Zemkopības ministrs Armands Krauze uzskata, ka 90% zemnieku prasību ir izpildītas

Lauksaimnieki pavasara protestos izvirzīja vairākas prasības – pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinātā likme pārtikas produktiem, subsīdiju neaplikšana ar ienākuma nodokli, kadastrālo vērtību izmaiņas un nekustamā īpašuma nodokļa likmes, sezonas laukstrādnieku programma, lauksaimniecības dīzeļdegvielas apmērs un likme, kā arī nodokļu atvieglojumi zemes pārdevējiem, pārdodot zemi lauksaimniekiem. Neskatoties uz Finanšu ministrijas rosinājumu par terminētu nodokļa samazinājumu, koalīcija vienojās 12% PVN likmi svaigiem dārzeņiem noteikt uz nenoteiktu laiku. Ar kādiem argumentiem panācāt beztermiņa likmes noteikšanu, jo iepriekš bija plānots termiņš līdz 2028.gada beigām?

Gan Zemkopības ministrijas (ZM), gan ZZS pozīcija ir ļoti skaidra - pagājušajā gadā, kad vienojāmies par 12% samazināto likmi augļiem un dārzeņiem, avots, no kā tas tika kompensēts, bija akcīzes nodoklis bezalkoholiskajiem cukurotajiem dzērieniem. Šiem dzērieniem likmi palielināja, un tur nekas terminēts nav. Jau pagājušajā gadā un arī šogad iestājāmies par to, ka arī PVN likmei ir jābūt beztermiņa, jo tā kompensējošais avots arī ir bez termiņa. No samazinātās likmes augļiem un dārzeņiem iegūst gan ražotāji, gan sabiedrība, kurai kopumā augļi un dārzeņi būtu vairāk jālieto. Nevajag cukurotus dzērienus un bulciņas ēst, bet vairāk uzturā ir jālieto augļi un dārzeņi. Tādā ziņā pieeja ir ļoti pareiza.

Kā ar prasību izpildīšanu par subsīdiju neaplikšanu ar ienākuma nodokli un kadastrālo vērtību izmaiņām, nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likmēm?

Subsīdijas arī turpmāk neapliks ar nodokli, par to esam vienojušies. Kadastra vērtības ir plašāks jautājums, bet koalīcijā esam runājuši, ka, ja kadastrālā vērtība ceļas, tad attiecīgi ir jāsamazina NĪN likme, lai nepalielinātos nodokļa maksājums. Un tas neattiecas tikai uz lauksaimniekiem, bet ikvienu.

Vai sezonas laukstrādnieku programmā ir veikti uzlabojumi, lai viesstrādnieku noformēšana darbam sezonāli būtu vienkāršāka?

Tie lauksaimnieki, kas noformē sezonas darbiniekus, saka, ka ir pietiekami vienkārši. Lauksaimnieki vairāk vēlas, lai paplašina jomas, kurās tie var strādāt. Noformēšanas process ir pietiekami vienkāršs - ir jāziņo Lauku atbalsta dienestam, nav vajadzīgs rakstisks darba līgums. Piemēram, ogu lasīšanai darbaspēku Latvijā nevar atrast, tādēļ piesaista ukraiņus, arī no citām valstīm. Šajā ziņā joprojām ir sarežģīts process Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Ir ilgi jāgaida. Ja ar ukraiņiem vēl nav tik lielas problēmas, tur viss notiek ātri, jo ukraiņi ir īpašā statusā, tad no citām trešajām valstīm piesaistīt darbaspēku sezonāli ir ļoti, ļoti sarežģīti. Es, protams, saprotu, kāpēc tas tā ir - mums ir jāgūst pārliecība, ka darbaspēks, kas iebrauc uz kādu laiku, pēc tam arī aizbrauc prom. Mums nav vajadzīgs, lai šie strādnieki pazūd, aizbēg plašajā Eiropā, jo Šengenas zonā robežu nav. Taču darbaspēka mums trūkst, un tas diemžēl tā ir, demogrāfiju nepiemānīsi. Viesstrādnieku politikai ir jābūt mērķtiecīgai, no kurām valstīm ņemam un kāds ir mehānisms, lai viņi arī aizbrauc atpakaļ.

Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) sanāksmē augļkopji arī sūdzējās, ka sezonas darbinieku peļņas slieksnis ir pārāk zems - tie ir, lielākais, 3000 eiro. Šis slieksnis ir noteikts programmas izveides sākumā un šobrīd ir jau par zemu. Vai šo varētu pārskatīt?

Lauksaimnieki to ir tikai tagad aktualizējuši. Slieksnis ir jāpārskata, ņemot vērā, ka vidējās algas ir pieaugušas, minimālā alga pieaugusi. Ar lauksaimniekiem par šādām lietām mēs visu laiku strādājam, nāk jauni priekšlikumi, un tos tad arī vērtējam.

Vēl viena lieta, ko zemnieki protestos aktualizēja, bija nodokļu atvieglojumi zemes pārdevējiem, pārdodot zemi lauksaimniekiem.

