Liepājas mērs Gunārs Ansiņš: Liepāja zināmā mērā kāpj pāri Latvijas robežām

Liepāja atzīmē 400 gadu jubileju, un tādēļ gribu jautāt, kas pašlaik ir uzskatāmi par pilsētas ilgtermiņa sasniegumiem?

Liepāja kā pilsēta ir gana jauna, ja salīdzinām ar daudzām citām pilsētām, taču es bieži vien saku, ka mēs esam tikai vienu gadu jaunāki par Ņujorku. Katrs iedzīvotājs, iespējams, Liepājas ziedu laikus redz kādā citā periodā. Man personīgi šķiet, ka Liepājas uzplaukums ir 19. gadsimta otrā puse. Arī manā kabinetā simboliski ir tā laika Liepājas mēra Kārļa Ūliha portrets. Man šis laiks asociējas ar pilsētas spēku, varēšanu un iziešanu ārpus lokālas nozīmes lēmumiem. Ūlihs daudz laika pavadīja ārpus Liepājas, cīnoties un pierādot, ka Liepāja var attīstīties kā osta, kā rūpniecības centrs un arī kā kūrortoloģijas pilsēta. Tas zināmā mērā bija lūzuma punkts pilsētas attīstībā.

Kas no šobrīd darītā varētu būt tāds, ko pieminēs nākotnē?

Tas, ko es esmu mēģinājis veicināt, esot domes priekšsēdētāja amatā, ir Liepājas vieta ne tikai Latvijā valstpilsētas statusā, bet zināmā mērā pārkāpt pāri Latvijas robežām. Piemēram, Liepāja ir nominēta kā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. gadā. Tas nozīmē, ka mēs esam spēlētāji ne tikai nacionālajā, bet arī Eiropas līmenī. Pavisam nesen Frankfurtē Eiropas Olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu, ka Liepāja būs iespējamā vieta 2031. gada Eiropas Jaunatnes olimpiskajam festivālam. Arī tā ir Liepājas iezīmēšana lielākā Eiropas kartē. Tāpat ir jāmin viss, kas ir saistīts ar inovācijām un zaļo industriju, jo mēs esam izvēlēti kā viena no 100 Eiropas Savienības (ES) pilsētām, kas virzās uz klimata neitralitāti. Tas nozīmē, ka Liepāja ir atvērta inovatīviem risinājumiem, projektiem, kas ļaus ieekonomēt arī pilsētas budžeta līdzekļus. Kaut vai sākot ar primitīvām lietām, jo mēs esam nomainījuši visu ielu apgaismojuma sistēmu, izveidojuši energoefektivitātes programmu un lepojamies, ka lielākais nosiltināto daudzdzīvokļu ēku skaits ir Liepājā.

Protams, ka arī turpmāk būs nepieciešama komanda un darbs, lai investīciju projektus varētu vairāk pavērst uz Liepājas pilsētas pusi, gan audzēt Liepājas nacionālo nozīmi.

Ja jau runājat par komandu, tad kā gatavosieties pašvaldību vēlēšanām?

Liepājas partija vienmēr ļoti rūpīgi un apdomīgi ir strādājusi pie partijas vēlēšanu programmas, kas pēc tam pārtop rīcības plānā, kuru piedāvāt sadarbības partneriem un, veidojot koalīciju, diskutēt par projektiem un programmām, kuras mēs gribētu īstenot Liepājas pilsētā četru gadu periodā.

Pašlaik mēs esam debašu fāzē ar partijas biedriem, lai mēs kā Liepājas partija būtu izrunājuši pilnīgi visas nozares un sapratuši arī biedru noskaņojumu, pozīcijas un viedokļus. 15. martā ir plānots Liepājas partijas kongress, kurā tiks prezentēta gan programma, gan rīcības plāns, gan arī komanda.

Liepājas partijas saraksts tiks nokomplektēts pilnībā un ekspertu līmenī tiks pārstāvētas visas nozares. Darbu ir gatavi turpināt arī visi esošie pilsētas domes deputāti.

