Pirmie īstie mierlaika valsts svētki: 1921. gada 18. novembris
Pirms 103 gadiem - 1921. gada 18. novembrī - latvieši pirmo reizi brīvi varēja svinēt savas valsts dzimšanas dienu. Pirms gada bija noslēgts Latvijas - Krievijas miera līgums, Melngalvju namā togad tika parakstīts padomju Krievijas/Ukrainas – Polijas miera līgums. Tā kā ne mūsu zemē, ne pie tās robežām vairs nedunēja ieroču šķinda. Un beidzot Latvijas proklamēšanas trešo gadadienu visā valstī varēja svinēt brīvi un priecīgi!
Šogad svinam 106. Latvijas dzimšanas dienu un tikai mazāk nekā pusi no 106 pagājušajiem 18. novembriem mēs esam varējuši svinēt miera apstākļos, precīzāk – tikai 51 reizi. 1918. gadā Latviju dibinājām vēl Pirmā pasaules kara dunas apstākļos, pēc tam divi gadi pagāja Netkarības kara cīņās un Latvijas starptautiskās atzīšanas procesos. 1921. gada janvārī Francijas galvaspilsētā Parīzē Antantes Augstākās padomes vienbalsīgi jau starptautiski atzina Latvijas Republiku. Tad no 1921. līdz 1939. gadam bija starpkaru posms. Sākās Otrais pasaules karš un tad jau līdz 1991. gadam 18. novembris bija jāatzīmē okupācijas apstākļos – pirmais padomju okupācijas gads, trīs- četri gadi (atkarībā no okupācijas zonas) nacistu jūgā, un tad 55 gadus jau okupācijas apstākļos.
Visā šajā posmā īpaši zīmīgs bija 1921. gada 18. novembris, jo tad Latvija jau oficiāli bija iezīmēta pasaules kartē. Par to liecina arī tā laika laikrakstu reportāžas par svētku svinībām. “Latvijas Sargs” raksta:
“Grūtās un upuru bagātās cīņās nomocītā tauta sāk vieglāk uzelpot un ekonomiskās jaunradīšanas grūtībās un nevaļā ilgi aizturētais prieks un jūsma beidzot tomēr laužas uz āru. Kamēr pirmās gadasvētku svinībās šī sajūsma bija mazāk redzama un tauta sevī vēl slēpdama pārāk svaigās pārdzīvoto briesmu atmiņas bija noraidoša un atturīga, šoreiz tā brīvi ļāvās svētku priekam un sajūsmai. Sistās brūces liekas beidz asiņot un sāk aizaugt. Izmocītās sirdīs maz pamazām nolaižas miers un iegūtās brīvības apziņa”.
“Jaunais Vārds” novērojis: “18. novembris galvas pilsētā šogad atstāja sevišķi svinīgu, var teikt pat impozantu iespaidu, it īpaši tai ziņā izcēlās momenti uz Esplanādes un pie pils. Viena daļa te jāgriež uz izdevīgā laika birkas, bet laikam nemaldīsimies šo iepriecinošo parādību izskaidrodami arī ar Latvijas valsts idejas nostiprināšanos”.
Par valstiskās apziņas mošanos Latvijas pilsoņos liecina arī šāda preses ziņa: “Pilsētā daži, kaut gan ne daudzi logi bij attiecīgi dekorēti un apgaismoti. Noķēzušu karogu bij palicis maz: viens ar kādiem 7 ielāpiem pilsētas nabadzīgākajā rajonā pie biržas”.
Gadsimta laikā valsts dzimšanas svinību norises scenārijs lielos vilcienos nav mainījies (protams, izņemot okupācijas laiku). Viss kā ierasts – no rīta studentu lāpu gājiens uz Brāļu kapiem, dievkalpojumi, tad svinīgā Saeimas (1921. gadā vēl Satversmes sapulces) sēde, karaspēka parāde, svinīgā izrāde Nacionālajā teātrī un koncerts Nacionālajā operā.
Arī citviet Latvijā svinību pasākumi. Tā, piemēram, 1921. gadā bruņoto spēku parādes notika ne tikai Rīgā, bet, kā raksta tā laika avīzes, arī citās Latvijas pilsētās – Siguldā, Jelgavā, Liepājā un citviet. Atšķirības vien meklējamas niansēs. Un varbūt arī izpratnē, kā pareizi tautu sveikt svētkos. Diez vai šodien kāda laikraksta svētku numura pirmajā lappusē rotātos Edgara Rinkēviča portrets lauru un ozollapu vainagā, kā tas bija ar Jāni Čaksti uz 1921. gada 18. novembra “Jaunās Latvijas” pirmās lapas.
Pirms 100 gadiem galvenā 18. novembra “atrakcija”, pēc visa spriežot, bija Esplanādē: “Pulksten 11 apsardzības ministrs Zemgals ieradās Esplanādē, kur stāvēja kareivji kā no dzelzs izlietās rindās. Tanī pat laikā no Daugavas puses parādījās vesela flotile aeroplānu, astoņi gabali, lidodami vispirms dažādās noteiktās grupās un pārgrupējumos, pēc tam izdarīdami - gribētos pat teikt pārdrošus - mākslas lidojumus pār Esplanādi, mezdami kūleņus virs katedrāles un drāzdamies tepat pār ļaužu galvām”.
Arī citur Latvijā valsts dzimšanas dienu svinēja pacilātā noskaņojumā. “Liepājas Avīze” raksta: “Latvijas valsts dibināšanas dienas svinēšana Liepājā noritēja sevišķi svinīgi, piedaloties visiem Liepājas pilsoņiem (saprotams bez “biedriem”). Neskatoties uz drūmo un vēso rudens dienu (te jāpiemin, ka Rīgā gan todien bija daudz piemīlīgāks laiks nekā vēju pilsētā) jau no paša rīta ielas pilnas svētku drēbēs tērpušos pilsoņu, kuri dodas katrs uz savu dievnamu pateikties Dievam par līdzšinējo vadību un izlūgties Tēva palīgu arī nākotnē”.
Tomēr bija arī vietējie jaunās Latvijas neatkarības valsts pretinieki, kuri sapņoja par “komunisma sauli”, bet viņiem ne sevišķi veicās. Tā pati “Liepājas Avīze” ziņo: “Vietējie “biedri-sociālisti” ne pie svinībām, nedz arī gājienā nepiedalījās. Tie noturēja Leišu biedrības zālē mītiņu, kurš, neskatoties uz skaļiem uzaicinājumiem, bija gluži niecīgi apmeklēts un atstāja sēru iespaidu”.
