Mārtiņš Staķis: Neļausimies bailēm un alkatībai

Misija – pārliecināt Eiropu

Kā Eiropas Savienība reaģējusi uz Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā, un kādas attiecības tagad varētu veidoties ar Ameriku?

Tramps Eiropai ir devis signālu, ka aizsardzības jomā tā nevarēs vairs atļauties dzīvot tik mierīgi kā līdz šim. Par to īpaši nevajadzētu brīnīties, jo to pašu viņš teica arī 2016. gadā savā pirmajā prezidentūras termiņā. Un te es viņam lielā mērā piekrītu: ja Baltijas valstis izdarīja secinājumus un savus aizsardzības budžetus būtiski palielināja, tad Eiropas Savienībā vidējais aizsardzības budžets ir palicis 1,9 procentu apmērā, turklāt arī šis procents ir tik nosacīti labs, pateicoties tām valstīm, kurās ir ap trim procentiem vai vēl augstāk. Ja tās Eiropas Savienības valstis, kuras ir arī NATO, palielinātu savus aizsardzības budžetus līdz diviem procentiem – tātad tikai par 0,1 procentu –, tie būtu jau papildus 60 miljardi eiro. Bet problēma tā, ka arī ar šiem diviem procentiem patlaban jau ir par maz. Daudzi Eiropas politiķi to saprot, taču diemžēl ne visās valstīs sabiedrība to ir gatava pieņemt. Tādēļ nākas piekrist, ka Eiropai ir nepieciešams pašai izstrādāt savu aizsardzības stratēģiju un darīt visu, lai Putins zaudētu karu Ukrainā.

Vai izskatās, ka Eiropa saprot no Krievijas draudošās briesmas un ir gatava darīt visu, lai palīdzētu Ukrainai?

Tikko biju Monreālā uz NATO parlamentāro asambleju, un, kā izrādās, Kanādā saskaņā ar aptaujām liela daļa iedzīvotāju neatbalsta valsts dalību NATO un aizsardzības budžeta palielināšanu. Tādēļ ļoti svarīgi ir sabiedrībai izskaidrot nepieciešamību domāt par aizsardzību, jo pagaidām lielāks vilinājums ir šos līdzekļus novirzīt sociālajām programmām. Baltijas valstīs, kuras labi zina, kas ir Krievija, sabiedrība par to nav jāpārliecina, bet Eiropai šajā ziņā vēl daudz darāmā. Šī iemesla dēļ vien ir vērts braukt uz asamblejām un dažādām sanāksmēm, lai mēģinātu pārliecināt citu valstu pārstāvjus. Runājot ar, piemēram, spāņiem vai itāļiem, var redzēt, ka viņiem šīs problēmas liekas ļoti tālas. Ja izdodas kādu pārliecināt, tad vismaz jūtu, ka esmu izdarījis labu darbu. 

Tādēļ ir svarīgi pacīnīties par amatiem, jo katrā grupā ir koordinators, kurš runā tās vārdā un cenšas panākt savas grupas atbalstu. Šajā jomā tad es arī darbojos, jo vēsturiski zaļo grupa, kurā esmu, vienmēr ir bijusi diezgan pacifistiski noskaņota, un nākas tās dalībniekiem skaidrot, kas ir Krievija un kādi ir tās draudi. Krievijai propagandas karā patlaban ir tikai viens naratīvs – ka Ukraina karu nevar uzvarēt. Tādēļ krievi ir gatavi ziedot tūkstošiem savu karavīru dzīvību – aprēķināts, ka karavīra dzīves cikls frontē vidēji ir no divām nedēļām līdz mēnesim. Nevienas citas valsts armija neko tādu neatļautos! Taču Krievija to dara, cerot pastiprināt spiedienu frontē un uzturēt spēkā naratīvu par Ukrainas nespēju uzvarēt.

“Zaļā kursa” nākotne

Arvien biežāk skan runas, ka Eiropas uzņemtais “zaļais kurss” kaitē tās ekonomikai, jo vairāk sildām Ķīnas ekonomiku, nevis savējo, un, piemēram, “Volkswagen” jau ir paziņojis par vairāku tūkstošu darbinieku atlaišanu. Kāda tad izskatās “zaļā kursa” nākotne?

Eiropas autoindustrijas problēmas būtībā ir saistītas ar to, ka Ķīna ātrāk par mums spēja novērtēt elektroauto potenciālu un ātrāk sāka rīkoties. Tādēļ Eiropa tagad ir iedzinējos. Ja tagad šo jautājumu risināšanu atliksim, tas neko nedos, jo ir skaidrs, ka elektroauto uzvaras gājienu apstādināt nevarēs. Turklāt “zaļais kurss” jau attiecas ne tikai uz autobūvi, te ir runa arī par zaļo enerģētiku, bet arī šajā jomā Āzija ir apsteigusi Eiropu. Mums ir jāturpina iet šajā virzienā, pretējā gadījumā mēs atpaliksim vēl vairāk. Drīzāk mums ir jādomā, kā šajā jomā uzlabot savu konkurētspēju.

