18.11.1918. proklamēta Latvija. Citur pasaulē tikmēr...

Vai Latvijas valsts speciāli dibināta „grūtajā pirmdienā”

1918. gada 18. novembris bija pirmdiena, un rīdzinieki negatavojās nekam īpašam, jo pirmdienas, kā saka sena tautas paruna, ir grūtas dienas – jāatkopjas taču pēc svētdienas uzdzīves! Tā arī pirms vairāk nekā 100 gadiem, pirmdien, 18. novembrī, Rīgā lielākajai daļai teātru un kinoteātru bija brīvdiena, restorāni un kabarē negaidīja publikas pieplūdumu un savas durvis bija slēguši. Kaut arī plosījās 1. pasaules karš, kurš gan formāli bija beidzies pirms nedēļas, ļaudis, tāpat kā miera laikā, gāja gan uz teātri, cirku un krogiem, gan lasīja grāmatas, rīkoja izstādes un priecājās kabarē izrādēs. Un tāpat kā arī miera laikos, pēc brīvdienu uzdzīves atpūtās, un pirmdienās pēc "smagās atpūtas" daudzi nevēlējās spert soli ārpus mājām, vēlēdamies šo dienu pavadīt bez skaļiem jampadračiem...

Tādu vakaru rīdzinieki bija iedomājušies arī 18. novembrī, taču Tautas padome lēma citādi. Iespējams, ja 18. novembris, nebūtu pirmdiena, šajā datumā arī neatkarīgā Latvijas nebūtu proklamēta. Iespējams, Tautas padome Latviju speciāli proklamēja pirmdienā. Pirmdiena būtībā bija vienīgā diena nedēļā, kad Rīgas teātros izrādes nenotika un teātra namu varēja visnotaļ viegli un arī lēti nofraktēt kādai citai vajadzībai. Tā Rīgas 2. teātra (toreiz - Nacionālais teātris) vadība, nebaidoties no kulturālās Rīgas publikas sašutuma, 18. novembri teātra ēku bez raizēm varēja atvēlēt politiķiem.

Vai Kolčaks bija Krievijas Ulmanis?

Mūsu kaimiņvalstī Krievijā 1918. gada 18. novembris vēsturē ierakstīts ar baltgvarda, cariskās Krievijas admirāļa Aleksandra Kolčaka veikto apvērsumu Omskā. Toreiz pār lielu daļu Sibīrijas un Tālajiem Austrumiem noteicēji bija nevis boļševiki ar Ļeņinu priekšgalā, bet gan monarhistiskās Krievijas piekritēji, viens no tā vadoņiem bija admirālis Kolčaks.

Viens no valstiskajiem Krievijas veidojumiem toreiz bija Ufas direktorija ar galvaspilsētu Omskā. Kolčaks – toreizējas Ufas direktorijas kara un jūras lietu ministrs – 18. novembrī Omskā veica militāru apvērsumu un izdzenāja Ufas direktorijas valdību, sevi pasludinādams par visas Krievzemes valdnieku – Virspavēlnieku. Kaut gan toreiz viņa vara neattiecās uz Krievijas centrālo daļu, Kolčaks pārvaldīja visnotaļ ievērojamu teritoriju – Urālu apgabalu, Sibīriju un Tālos Austrumus. Tā viņš tur valdīja gandrīz pusotru gadu – Sarkanā armija Kolčaka armiju sakāva tikai 1920. gada februārī, kad boļševiki Kolčakam arī piesprieda nāves sodu.

Jāteic, ka Kolčaks toreiz bija viens no pirmajiem Eiropas diktatoriem un varbūt pat pielīdzināms mūsu Kārlim Ulmanim. Viņš Ufas direktorijas valdību izdzenāja tādēļ, ka krievu pretlielinieciskās valdību bija sašķēluši partiju kašķi, kas krievu tautu nevis mobilizēja cīņai pret komunismu, bet ievilka sīkos politiskos strīdos. Kolčakam gan viņa nodoms pasargāt Krieviju no komunisma rēga neizdevās, jo Krieviju drīz pārņēma sarkanais terors. Tāpat kā Latviju pēc pārdesmit gadiem...

Atdzimst sarkanais terors

Boļševikiem pamatīgas galvassāpes sagādāja arī Gžatskas apriņķa zemnieki. Gžatskā (pirmā kosmonauta Jurija Gagarina dzimtā pilsēta Smoļenskas apgabalā, kas 1968. gadā tika pārdēvēta par Gagarinu) notika masveida zemnieku nemieri, kuru laikā viņi protestēja pret vīriešu iesaukšanu Sarkanajā armijā un pret lielinieku sirojumiem lauku sādžās, zemniekiem atņemot labību un lopus.

Kopš 1918. gada janvāra Krievija bija aprimies sarkanais terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem, bet 1918. gada 18. novembra nemieri Gžatskā teroru atkal reanimēja – lielinieki pēc deviņu mēnešu pārtraukuma atkal rīkoja soda ekspedīcijas zemnieku sētās un cīņā pret mierīgajiem iedzīvotājiem iesaistīja Sarkano armiju.

Trimdā dibina komunistiskās Igaunijas valdību

Ar savu nacionālo valstiskumu, tāpat kā Latvija, nebija tikušas skaidrībā arī pārējās Krievijas impērijas „tautu cietuma” nācijas. Ja Latvijā plosījās Stučka ar vēlmi nodibināt sarkanā terora valsti, tad pie mūsu ziemeļu kaimiņiem trakoja Kingiseps. 18. novembrī Krievijā – Petrogradā tika nodibināta komunistiskās Igaunijas valdība, kurai gan bija īss mūžs, jo igauņi tāpat kā latvieši 1919. gadā no savas zemes boļševikus aiztrenca uz austrumu pusi.

