Profesors Taivāns: “Latvija vēl nav apaugusi ar kritiski lielu imigrantu (musulmaņu) kopienu, taču viss vēl ir priekšā”
Ja pašreiz Latvijā varētu būt tikai kādi pārsimts musulmaņu, kuri praktizē islāma reliģiskos rituālus un apmeklē mošeju, tad nākotnē mūsu valstī pravieša Muhameda pielūdzēju skaits varētu kritiski pieaugt, uzskata Latvijas Universitātes profesors Leons Taivāns, komentējot pirms pāris nedēļām atkal uzvirmojušās diskusijas par iespējamo klasiskās mošejas būvniecību Rīgā.
Ap gadu miju Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks (Nacionālā apvienība), sociālajos tīklos, pārpublicējot vairāk nekā gadu vecu ziņu “Latvijā mītošie musulmaņi vēlas, lai valstī tiktu uzbūvēta pirmā mošeja”, atkal uzjundīja diskusiju par to, vai Latvijas galvaspilsēta būtu jābūvē klasiskā mošeja ar minareta smaili. Kamēr Edvards Ratnieks paziņoja, ka Latvijā un Rīgā nav vietas mošejām, liberāli noskaņotie iebilda pret viņa nostāju un atgādina, ka Latvijā jebkuram iedzīvotājam ir garantēta ticības brīvība, kuru neviens nevar liegt. Jāatgādina, ka, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, Latvija ir viena no visneislamizētākajām zemēm. Pēc statiskas aplēsēm tikai apmēram 0,05% mūsu valsts iedzīvotāju sevi uzskata par musulmaņiem. Viņiem nav arī savas klasiskas mošejas, un Latvijas islāmticīgie uz lūgšanām pulcējas mošejai pielāgotās telpās dzīvojamajās mājās (Rīgā – Brīvības un Avotu ielās) vai to piebūvēs, kur nekas neliecina par mošejas esamību, kuras dominante ir minarets.
Jauns.lv par iespējamo mošejas būvniecību Latvijā un to, kāpēc tā joprojām nav uzcelta, kaut gan par to dažādos formātos spriež jau apmēram trīsdesmit gadus, iztaujāja vienu no redzamākajiem islāma pētniekiem Latvijā, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesoru Leonu Gabriēlu Taivānu.
- Par klasiskas mošejas (ar minaretu) būvniecību Latvijas galvaspilsētā ik pa laikam diskusijas uzvirmo un norimst jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos. Tāpat arī bijušas visnotaļ eksotiskas islāma svētnīcas celtniecības ieceres (Papes dabas parkā Dienvidkurzemē vai Pierīgā). Bet nekas no tā nav realizējies? Pēc Jūsu domām, kāpēc tika nospiesta “stop poga”?
- Pagājušā gada deviņdesmitajos gados pastāvēja koncepcija, ka reliģijas ir dalāmas “Latvijas tradicionālajās reliģijās, tādās, kas šeit ir pastāvējušas ne mazāk par 100 gadiem, kā organizēti vienumi. Tādējādi Latvijā tradicionāla bija kristietība un jūdaisms. Islāms nebija šai kategorijā un tādēļ islāms konstituējās kā “kultūras kopība”. No šejienes arī divi “islāma kultūras centri”, kas patiesībā ir pagaidu mošejas.
Otrs faktors ir islāma kopienu dažādība. Islāmā, kā nomokrātiskā (uz juridiskiem pamatiem; pēc Svešvārdu vārdnīcas – nomokrātija: valdības forma, kurā likuma vara tiek atbalstīta kā augstākā vara. To raksturo sistēma, kurā likumi tiek piemēroti vienādi visiem pilsoņiem bez izņēmuma. Termins ir atvasināts no grieķu vārdiem “nomos”, kas nozīmē likumu, un “kratos”, kas nozīmē spēku – red.) celtā reliģijā, šariāts (reliģiskais likums) ir vienojošs visus musulmaņus pamats. Taču islāms vēsturiski uzslāņojās uz dažādiem juridiskiem, etniskiem un reliģiskiem fundamentiem, kas ar islāma parādīšanos nepazuda, bet modificējās par “mazo juridiski-reliģisko tradīciju”, ko islāmā sauc par “adatu” (adat). No malu malām ieceļojušie musulmaņi veido raibu kopainu, nav vienoti, dalās sīkākās grupās, kurām katrai ir savs “adats”. Lielu lomu spēlē arī laikmeta maiņas un islāma attīstības trendi. Piemēram, Latvijā vairāk vai mazāk tradicionālu islāma grupu veido okupācijas laikos ieceļojušie Krievijas tatāri. Viņi veidoja pirmo islāma reliģisko kopienu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Jau šī gadsimta padsmitajos gados viņus izspieda krievu un latviešu fundamentālisti, kas bija patapinājuši savu reliģisko orientāciju Tuvajos Austrumos, pamācījušies pie salafītiem (konservatīvi islāma skolotāji, sunnīti – red.) Ēģiptes galvaspilsētā Kairā un Saūda Arābijā. Viņi izspieda no islāma kopienas mērenos dievbijīgos musulmaņus, kas bija nākuši no Ziemeļāfrikas un citurienes. Aizbraukuši atpakaļ uz Tuvajiem Austrumiem, kādi no tiem aizgāja bojā kopā ar “Islāma valsts” kaujiniekiem, vai pazuda bez vēsts.
