Frontes līnija - Daugava: kā nelielā Latvijas armija pirms 106 gadiem sakāva “Melnā bruņinieka” pēctečus
Pirms 106 gadiem, 1919. gada oktobrī un novembrī, Rīgas Daugavmala bija frontes līnija. Nelielā, vāji apbruņotā, vēl tikai pirms gada veidot sāktā Latvijas armija cīnījās pret Pāvela Bermonta vadītājiem krievu – vācu bruņotajiem spēkiem. Latvijas armija šo pārbaudījumu izturēja un bermontiešus no savas zemes patrieca.
Uzbrukums Rīgai
Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgas virzienā sākās 8. oktobrī. Latvijas armijas vienību vairākums atradās formēšanās stadijā, kaujās varēja piedalīties nepietiekami sagatavotas karaspēka daļas. Nepietiekamais apbruņojums, it īpaši nelielais lielgabalu skaits, kas bija izvietots 32 km garā frontē pret ienaidniekiem, lika rēķināties ar pārrāvumiem dažādās vietās. Karavīriem trūka ziemas apģērba, apavu.
8. oktobra vakarā Latvijas armijas vienības tika atspiestas līdz Rīgas robežai. Tomēr, izrādot sīvu pretestību un izdarot dažus pretuzbrukumus, Latvijas karaspēka vienības spēja aizkavēt ienaidnieka ielaušanos Pārdaugavā. Neskatoties uz to, Pagaidu valdība izbrauca uz Cēsīm, pirms tam pa telegrāfu lūdzot Igaunijas valdību sniegt palīdzību. Vidzemes divīzijas komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns deva pārsteidzīgu pavēli karaspēkam atstāt Rīgu un atiet uz Juglas pozīcijām. Par laimi, pavēle netika izpildīta. Lielbritānijas laikraksts “The Times” pasteidzās paziņot par Rīgas krišanu. Taču tas nenotika. Latvijas armijas karavīru pašaizliedzība aizkavēja bermontiešus.
Bermonts aicina uz pamieru
Uz Daugavas labo krastu Latvijas karaspēka daļas atkāpās pilnīgā kaujas kārtībā. Kad pretinieks sasniedza tiltus pāri Daugavai, pilsētas centrālās daļas aizstāvībai bija savilkti visi iespējamie spēki. Bermontieši tālākus panākumus neguva. Sapratis, ka uzbrukums izgāzies, Bermonts 10. oktobrī radio vērsās pie Latvijas valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. 11. oktobrī Latvijas armijas virspavēlniecība ziņoja: “Nakts pagāja mierīgi. Pie Daugavas reta artilērijas, ložmetēju un flinšu uguns.”
Par pārsteigumu Latvijas armijas vadībai bermontieši uzbrukumu Vecrīgai neturpināja. Mūsu karaspēks atguva pārliecību par saviem spēkiem, sākās kaujas iniciatīvas pārņemšana. Latviešu tauta cēlās cīņai pret “melnā bruņinieka” pēctečiem. Tūkstošiem vīru un jaunekļu brīvprātīgi iestājās Latvijas armijas rindās. Kārtējā mobilizācija oktobrī papildināja Latvijas armiju par 8000 vīru, bet kopumā bermontiādes laikā armijas skaitliskais sastāvs sasniedza 50 000 vīru. Jau 10. oktobrī, atsaucoties uz Latvijas Pagaidu valdības palīdzības lūgumu, Rīgā ieradās divi Igaunijas armijas bruņotie vilcieni “Kapten Irv” un “Pisuhänd” (Pūķis).
