Latviešu šausmu māksla: piedāvā skandalozais Brekte

Un to vien jau viņam vajag. Brekti saista temati, par kuriem pie pusdienu galda nerunā. Traģikomisks un alternatīvs. Mīl dabu un brīnās, kur pazūd zeķes. Šajā stāstā viņš atklājas arī no citas puses.

Ja viņš būtu tik pašpietiekams, kā pats apgalvo, viņam tā negribētos provocēt. Pats gan saka, ka to nedara. Tikai citi nez kāpēc to viņa darbos saskatot. Un kā nu ne – uz ceļa sabrauktu dzīvnieku fotogrāfijas, beigtu zvēru instalācijas kolbās, daudzie falli un stāsti par prostitūtām...

Pirms pusgada Kristianam palika trīsdesmit, un, šķiet, pēdējos desmit gadus viņš ir darījis to, lai šajā vietā zem saules iekarotu rūdīta skandālista slavu. Dažiem pietika jau ar beigtajiem putniņiem, kas pielīmēti pie viņa gleznām (jauno autoru izstādē „Candy Bomber” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” viņš izcēlās pat uz dumpīgo vienaudžu fona), daudzi ielūkojās personālizstādēs, kurās Kristiana Brektes jau bija pārpārēm. Bet tagad viņu arvien vairāk iepazīst pavisam citādāku (varbūt tomēr tādu pašu) – caur scenogrāfijām gan Jaunajā Rīgas, gan Nacionālajā teātrī, pēdējā laikā – Dailē.

Viena no spilgtākajām Kristiana izstādēm ir „Trofejas”, kuras tēli palikuši prātā – mežacūkas mazulis ar mašīnas gaisa atsvaidzinātāja eglīti, nosaukums – „Mazais grib pabraukāties”; asins sarkans briedis ar bultu plecā – „Sebastians”; rubenis kā uz koka zara nometies uz milzu falla... Un tā vien gribas apgalvot, ka visā tajā ir ļoti daudz sociālās mākslas, pat plakātisma.

Kā izstādē „Morgs,” kurā fotogrāfijas ir kā savdabīga dokumentācija – beigta žurka Antonijas ielā 21, beigts balodis Brīvības ielā 132, beigta kaija Eizenšteina ielā 73, beigts kaķis Marijas un Pērses ielas stūrī... Tas ir tiem, kam patīk skatīties nāvi. Vai arī tiem, kam patīk tajā atrast kaut ko “aiz”, kaut ko filozofisku, nevis tikai asinis un sāpes. Tomēr šajos un arī citos darbos paustā agresija nevis biedē, bet liek ar līdzjūtību domāt par tās radītāju.

Draudu vēstules burvim

Komunikācijā Brekte ir draudzīgs, pat mīlīgs puisis. Gan ar tādu īpašu, mazliet uztraucošu enerģētiku, un dīvaini, ka viņš pat vizuāli ir līdzīgs skandalozajam dāņu kinorežisoram Larsam fon Trīram, kam arī patīk šokēt pasauli – ar „Dogvilu”, kurā kārtīgie ciema ļaudis (visādā veidā) izvaro blondu, ieklīdušu svešinieci, gan ar „Dejotāju tumsā”, kurā uz nāvi tiek notiesāts tas, kam visvairāk jūt līdzi, gan ar „Antikristu”, kas smadzenes saplēš pa stiegriņām tā, ka pāri nepaliek itin nekas, visbeidzot – nāvējošā planēta Melanholija, kas izārda lupatās gan Zemi, gan skatītāju. F-u-c-k bija ietetovēts uz Trīra pirkstiem, kad viņš pozēja pērn Kannu festivālā.

Bet Brekte nav burvis, viņš tikai mācās. Un skatītājam, kam mākslā nav svešs sociālais aspekts, viņš pat patīk. Protams, viņš ir neaizsargāts – kā jebkurš mākslinieks. Un tas pat ir simpātiski, ka nevar saprast, kur ir robeža starp ironiju un smalku jūtīgumu. Un ironija drīzāk ir tāda – ar smaidu uz lūpām, nevis nosodījumā kratošu pirkstu. Līdzīgi kā viņa darbā „Neveiksminieku paaudze”, kurā kā herbārijā nospiestas vardes dejo disko bumbas ritmā. Vardes ķepa, izbāzta no mākoņiem, nosaukums – „Grēks, grēks, grēks”.