Lielāka “oficiālā” mošeja parasti pieder sponsoram – tai personai, vai musulmaņu fondam, kas ir apmaksājis celtniecību. Sponsors nosaka, kādu islāma versiju mošejā sludinās. Šie sponsori, kā rāda Eiropas prakse, ir fundamentālisti (salafīti, brāļi musulmaņi un citi), proti, grupas, kuras Eiropā un ASV ir apzīmētas kā teroristiskas. Vācijā nesen tika ar likumu nostiprināta kārtība, ka sludinātāji nedrīkst būt ārzemju iebraucēji, ka par sludinātājiem var būt Vācijas musulmaņu garīgo skolu absolventi, kas sludina vāciski, nevis arābiski, vai turciski, pie kam kompetentas valsts struktūras uzmanīgi vēro, vai sludināšana nepārvēršas par terorisma propagandu un neiecietības kultivēšanu. Šīs lietas iet uz priekšu grūti, drīzāki – neiet. Vai Latvijā ir jālec uz tām pašām ecēšām – labs jautājums.
- Dažādos avotos minēts, ka pašlaik Latvijā ir no pāris simtiem līdz pāris tūkstošiem musulmaņu, kuri praktizē islāma reliģiskos rituālus. Cik, pēc Jūsu ieskata, tādu ir Latvijā?
- Pašā Latvijā ir ap 100 vietējas izcelsmes praktizējošu musulmaņu. Islāmticīgo skaits pieaug uz imigrantu rēķina, imigranti meklē savējos mošejā. Ap mošeju veidojas, kā liecina Eiropas pieredze, saliedēta musulmaņu kopiena ar visām sociālajām, tai skaitā – iespējami noziedzīgām konsekvencēm. Tā dēvēto “islāma kultūrai piederīgo” skaits varētu būt daži tūkstoši: tie ir sekularizēti ļaudis, kas aktīvi mošejas norisēs nepiedalās.
Rīgas mošeja namā Brīvības ielā 104:
- Islāmā ir vairāki novirzieni (galvenie ir sunnītisms un šiītisms). Kāds dominē Latvijā? Un cik tas ir radikāls novirziens, jo pasaulē islāmticīgie savās izpausmēs ir visai “dažādi” (vieni pat iedzer, citi piekopj radikālo šariātu, trešie otri līdz ar Muhamedu pielūdz arī laicīgo prezidentu un tā tālāk)?
- Šiītu virziens vēsturiski ir veidojies arābu islāmam uzslāņojoties uz sena persiešu reliģijas pamata un vēsturiski ir nostiprinājies teritorijās, kur kādreiz dominēja persiešu dinastijas (šodienas Irāka, Saūda Arābijas dienvidaustrumi, Azerbaidžāna, Jemenas austrumu daļa un citas valstis). Sunnītu ir 95%, šiītu – 5%. Mošejas nav tik lielā mērā nodalītas, lai pretējā virziena piederīgie nevarētu to apmeklēt. Ir, protams, izņēmumi – īpaši Irākā un Pakistānā, kur notiek teroristu rīkoti sprādzieni, bet tradīcija tāda nav. Runa ir par politiskām pretrunām, kas izraisa šādas terora akcijas.
- Internetā rodama informācija, ka Grieķijas galvaspilsēta Atēnas ir vienīgā ES galvaspilsētā, kurā nav mošejas (arī tai pielāgotas telpas). Pēc Jūsu ieskata, kādēļ grieķiem izdevies izvairīties no “islāma uzbrukuma”, un kas mums šai sakarā būtu jāņem vērā?
- Neko par to nezinu. Tas varētu būt grieķu kristietības spiediens. Sekulārai sabiedrībai nav imunitātes pret jaunienākušu reliģiju.
- Jūs esat izteicies: “Nav ko cerēt uz saulainu nākotni - Eiropā uzvarēs musulmaņi” un paudis, ka Latvijā nevajag pieļaut islāma izplatīšanos un būtu jāaizliedz jaunu islāma piekritēju vervēšana. Kāds ir Jūsu pašreizējais redzējums uz islāma izplešanos Latvijā un Eiropā?
- Situācija ir par labu augošajam musulmaņu demogrāfiskajam faktoram Eiropā. Eiropiešu kļūst aizvien mazāk, imigrantu-musulmaņu īpatsvars pieaug. Musulmaņi lūkojas uz eiropiešu pārpalikuma asimilēšanu, nevis par savas kopienas eiropeizēšanos. Austrumeiropa, tai skaitā – Latvija, pagaidām vēl nav apaugusi ar kritiski lielu imigrantu kopienu, taču viss vēl ir priekšā. Daba nemīl tukšumu. Arī mazapdzīvotību.
