Grūti mācīties latviski: kāpēc bērni no Ukrainas neiet Latvijas skolās?
Latvijas bērnu dārzos un skolās šobrīd mācās 3829 bērni, kas atbraukuši no Ukrainas pēc Krievijas pilna mēra kara sākuma. Taču, cik daudzi ukraiņu bērni neapmeklē skolas un kāpēc, valsts nezina. Netiek analizētas arī viņu sekmes. Kā ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”, lielākās grūtības bērniem sagādā mācības latviešu valodā.
Kļukinu ģimene atbrauca uz Latviju pirms divarpus gadiem, kad okupanti sāka apšaudīt viņu dzimto pilsētu Svatovi Luhanskas apgabalā. Latvijā viņi sākumā apmetās uz dzīvi Engurē. Abus bērnus sūtīja uz vietējo dārziņu. Tur sajuta lielu pedagogu atbalstu un cerēja uz ātru latviešu valodas apguvi. Viens no bērniem tiešām ātri adaptējās. Taču, kā stāsta vecāki, jaunākā meita pārstāja runāt. Un tas, kā viņiem ir skaidrojuši speciālisti, bija jaunās valodas vides dēļ.
“Viņa [meita] mūs pamudināja meklēt dārziņu, kur runā ukraiņu valodā. Tajā māca arī latviešu valodu. Un es pamanīju progresu. Mans bērns atnāca no dārziņa un teica pirmo vārdu,” saka mamma Nadija Kļukina. Šī iemesla dēļ ģimene pārvācās uz Rīgu.
Šobrīd puisim ir 6 gadi, un viņš ir labi iejuties Rīgas Ukraiņu vidusskolā. Taču par to, vai pēc gada uz latviešu skolu vedīs arī meitu, vecāki vēl šaubās. Uztraucas par negatīvās pieredzes atkārtošanos. “Manuprāt, labākais variants ir palīdzēt tām iniciatīvas grupām, kuras vēlas izglītot savus ukraiņu bērnus, palīdzēt viņiem nodrošināt izglītību Latvijā. Mēs kā ukraiņi, kas dzīvo šeit, mēs vēlamies, lai mūsu bērni pēc iespējas ātrāk iekļautos jūsu vidē. Taču dodiet mums tādu programmu, kas būs piemērota mūsu bērniem, nevis Izglītības departamentam,” uzsver bērnu tēvs Maksims Kļukins.
Vēl grūtāk ir vecākiem bērniem. Apgūt, piemēram, devītās klases ķīmijas mācību vielu svešvalodā skolēniem ir sarežģīti. “Mums ir bijuši bērni, kuri ir mācījušies latviešu skolā, bet no tās aizgāja. Kāpēc? Jo, ja jāatrisina matemātikas uzdevums, viņi to paveic izcili. Taču, kad viņiem prasa kaut ko pateikt latviski, paskaidrot likumu vai izstāstīt kādu teorēmu, tad viņi vienkārši nevar to izdarīt,” to raidījumam sacīja Ukrainas-Latvijas zinātnes un izglītības, sporta un kultūras centra “Volia.LV” vadītāja Ludmila Vakalo.
Šī biedrība vēlas iesaistīties jautājuma risināšanā. Ideju par starptautiskās ukraiņu skolas izveidošanu Izglītības un zinātnes ministrija neatbalstīja. Tagad biedrība vēlas mācīt bērnus klātienē Rīgā ukraiņu valodā. Pasniegs arī latviešu valodu. Pašvaldība viņiem jau ir piešķīrusi telpas.
Valodas barjera un iespēja mācīties attālināti dzimtajā valodā ir daži no iemesliem, kuru dēļ daudzi ukraiņu vecāki izlemj nevest bērnus uz Latvijas skolām. Pēc oficiāliem datiem, Latvijas skolās un dārziņos mācās 3829 bērni no Ukrainas. Cik Latvijā dzīvo, bet skolas neapmeklē, nav zināms. ANO bēgļu aģentūras aprēķini rāda, ka ārpus Latvijas skolām varētu palikt pat 72% bērnu, kas šeit ir no Ukrainas.
Visbiežāk – vairāk nekā puse – šādu izvēli ir izdarījuši Daugavpilī dzīvojošie ukraiņi. No 254 bērniem Latvijas izglītības sistēmā ir tikai 113. Kā “de facto” min Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova, vecāki to skaidro ar izvairīšanos no papildu slodzes: “Viņi skaidro, ka negrib pārāk pārslogot savus bērnus. Viņi tā ir noslogoti, mācoties attālināti. Jā, mēs vēl te uzmācamies ar latviešu valodu.”