Ja pievēršamies valsts līmenim, tad kā vērtējat savu sadarbību ar "Apvienoto sarakstu"?

Lēmums par dalību "Apvienotajā sarakstā" tika pieņemts pirms Saeimas vēlēšanām, jo valstī ir nepieciešams vairāk domāt par ekonomiskiem labumiem un aizstāvēt reģionālās intereses, jo politika nebeidzas tikai un vienīgi Rīgā. Arī Liepāja vai kāda cita pilsēta ir daļa no Latvijas attīstības stāsta. Vēlēšanu rezultāti bija pietiekami labi tikko izveidotam sarakstam un pārstāvniecība Saeimā ir diezgan liela. Pašlaik "Apvienotais saraksts" atrodas opozīcijā, kas, protams, ir zināms izaicinājums, lai sasniegtu mērķus, bet nu skatīsimies, kā situācija attīstīsies.

Veselības ministrija ir nākusi klajā ar paziņojumu, ka gribētu valsts līdzdalību reģionālajās slimnīcās. Vai jums par to jau ir bijušas sarunas?

Mums ir bijušas debates par šo jautājumu gan ar ministru, gan Veselības ministrijas atbildīgajām amatpersonām. Mans personīgais viedoklis ir, ka es ļoti atbalstītu valsts lielāku klātbūtni arī Liepājas Reģionālās slimnīcas kapitālā, jo Liepājas Reģionālā slimnīca ir pietiekami nopietna spēlētāja veselības aprūpes sistēmā, ne tikai lokāli Liepājas pilsētā. Arī, kad debatējām par Rīgas Stradiņa universitātes ienākšanu ar nelielām kapitāldaļām, mēs tam redzējām tikai un vienīgi plusus. Tas ir rezultējies gan jauno ārstu piesaistes programmā, gan arī pētniecības programmā.

Protams, modelis, kas tagad tiek piedāvāts no Veselības ministrijas puses, ir varbūt nepietiekami izrunāts. Man diezgan dīvains šķiet piedāvājums, ka pašvaldībai kā kapitāldaļu turētājam būtu jāuzdāvina valstij pamatkapitāla daļas. Tas ir dīvains piedāvājums, lai neteiktu vairāk. Liepājas Reģionālās slimnīcas pamatkapitāls ir gandrīz 40 miljoni eiro. Man šķiet, ka tikai un vienīgi godīgi būtu, ja valsts vēlas būt akcionārs kādā kapitālsabiedrībā, tad iegādājas konkrētas daļas un šie līdzekļi tālāk tiek novirzīti slimnīcas izaugsmei un attīstībai, dodot vēl lielāku iespēju slimnīcai attīstīties un sakārtoties. Detalizētāks piedāvājums vēl nav saņemts, bet tas, ka pašvaldība valstij daļas vienkārši uzdāvina ne man, ne arī maniem kolēģiem nebūtu pieņemams. Es arī neredzu, kā tas ir juridiski iespējams.

Kas notiks tālāk?

Es ticu un ceru, ka veselības ministrs tālāk konsultēsies ar finanšu ministru par turpmākajiem rīcības soļiem. Liepājas slimnīca kardināli atšķiras no Daugavpils slimnīcas sistēmas. Gan viena, gan otra ir pietiekami jaudīga un nozīmīga, bet finansiālā situācija ir ļoti atšķirīga. Mēs nedrīkstam domāt, ka, ja Daugavpilī ir viens piedāvājums, tad tas vienkārši ir jānokopē arī Liepājas gadījumā. Manuprāt, tas nebūtu tas pareizākais virziens pēc būtības.

Ieguvums no valsts dalības kapitālā būtu pietiekami loģisks, jo veidojas ciešāka sadarbība ar Rīgas Stradiņa universitāti un Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu. Es to vērtēju ļoti pozitīvi, jo mēs nevaram būt eksperts pilnīgi visās nozarēs, un valstij ir jāizvēlas, kura ir vadošā zinātniskā slimnīca Latvijā. Bet nesaprotamākais, protams, ir jautājums par kapitāla daļām vai to nodošanu valsts pārziņā bez atlīdzības.