Kā jau plakātismā, nosaukumam šajos darbos ir ļoti liela nozīme. Kristians tā arī skaidro – piemēram, izstāde „Trofejas” esot radusies, saskaroties ar tieksmēm, kuras valda pār mūsdienu sabiedrību. “Cilvēks ir piemirsis, ka dzīvi beidzam 2 x 0,5 metrus lielā kastē, kurā vienīgais, ko varam paņemt līdzi, ir tas, ko mūža laikā esam uzkrājuši sevī, nevis dārgs džips vai Džeka La Leina virtuves kombains. Sacenšanās un tieksme būt pārākam par apkārtējiem visdažādākajās jomās mani novedusi līdz idejai – kā gan izskatītos mūsdienu trofeju atspoguļojums, ja to salīdzinātu ar 16. gadsimta mākslinieku gleznojumiem, kuros tika atainotas medību trofejas...”

Un Kristians apsmaida mūsdienu korporatīvās klišejas, kurās trofejas ir drīzāk ironiski simboli, kā, piemēram, „Mēneša darbinieks” – melna briedīša krūšutēls –vai „Seko līderim” – briedis auru laikā ar koši sarkanu fallu. Vai tas būtu par alkatību, ārišķību un stulbumu? Un vai tās nav gana spēcīgas sociālas tēmas, par kurām runāt? Bet ir arī bezdarbs un grūtdieņi...

“Mēs taču visi dzīvojam sociālā vidē, un mūsu dzīvi diktē dažnedažādi sabiedrības kulti. Arī mākslā tas ir teju vai neizbēgami. Pieteikt karu nevienam nedomāju, bet gribu, lai mani darbi skatītāju neatstāj vienaldzīgu, tāpēc jau arī runāju par tēmām, kas ir mūžīgi aktuālas,” saka Kristians. “Par teātri – nē, laikam nav dzirdēts, ka Brektem būtu sūdīga scenogrāfija – slima, ar beigtiem dzīvniekiem un prostitūtām... Bet par izstādēm – protams! – ir dzirdēti nopēlumi. Tā, ka ausis vīst. Esmu saņēmis pat draudu vēstules! Ha, vienmēr jau būs kāds, kuram uzmīts uz varžacs, vienmēr būs kāds, kuram kaut kas nepatiks. Kompromisi? Dzīvē esmu samierinājies un zinu – ja nav labi, tad var izdarīt tā, lai tomēr būtu labāk. Bet vispār man nepietiek ar mazumiņu, un ir pārliecība, ka nedrīkst plūst pa straumi, jāspēlē uz pilnu banku – visu vai neko. Es arī liktenim īsti neticu, jo katrs pats ir savas laimes kalējs.”

Ielasmeitu izstāde

Viena no skandalozākajām Kristiana Brektes izstādēm bija „Rīgas Madonnas” galerijā „Alma”. Par prostitūtām, kuras sastopamas Čaka, Pērnavas, Lienes un citās galvaspilsētas ielās. Tā tika veidota kopā ar kuratori Ievu Kulakovu. “Tas bija vairāk eksperimentāls projekts – protams, nekas cukurots, nācās saskarties ar skarbo realitāti, un tādu to centāmies atspoguļot arī skatītājiem,” īsi saka Brekte.

Izstādi dokumentāli skaudru darīja apraksti par konkrētām Brektes gleznās redzamām sievietēm. “Mēs Lienes ielā satiekam Samantu, viņa laiski laiza saldējumu. Mugurā viņai ir viegli rozā krekliņš un ļoti īsi svārciņi. Blondie garie mati plīvo vējā. Uz viņas rokām un kājām, kuras atklātas visu apskatei, ir redzamas dzīvības dzīslas. Viņa ir tieva kā modele, tomēr vieta un saldējums, ko viņa laiza, nodod viņas nodarbošanos. Mēs pabraucam viņai garām un tad vienojamies, ka vajadzētu aprunāties.”

