “kritis cīņā par Vāciju un kaujās pret boļševismu”. Protams, noklusējot, ka viņš izdarījis pašnāvību totālā bezcerībā, redzot, ka no viņa iecerētās Jaunās Eiropas nekas nav palicis pāri. Lūk, pāris citāti no šiem rakstiem:
* “No Vadoņa galvenās mītnes ziņo, ka 1. maija pēcpusdienā sava komandpunktā Valsts kancelejā, cīnoties līdz pēdējam elpas vilcienam pret boļševismu par Vāciju kritis Lielvācijas Vadonis Ādolfs Hitlers. 30. aprīlī Lielvācijas Vadonis par savu pēcteci iecēlis lieladmirāli Dēnicu. Uzņemoties savus pienākumus, lieladmirālis Denics radiofonā uzrunāja vācu tautu: “Vācu vīri un sievas, vācu bruņoto spēku karavīri! Mūsu Vadonis Ādolfs Hitlers šodien kritis. Dziļās sērās un pazemībā viņa priekšā liecas vācu tauta.” Aizvakar Vācijas galvaspilsētas drupās cīnoties līdz pēdējam elpas vilcienam pret boļševismu varoņa nāvē stājušās Ādolfa Hitlera gaitas. Vēsturē aizgājis liela cīnītāja, liela tautas vadoņa mūžs”. (“Talsu Vārds”, 03.05.1945.)
* Ventspils avīze “Ventas Balss” 1945. gada 4. maijā publicēja Kurzemes grupas virspavēlnieka pavēli Kurzemes cīnītājiem, kurā bija teikts: “Vadonis savu uzticību tautai un tēvzemei apzīmogojis ar varoņnāvi”.
* Kuldīgas “Kurzemnieks” 1945. gada 5. maijā publicējis Latviešu VI SS brīvprātīgo armijas korpusa komandiera, ģenerāļa Valtera Krīgera (1890-1945; kritis cīņā ar sarkanarmiešiem pie Liepājas jau pēc Vācijas kapitulācijas 22. maijā cenzdamies izlauzties uz Austrumprūsiju) dienas pavēli, kurā bija teikts: “Mūsu Vadonis un augstākais virspavēlnieks kritis cīņā par valsts galvaspilsētu savu karavīru un savas tautas vidū. Viņš ziedojis savu dzīvību, cīnoties par tautas sociālās kopības ideju, kurai viņš bija veltījis visus savus spēkus.”
Nacistu kontrolētā prese fīrera nāvi “pabīdījusi” par vienu dienu vēlāk un pašnāvības vietā vēsta par kaut kādām mistiskām varonīgām fīrera cīņām Berlīnes drupās.
Padomju spēki ziņu par fīrera nāvi uzskata par fašistu triku
Vēl noslēpumaināk par Hitlera nāvi 3. maijā raksta Rīgā un citās padomju okupētajās Latvijas pilsētās iznākošie padomju varas rupori “Cīņa”, “Zemgales Komunists”, “Padomju Jaunatne” un citas, vien kaut kur avīzes iekšlapās vai pēdējās lapas apakšā pārpublicējot skeptisku PSRS ziņu aģentūras TASS oficiālo informāciju. Lūk, ko par Hitlera likteni pēc viņa pašnāvības ziņoja PSRS pilsoņiem:
“1. maijā vēlu vakarā vācu radio izplatīja tā saucamā “fīrera” galvenā štāba paziņojumu, kurā apgalvo, ka 1. maija pēcpusdienā miris Hitlers. Paziņojumā norādīts, ka vēl 30. aprīlī Hitlers par savu pēcnācēju nozīmējis admirāli Dēnicu. Dēnics no savas puses atkal griezās pie vācu armijas un Vācijas iedzīvotājiem ar uzsaukumu. Tajā, kā jau parasti, atkārtojās hitleriskās propagandas viltības un izdomas ar nolūku radīt nesaskaņas antihitleriskās koalīcijas valstu starpā, un uzsaukums prasa no vāciešiem, “lai tie saglabātu pilsētās un ciemos kārtību un disciplīnu, bez iebildumiem izpildītu savu pienākumu”. Norādītais vācu radiofona paziņojums, kā redzams, ir jauns fašistisks triks: izplatot apgalvojumus par Hitlera nāvi, fašisti cer Hitleram dot iespēju noiet no skatuves un pāriet nelegālā stāvoklī”. Pēc visa spriežot, PSRS vadība neticēja tam, ka Hitlers vairs nav starp dzīvajiem un to centās iegalvot visiem, kuri pārtika no Kremļa informācijas telpas.
