Arvien populārākas kļūst jaunās sēnes - dzīslkāta bekas. Kur tās Latvijā atrast un kā gardi iemarinēt?

Dzīslkāta bekas ir invazīva suga, kas, par laimi, izrādījusies ne tikai ēdama, bet arī garda, taču profesionālie sēņu pētnieki uzskata, ka nav pamata priecāties, jo dzīslkāta beka, iespējams, nomāc vietējās sugas.

Kā tā nonāca Latvijā?  

Dzīslkāta beku izplatību sekmē tas, ka nav ļoti jācīnās par savu vietu jaunajā ekosistēmā, kā tas ir augiem vai dzīvniekiem. Tām tikai vajag piemērotas smilšainas augsnes, kur aug priedes, un atbilstošus klimatiskos apstākļus.

Šīs sēnes ir Ziemeļamerikas suga, kas pagājušā gadsimta beigās pamanīta arī Eiropā – konkrēti Lietuvā, Kuršu kāpā. Līdz atklājuma publiskošanas brīdim 2007. gadā tā jau bija paspējusi pamatīgi izplatīties un tad ieceļot arī pie mums.

Vai viegli pazīt starp citām bekām?

Dzīslkāta bekai, kad tā tikko spraucas laukā no sūnām, cepurīte ir maziņa, kā neliels rūsgans bumbulītis uz gaiši dzeltenbrūna kāta branga īkšķa lielumā. Augot tā sāk līdzināties citām bekām. Cepurīte ir 3–14 cm diametrā, tūbaina jeb samtaina, gluda, brūni oranža jaunam augļķermenim, bet vecākai sēnei sarkanbrūna. Virsmiziņa sniedzas pāri cepurītes malai. Stobriņi, kamēr jauni, ir gaiši dzelteni, vēlāk olīvkrāsas. Kātiņš uz augšu sašaurināts, 4–20 cm garš, diametrā 1–3 cm. Tas visā garumā klāts ar rupju tīklojumu jeb dzīslojumu. Šīs īpatnības dēļ sēne arī ieguvusi nosaukumu – dzīslkāta beka. Taču arvien tā nepareizi tiek dēvēta par kanādieti, Kanādas barviku, amerikānieti vai zeltaino baraviku.

Mīkstums balts līdz dzeltenīgs, pamatnē smilškrāsas. Griezuma vai bojājuma vietā kātiņš kļūst tumšāks, nedaudz melnē saskarē ar gaisu, bet tas kulinārajai vērtībai nekaitē.

Kad izdosies pielasīt pilnus grozus?

Augšanas laiks dzīslkātu bekām – no jūlija beigām līdz pat oktobrim. Sastopamas ap Rīgu un piejūras mežos gar līci, kā arī Kurzemes piekrastē, atrastas arī dziļāk iekšzemē, pie Daugavpils.

Pieredze liecina, ka aug apmēram turpat un tajā pašā laikā, kur parasti priežu sviestbekas, ko dēvē par makovicēm. Vietās, kur dzīslkāta bekas ir iedzīvojušās, uzreiz var salasīt daudz. Ja pamani vienu, visticamāk, tuvumā būs vēl – nelielā laukumā var būt pat desmitiem sēņu. Var meklēt gandrīz pie pašas jūras – iespējams atrast tikai dažus desmitus metru no smilšu zonas. Ja šķiet, ka viss jau ir nolasīts, vērts izstaigāt stāvākas nogāzes un kalniņus, jo šī beka mīl augt sausās vietās, kas citām sēnēm nepatīk.

Svarīgi!

Jebkura sēne ir ēdama tad, kad to pazīsti visās situācijās – gan pārmirkušu, gan izžuvušu, gan mazu, gan lielu. Ja šaubies – neriskē! Lai paliek mežā.

Kulinārā vērtība

Ar dzīslkāta bekas ienākšanu jāsamierinās, jo tās izplatību apturēt nav mūsu spēkos, bet mēs varam to intensīvi lasīt un gatavot gardas maltītes. Jo vairāk apēdīsim, jo labāk dabai.

Lielākoties tās ir tīras, bez kāpuru ejām, jo vietējie sēņodiņi šo sēni vēl nav atklājuši. Lasīt un tīrīt ērti, jo nav nedz smilšainas, nedz aplipušas ar skujām. Var cept bez iepriekšējas novārīšanas. Ceptas dzīslkāta bekas ir ļoti garšīgas, kraukšķīgas, ne sliktākas par baravikām. Apceptas taukvielās, bet bez sāls, var sasaldēt kā visas bekas. Der zupām, mērcēm, pīrāgu pildījumam. Garša atgādina baravikas.

Zeltainas dzīslkāta bekas stiprā marinādē

Marinādē beku zeltainais tonis saglabājas, un sēnes ir glumas, ir glītas un ļoti gardas.

1 kg vārītu dzīslkāta beku

Marinādei:

100 ml 9 % etiķa
4 ēdk. cukura
2 ēdk. sāls
4 krustnagliņas
4 smaržīgie pipari
10–15 melnie piparu graudi
3 lauru lapas
1 l ūdens

1. Lielākās sēnes sagriez, liec sālsūdenī un novāri 10–15 minūtes, noskalo, notecini caurdurī un nosver.

2. Lej katlā ūdeni, pievieno pārējās marinādes sastāvdaļas uzvāri. Pieber sēnes un vāri vēl 15 minūtes. Verdošu salej sterilās puslitra burciņās. Aizvāko ar novārītiem metāla vāciņiem. Uz 30 minūtēm apgriez uz vāciņa un sasedz, tad griez atpakaļ, atkal sasedz un atstāj līdz rītam. Glabā ledusskapī vai pagrabā.

Ātrie sēņu pīrādziņi

Pīrādziņiem var izmantot gan svaigi sviestā vai cūku taukos ceptas dzīslkāta bekas, gan tādas pašas sasaldētas.  Es šoreiz izmantoju saldētas.

150–200 g ceptu svaigu vai saldētu dzīslkāta beku
6 saldētas kārtainās mīklas loksnes (1 iepakojums)
1 ola
1 paliels sīpols
malti melnie pipari
eļļas cepšanai
sāls

1. Uzkarsē krāsni līdz 180 grādiem. Sīpolu smalki sagriez un viegli nelielā eļļas daudzumā apcep, līdz zeltains, tad noņem no pannas.

2. Tikmēr atlaidini mīklas plāksnes – novieto katru atsevišķi uz gludas virsmas.

3. Saldētās dzīslkāta bekas liec uz pannas un maisot atlaidini. Tiklīdz sāk cepties, liec klāt apceptos sīpolus, piparus, sāli pēc garšas un vēlreiz rūpīgu apmaisi. Gatavs! Noņem no pannas un liec traukā. Ļauj nedaudz atdzist.

3. Katru mīklas loksni pārgriez uz pusēm. Pildījumu sadali 12 vienādās daļās. Katrā mīklas kvadrātiņā liec sēnes, mīklu pārloki pāri, lai izveidojas trīsstūra formas pīrādziņš. Aizspied malas, lai sēnes nekur neizlien ārā.

4. Mazā trauciņā sakul olu un ar to pārsmērē pīrādziņus.

5. Liec cepeškrāsnī un cep 20 minūtes, līdz pīrādziņi gatavi un glīti zeltaini.