Tā ir viena no epizodēm par tikšanos ar ielas sievietēm. Kristiana gleznotas, meitenes pārvēršas jūtīgos, trauslos, ēteriskos tēlos, kurus robustākus nedara pat vaļīgā vulgaritāte. Meitenes no senākās profesijas pasaulē – Viktorija, Kristīne, Aleksandra, Vika, Kitija, tā pati jau pieminētā Samanta – ar trauslu, vijīgu koka stādiņu rokā. Kaut kas atbaidošs un pievelkošs vienlaikus. Kā nezināmais, kā tabu pārkāpšana.

Meitenes tika ievestas galerijas „Alma” sniegbaltajā zālē, kur viņām it kā vajadzētu šķīstīties vai vismaz dejot savu kāzu valsi. Pats process bijis gana interesants, bet nu tas ir pagājis, un kā jau daudzi skandālisti pēc kāda laika Kristians bāž galvu smiltīs, atgaiņājoties, ka tas bija sen un tā nav taisnība. Ja pafilozofējam un paskatāmies plašāk, tad arī starp māksliniekiem ir sastopamas prostitūtas. Garīgas, protams. Bet ne jau nu moralizēt mēs te nākuši... Par to, vai Brekte būtu gatavs veikt kādus darbus pēc pasūtījuma (vai varbūt jau ir veicis), viņš klusē. Ir jautājumi, uz kuriem Kristians neatbild. Tādi ir spēles noteikumi.

“Tava māte vakar bija laba.” Arī vārdi vien, ietērpti vecīgā fontā, var būt patstāvīgs mākslas darbs. Iespējams, daudzi, vērojot Kristiana mākslu, ir nodomājuši: “Te Freidam gan būtu ko teikt...” Spēles ar agresiju, nāve kā relišers – jau kaut kur dzirdētas tēmas.

Pats Kristians ir teicis: “Mani interesē pornogrāfija, sekss, arī nāves tēma ir ļoti tuva, vairāk – melnie spēki. “Nāc un krīti, tumsa veiks visu par spīti.” Jā, nāves tēma man ir ļoti svarīga, bet tas jau nenozīmē, ka es tagad staigāšu tikai melnās drānās. Es pats esmu ļoti pozitīvs un vienmēr esmu bijis optimists, bet tā plakne, kurā veidoju savus darbus cilvēkiem, lai raisītu viņos kādas emocijas un liktu vairāk domāt, ir kā provokācija ar šīm melnajām tēmām. Secinot pēc atsauksmēm, tas izdodas, piemēram, kā pēdējais atsauksmju grāmatā lasāms šāds ieraksts: “Ja tevi kādreiz satikšu, nositīšu!”” Starp citu, nesen Kristians ar domubiedriem nodibināja grupu „Apokalipses jātnieki”. Skan baisi. Ko gan viņi dara? Nu, piemēram, pie baika piemeistaro slēpes...

Ilustrēt attieksmi pret dzīvi

Vēl viena tēma, kas sabiedrībai patīk, runājot par Kristianu, ir viņa dvīņumāsa, arī labi pazīstama jauna māksliniece Patrīcija Brekte. Kristians gan norāda uz atšķirīgo abu mākslā. Gleznotāja ir arī dvīņu mamma Ilona Brekte, kura savā daiļradē apzināti esot izkopusi puķu glezniecību. Bet īpaši slavens šajā dzimtā bija Kristiana vecaistēvs Jānis Brekte, pazīstams ar dabas skatiem un Vecrīgas ainavām. Reizēm Ilona, Patrīcija un Kristians rīko kopīgas izstādes. Pirms dažiem gadiem Gulbenes Vēstures muzejā pat bija izstāde „Brektes trīs paaudzēs”.