Kā Eiropa var palīdzēt Ukrainai

Nesen apmeklējāt Ukrainu. Kādus iespaidus guvāt?

Jā, ar ukraiņiem cenšos uzturēt pastāvīgas attiecības, tikos ar viņiem arī NATO asamblejā Kanādā. Protams, Ukrainas situācijā nav nekā laba, jo ukraiņiem visu laiku nākas cīnīties ar jau minēto Krievijas naratīvu par to, ka Ukrainas uzvara nav iespējama. Tādēļ nepieciešams sarunās ar citu valstu pārstāvjiem uzsvērt, ka šis nav lokāls, bet gan globāls konflikts, kurā jau iesaistījusies arī Irāna, Ziemeļkoreja un Baltkrievija. Tātad šis ir konflikts, kura vienā pusē ir diktatūras, bet otrā pusē – brīvā pasaule. Uzvara te nav atkarīga tikai no Ukrainas vien, bet arī no Rietumu pasaules.

Manā skatījumā pietiktu izdarīt tikai trīs lietas. Pirmā – Ukraina tiek uzaicināta iestāties NATO. Šāds uzaicinājums nevienam neuzliek nekādas saistības un nenozīmē, ka mēs tagad sūtīsim savus karavīrus uz Ukrainu; tas tikai demonstrē gatavību sākt sarunas par Ukrainas iestāšanos NATO. Otrā lieta – ja Eiropa sekotu Baltijas valstu piemēram un novirzītu palīdzībai Ukrainai 0,25 procentus no sava IKP, tas būtu ļoti liels atbalsts. Ja pieņemam, ka šos 0,25 procentus nevaram atļauties, tad Eiropā taču patlaban ir iesaldēti Krievijas aktīvi 300 miljardu apmērā. Nav taču nekādu problēmu šo naudu konfiscēt un atdot Ukrainai, nevis tikai peļņas procentus no tās, kā tiek darīts patlaban. Trešā lieta – ļaut ukraiņiem ar raķetēm apšaudīt militārus mērķus visā Krievijas teritorijā, nevis tikai Kurskas apgabalā. Tiekoties ar NATO valstu pārstāvjiem, visi jau saka, ka šādu atļauju, bez šaubām, vajadzētu dot, taču, kad nonāk līdz konkrētai lemšanai, tad nekas nenotiek. 

Briselē reizēm notiek dīvainas lietas. Pats bijāt manījis Eiropas Parlamenta ēkā bijušo deputāti Tatjanu Ždanoku, uz kuru gulst aizdomu ēna par sadarbību ar Krievijas specdienestiem; nesen tur saietu sarīkoja arī kaut kādi Eiropas komunisti...

Ždanoka Parlamentā vairs nav manīta, jo, kad es viņu tur nejauši sastapu, mēs nosūtījām vēstuli Eiropas Parlamenta prezidentei Metsolai un saņēmām atbildi, ka caurlaide Ždanokai ir anulēta. Par komunistu saietu esmu informēts, taču jāteic, ka tas bija diezgan nožēlojams un mazskaitlīgs pasākums.

Nezaudēt saikni ar cilvēkiem

Latvijā vietēja mēroga skandālu izraisīja Saeimas pieņemtais lēmums, kas transportlīdzekļu īpašniekiem liek iegādāties obligāto civiltiesisko apdrošināšanu jeb OCTA arī tiem braucamajiem, kuri ziemā stāv garāžā un netiek izmantoti. Kā arguments tika minēts, ka pastāv attiecīgs Eiropas Savienības likums, ko mums nākas ievērot. Tiešām ir šāds Eiropas Savienības rīkojums?

Eiropas Savienībā ir divu veidu likumi. Pirmā ir regula – tā tiešām ir jāievieš visā Eiropas Savienības teritorijā, kā tas bija, piemēram, ar datu aizsardzības regulu. Taču šis nav tas gadījums. Un ir otra likumu forma – direktīva. Tā formulē noteiktus mērķus, kurus vajag sasniegt, taču to realizācijas metodi atstāj dalībvalstu ziņā. OCTA gadījumā runa ir par direktīvu, ko Latvija šoreiz ir mēģinājusi īstenot diezgan savdabīgā veidā. Labi, ka kļūda tiks labota.

