Plūdoņa baigie rēgi: latviešu šausmu literatūras klasika

1903. gada decembrī mēnešraksts „sirds un prāta izglītošanai publicēja Viļa Plūdoņa poēmu „Baigi, kurā arī pirmo reizi latviešu literatūrā parādījās izteikti spocīgi tēli un baisa noskaņa: „Un miglāja strauti,/ Kā miroņa auti,/ Uz pļavas, kas žauti,/ Naktskrēslībā spīd.” Literatūras vēsturnieks Roberts Klaustiņš 1934. gada martā žurnālā „Burtnieks” par šo poēmu raksta: „„Baigi” ir dzidri impresionistiska Plūdoņa poēma. Saskandināta teicamās oktāvās, tā satur komplicētu nakts murgu, tas ir lietuvēnu. Mēness nakts klusumā varonim uzbrūk ēnas kā miroņauti, uzgulst baiga zvanu dunoņa, ūpju vaidi; sienās krikšķina ķirpji, brāž krusa, šķind izkapts, kā Meterlinka spoku drāmās. Aug dārdoņa: klauvē kā zārkam vāku, čīkst vārti, čirkst soļi, atsprāgst vējrautās durvis, dveš kapa vēsums... Atskan dobja balss, zalgo fosforīgs skats...”

Pēc četriem gadiem jau parādās nākamais Viļa Plūdona „šausmu gabals” – „Rēgi”, kuru Roberts Klaustiņš vērtē šādi: „„Rēgi” ir trešā Plūdoņa superimpresionistiskā poēma, sacerēta 1907./08. jaungada naktī. „Baigos” likts pamatā viens mirklis, „Rēgos” tiesāta visa pagātne, neskaitāmi tēli, skati, notikumi, bet kompozīcija parastā: krāšņa mēnesnīca, klusums, gurdas domas, sapnis pusmiegā, pulksteņa tikšieni. Minētos metos norisinās impresionistiskā fantastika; to vada tradīciju kungs par excellence: melns kostīms, cilindrs glazē, liegs parfīms, niedriņa, pensnē; tik viņam viena zirga, otra gaiļa kāja” („Kā nāves ēnas kaijas vētrā skraida/ Un, baigi kloedzot, postu pareģo;/ Un kuģis vaid un bangas viņu svaida..../ Vējš nolauž  tam jau mastu pēdējo./ Ai, kuģinieki, mostas, glābjaties,/ melns zārks no kuģa tikai atlicies,/ Ko, vētrai dziedot, viļņi nes uz kapu.”

Literatūrzinātniece Bārbala Simsone savā darbā „No Zaļās Jumpravas līdz Sarkanajām Klavierēm jeb Spoku stāsti latviešu gaumē” (2012) raksta: „Senākie motīvi oriģinālliteratūrā, kurus ar pilnām tiesībām var klasificēt kā šausmu žanram piederīgus, paradoksālā kārtā parādās nevis prozā, bet dzejā – Viļa Plūdoņa balādēs “Baigi” (1903) un “Rēgi” (1908), kurās, kā raksta Guntis Berelis, „latviešu literatūra pirmo reizi saskārās ar iedomām un murgainajiem tēliem no aizapziņas sfērām”. Plūdoņa lirisko varoni tumšās naktīs apmeklē baisi tēli – nelabais vai lietuvēns –, kas smacē to ar drūmām vīzijām. Dzejojumus jūtami iespaidojusi Amerikas šausmu klasiķa Edgara Alana Po balāde „Krauklis” (1845) – tās ir nevainojami ritmiskas, bailes rosinošā atmosfēra briest pakāpeniski un nenovēršami, bet vārdā nenosauktais vēstītājs spēj notiekošajam tikai akli pakļauties.” Izdevumā „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” minēts, ka dzejojumos „Baigi” un „Rēgi" instinktu, vīziju un halucināciju pasaule atklāta augstā mākslinieciskā pakāpē.

Latviešu šausmu literatūra bieži balstās uz tautas mitoloģiju, tādejādi padarot darbus unikālus un savdabīgus. Šeit parādās gan tautas ticējumi, gan leģendas par spokiem, vilkačiem un citām noslēpumainām būtnēm.  Latviešu literatūrā šausmu motīvi ienāk līdz ar simbolisma virziena (19. gadsimta otrā puse - 20. gadsimta sākums) nākšanu modē. Šausmu literatūra ar pārdabisku vai psiholoģisku tēlu un situāciju palīdzību aktīvi rosina lasītājā baiļu un spriedzes izjūtas, lai palīdzētu lasītājam apjaust un pārvarēt pašam savas apzinātās un neapzinātās bailes. Šausmu literatūra atspoguļo attiecīgā laika vidi un vērtības, parāda, no kā visvairāk baidās konkrētā sabiedrība, un ir veids, kā šīs bailes izdzīvot drošos (tādēļ, ka iztēlotos) apstākļos. Šausmu literatūras teksti piesātināti ar simboliskiem un kodētiem tēliem, kuros lasītājs atpazīst savu baiļu tēlus un situācijas bieži vien tikai daļēji apzinātā līmenī. Tomēr latviešu šausmu literatūra nav plaukusi, šajā žanrā darbojusies vien saujiņa mūsu rakstnieku.