“Pateicoties māsai, man ir dzelžains pacietības mērs un stilīgas bildes no bērnības,” stāsta Kristians. “Kad bijām sīki, mūs mēdza līdzīgi saģērbt, turklāt – vecākiem bija dzeltens žigulis... Nevarētu teikt, ka augt kopā ar dvīņumāsu būtu krasi atšķirīgāk nekā ar  jebkuriem citiem brāļiem un māsām, vienīgais – skolā mēs, protams, sākām iet reizē, bet jau kopš 5. klases gājām katrs savu ceļu. Tomēr nekur tālu viens no otra neesam aizbēguši, pietiekami daudz laika pavadām kopā un palīdzību viens otram neatsakām, lai gan mūsu dzīves uztvere un izpratne par mākslu ir galēji atšķirīga. Jau agrīni mana un māsas uztvere par to, ko būtu svarīgi parādīt savos darbos, atšķīrās. Viņa atspoguļoja emocijas, kuras bija piedzīvojusi, piemēram, ceļojumos, viņa tās it kā kadrēja, bet es savos darbos esmu meklējis un risinājis tādus tematus, kas no manis ir prasījuši padziļinātu pieeju vai arī bijuši tādi, par kuriem diez vai runā pie pusdienu galda. Jau teicu, ka, manuprāt, jāizmanto tas, ka tev ir iespēja ilustrēt savu attieksmi pret dzīvi. Un man nepavisam neliekas, ka dzīvē viss ir tikai puķains un apzeltīts.”

Ar īpašu zelta glazējumu Brekte izceļas savās scenogrāfijās, gan pēdējā, Dailes teātra izrādē „Dullais” (pēc Sudrabu Edžus „Dullā Daukas” motīviem), gan pirms tam Vampilova „Atvadās jūnijā”. Un kā nu ne – Latvijas Mākslas akadēmijā Kristians Brekte ir ieguvis scenogrāfa izglītību. Interesanti, ka aktieri izrādes laikā piedalās scenogrāfijas tapšanā.

Jautāts, vai viņš nebaidās, ka aktieri varētu kaut ko no viņa iecerētā pabojāt, Kristians smejas: “Jā, ja izrādes laikā viņi nosmulē drēbes... Drīzāk aktieri var savainot paši sevi nekā izbojāt skatuvi. Piemēram, „Dullajā” aktieriem ir svarīgi nenomest zemē burkas (aktieri veido tādu kā augstu stikla burku piramīdu – Aut.) un ieņemt konkrētas pozīcijas, lai nepaliktu tumsā ar melnām sejām. Aktieris spētu izbojāt skatuvi, pārvēršoties par nezvēru un to izārdot, tā ir vienīgā iespēja. Citādi, kamēr skatītājs nezina, kā “būtu bijis jābūt”, defekts mierīgi spēj kļūt par efektu.”

Kad Kristianam saku, ka, šķiet, vēl nekad līdz šim scenogrāfija nav bijusi tik dinamiska un aktieru līdzdarbošanos paģēroša, viņš atteic: “Nezin vai var teikt, ka nekad nav bijusi, bet, runājot par „Dullo”, ir skaidrs, ka klasiska scenogrāfija te nebūtu gājusi cauri. Uzvedumam ir tikai viens cēliens, un priekšmetu transformācija palīdz, tā teikt, ceļot laikā. Lai gan lomas dalās, un sanāk, ka Dauka ik pa brīdim ir katrs no aktieriem, tāpēc arī viņu tērpi pielāgojas stāstam. Bet nekad nevar izpatikt visiem skatītājiem, viedokļi atšķiras...”

Prātīgāks par Dauku

„Dullais” ir skaists, jau kaut kur dzirdēts stāsts par zēnu, kurš gribēja zināt vairāk. Tas mums neļauj atvērtām ausīm vienkārši klausīties, kā viņam negāja pa dzīvi, bet caur stāsta uzbūvi paraudzīties uz sevi – cik mūsos pašos ir zinātkāres, cik reižu par to esam dabūjuši pa ausīm, un cik reižu sadevuši citiem, varbūt divreiz mazākiem par sevi. Kā brīnišķīgajā Redjarda Kiplinga stāstā par ziņkārīgo zilonēnu, kurš par savu neremdināmo ziņkāri un jautājumu, ko krokodils ēd pusdienās, regulāri dabū pa ausīm no savām tantēm un onkuļiem.

