Neparastās un fenomenālās sakrālās celtnes: padomju okupācijas laikā Latvijā uzceltie dievnami
Aizvadītā gadsimta četrdesmito gadu otrajā un piecdesmito gadu pirmajā pusē, padomju okupācijas laika baigākajos gados, kad mūsu zemē valdīja bezdievīgais un represīvais ateistiskais režīms, vairākās Latvijas mazpilsētās ticīgie pamanījās uzcelt dievnamus.
Tās gan nebija dižas katedrāles, bet šīs uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmās baznīcas ir fenomenāls liecinājums par latviešu kristiešu ticību, spēku un cerību, ka bezdievība reiz beigsies. Kas Jauns Avīze iepazīstina ar šīm unikālajām būvēm.
Padomju okupācijas laikā no 1945. līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem padomju vara slēdza desmitiem kristīgo dievnamu visā Latvijā – luterāņu, katoļu, baptistu, pareizticīgo un citu konfesiju. Laukos tajos ierīkoja kolhozu minerālmēslu glabātuves un mehāniskās darbnīcas. Pilsētās vienam otram dievnamam paveicās, ja tas netika nojaukts un tajā tika ierīkota koncertzāle, kinoteātris vai sporta skola. Otrā pasaules kara laikā daudz baznīcu arī tika sabombardētas un neviens nerūpējas par to atjaunošanu. Tomēr ir kāds interesants fenomens šai sakarā – padomju okupācijas pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara tika uzcelti vairāki dievnami. Tas tika atļauts mazpilsētās un pārsvarā Staļina laikā (pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās/piecdesmito gadu sākumā), jo pēc Staļina pie varas nākušais Ņikita Hruščovs, lai arī nosodīja Staļinlaika represijas, bija daudzkārt lielāks ateists par Staļinu, kurš, piemēram, izcēlās ar savu slaveno antireliģisko kampaņu no 1958. līdz 1964. gadam un paziņojumu, ka pēc dažiem gadiem visiem būs jāieslēdz televizors, jo viņš pa to visai padomju tautai parādīs pēdējo popu (mācītāju). Savukārt Leonīda Brežņeva laikā vairs nebija tik agresīvas un masveidīgas represijas pret garīdzniecību un baznīcēniem, bet viņu skaits ar katru gadu saruka (Hruščovs bija darījis savu). Attīstītā sociālisma laikā ticīgajiem jau vajadzēja domāt nevis par jaunu tempļu celtniecību, bet gan esošo saglabāšanu.
Šoreiz Kas Jauns Avīze neaplūko vis padomju represīvo režīmu pret baznīcu, bet gan apskata šīs fenomenālās būves – jaunuzbūvētās baznīcas. Patiesībā gluži par jaunbūvēm tās nevar uzskatīt, jo celtnes tapa kara laikā sagrauto celtņu vietā uz drupām vai bija pārbūvēti draudžu nami, kuri līdz tam nebija piemēroti dievkalpojumu noturēšanai. Vienā otrā vēsturiskā avotā minēts, ka padomju gados Latvijā tika uzceltas tikai divas jaunas baznīcas, bet gan luterāņu un katoļu, gan baptistu oficiālās publikācijas vēsta, ka okupācijas laikā šīm konfesijām izdevies uzcelt vismaz pa vienam jaunam dievnamam. Tātad, rēķini, kā gribi, bet iznāk vairāk par divām.
Priekules baptistu baznīca
Pirmāk jāmin 1948. gadā uzceltā Priekules baptistu baznīca kara laikā sagrautā dievnama vietā, kuru šogad, kā vēsta Latvijas Kristīgais radio, nolemts paplašināt. Jau apstiprināts projekts, dabūta būvatļauja un pašlaik notiek dokumentu saskaņošana, lai 2025. gada pavasarī uzsāktu celtniecības darbus. Draudzes dievnams Otrā pasaules kara laikā tika nopostīts, un draudze to saviem spēkiem atjaunoja kā “pagaidu būvi”, kāda tā arī kalpojusi līdz šim laikam. Draudzei augot un vēloties paplašināt kalpošanu, tapis projekts, kura rezultātā tiks palielināta baznīcas zāle, rodot apmēram 40 jaunas sēdvietas, kā arī izveidota telpa māmiņām ar bērniem, paplašinātas svētdienskolas telpas un izveidota telpa draudzes tehniskā atbalsta vajadzībām.