Arī, ja mēs objektīvi skatāmies uz valsti, valsts drošību un visu veselības aprūpes sistēmu pēc būtības, tad valsts ir lielākais finansētājs veselības aprūpē, un man ir pārliecība, ka tad valstij ir arī jābūt vienai no kapitāldaļu turētājām, lai šo sinerģiju stiprinātu. Tas būtu pozitīvi, jautājums ir tikai par formām, kā valsts ienāk kapitālsabiedrībā.

Ir arī nolikts kāds laiks, kad sarunas turpināsies?

Pašlaik nē. Es domāju, ka veselības ministram būtu jānāk ar viedokli, kā viņš kā politiski atbildīga amatpersona redz tālāko posmu.

Ja pievēršamies izglītībai, tad pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām solījāt divus jaunus bērnudārzus un spēcīgu skolu tīklu. Vai bērnudārzu skaits tagad ir pietiekams, ņemot vērā arī dzimstības kritumu? Vai skolu tīkls ir optimāls gan tagadējai situācijai, gan nākamo četru gadu termiņam, vai arī kāda skola tomēr vēl būs jāslēdz?

Ja mēs sākam ar pirmsskolas izglītību, tad ir uzbūvēts pilnīgi jauns bērnudārzs par pašvaldības naudu. Protams, mieles un sāpes ir palikušas par atsevišķiem lēmumiem, kas tika pieņemti politisku iemeslu dēļ. Otram bērnudārzam ir izstrādāts tehniskais projekts, izsludināts konkurss par būvniecību, un būvniecība pašlaik jau notiek. Tas nozīmē, ka visi solījumi, kas tika doti pirms četriem gadiem, tiek pildīti. Tad, kad jaunais bērnudārzs būs pabeigts, es domāju, ka mēs kādu brīdi ar jaunu bērnudārzu būvniecību iepauzēsim, jo demogrāfiskā situācija liecina, ka pārskatāmā laika periodā papildu vietas bērnudārzos nebūs nepieciešamas. Nākamajā četru gadu periodā noteikti vairāk būs jāpievēršas esošo bērnudārzu labiekārtošanai un tehniskajam nodrošinājumam, ieskaitot gan papildinājumus mācību materiālos, gan atsevišķus tehnoloģiskus uzlabojumus. Protams, pāri visam ir drošības jautājumi, kas ir būtiski ne tikai bērnudārzos, bet arī skolās.

Mēs esam veikuši ļoti detalizētu izpēti par katru skolu, par plusiem un mīnusiem to apvienošanai vai neapvienošanai. Nākamajā gadā, visticamāk, būs jāķeras pie otrā posma, kas ir ieskicēts arī izglītības attīstības stratēģijā kā viens no nākamajiem posmiem.

Ko tas paredz?

Šajā periodā mēs mēģinājām pārliecināties, vai mūsu lēmumi par vairāku skolu sadarbību vienotā tīklā strādā vai nestrādā. Piemēram, vienā no lielākajiem Liepājas mikrorajoniem - Ezerkrastā - mēs pie Raiņa vidusskolas pievienojam sākumskolas izglītības iestādi. Tāpat skolas direktors pienākumu apvienošanas kārtībā vadīja arī Liepājas Rietumkrasta vidusskolu, kurā bija gan nepietiekams skolēnu skaits, gan ar sliktu uzvedību saistīti jautājumi. Līdz ar to bija virkne izaicinājumu, ar ko pilsētai bija jātiek galā. Mēs redzam, ka šis modelis strādā. Skolas vadības spēj piedāvāt arī jaunas izglītības metodes, piemēram, Rietumkrasta vidusskolā ir ieviesta Montesori metode.

Līdzīgi varētu rīkoties arī nākamajā posmā citos mikrorajonos. Tomēr ir vajadzīgs vismaz pusgads vai gads, lai pārliecinātos par mūsu stratēģiskajiem mērķiem un uzdevumiem.