Varētu domāt, ka tāds ziņkārīgais zilonēns (un mazliet arī Dauka) ir pats Brekte. Viņš pats gan saka, ka ne uz ko konkrētu parasti „neieciklējoties”. “Dauka spītības un muļķības dēļ ieskrēja nāvei rīklē. Bet jebkurā augošā bērnā ir kaut kas no Dullā, bet agrāk vai vēlāk tas izzūd. Man patīk, ka dzīve iet uz priekšu, viss attīstās – lai paliek tas, kas nav saprasts. Ja tas tiek aizmirsts, acīmredzot nav bijis pietiekami nozīmīgs, lai nestu to sev līdzi.”

Tā nu, var sacīt, kāda Freidam nozīmīga tēma paliek zem jautājuma zīmes. Vienīgais – Kristians apgalvo, ka bērnībā nekādas konfrontācijas neesot bijis, viņš esot audzis saprasts: “Jā, man ļāva vaļu! Paskat, kāds esmu izaudzis, vecāki manī ir ieaudzinājuši dzīvesprieku – tas nu ir skaidrs. Ja runājam par apkārtējiem, varbūt tas pat ir labi, ja tevi kaut kādā veidā nesaprot, tad ir stimuls darīt savu ar vēl lielāku atdevi. No sevis jau neizbēgsi. Tas, kā tikām audzināti, protams, atspoguļojas, kad esam pieauguši, bet es gan negribētu piekrist apgalvojumam – kāds cilvēks ir izaudzis, tāds arī paliks. Apkārtējie un dažādi dzīves pagriezieni noteikti maina vērtības. Ja kāds bērnībā ēd puņķus, tas nenozīmē, ka viņš pieaudzis arī visu laiku urbinās degunu. Vai ir bijis kāds īpašs pāridarījums? Man nav tā spožākā atmiņa, tomēr atceros, ka 2. klasē kāds anonīms ļaundaris manu fizkultūras maisiņu bija iemetis podā, laikam bija nobijies no tā, ka esmu tik spēcīgs un muskuļots,” smejas Kristians.

“Laimīgākais brīdis? Laikam jau toreiz, kad paps piecirta un iedeva man izvilkt pirmo zivi. Kopš tā brīža esmu kaislīgs makšķernieks, mani dabūt nost no ezera ir visai grūti. Mana draudzene Elīna to var apstiprināt. Starp citu, arī ziemā šad tad pabļitkoju, gan jau vēl redzēsiet mani uz žurnāla „Copes Lietas” vāka! Makšķerēšana vispār sniedz vienu no labākajām sajūtām, tā var pavadīt neskaitāmas stundas, meklējot labākās vietas, sajūtot, kā zivs seko tavam vizulim... Ja vēl gadās kāds lielāks loms! Vissuperīgākais laiks copei ir brīdis pirms negaisa vai tad, kad jau tuvojas krēsla. Es vispār izjūtu bijību pret dabu un novērtēju katru brīdi, ko varu pavadīt ārpus pilsētas.”

Cita dimensija

Veidot scenogrāfiju, protams, Brekti kāds uzaicināja, un tas bija „Dullā” režisors Mārtiņš Eihe. “Ar režisoru Mārtiņu Eihi strādāju jau otro reizi, saprotamies labi. Scenogrāfija jau bez režisora nevar iztikt. Piedāvāju Mārtiņam idejas, un tad kopā izvēlamies īsto variantu. Pēc tam pie materiāla strādā vēl daudzi cilvēki. Izrāde „Atvadas jūnijā” bija pirmais darbs, kurā sastrādājāmies, un, manuprāt, tas izdevās veiksmīgs. Galvenais, lai režisors un pārējā komanda ir uz viena viļņa. Šķiet, to var sajust arī izrādē „Dullais”. Izvēlos iesaistīties tikai tādu izrāžu veidošanā, kuras man pašam patīk, tad var ierakties materiālā, un rezultāts ir augstvērtīgs. Droši vien man iznāk darīt mazāk nekā citiem scenogrāfiem, kuri uzņemas veidot vairākas izrādes vienlaikus, bet tādos gadījumos bieži vien materiāli it kā pārklājas, un mākslinieka piegājiens vairs nav tik savdabīgs.