Izglītības un zinātnes ministrija ierosina no nākamā mācību gada ieviest šiem bērniem obligātu pamatizglītību klātienē. Tiek lēsts, ka prasība skars 1800 ukraiņu bērnu. Ministrija piedāvā sašķirot bērnus pēc latviešu valodas zināšanām un, ja to nav, ļaut bērniem pirmo gadu skolā veltīt tikai valodas apgūšanai. “Vispirms var iegremdēties valodā, mācīties tikai valodu. Un tad pakāpeniski iet klāt mācību priekšmetos, kur nevajag tik daudz valodas zināšanu. Vienkārši socializēšanās un valodas nostiprināšana. Un tad jau ķerties klāt pie mācību satura,” tā saka izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV).
“Ir divi galvenie izaicinājumi ar šo risinājumu. Pirmkārt, tas ir ļoti novēlots, mums ir bijis jābūt šim risinājumam pāris gadus atpakaļ. Un otrs, šobrīd nav nekādas skaidrības par to, cik skolās un kā tieši viņš tiks ieviests. Ja ir skolēni, piemēram, viens vai divi bērni, vai šo modeli vispār varēs ieviest?” tā plānotās izmaiņas komentē biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala.
Rīgā, kur ir visvairāk bērnu no Ukrainas (kopā 2406), no šī mācību gada sākuma darbojas piecas tā saucamās “bāzes” skolas, kur pirmajā gadā padziļināti apgūst tikai latviešu valodu. Tās: ir Rīgas Sarkandaugavas pamatskola, Rīgas 15. vidusskola, Rīgas 47. vidusskola, Rīgas Ukraiņu vidusskola un Rīgas Dārzciema vidusskola, kura gan ar jauniebraucējiem strādāja arī iepriekš. Taču, kā saka pašvaldībā, daudzi vecāki nevēlas veltīt gadu tikai valodas apguvei. “Viņi satraucas par to, ka bērns uzreiz netiks pārcelts nākamajā klasē, ka viņš nebūs apguvis konkrēto vielu. Tāpēc uz šo brīdi lielākā tendence ir, ka šie bērni uzreiz ir iekļauti klasēs,” teica Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāve Anita Pēterkopa.
Viena no šīm “bāzes” skolām – Rīgas Dārzciema vidusskola – dalās pieredzē ar citām skolām. Tās direktore Gunita Kļaviņa uzskata, ka arī valstij būtu noderīgi izveidot metodiskos līdzekļus darbam ar jauniebraucējiem: “Jo skolotāja fizikā jautā: “Nu, kā es fizikā varu bērnam, kurš nezina valodu, sniegt šo atbalstu?” Ir šīs tulkošanas ierīces dažādas, ir vizuālais atbalsts. Bet tas ļoti palīdzētu, ja valstiskā līmenī mācību līdzekļos jau būtu iekļauts tas, kā skolotājiem strādā diferencēti.”
Taču lielākoties panākumi ir atkarīgi no bērna un vecāku motivācijas. “Ļoti nozīmīga ir vecāku, ģimenes iesaiste šajā latviešu valodas apmācībā. Vienam puisim tā bija – ļoti daudz mācījās patstāvīgi mājās, mācījās tiešsaistē latviešu valodu. Viņi bija atraduši, kur to var darīt. Un viņš arī savukārt ļoti palīdzēja saviem atlikušajiem diviem klasesbiedriem,” ar novērojumiem dalījās skolas izglītības metodiķe un skolotāja Evita Ezerroze.
Ziņas par obligātām klātienes mācībām, kas gan vēl nav pieņemts, pamudināja dažus no vecākiem tomēr rīkoties. Un šajā mācību gadā Latvijas skolās parādās bērni, kuri ilgstoši ir bijuši izolācijā mājās. Piemēram, Madonas vidusskolā mācības uzsākuši 8. un 9. klases skolēni, kuri divus gadus dzīvo Latvijā, bet līdz šim ir mācījušies tālmācībā Ukrainā.
“Saprotot, ka devītās klases beigās nebūs sekmīgi centralizētie eksāmeni. Un pie tā latviešu valodas apguves līmeņa, kāds viņiem šobrīd ir, tie ir pirmsākumi. Mēs runājam tikai par to, kā sasveicināties, kaut ko elementāri pateikt par sevi. Un ko viņi arī šobrīd veiksmīgi apgūst. Bet nu tas ir nepietiekami mācību programmai un 9. klases beigšanai un līdz ar to, kas notiks ar šiem bērniem pēc 9. klases, nu mums īsti nav skaidrs,” tā secina Madonas pilsētas vidusskolas direktore Arnita Krīgere.
Likumprojektu, kas paredz obligātu pamatizglītību klātienē ukraiņu bēgļu bērniem, šobrīd izskata vairākās komisijās. Kā “de facto” pastāstīja Saeimas Izglītības komisijas vadītāja, šādai prasībai ir saskatāmi riski par to atbilstību Satversmei – jo tālmācība ir iekļauta Latvijas izglītības sistēmā un nedrīkst to liegt īpaši ukraiņu bērniem.