Priekules draudzes mājas lapā rakstīts, ka tās dievnams padomju varas gados Latvijā ilgu laiku bija vienīgā no jauna uzceltā baznīca, kuras atklāšana notika 1948. gada 20. jūnijā. 2010. gada maijā Agris Dzelme intervijā žurnālam Baptistu Vēstnesis teica: “Priekules draudzes vēsture ir ticības liecība par Dieva darbu Latvijā. Kaut vai tas, ka pēc Otrā pasaules kara pat ēst nebija ko, bet Priekules draudze jau atjaunoja sagrauto draudzes namu.” Lai varētu uzsākt jaunās baznīcas būvniecības darbus nograutā dievnama vietā, draudzes locekļi ziedoja būvmateriālus, kā arī paši iesaistījās būvdarbos. Savukārt draudzes koris apbraukāja citas draudzes, kur sniedza koncertus un vāca ziedojumus baznīcas atjaunošanai.
Ilggadējā draudzes kora dziedātāja Mirdza Saule savulaik atminējās: “Lai nepilna gada laikā uzceltu dievnamu, ar entuziasmu, labu gribu un darba prieku vien nepietika. Mēs braucām nabagos. Braucām ar smago mašīnu ar zemiem bortiem ap 70 cilvēku. Visi saķērušies, turas cits pie cita, lai ceļa grambās kāds nepārkristu pār bortu. Ceļi bija dubļaini, izdangāti, bedraini. Reiz braucām uz Aizputi. Pusceļā saplīst mašīna, esam nelaimīgi, – mūs tur gaida! Labi, ka brauca cita mašīna, kuras šoferītis mūs laipni uzņēma un aizveda. Tā tiešām bija Dieva palīdzība, jo toreiz mašīnu vēl bija maz un it sevišķi svētdienās nebraukāja pa ceļiem. Tomēr mēs ar prieku braucām uz citiem dievnamiem, braucām dziedādami, jokodami. Lai cik grūti bija, lai cik daudz strādājām, mūsu pastāvīgs pavadonis bija prieks. Mēs bijām jauni, mūs nenomāca rūpes. Jā, mēs gājām bez kādām rūpēm. Mums patika. Mums nebija TV un daudz kas, kas šodien jauniešiem. Bet mums bija īsts prieks par to, ko darījām.”
Aizputes katoļu baznīca
Aizputes pašvaldības mājaslapā par vietējo katoļu draudzi teikts: “Pēc Otrā pasaules kara padomju vara baznīcas īpašumus nacionalizēja, baznīcai atstājot tikai vienu vecu koka māju, kas atradās ielas malā un nebija piemērota baznīcas ierīkošanai. 1955. gadā ar bīskapa atļauju tika nojaukta vecā koka baznīca Gudeniekos (Kuldīgas novads) un pārvesta uz Aizputi. Ar pārvestajiem materiāliem prāvests J. Šnepsts 1956. veco ēku Kuldīgas ielā 3 pārbūvēja par baznīcu, kuru tajā pašā gadā toreizējais Liepājas diecēzes apustuliskais administrators Julijans Vaivods iesvētīja par baznīcu, veltot to Kristus Karaļa godam. Tā izrādījās vienīgā padomju varas laikos uzceltā katoļu baznīca Latvijā.”
Šī gadsimta sākumā Aizputes katoļi sev uzcēla jaunu baznīcu, bet vecais dievnams nu pārvērsts par Sakrālu kultūrtelpu, kurā apskatāms 20. gadsimta interjers un 19. un 20. gadsimta liturģiskie tērpi un priekšmeti.
Jaunjelgavas luterāņu baznīca
Savukārt luterāņi lepojas ar 20. gadsimta kultūras fenomenu - Jaunjelgavas luterisko baznīcu, kas ir vienīgā padomju varas gados uzceltā luterāņu baznīca Latvijā, kuru paspēja uzcelt 1947. gadā nodegušā dievnama vietā, gadu pirms PSRS sākās lielā antireliģiskā kampaņa – 1957. gadā. Vispirms baznīca bija bez torņa, kuru uzcēla pārdesmit gadus vēlāk. Draudzes mājas lapā teikts:
“Kādu laiku dievkalpojumi (pēc ugunsgrēka) notika baznīcas drupās. Kad dievnama drupas saspridzināja, draudze dievkalpojumus noturēja baptistu un pareizticīgo baznīcās. Nojaucot vecas mājas un izzāģējot kapsētā kokus, draudze sagādāja būvmateriālus. 1957. gada aprīlī - Baltajā svētdienā notika jaunās baznīcas iesvētīšana arhibīskapa Gustava Tūra vadībā. Baznīcu nosauca par Mārtiņa Balto baznīcu. Jaunjelgavas Mārtiņa Baltā baznīca ir viena no retajām baznīcām Latvijā, kas uzcelta padomju varas gados.”