Sabiedroto atbalsts
Fronte nostiprinājās gar Daugavas krastu. Vecrīgas krastmala pārvērtās par nocietinātu frontes līniju. Jau tūlīt pēc Bermonta armijas apturēšanas pie Daugavas tiltiem Latvijas armijas virspavēlniecība sāka gatavot prettriecienu ienaidniekam. Uzbrukumam bija jānotiek Daugavas grīvas (Daugavgrīvas, Bolderājas) rajonā, forsējot upi, šeit bija vieglāk pārsviest karaspēka nodaļas, radot pārsvaru. Liela nozīme cīņā pret bermontiešiem bija Sabiedroto valstu (Lielbritānijas un Francijas) flotes palīdzībai. Britu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs ģenerālis Alfrēds Berts panāca, ka Sabiedroto valstu flote (četri angļu un četri franču karakuģi) apņēmās atbalstīt Latvijas armijas uzbrukumu. Vēlākajās cīņās britu kara jūrnieki piedalījās arī sauszemes cīņās pret bermontiešiem kopā ar latviešu karavīriem. No Sabiedroto valstīm Latvija saņēma arī kara materiālus: 22 lielgabalus, 8600 šauteņu, 124 ložmetējus, 7000 rokas granātu, šauteņu patronas u.c. Līdz ar to Latvijas armijas kaujas spējas ievērojami pastiprinājās.
Gūstekņi un kara trofejas
15. oktobrī Sabiedroto karakuģi sāka intensīvu Daugavgrīvas un Bolderājas, kā arī Bermonta armijas aizmugures apšaudi. Pārejot uzbrukumā, tajā pašā dienā Latgales divīzijas daļas atguva Daugavgrīvu un Bolderāju, saņemot vairāk nekā 300 gūstekņu, kā arī iegūstot daudz kara trofeju: lielgabalus, ložmetējus, munīciju, radiostacijas u.c.
Šajā brīdī nomainījās mūsu armijas vadība: 16. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi Jāni Balodi, bet par armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieku oktobra nogalē kļuva pulkvedis Pēteris Radziņš, pateicoties kura pūlēm tapa Latvijas armijas uzbrukuma plāns.
Izšķirošās kaujas
3. novembrī sākās izšķirošais uzbrukums ienaidnieka pozīcijām. Arī šoreiz Latvijas armija uzbruka ar Sabiedroto flotes artilērijas atbalstu. Galveno triecienu deva Latgales divīzijas vienības: 7. Siguldas kājnieku pulks, 8. Daugavpils kājnieku pulks, 9. Rēzeknes kājnieku pulks sadarbībā ar Vidzemes divīzijas daļām. Kaujas kulmināciju sasniedza 10. novembrī, kad Latvijas armijas daļas sasniedza Zolitūdi un Torņakalnu. 11. novembra rītā visa Rīgas teritorija bija atbrīvota no bermontiešiem. Pēc pretinieka padzīšanas no Rīgas Latvijas armija turpināja to vajāt, nedodot iespēju pārkārtoties un organizēt pretošanos.
Latvijas armijas vienībām tuvojoties Jelgavai, vācu ģenerālis M. Eberhards, kas bija nomainījis uz Vāciju aizbēgušo Bermontu (kurš bēgšanas laikā sev piešķīra ģenerālmajora dienesta pakāpi un sāka saukties kņaza Avalova vārdā), vērsās pie Pagaidu valdības ar ierosinājumu pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sarunas. Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu neatbildēja, armijas virspavēlniecība nolēma pasteigties ar uzbrukumu un satriekt ienaidnieku, kamēr nebija iejaukušās Sabiedroto misijas. Pēc vairāku dienu kaujām 1919. gada 21. novembrī Latvijas karaspēks ieņēma Jelgavu.
Līdz pilnīgai sakāvei
Sīvas cīņas risinājās arī Kurzemē. 4. novembrī bermontieši uzbruka Liepājai, taču uzbrukums cieta neveiksmi. 14. un 15. novembrī bermontieši uzbruka vēlreiz. Tomēr ienaidnieku izdevās padzīt. Liepājas aizstāvēšanu vadīja pulkvedis Oskars Dankers. Mēneša beigās tika atbrīvota visa Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža. 23. novembrī Latvijas Pagaidu valdība pieteica karu Vācijai. Kara pieteikums bija formāls, un līdz ar to valdība vairāk cerēja saņemt no Vācijas kontribūciju nekā domāja nopietni iesaistīties karadarbībā.
3. decembrī Latvijas armija saskaņā ar savas vadības pavēli pārtrauca tālāko virzīšanos. Ienaidnieks bija padzīts. Pēc aptuvenām ziņām, bermontiešu zaudējumi bija ap 5000 kritušo, Latvijas armija kaujās pret bermontiešiem zaudēja 743 karavīrus, bet pavisam Neatkarības kara laikā krita vairāk par 2000 vīru.