Padomju okupācijas laikā izveidojās interesenta situācija. Latvijā 18. novembrī milicija nekādi nespēja latviešiem likt aizmirst, ka jāsvin valsts svētki, bet igauņiem nevarēja iemācīt šajā dienā atzīmēt valsts svētkus.

Atdzimst varenā Polija

Lai arī Polijas neatkarība pēc 123 gadiem, kad tā pazuda no pasaules kartes un tika sadalīta starp Krieviju, Prūsiju un Austriju, tika pasludināta 6. oktobrī, tās dibinātājs Juzefs Klemenss Pilsudskis tikai 18. novembrī pasaulei paziņoja par Polijas atdzimšanu. Tā laika laikraksts „Jaunākās Ziņas” vēsta:

„Pilsudskis griežas pie visu karojošo un neitrālo valstu valdībām ar telegrammām, kurās oficiāli paziņo par neatkarīgas Polijas valsts nodibināšanos, kas aptver visas tās poļu zemes, kas reiz tika sadalītas”.

Acīmredzot tādēļ poļi Latvijā mīl uzsvērt, ka viņiem savas valsts neatkarību arī jāsvin 18. novembrī. Tā nu ir iznācis, ka Latvijas poļiem 18. novembrī ir dubultsvētki.

Sāk brukt Ukraina

1. pasaules kara jūklī – 1917. gadā – tika nodibināta arī neatkarīgā Ukrainas Tautas Republika, kura gan nepastāvēja ilgu laiku – boļševikiem pietika ar pāris gadiem, lai sagrautu ukraiņu nacionālo sapni. Ukrainas Tautas republika tika sadalīta deviņās guberņās, kuru izjukšana sākās 1918. gada 18. novembrī, kad republikai naidīgais karaspēks iekaroja Harkovas guberņu.

Vakareiropas prieki un bēdas

Tikmēr arī Vakareiropā turpinās 1. pasaules kara cīņas, kas ievieš izmaiņas Eiropas politiskajā kartē. Brīvību atgūst ne tikai Baltijas valstis. 1918. gada 18. novembrī iesākās Vācijas karaspēka izvākšanās no Francijas, bet beļģu karaspēks beidzot ieiet un no okupantiem atbrīvo Briseli un Antverpeni.

Tam, kas notiek Eiropā, seko līdzi arī viņpus okeānam. 18. novembris ir tieši tā diena, lai nākamais multeņu karalis, septiņpadsmitgadīgais Volts Disnejs sasparotos mugurā vilkt šineli un dotos uz Francijas kara laukiem. Tur viņš, kā jau nākamais filantrops un mecenāts, dien nevis šaujot un rokot ierakumus, bet gan vadot Sarkanā Krusta automašīnu.

Ne jau tikai karš, bet arī citas problēmas tolaik nomāca eiropiešus. Toreiz nebija savas eirozonas, bet problēmas gan tās pašas. Laikraksts „Jaunākās Ziņas” ziņo, ka 1918. gadā 18. novembrī Lisabonā, Portugālē ir iesācies ģenerālstreiks, kura sakarā ar šo valsti ir „satiksme pārtraukta”.

Prūšu karalistes gals

1918. gadā savu 30 gadu ilgo valdīšanu pārtrauca pēdējais Vācijas impērijas monarhs un Prūsijas karalis Vilhelms II Hohencollerns (Frīdrihs Vilhelms Alberts Viktors no Prūsijas), kurš Prūsijas tronī bija no 1888. gada 15. jūnija. Dažos vēstures avotos tiek kļūdaini minēts, ka Vilhelms II savu kroni nolika 9. novembrī, bet patiesībā tas notika 18. novembrī.

1. pasaules kara laikā Vilhelms II vairāk uzticējās militārajai vadībai, bieži ignorēdams civilo varu. 1918. gadā, Vācijā izceļoties Novembra revolūcijai, Vilhelms II atteicās no troņa, emigrēja uz Nīderlandi un tur dzīvoja līdz mūža beigām – 1941. gadam.

Var pieņemt, ka Vilhelma II darbība veicināja arī Latvijas neatkarības izkarošanu, jo Vilhelmu II var uzskatīt par 1. pasaules kara ierosinātāju. Tieši šī kara rezultātā daudzas valstis ieguva vai atjaunoja savu neatkarību. 1890. gadā Vilhelms II no amata atcēla Vācijas kancleru Oto fon Bismarku, un iedibināja „jaunu kursu” ārpolitikā, kurš rezultātā izvērtās par Pirmo pasaules karu.

Prūsijas un Vācijas ķeizars Vilhelms II:

Zemestrīce Indonēzijā

1918. gada 18. novembrī nesnauda arī varenie dabas spēki, bet tā kā ļaužu prāti bija pārņemti ar karošanu un jaunu valstu dibināšanu, dabas vērošanai laika neatlika.

Liela zemestrīce 18. novembrī pulksten 18.41 notika Bandas jūrā – Klusajā okeānā starp Indonēzijas salām ietvertā ūdens akvatorijā Klusajā okeānā. Tā kā pasaules uzmanība bija pievērsta cilvēciskajām kaislībām, tad šī dabas katastrofa palika gandrīz nepamanīta. Seismologi vienkārši konstatēja, ka kaut kur okeānā zemes iekšienē – 190 kilometru dziļumā notika spēcīga zemestrīce un viss. Tā kā tā notika okeāna vidū, upuru nebija. Vismaz netiek ziņots, ka tajā kāds būtu zaudējis dzīvību. 

Tagad tur viss ir mierīgi.