Es pats, strādājot Eiropas Parlamentā, vienmēr pirmajā vietā lieku Latvijas intereses, jo pārstāvu tieši Latvijas iedzīvotājus. Tālāk skatos, kas ir svarīgi Eiropai, bet pēc tam – kas ir svarīgi mūsu politiskajai grupai, jo viens deputāts būtībā nav nekas un kaut ko paveikt var tikai grupā. Pieņemot lēmumu, es parasti iztēlojos vienu vidusmēra Latvijas dzimtu ar omēm un opīšiem, vecākiem un bērniem – kā katru no viņiem ietekmēs šis lēmums. OCTA gadījumā tas ietekmē mani pašu, jo man ir mocītis, ko ziemā neizmantoju. Kas gan ar to varētu garāžā notikt, kādēļ man tam jāpērk OCTA? Tādēļ ļoti svarīgi, lai politiķi nezaudētu saikni ar cilvēkiem, kurus lēmumi skar.

Pašam izdodas nezaudēt šo saikni?

Ceru, ka jā. Katru nedēļu braucu uz Latviju, mani var sastapt Rīgā, Tukumā un citviet Latvijā, kur regulāri runāju ar cilvēkiem. Ja katrs politiķis pastāvīgi sarunātos ar cilvēkiem, šādi likumdošanas brāķi nerastos. Jo OCTA gadījumā jau lēmumu skaidroja nevis tā pieņēmēji, bet gan apdrošinātāji, kuri nepārprotami ir ieinteresētā puse. Tas ir absurds!

Krievijas divi ieroči

Ko nākamais gads nesīs Eiropai un Latvijai?

Parasti jau politiķi šādos gadījumos saka – šis nu gan būs izšķirošais gads! (Smaida.) Un man tiešām šķiet, ka tā arī būs, jo pasaulē notiek vērtību sadursme un izšķirsies, kas tad uzvarēs – labais vai ļaunais. Krievija izmanto divus galvenos ieročus – bailes un alkatību. Tie ir ļoti spēcīgi ieroči. Ar bailēm mūs Latvijā vairs īsti ietekmēt nevar, jo mēs no Krievijas draudiem vairs nebaidāmies, bet citur Eiropā daudzi uz tiem uzķeras. Tādēļ ir svarīgi nebaidīties, palikt pie savām vērtībām un iet uz priekšu.

Otrs ierocis – alkatība – diezgan labi strādā arī Latvijā. Arī pie mums ir politiķi, kuri gatavi jebkādam pamieram ar Putina noteikumiem, lai tikai caur Latviju atkal plūstu Krievijas nauda un ietekme, varētu tirgot uzturēšanās atļaujas un “grieztos” tranzīta biznesi. 

Tādēļ Eiropai šis būs pārbaudījumu laiks, kas parādīs, vai mēs spēsim palikt vienoti. Ja ļausimies bailēm un alkatībai, tad būs slikti, bet, ja pastāvēsim par savām vērtībām, tad Krievija mūs neuzveiks. Man pašam ir pozitīva sajūta, jo, lai gan reizēm Eiropai pārmet lēnīgumu un birokrātiju, šajā gadījumā ir labi, ka lielais un smagais kuģis turpina uzņemto kursu un to nevar tik viegli pagriezt sānis. Ja reiz Eiropa ir nolēmusi atbalstīt Ukrainu, tad to arī nelokāmi turpina īstenot. 

Kā pavadīsiet Ziemassvētkus? Latvijā?

Protams, Latvijā, kopā ar ģimeni. Nevaru pat iedomāties Ziemassvētkus kaut kur citur. Viena no mūsu ģimenes tradīcijām ir Ziemassvētku tirdziņa apmeklējums. Varu droši apgalvot, ka Rīgas Ziemassvētku tirdziņš ir viens no labākajiem Eiropā. Jā, zinu, ka slavē Briseles un Strasbūras tirdziņus, taču mūsējā ir gan dzīvnieki, gan karuseļi un citas izklaides. Ar to tas ir tik īpašs.

Aicinu Ziemassvētkus svinēt ar ģimeni, taču padomāt arī par citiem un palīdzēt viņiem, ja vien ir tāda iespēja. Pats nosūtīju uz Ukrainu kasti ar konserviem. Apzinos, ka visu Ukrainu nevaru pabarot, taču pašam ir labāka sajūta, ja zinu, ka ukraiņu karavīri svētkos saņems šos konservus. Ukrainā šī ziema būs smaga, un tādēļ ir ļoti svarīgi palīdzēt ukraiņiem. Bet mums pašiem es nākamajā gadā novēlētu būt stipriem un pārvarēt pārbaudījumus ar bailēm un alkatību.