Staļinisma laikmeta kuriozi
Tomēr šie trīs dievnami nav vienīgie, kurus ticīgie cēla padomju okupācijas laikā. Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā rakstīts: “Staļinisma laikmeta kuriozs ir jaunu (kaut necilu) baznīcu iekārtošana Aizputē, Cīruļos, Laucienā, Saldū un Smiltenē (te gan jāteic, ka daudzos gadījumos tās bija dievkalpojumiem pielāgotas draudzes mājas, kuras ticīgajiem tika atstātas pēc “lielo dievnamu” nacionalizācijas – red.). 20. gadsimta sešdesmitajos gados padomju okupācijas režīms baznīcu slēgšanu veicināja administratīvā kārtā, piemērojot draudzēm nesamērīgi augstus nodokļus par dievnamu un elektrības lietošanu, tā veicinot draudžu komiteju labprātīgu atteikšanos no baznīcām. Taču šis paņēmiens atšķirībā no pārējām Latvijas konfesijām minimāli skāra Latvijas katoļus, jo ticīgie katru gadu pašaizliedzīgi savāca un samaksāja par baznīcu ēku lietošanu pieprasītos nodokļus un izremontēja dievnamus, lai nepieļautu to slēgšanu, aizbildinoties ar avārijas stāvokli. Pašvaldībām tomēr izdevās slēgt visas kapelas un Andzeļmuižas, Dukstagala Baltās, Istras, Lamiņu, Ludvikovas un Rīgas Svētā Antona draudžu baznīcas, kā arī Naujenes un Siguldas draudžu jaunbūvētos dievnamus.”
Piemēram, Naujenes (Jezupovas) baznīca, kas tika uzbūvēta padomju varas gados, pēc tās pabeigšanas 1961. gadā, draudzei tika atņemta. Atsevišķos gadījumos izdevās pagūt uzbūvēt jaunus dievnamus. Siguldā 20. gadsimta piecdesmito gadu vidū vietējā katoļu draudze bija uzbūvējusi pieticīgu baznīcu, taču pirms iesvētīšanas pašvaldība to uzlauza un tajā iekārtoja veikalu.
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Andris Priede savā darbā Šodienas sakrālā arhitektūra; Latvijas baznīcu jaunbūves – konservatīva pasūtītāja izaicinājums raksta: “20. gadsimtā Padomju Savienībā jaunu dievnamu celtniecība uzskatāma par sensacionālu, taču 40./50. gadu mijā gan Latvijas luterāņi, gan katoļi atsevišķos nomaļākos reģionos paspēja gan uzcelt, gan atvērt dievkalpojumiem virkni nelielu baznīcu (Cīruļi, Jaunjelgava, Lauciena, Priekule, Rūjiena, Saldus, Smiltene, Vaiņode). 60. gados jaunu baznīcu atvēršana kļuva vēl sarežģītāka, taču atsevišķi piemēri ir sastopami (Saldus). (Hruščova) Atkusni diemžēl raksturo slēgšana un jaunbūvju atsavināšana.”
Atsevišķs stāsts ir par Saldus katoļu baznīcu. 1940. gada 16. februārī Liepājas bīskapija Saldū nopirka zemi baznīcas celtniecībai 2250 kvadrātmetru platībā un sākās celtniecība, bet Otrā pasaules kara laikā jaunceltne gāja bojā. 1947. gadā prāvesta Birkava darbības laikā Kalna ielā 11 uzsāka dievnama celtniecību, kuru 1952. gadā padomju varas funkcionāri atsavināja ar visiem būvmateriāliem.1953. gadā prāvests Alberts Leitāns nopirka 12 metrus garu un 8 metrus platu dzīvojamo māju Lielajā ielā 49, piemērojot to draudzes vajadzībām. Sānos tika piebūvēts dzīvoklis – plebānija prāvestam, bet pati māja izveidota par lūgšanas namu.