Kā sokas ar pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā? Vai arī Liepājas skolas ir pametuši pedagogi, kuriem tas ir izrādījies par grūtu?

Katrs liepājnieks un katrs Latvijas valsts iedzīvotājs, protams, sagaida no skolas ļoti kvalitatīvu un profesionālu skolotāju, kas prot pasniegt priekšmetus latviešu valodā. Te mums kopīgiem spēkiem ir jādomā, kā valstij palīdzēt, jo tomēr mēs redzam, ka ir liels skaits skolotāju pirmspensijas vecumā.

Līdzīgas problēmas bija veselības aprūpē. Mēs kā pilsēta iedarbinājām speciālu atbalsta programmu jaunajiem ārstiem. Līdzīgi mēs rīkojamies šajā gadījumā, mēs piedāvājam gan mājokļu programmu, gan arīdzan izglītības programmu skolotājiem. Šajā brīdī no Izglītības pārvaldes datiem redzam, ka mums virknē priekšmetu nākotnē būs vakances, un mēs apzināti domājam, kā piesaistīt jaunos speciālistus.

Ja mēs runājam tieši par valodas jautājumiem, tad skolas iziet akreditācijas procesu, kur daļa jautājumu ir par valodu, bet tādi kliedzoši gadījumi Liepājas pilsētā nav izgaismojušies. Protams, ir daļa skolotāju, kas nav nokārtojuši valodas eksāmenu atbilstošajā līmenī, bet tādu gadījumu nav daudz.

Ja tālāk runājam par krievu valodas olimpiādi, tad tā bija ieplānota vēl pirms kara sākuma Ukrainā, un šis process mums vienkārši bija jāiziet, kā bija iezīmēts. Nākotnē mēs olimpiādes krievu valodā neplānojam.

Kā Liepājā ir iedzīvojušies un atraduši savu vietu bēgļi no Ukrainas?

Te ir viena atkāpe. Pirms septiņiem astoņiem gadiem, kad Liepāja virzījās uz citādāku situāciju rūpniecībā, kas bija saistīta ar "Liepājas metalurga" bankrota procesu, mēs piedāvājām diezgan labas iespējas ražošanas attīstībai pilsētā. Mēs politiski solījām desmit jaunas rūpnīcas un esam kļūdījušies ar prognozēm, jo tagad ir vairāk nekā 20 jaunas rūpnīcas. Tas arī lika domāt par to, kā mēs varam piesaistīt jaunas darba rokas. Ņemot vērā to, ka Liepājas specifika ir saistīta ar metālapstrādi, augstas klases metinātāji vienmēr ir saistījušies ar Ukrainu. Tas nozīmē, ka vēl pirms kara Liepājā sāka dzīvot pietiekami liels skaits Ukrainas pilsoņu, kas strādāja mūsu rūpniecībā. Tas nozīmē, ka mēs jau pirms kara nedaudz labāk sapratām, kā Ukrainas iedzīvotājus iesaistīt gan mācību programmās, gan arī sabiedriskajā dzīvē.

Sākoties karam, Liepāja tika izmantota arī kā tranzītpilsēta, jo prāmju operators "Stena Line" tajā laikā piedāvāja pilnībā apmaksātus braucienus Ukrainas valstspiederīgajiem uz citām Eiropas valstīm. Tā arī bija jauna situācija, bet ar to mēs tikām galā pietiekami veiksmīgi, jau no pirmās dienas mobilizējot nevalstiskās organizācijas, kas palīdzēja Ukrainas valstspiederīgajiem gan ar saimnieciskiem jautājumiem, kas ir pārtikas preces, apģērbs, gan arī, sākoties karam, liepājnieki ļoti plaši atvēra gan savas sirdis, gan māju durvis pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Ja mēs skatāmies uz šodienu, tad man ir ļoti liels prieks par vairākiem ukraiņiem, kas ir ļoti labi integrējušies Liepājas pilsētas dzīvē, apmeklē simfoniskā orķestra koncertus, apmeklē sporta nodarbības, un jāsaka, ka daļa jau runā pietiekami kvalitatīvi latviešu valodā.