Brīvā pasaule pārtiek no baumām
Šādu pretrunīgu ziņu jūklī patiesības graudu nācās izlobīt brīvās pasaules presei. Tolaik lielākais objektīvākais latviešu laikraksts “Latvju Ziņas” iznāca Zviedrijā., kurš 1945. gada 2. maijā publicēja rakstus, kuros atzina, ka pārtiek vien no sensacionālām baumām:
* “Sensācijas no Vācijas. Laikam neviens nevar pasacīt, kur tagadējās preses ziņās par Vācijas sabrukumu un apjukušo vadoņu rīcību beidzas fantāzija un sākas patiesība. Par Hitleru pašu ziņo, ka viņš Berlīnē kādā bunkurā kritis, bet Himlers par savu pavēlnieku ziņojis, ka “Hitlers mirst”. Pēdējie Hitlera uzsaukumi aicināja vācu sievietes ņemt rokās ieročus pret krieviem”.
“Par Hitleru tagad ziņo, ka viņš Berlīnē kritis kaujā, bet angļi un amerikāņi uzņem šo zinu ar neuzticību.”
Kur palika Hitlera pīšļi?
PSRS pārstāvji pēc tam, kad sarkanarmieši ieņēma fīrera bunkuru, deklarēja, ka viņi atraduši Ādolfa Hitlera mirstīgās atliekas, kuras atpazina pēc žokļa. Pēc Trešā reiha vadoņa pašnāvības, viņa līķi kopā ar Evas Braunas mirstīgajām atliekām reihskancelejas darbinieki aplēja ar benzīnu un centās sadedzināt, bet tās galīgi nesadedzināja – to, kas palika pāri, apraka reihskancelejas dārzā.
1946. gadā Hitlera un viņa līdzgaitnieku līķi, kurus atraka pēc Berlīnes ieņemšanas un nosūtīja uz tiesu medicīnisko ekspertīzi, esot aprakti padomju čekas kontrolētajā teritorijā – NKVD bāzē Magdeburgā. 1970. gadā pēc toreizējā PSRS VDK priekšnieka Jurija Andropova rīkojuma tas, ka bija palicis pāri no Ādolfa Hitlera līķa, tika izrakts un kremēts, bet pelni izkaisīti Elbas upē. Saglabājusies vien daļa no Hitlera galvaskausa un viņa protēzes, kas noslepenotas glabājas kaut kur Krievijas Federācijas arhīvos un kalpo par pierādījumu, ka Hitlers tik tiešām ir miris 1945. gada 30. aprīlī.
1945. gada 30. aprīlī ap pulksten trijiem pēcpusdienā Sarkanās armijas karavīri iekļuva Reiha kancelejas pirmajā stāvā, un tad arī netālu no kancelejas zem zemes bunkurā atskanēja pistoles šāviens. Sarkanās armijas karavīri vēl nenojauta, ka šis šāviens nozīmē Ādolfa Hitlera beigas. Fīrers pēdējo reizi virszemē bija parādījies 20. aprīlī - pagalam saguris un morāli izmocīts. Viņš tad pēdējo reizi veltīja uzmundrinājuma vārdus savas armijas puišeļu vienībām, jo pieaugušie galvenokārt bija krituši kara laukā vai ielenkti.
Apstākļi bunkurā bija drausmīgi, vēsta vēstures hronikas. Kad tika pārrauta elektrības padeve, slikti darbojās bunkura ventilācija un valdīja milzīga paranoja. Ādolfs Hitlers lika visu laiku analizēt gāzes sastāvu bunkura telpās, jo baidījās, ka sarkanarmiešu specvienības centīsies viņu iemidzināt un nolaupīt. Fīreram bija bail, ka krievi viņu izrādīs kā tādu pērtiķi Maskavas zooloģiskajā dārzā vai arī vadās pa PSRS galvaspilsētas ielām, ieslēgtu būrī.
Eva Brauna un Ādolfs Hitlers fotogrāfijās
30. aprīlī ap pulksten 14:00 Hitlers kopā ar Evu Braunu un sekretārēm paēda pēdējās pusdienas. Pēc pusdienām Hitleru pāris atvadījās no bunkura personāla. Piecpadsmit minūtes pāri trijiem pēcpusdienā fīrera kabinetā atskanēja pistoles šāviens. Istabā iegāja Ādolfa Hitlera sulainis Heincs Linge, kurš atminējās, ka uzreiz sajuta spēcīgu mandeļu smaržu. Tā ir raksturīga ciānkālijam, ļoti spēcīgai indei, kuru iecienīja augstākstāvošie nacisti. Ādolfs Hitlers nebija pārliecināts par ciankālija iedarbību, tāpēc pirms nāves vēl deva pēdējo pavēli sulainim, kuram bija jāveic kontrolšāviens fīrera galvā. Pēc tam abu līķus iznesa Reiha kancelejas dārzā un sadedzināja, jo nedrīkstēja pieļaut, ka kaut viens mirstīgo atlieku fragments nonāktu pretinieku rokās.
