Halovīnā viesojamies Latvijas spoku galvaspilsētā - Blankenfeldes muižā. FOTO. VIDEO

Blankenfeldes muiža ir visvairāk spoku stāstiem apvītā muiža Baltijas valstīs un ne velti tā ieguvusi Latvijas spoku galvaspilsētas statusu. Latvijas neparasto parādību pētnieks Jānis Arvīds Plaudis to dēvē par Latvijas spoku galvaspilsētu. Tur spokojoties visdažādākie gari – gan vardarbji, kuri ar izkaptīm cilvēkiem cērt nost galvas, gan Francijas karaļa iemīļotais punduris, gan vecā baronese, kura iet apraudzīt savas meitiņas kapu, gan kādreizējā šeit ierīkotā vājprātīgo nama pacienti. Muiža ievērojama arī ar to, ka te 1804. un 1805. gadā trimdā no Napoleona slēpās Francijas karalis Luijs XVIII.

Francijas karalis, vājprātīgo nams, plūškoks...

Pirmo reizi Blankenfeldes muiža pieminēta Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kad no 1689. līdz 1701. gadam muižas īpašnieks bija Ernsts fon Mēdems - senas vācbaltiešu dzimtas, kas ieceļoja Livonijā 15. gadsimtā un vēlāk izplatījās arī Prūsijā, Polijā un Krievijā, pārstāvis. Pēc tam par nākamajiem muižas īpašniekiem kļuva fon Kēnigfelsu dzimta. Muižā 1804. un 1805. gadā uzturējies arī nākamais Francijas karalis Luijs XVIII. Bet 1891. gadā muiža nokļuva fon Hānu dzimtas īpašumā.

1921. gadā pēc Latvijas valsts nodibināšanas un muižas atsavināšanas tā tika piešķirta Jelgavas apriņķa valdei, kura tur 1925. gadā ierīkoja garīgi slimo cilvēku patversmi „Saulītes”, bet pēc Otrā pasaules kara līdz 1976. gadam tur bija invalīdu nams. Pēc tam ilgu laiku ēkas bija pamestas.

Pēc PSRS sabrukuma muižu no valsts atpirka baltvāciete - Hānu mazmazmeita Adīna fon Bernevica ar nodomu atjaunot Blankenfeldes muižu. Savukārt 2007. gadā muižas trīs dzīvojamajās ēkas, palīgēkas un zemi vairāk nekā 30 hektāru platībā iegādājās SIA „JVB”, kuras viens no īpašniekiem bija agrākais farmācijas uzņēmuma „Grindeks” valdes vadītājs Valdis Jākobsons (1939-2021), kurš muižu praktiski pacēla no drupām, tur izveidojot gan bioloģisko saimniecību un viesu namu, gan Zvanu muzeju ar Baltijā apjomīgāko privāto zvanu kolekciju (tagad tā atrodas Lielplatones muižā). Viņš atjaunoja ēkas, iekārtoja viesnīcu un ražoja produktus no plūškokiem, āboliem un gurķiem. Mūža nogalē virsroku ņēma Valda Jākobsona veselības problēmas un 2020. gadā Blankenfeldes muiža tika pārdota. Tagad tās saimniece ir Sanita Silniece ar ģimeni, kas muižā, kas ir arhitektūras piemineklis, turpina viesmīlības un tūrisma biznesu – piedāvā ekskursijas, viesu izmitināšanu, dažādu svinību rīkošanu un, protams, degustēt slaveno plūškoka sīrupu (Blankefeldē jau no seniem laikiem ir slavena ar tur audzētajiem melnajiem plūškokiem; to ogu un ziedu produkciju). Muiža kļuvusi par iecienītu tūrisma objektu Lietuvas pierobežā, ko sevišķi iemīļojuši lietuvieši.

Pavestā kalpone, karaļa punduris un vecmāmiņas spoks

Blankenfeldes muiža ir ievērojama ne tikai ar savu tūrisma piedāvājumu. Iespējams, daudz aizraujošākas ir leģendas, kas stāsta par tās paranormālām parādībām:

* Pirms Ernsts fon Mēdems 17. gadsimtā uzcēla mūra kungu māju, Livonijas ordeņa laikos tur atradusies koka muiža. Tajā mitis kāds tiešām ļauns spoks, kas, kā stāstījuši ļaudis, pat galvas mēdzis nošņāpt. Kāda Blankenfeldes kunga pavesta kalpone, sastapusi šo būtni, kļuvusi vājprātīga, un tāds pats liktenis piemeklējis arī viņas izmantotāju.