Scenogrāfa nozīmīgākais uzdevums ir papildināt noskaņu, šajā ziņā to saukt par precizitāti būtu grūti, drīzāk svarīgi ir palikt neitrālam, tomēr neatņemamam. Ievilkt skatītāju laika telpā, kas atrodas viņam priekšā, nevis visapkārt. Tam palīdz aktierspēles, režijas un scenogrāfijas sintēze. Ja tās nesaplūst, tad arī uzveduma koptēls tiek sadrumstalots un var kļūt pat nebaudāms.”

Uz jautājumu, vai viņš savā jomā jūtas kā celmlauzis vai tomēr kā tradīciju pārmantotājs, Brekte atbild – ne viens, ne otrs. “Bez klasikas neiztikt nekur, un bez avantūrām arī ne. Scenogrāfija ir kā tēlniecības un glezniecības apvienojums, varbūt arī tāpēc to izvēlējos. Par tradīciju ievērošanu varu teikt – ja arī tā ir, tas nav apzināti, un par to jāspriež skatītājiem.”

Lai nu kā, Brektes scenogrāfijas galvenā veiksme ir tā, ka tā nav sastingusi, bet, aktieru transformēta, bieži vien rada mākslas darba tapšanas klātbūtnes brīnumaino sajūtu. Piemēram, „Atvadās jūnijā”, izmantojot melnu līmlenti, gan ieplaisā loga stikls (pie kura pēkšņi pieklauvēts), gan izaug koka siluets. Savukārt „Dullajā” aktieri ar krītu uz sienas uzzīmē stāstu, bet spēles ar projektora uzstādījumu un attēlu rada galvu reibinošu sajūtu par vēl kādu klāt esošu dimensiju.

Brekte nav minimālists, viņam priekšmeti patīk – tas redzams gan Jaunā Rīgas teātra iestudētajās „Cēlgāzēs”, gan citur. Kādam arī varētu tendenciozi šķist, ka Brektes scenogrāfija, tāpat kā viņa izstāžu darbi un instalācijas, ir tāda pati lekšanās pret tradicionālo... “Scenogrāfija jebkurā gadījumā pakārtojas materiālam. Un man vispār nepatīk vārds „lekšanās”, es to, starp citu, nevarētu attiecināt ne uz viena sava darba izveidi. Tomēr nenoliedzami ir lietas, ko man tiešām patīk darīt pa savam, un – vai nu režisors to akceptē, vai ejam tālāk... Var arī atrast kompromisu.”

Tā tas varētu būt, jo tie, kas Kristianu pazīst tuvāk, stāsta, ka nekāds „huligāns” viņš ikdienā neesot, drīzāk – ļoti miermīlīgs tipiņš, vērsts uz pozitīvu saskarsmi. Tomēr daudzi viņu lamā... “Skaidra lieta!” smejas Kristians. “Es taču nenodarbojos ar mākslu, lai kādam izpatiktu, bet gan lai runātu par to, kas man šķiet būtiski. Ja tev nav ko pateikt vērotājam, tad labāk turēt savus darbus pažobelē un nepiesārņot kultūru. Bet – izaicinošs? Hm... ja jau spēju izaicināt, tas taču ir progress – ja reiz tu ar mākslu spēj kādu ietekmēt... Manuprāt, tam arī māksla ir domāta – lai radītu cilvēkos emocijas, gan pozitīvas, gan negatīvas. Bet, ja mākslas darbs kļūst par sausu interjera sastāvdaļu, tas ir vienkārši skumji.”