Protams, ir bijušas arī sāpīgas pieredzes. Piemēram, Liepājā bija vajadzīgi jauni zobārsti, un trīs Ukrainas zobārstes bija gatavas strādāt Liepājā, un jautājums bija par sertificēšanu. Mēs ilgi cīnījāmies ar attiecīgo Ukrainas asociāciju, lai šīm zobārstēm būtu likumīgs pamats strādāt arī Latvijā. Nu beidzot tas process ir beidzies diezgan veiksmīgi, diplomi ir atzīti un Ukrainas zobārstes var strādāt ar liepājniekiem.

Ir pagājis gads, kopš Liepājas Universitāte ir nonākusi Rīgas Tehniskās universitātes paspārnē. Toreiz jūs lolojāt cerības, ka tā būs reģiona jauno kadru kalve. Kāda ir situācija?

Pirms četriem gadiem man bija pārliecība, ka Latvijā mēs varam paveikt brīnumu un reģionos veidot stipras, stabilas universitātes. Sapnis bija, ka mēs varētu konsolidēties ar Rīgas Stradiņa universitāti, kam ir vērtība veselības aprūpē, kas mums ir ļoti nepieciešama, konsolidēties ar Latvijas Universitāti, kam ir sava profesionālā niša izglītībā un citās nozarēs, un, protams, pilsētai bija nepieciešams tehniskās izglītības virziens, kas ir Rīgas Tehniskajā universitātē. Diemžēl šis mūsu piedāvātais koncepts cieta neveiksmi un Izglītības un zinātnes ministrija un tālāk jau Ministru kabinets virzīja jautājumu par to, ka Rīgas Tehniskā universitāte ir tā institūcija, kas pārņem Liepājas Universitāti, kā arī Jūrniecības koledžu. Protams, ir žēl, ka neizdevās visas trīs universitātes apsēdināt pie viena galda un vienoties par stabilu sadarbības partneri reģionā. Bet tas bija arī likumdošanas jautājums, jo nevarēja būt, ka dibinātāji jaunai universitātei ir trīs valsts institūcijas.

Ar Rīgas Tehnisko universitāti sadarbība ir, es gribētu teikt, tādā sākumposmā, jo katram projektam ir vajadzīga iepazīšanās fāze. Es ļoti gaidu to brīdi, kad mums būs pilntiesīgs direktors, uz kura amatu tiek izsludināts konkurss, un ceru, ka kapteinis spēs vadīt to kuģi, kas ir uzticēts. Mums ir nepieciešami jauni speciālisti un ne tikai rūpniecības sektorā, bet arī pedagoģijā, mākslā, kultūrā un citās nozarēs, jo Liepāja tomēr ir multifunkcionāla pilsēta. Tas, ko sagaida mūsu ražotāji, ir jaunie speciālisti trijos sektoros - viss, kas ir saistīts ar ūdeņradi, viss, kas ir saistītas ar rūpniecības iekārtu aprūpi un pētniecību, un trešais virziens ir viss, kas saistīts ar informācijas tehnoloģijām. Mēs šajā brīdī gaidām no Rīgas Tehniskās universitātes vadības viedokli, kā mēs ejam šajā virzienā. Es arī, protams, saprotu, ka ir vajadzīgs laiks un ļoti nopietna iedziļināšanās katrā no programmām. Es ticu un ceru, ka tuvākajā laikā mēs kā pašvaldība saņemsim attīstības stratēģiju, kurā būs konkrēti soļi un virzieni, kā mēs Liepājas Universitāti transformējam reģiona vajadzībām.

Tas nozīmē, ka viss ir tādā gaidu stāvoklī?

