Vecmīlgrāvja pazemē unikāla iespēja paviesoties padomju laika bunkurā - slepenajā komandpunktā. FOTO

Šis ir viens tikai no četriem padomju okupācijas laikā Latvijā izveidotajiem desmitiem pazemes bunkuriem, kas pārvērsts muzejā (vēl pa vienam atrodas Līgatnē, Ogrē un Rīgā). Muzejs atrodas bijušajā Rīgas Oktobra rajona (tagad - Ziemeļu rajons) civilās aizsardzības pazemes vadības punktā, kas tika izbūvēts pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Līdz ar padomju iekārtas sabrukumu un Latvijas pievienošanos NATO 2004. gadā civilās aizsardzības sistēma tika likvidēta, un patvertnes tika atstātas novārtā. Bunkurs ilgstoši bija pamests, izlaupīts un sliktā tehniskā stāvoklī, taču vietējie entuziasti to atjaunoja, saglabājot vēsturisko autentiskumu.

Aukstā kara relikvijas

Tumšajos un drēgnajos pazemes gaiteņos izvietotas unikālas Aukstā kara laika liecības – gāzmaskas, rācijas, aizsardzības aprīkojums, vecas kartes, fotogrāfijas un propagandas plakāti. Apmeklētāji var apskatīt autentiskās hermētiskās durvis, ventilācijas sistēmu, oriģinālās sakaru iekārtas un pat manekenus gāzmaskās, kas rada reālu Aukstā kara atmosfēru.

Muzeja ekspozīcija piedāvā ieskatu civilās aizsardzības sistēmā un krīzes vadībā padomju laikā. Tajā atspoguļota bumbu patvertņu nozīme un to funkcionalitāte, taču vienlaikus tiek uzdots jautājums – vai šādi bunkuri patiešām būtu nodrošinājuši aizsardzību reālā kodolkara gadījumā?

Bunkuru pirms vairākiem gadiem bija noskatījuši urbānie pētnieki. Trīs no viņiem nolēma pārņemt pamesto izdemolēto vietu ar mērķi bunkuru atjaunot un tajā izveidot muzeju, kas apmeklētājiem sniegtu iespēju izprast Aukstā kara laikmeta realitāti. Tā kā kādreizējais pazemes kpmandpunkts bija izlaupīts, tad ekspozīcijai eksponāti ir iegādāti no kolekcionāriem, atrasti interneta sludinājumos vai savākti no citām pamestām patvertnēm visā Latvijā un Baltijas valstīs, kā arī iegādāti “utenē”.

Sakaru centrs kodolkara gadījumā

“Sakaru bunkurs” piedāvā ekskursijas nedēļas nogalēs un tajās viesiem tiek stāstīts par bunkura vēsturisko kontekstu, parādīts, kā strādāja sakaru mezgli, un sniegta iespēja aplūkot autentiskos iekārtojumus (informāciju par muzeja pasākumiem meklējiet “Facebook” lapā “Sakaru bunkurs”). Muzejā jau viesojušies apmeklētāji  ne tikai no Latvijas, bet arī no Rietumeiropas un pat ASV. Tiem, kuri meklē neparastu ceļojumu pagātnē un vēlas izprast padomju laika civilās aizsardzības sistēmu, “Sakaru bunkurs” piedāvā unikālu iespēju to izdarīt, “Kas Jauns Avīzei” stāsta viens no tā izveidotājiem Vladislavs Senkans.

Sakaru komandpunktā jeb bunkura iespējamā kodolkara vai citas katastrofas gadījumā varēja vadīt gan rūpnīcas darbu, gan veikt vietējā rajona evakuācijas koordināciju.  

Laika gaitā bunkurs gan zaudējis spējas nosargāt cilvēkus kodolkara, ķīmiskā kara vai dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas apstākļos, kādas tam kādreiz bijušas. Tajā, piemēram, vairs nav ne ūdensapgādes sistēmas, ne apkures. Tāpat jāuzsver, ka tas arī nebija paredzēts kā patvertne. Tas bija salīdzinoši neliels un tajā katastrofas gadījumā strādātu 16 cilvēki, kurus pēc diennakts nomainītu atkal cita maiņa, lai turpinātu civilās aizsardzības koordinācijas pasākumus reāla kara apstākļos. Jāatzīmē arī tas, ka nav droši zināms, kāda būtu bijusi jēga no konkrētā bunkura tā ziedu laikos, ja tiešam būtu izcēlies karš. Bet padomju laikā tas tiks uzturēts darba kārtībā un katru dienu tajā dežurēja civilās aizsardzības speciālists.

Bunkurā savulaik bija viss nepieciešamais autonomai darbībai: sakaru mezgli saziņai ar citiem svarīgiem objektiem, neatkarīga elektroapgāde un ūdensapgāde, kā arī telpas cilvēku aizsardzībai. Vladislavs Senkans stāsta, kā viņam radusies interese par šo bunkuru:

“Šis ir mans un manu draugu intereses un entuziasma darbs. Aizraujos ar fotografēšanu, esmu fotografējis daudz bunkuru un patvertņu. Tāpēc nolēmām tādu bunkuru atjaunot arī Rīgā. Uzzinājām, ka tāds ir Vecmīlgrāvī pie Kuģu remonta rūpnīcas. Tas bija pamests, šausmīgā stāvoklī, daļēji applūdis, izlaupīts. Nodibinājām biedrību “Sakaru bunkurs” un vairāk nekā ar divarpus gadu laikā to atjaunojām un pagājušā gada decembrī atklājām muzeju. Tagad nedēļas nogalēs rīkojam ekskursijas latviešu, angļu un krievu valodās (ieeja – 8 eiro, bērniem – 5 eiro). Bunkura telpas joprojām pieder Kuģu remonta rūpnīcai, mēs tās no rūpnīcas nomājam. Jāteic, ka daudz nekādu vēstures liecību, fotogrāfiju un dokumentu par šo bunkuru nav saglabājušies. Domājam vērsties Latvijas valsts vēstures arhīvā – varbūt viņiem ir kādas senās fotogrāfijas. Jāpiezīmē, ka citur Eiropā šādu bunkermuzeju ir daudz (bijušā padomju bloka valstīs, sevišķi kādreizējās Austrumvācijas teritorijā) un tie ir populāri, arī mēs par intereses trūkumu nevaram sūdzēties.”