Katram ir kāds sapnis. Ko Kristians gribētu veidot uz Lielās skatuves? “Neesmu domājis par kādu konkrētu gabalu. Ja brīdī, kad iesaistos, darbs mani ieinteresē, tad šis darbs arī kļūst par to, kuru visvairāk gribu iestudēt. Bet, ja runājam par to, kas man varētu patikt, tad visdrīzāk kaut kas traģikomisks, alternatīvs. Latviešiem jau ir daudz labu klasisku gabalu. Man pašam ļoti patika darbs pie „Cēlgāzes” Jaunajā Rīgas teātrī. Vai man ir guru? Kas tas tāds, vai kāds dzīvnieks?... Ja nopietni – ne es fanoju, ne arī no kāda ietekmējos...Un mani sevī kaitina varbūt vienīgi tas, ka esmu līdz nelabumam pašpietiekams tips. Cenšos savā tuvumā turēt tikai tos cilvēkus, kurus augstu vērtēju un cienu.

Var teikt, ka mana dzīve ir izstādes un teātris. Arī ričuki, bet ziemā ar džekiem braucam uz kalnu. Kapitāli ir mesties avantūrās, piemēram, braucot uz Melno jūru vecā grabažā. Tad vēl daba, medības, makšķerēšana, palaikam arī gleznoju, vēl arvien iznāk darboties pa Latvijas Mākslas akadēmiju, šo to pastāstīt studentiem. Man ir superīga draudzene Elīna, abi esam uz viena viļņa, un viņa ir vienīgā, kas spēj mani nolikt pie vietas. Nav neviena, kas mani labāk saprastu un varētu mani izturēt. Elīna ir sarkastiskākais kritiķis un labākais draugs. Mēs kopā ne tikai domājam par darbiem, bet arī šad tad kopā spēlējam disenēs kā DJ „Santa reped me”.

Kur pazūd zeķes?

Un – ticat vai ne – skandālists Brekte ir novērtēts! Jau pēc Mākslas akadēmijas beigšanas viņu uzaicināja kļūt par šīs augstskolas lektoru, un tas viņš (turklāt – jauno studentu mīlēts) ir joprojām. Pagājušovasar Kristians pat vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas studentus slavenajā Prāgas kvadriennālē. “Jā, pēc Mākslas akadēmijas beigšanas man piedāvāja pastrādāt par lektoru, mācīt skatuves glezniecību Scenogrāfijas nodaļā. Tā man vēl arvien iznāk dzīvoties pa skolu. Protams, ir forši redzēt, kādi cilvēki nāk mācīties, kādas ir viņu ambīcijas, cik kvalitatīvas ir idejas un kāda ir katra pieeja darbam. Savukārt es kā pasniedzējs cenšos panākt to, lai viņi spētu ne tikai strādāt pēc šablona, bet arī uzdrīkstēties,” saka pasniedzējs Brekte un cer, ka viņam ir arī sekotāji.

Kristians ir arī Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Ar savu mājaslapu, kurā redzams uz dakšas uzdurts putniņš, kurā mīt mutants Vārnlācītis – ar īstas vārnas galvu uz plīša lācīša ķermeņa – un Bārbijas. Viena piesista krustā kā Kristus, cita dejo kā Šiva, visas sešas rokas plātīdama.

Izrādi „Dullais” aktieri sāk, atzīstoties, ko katrs no viņiem nesaprot. Vai ir kaut kas tāds, ko nesaprot Brekte? “Kur pazūd visas zeķes! Bet laikam jau tā ir visiem džekiem... Nesaprotu arī, kā var aizsūtīt īsziņā telefona numuru un kā var klausīties debilu mūziku. Un kā var piektdienas vakaros sēdēt garlaicīgos bāros, sūcot alu un apspriežot jaunākās i-phone aplikācijas... Bet ir lietas, kurās vienkārši nav vērts iedziļināties. Ir pārāk daudz visa kā cita, ko darīt... No kā man ir bail? No transvestītiem. Man ir bail, ka viņi mani piespiedīs uzvilkt kleitu un zeķbikses. (Smejas.) Un vēl man ir bail, ka nākamgad es vāģim vairs nevarēšu iziet skati, ar katru reizi viņi tajās pārbaudēs izķidā kaut ko jaunu. Nē, es „negruzos”, lai „gruzās” tie, kam ir par ko „gruzīties”!”

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: no Kristiana Brektes arhīva, Rojs Maizītis