Es domāju, ka šajā brīdī ir sagatavošanas un izpētes frāze. Es arī neesmu tas cilvēks, kas gribētu pieņemt emocionālus lēmumus. Līdzīgi kā mēs jau runājam par izglītību, mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi, lai lēmums, kas ir pieņemts, pēc kāda brīža nebūtu jāatceļ vai jāmaina. Tādēļ izpētes fāze ir būtiska arī universitātes gadījumā.

Kā jums veicas ar Liepājas industriālā parka attīstīšanu?

Es domāju, ka pašlaik mēs esam viena no jaudīgākajām pilsētām Latvijā. 75% no tā, kas tiek saražots Liepājā, tiek eksportēts, un valstij būtu noteikti jālepojas ar Liepājas vietu rūpniecībā. Ir redzams, ka rūpniecība transformējas, mums parādās arvien vairāk uzņēmumu, kas prasa pilnīgi cita veida attieksmi. Ja pirms 10 vai 12 gadiem uzņēmēju galvenā interese bija, vai konkrētai vietai ir elektrības pieslēgums un blakus iela, tad pašlaik uzņēmēji, kas apsver investīciju iespējas Liepājā, ir kļuvuši prasīgāki un parādās interese gan par brīvā laika pavadīšanas iespējām, gan par viesmīlības sektoru, gan par kultūras sektoru, protams, par izglītības sektoru.

Tas liecina, ka mēs piedzīvojam rūpniecības transformācijas periodu no postfordisma laikiem, kad mums bija stabilas "Liepājas metalurga" un tekstila rūpniecības tradīcijas, un transformējamies uz jauniem produktiem ar augstāku pievienoto vērtību.

Protams, es kā domes priekšsēdētājs vēlētos, lai iedzīvotāji, kas strādā visās nozarēs, saņem lielāku atalgojumu, bet es domāju, ka uzņēmējiem ir arī jādod laiks, lai šo transformāciju pabeigtu vai papildinātu. Mēs redzam, ka rūpniecībā nozīmīgu lomu jau ieņem robotika, tie ir jau vairāki uzņēmumi, un tas, protams, nedaudz katru dienu palielina arī atalgojumu, bet šis process nevar būt arī ļoti straujš, ir vajadzīgs pārejas periods.

Līdz ar to, skatoties uz mūsu investīcijām Karostas teritorijā, ir redzams, ka tas ir devis jau ļoti skaidru rezultātu arī pilsētas ekonomiskajai attīstībai. Teritorijā, kurā nebija nevienas ražotnes, tagad ir "Jensen Metal" ar trijām rūpnīcām un ceturtā top. Ir "Intersipro Production", kas NATO apgādā ar kvalitatīvu ūdenslīdēju ekipējumu un ražo ugunsdzēšamos aparātus. Mēs arī citiem uzņēmējiem gribam nodot vēsti, ka bijušā "Liepājas metalurga" teritorija piedzīvo transformācijas procesu. Ar Eiropas struktūrfondu atbalstu mēs sākām sakārtot jau pirmās ielas. Vienlaikus jāatzīst, ka šī teritorija ir problemātiska ne tikai no attīstības, bet arī no vēsturiskā piesārņojuma viedokļa. 

Kad kļūsiet par donoriem Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā?

Es vienmēr esmu teicis, ka uz šo donoru jautājumu ir jāskatās pilnīgi no cita skatu punkta. Pašlaik ir vesela formula, pēc kuras nosaka, kuras pašvaldības fondā ir donori, kuras ir saņēmēji. Šajā formulā ir gan bērnu bāreņu skaits, gan pensijas vecuma iedzīvotāju skaits, gan pirmsskolas vecuma bērnu skaits utt. Man šķiet, ka šī formula pēc būtības ir nepareiza. Manuprāt, jautājums ir nedaudz citādāks. Lai pašvaldības motivētu vairāk strādāt ar investīciju jautājumiem, daļa no budžeta ir jāveido arī no ienākumiem, kas rodas no jaunām ražotnēm, no jauniem attīstības projektiem. Tās nav tikai un vienīgi darba algas, kas veido Latvijas ekonomiku. Līdz ar to debates ar Finanšu ministriju, es domāju, ir neizbēgamas. Ja Latvijas valsts vēlas, lai ir pilsētas, kas veido Latvijas ekonomiku, ir jāmaina arī šī finansēšanas sistēma.