Blankefeldes muižas spoku stāsti:

* Vēl kāds spoku stāsts vēsta par sievieti, kuras dēļ daudzi esot sajukuši prātā. Uz Blankenfeldes muižu atbraukusi jauna guvernante. Naktī esot bijis dzirdams kliedziens un no rīta viņa atrasta ar sirmiem matiem un sajukusi prātā, jo esot redzējusi sievieti-spoku. Barons tam neesot ticējis un pats nākamajā vakarā palicis tajā istabā, spēlējot kārtis ar mežsargu un citu muižu ļaudīm. Naktī parādījies balts tēls ar izkapti rokā un sācis cirst visiem galvas. Barons to ieraudzījis un sajucis prātā. Kopš tā laika neviens tajā istabā vairs nedzīvoja.

* Vēlāk Blankenfeldē ieradušies arī daudz miermīlīgāki gari. Viens no viņiem ir Francijas karaļa Luija XVIII draugs marķīzs de Vislē. Francijas karalis, kurš savas trimdas laikā 1804. un 1805.gadā uzturējās Jelgavas pilī, mīlēja braukt atpūsties uz Blankenfeldes muižu. Reiz viņš kopā ar marķīzu bija atbraucis medībās, un laikam marķīzs nebija pietiekami silti apģērbies, jo 50 centimetru garais de Vislē, sēdēdams karalim uz pleca, apaukstējās un 246 gadu vecumā nomira, un pēc tam viņa gars sācis klejot pa muižu. Muižas pēdējo īpašnieku Hānu dzimtas pēctece Adina fon Bernevica marķīzu uzskata par Hānu dzimtas spoku.

* Pa muižu arī klīstot Adinas fon Bernevicas kundzes vecmāmiņa, kura, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, aizbraucot uz Vāciju, vietējā kapsētā atstājusi savas bērnībā mirušās meitiņas pīšļus. Nu viņa itin bieži dodoties apraudzīt savu meitiņu Pilnmēness naktī esot dzirdams, ka pa vītņu kāpnēm kāds iet uz otro stāvu. Pastāv uzskats, ka tā esot vecā baronese.

* Ir arī pavisam nesens stāsts: kad muižā viesojies toreizējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, viņam, sēžot pie galda, kāds kafijas tasē iemetis ābolu.

„Parādījās pelēks tēls un aizgāja pa sienu”

Interneta bibliotēkā „Atlants” atrodams, arī pagājušā gadsimta pašā nogalē pierakstīts stāsts, ko pavēstījusi Millija Zīberte. Savulaik Piļu un muižu asociācijas izpilddirektore Laima Lupiķe Millijas kundzes stāstīto nodēvējusi par jaukākajiem spoku stāstiem Latvijā. Millija Zīberte muižā ienāca 1993. gadā, kad tika likvidēti visi kolhozi un tad runāja apkārtējās sanitāres, kas tur bija dzīvojušas pansionātā un strādājušas, viņai teica: „Šī muiža ir briesmīga, šinī muižā spokojas!” Tā kā bija jānāk dzīvot šajā muižā, tad apkārtējie teica: „Nē, Millijas kundze, labāk tai muižā nedzīvojiet, jo ir briesmīgi spoku stāsti, kas pat beigušies ar nāvi. Vai nu tas būtu prāta darbs no savas mājas iznākt ārā un apmesties uz dzīvi šajā muižā?”

Pavisam drīz pēc ievākšanās muižā tās pārvaldniecei Millijai Zībertei nācies pārliecināties, ka šie brīdinājumi ir bijuši pamatoti. Naktīs gaiteņos atskanējuši soļi un trepju čīkstēšana. Dežūrējot muižas spīķerī, viņa savām acīm novērojusi būtni ne no šīs pasaules: „Ar Gunti, puisi, kas strādāja šeit, abi divi sēdējām un vaktējām, jo mums apkārt tas kontingents diezgan tāds nelabvēlīgs, it sevišķi pirmie sākumi bija ļoti nelabvēlīgi, un tad sēdējām abi divi naktī un pēkšņi, uz Lietuvas pusi tā siena visa palika zili balta baisa, un parādījās tāds pelēks tēls, aizgāja pa to sienu un pazuda, un viss palika tumšs.

Mēs pakāpāmies augšā, mēs pagriezāmies vienkārši uz to pusi un momentā tur bija tāds milzīgi balts plankums uz sienas, tas bija 24:00 – paskatījāmies pulkstenī. Pāris sekundēs parādījās plankums, un uzreiz nozuda, un palika siena tāda, kāda tā ir. Pēc izskata nenoteikts veidojums, kā mākonis, kā bērni zīmē. Mākonis ar izplestām rokām. Nācām atkal, un atkal tajā pašā laikā tas pats plankums.”

Par šo stāstu patiesumu, dodoties uz Blanknefeldi, var pārliecināties jebkurš, jo muižas saimniekiem vēl vismaz pārdesmit gadus ir jānodrošina publikas piekļuve vienlaikus skaistajām un arī baisu nostāstu apvītajām telpām. 2019. gadā Blankenfeldes muiža saņēma valsts budžeta finansējumu tās konservācijai un restaurācijai, kas atbilstoši likuma prasībām prasa nodrošināt objekta publisko pieejamību nākamos divdesmit piecus gadus.