Kur mēs esam ar līdzšinējo sistēmu aizgājuši? Mēs esam nonākuši pie tā, ka ir virkne pašvaldību, kuras eksistē vienīgi no tā, ka to teritorijās cilvēki dzīvo savās privātmājās, kamēr blakus ir pilsētas, kas rūpējas par kultūras infrastruktūru, par sporta infrastruktūru un citām infrastruktūras lietām. Attiecīgi daļai pašvaldību nav motivācijas, lai veicinātu savā teritorijā ekonomiku vai kādu pievienoto vērtību. Tā zināmā mērā ir kļuvusi par problēmu. Ir jāpārskata modelis, lai daļa no pašvaldību budžeta ir ne tikai iedzīvotāju ienākuma nodoklis, bet tur ir arī ekonomiskā sadaļa, vienalga, vai tas ir uzņēmumu ienākuma nodoklis vai kas cits. Man šķiet, ka tad tas pēc būtības mainītu situāciju. Ja mēs paskatīsimies no šāda punkta, tad bilde būs pilnīgi citādāka. Arī Liepāja ir pietiekami jauna pilsēta, un mums ir lielāks potenciāls, nekā mēs paši varbūt ticam.

2027. gadā Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Vai gatavošanās notiek pēc plāna, un ko jūs pēc diviem gadiem piedāvāsiet Latvijai un pasaulei? Vai ir grūtības, ar kurām saskaraties?

Esmu ļoti pagodināts, ka Latvijas Valsts prezidents pieņēma lēmumu kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta patronu. Tas simbolizē, ka šis nav stāsts tikai un vienīgi par Liepāju, bet arī par valsti.

Tas, ko mēs sagaidām no Eiropas kultūras galvaspilsētas stāsta, ir ne tikai kultūras jautājumi, bet arī ekonomika. Viens no mūsu uzstādījumiem ir palielināt tūristu skaitu Liepājā par 15%, kas iedod papildu sinerģiju arī mūsu viesmīlības sektoram, pilsētvides sektoram. Tāpat ļoti svarīgi ir, lai no tā visa procesa, ko mēs saucam par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kaut kas paliktu arī pēc tam. Tās paliekošās vērtības vismaz manā izpratnē ir ļoti skaidras. Mums ir nepieciešama lielāka ietekme uz vairākiem starptautiskiem projektiem, kas radītu pievienoto vērtību nākotnē. Tas nozīmē kopprojektus ar dažādu valstu kultūras ļaudīm, vai tas būtu teātris, vai programmas koncertzālei, vai sabiedrības iniciatīvas programmas. Tāpēc arī šajā brīdī Eiropas kultūras galvaspilsētas komanda ļoti daudz strādā ar starptautiskiem projektiem.

Protams, neiet viegli. It īpaši šajā laika periodā, kad aiz durvīm ir karš, kad būs jārod lielāks finansējums valsts drošībai. Šie finansiālie jautājumi ir ļoti būtiski, un mēs ar Eiropas kultūras galvaspilsētas komandu gandrīz vai katru otro nedēļu tiekamies, lai saprastu, ko mēs varam atļauties, ko mēs nevaram atļauties, kā mēs varam konsolidēt programmu. Protams, tie jautājumi nav ērti. Es tomēr gribētu ticēt un cerēt, ka 2027. gads būs izrāviena gads Liepājas kultūrā. Arī periods līdz 2027. gadam parāda Liepājas kultūras dzīves starptautisko vērtību. Piemēram, ja mēs paņemtu jebkuru Liepājas simfoniskā orķestra koncertu Liepājas koncertzālē, tad varētu redzēt, ka daudz skatītāju brauc gan no Rīgas, gan no Lietuvas. Tas jau vien apliecina, ka Liepāja var atļauties sevi parādīt kā pilsēta, kura ir interesanta ne tikai man vai kādam manam kolēģim, bet ir arī pietiekami nozīmīgs spēlētājs nacionālajā un Baltijas mērogā. Nu kaut vai Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija Liepājā apliecina, ka Liepājā var un Liepāja ir piemērota vieta šāda mēroga pasākumiem. Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts ir iedevis arī zināmu uzticības mandātu ne tikai liepājniekiem, bet arī Latvijai.

Ko vēl piedāvāsiet, lai Liepājai piesaistītu tūristus?

Ja mēs paskatāmies uz stratēģiskajiem mērķiem, tad pirmais starptautiskais mērķis ir Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. gadā, un 2031. gads mums ir iezīmēts sporta zīmē, kad Liepājā notiks Eiropas Jaunatnes olimpiskais festivāls. Lai tam sagatavotos, ir nepieciešams izpildīt vairākus mājasdarbus.

Nu, piemēram, lielākais magnēts ceļotājiem Liepāja ir vasaras mēnešos, un mēs jau pirms četriem gadiem pieņēmām lēmumu ieguldīt diezgan lielas investīcijas pilsētas pludmales sakārtošanā, un to mēs arī turpināsim šajā gadā. Šā gada septembrī būs pilnībā modernizētas un uzlabotas izejas uz pludmali vēsturiskajā centrā, kas zināmā mērā ir signāls, ka peldēties Liepājas pludmalē ir droši un tā ir labiekārtota ar visu nepieciešamo infrastruktūru. Investīcijas turpinām un ticam un ceram, ka Liepājas pludmale pati par sevi ir magnēts, kas ir jānopulē, un tad piesaistīs lielāku ceļotāju interesi. Tāpat investīcijas ir veiktas Hoijeres kundzes viesu namā, kas ir atzīts par vienu no labākajiem jaunradītajiem muzejiem Baltijas jūras reģionā. Tālāk mēs virzāmies uz to, ka pilnībā pabeigsim Okupācijas muzeja rekonstrukciju. Jau ir atklāta daļa, kas veltīta ebreju genocīda jautājumiem, kura tapa sadarbībā ar fondu "Uniting", kas ļoti rūpīgi pētīja gan Liepājas ebreju vēsturi, gan holokausta ietekmi uz pilsētas sadzīvi. Tālāk mēs soļojam jau ostas virzienā, un būs jauna ekspozīcija par Liepājas vecākajām bākām, kam jau ir finansējums gan no pašvaldības, gan ārējiem finanšu resursiem.

Sacensība un vēlme būt otrajai pilsētai Latvijā, kuru apmeklē visvairāk tūristu, joprojām ir spēkā. Stimuls ir, jo divus gadus pēc kārtas pēc apmeklējumu skaita esam uzvarējuši Jūrmalu. Mūsu galvenie tūristi ir lietuvieši, un es domāju, ka vismaz tuvākajā laika periodā tas tā arī saglabāsies.

Vai Eiropas Jaunatnes olimpiskā festivāla uzņemšanai būs jābūvē arī jauni infrastruktūras objekti?

Eiropas Olimpisko komiteju kongresa balsojums bija nesen un par Liepājas kandidatūru nobalsoja 48 jeb pašlaik visas kongresā pārstāvētās valstis, jo Krievija un Baltkrievija tagad nepiedalās. Nākamais solis ir vienošanās par konkrētiem sporta veidiem, kuros norisināsies sacensības Liepājā. Es varu lepoties ar Liepājas sporta infrastruktūru, jo nav daudz pilsētu Baltijas jūras reģionā, kurās ir gan vieglatlētikas manēža, gan basketbola manēža, gan tenisa manēža, gan labākais skeitparks Baltijā, gan vairāki futbola laukumi. Bet tajā pašā laikā, protams, ir viens jautājums, par kuru mums jālauza galva un ir jāvienojas par partnerību. Tas ir atbilstošas klases peldbaseins. Tur mums vēl priekšā ir debates ar Latvijas Olimpisko komiteju, kā vislabāk šo jautājumu risināt.