Nodokļu atvieglojumi ir bonuss, bet ne galvenais. Galvenais ir Zemes fonds. Nodokļu atvieglojumi ir tad, ja zeme kādreiz ir pirkta par lētāku naudu un pēc tam pārdota par dārgāku cenu, tad nodoklis ir jāmaksā tikai par starpību. Galvenais, lai zeme nonāk lauksaimnieku rokās, ir Zemes fonds, kas darbojas. Šobrīd Zemes fonds strādā labi, bet ir vēl lietas, kas jāuzlabo. Viena no tām ir, piemēram, ja zeme pieder juridiskām personām, tad kapitāldaļas šobrīd Latvijā var nopirkt un līdz ar to iegūt zemi. Mēs šajā vasarā esam daudz strādājuši pie šī jautājuma, jo Saeimas Tautsaimniecības komisija uzdeva līdz 1.decembrim ZM iesniegt jaunu Zemes pārvaldības likumu ar domu, ka vecais likums par zemes privatizāciju lauku apvidos tiek izbeigts. Jaunajā likumprojektā mēs šādas lietas iekļaujam, lai vēl vairāk nodrošinātu to, ka zeme nonāk pie lauksaimniekiem, nevis spekulantiem. Tāds ir jaunā likuma mērķis. Mums ir svarīgi, lai ne lauksaimniecības zeme, ne mežu zemes nebūtu spekulāciju objekti. Nodokļu atvieglojumi ir būtiski, bet tas nav pats galvenais.

Arī meža īpašniekiem bija prasība kompensēt saimnieciskās darbības ierobežojumus īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās. Starp mežu īpašniekiem un dabas aizstāvjiem konfliktu pēdējo divu gadu laikā ir ļoti daudz. Vai ir redzams kāds risinājums?

Virzot uz priekšu Biotopu informatīvo ziņojumu vai kādus citus attiecīgos plānošanas dokumentus, mums ir ļoti svarīgi, lai skaidri tiek noteikts, cik plašā Latvijas teritorijā kopumā biotopi tiek veidoti. Mēs nevaram šo procentu atstāt atvērtu - varbūt 20%, varbūt 25% vai varbūt 45%. Ir skaidri jāpasaka, cik tālu mēs ejam, lai mēs varētu plānot ražošanu. Tāpat netiek pārskatīti jau esošie biotopi. No mežsaimniekiem ir vairāki signāli, ka kāds putns tur ir ligzdojis, bet vairs neligzdo, vai kāds augs tur ir bijis, bet vairs nav. Tādēļ biotopus vajag pārskatīt. Atbilde bieži vien ir bijusi, ka nē, nevar, jo putns varbūt pēc pieciem gadiem atkal parādīsies.

Procentu noteikšana ir ļoti svarīga. Eiropas dokumenti nosaka, ka minimālais ir 20%, plānots, ka vajadzētu būt 30% no teritorijas. Mēs uzskatām, ka var palikt pie 21%. Kāpēc? Piemēram, attiecībā uz mežiem - no vienas puses mēs gribam investīcijas, valdība ir atbalstījusi "Fibenol" projektu, kas ir koksnes dziļās pārstrādes rūpnīca, kas izmanto "cieto" koksni, kā bērzu, melnalksni, un nevis labu koksni, bet to, kas Latvijā faktiski paliek pāri. Labā koksne aiziet finierim, bet koksne, kas paliek pāri un nav derīga finieriem, paliek pāri. Ja mēs skaidri nezinām, kāda būs koksnes pieejamība turpmākos desmit divdesmit gadus, jo paplašinām biotopus, tad investors, kurš "Fibenol" rūpnīcā ir gatavs investēt 700 miljonus eiro, nenāks. Kā viņš var investēt simtiem miljonu eiro, ja nezina, vai Latvijā būs pieejama koksne. Tāpēc mēs uzskatām, ka dokumentos ir skaidri jānosaka, cik daudz biotopu mēs veidojam - piemēram, 21% un viss, stop, tālāk mēs neejam. Tādējādi mēs varam paredzēt, ka koksne mums būs pietiekamā apjomā.

Savukārt attiecībā uz esošajiem biotopiem, mums bija uzdevums kopā ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) sagatavot priekšlikumus par kompensācijām. Esam to izdarījuši. Kompensēt var valsts. Bija priekšlikums, ka kompensēt varētu "Latvijas Valsts meži" (LVM), bet tas tā nav, jo LVM ir komercuzņēmums, kurš var iemaksāt dividendes valsts budžetā, un kompensēt tad varētu valsts. Finanšu ministram bija priekšlikums, ka LVM varētu pirkt mežus, kas ir biotopos. Igaunijā sistēma ir līdzīga. Taču ir jābūt īpašnieka vēlmei mežu pārdot. Ja, piemēram, cilvēkam ir 15 hektāru mežs un trijos hektāros ir atrasts biotops, tad ir jāsaprot, vai šo mežu var nodalīt un to ir iespējams pārdot. Tāpat ir jāsaprot biotopa tirgus vērtība, jo viena lieta ir koksnes vērtība, bet biotopos kokus nevar cirst, un tad jau tā ir pavisam cita vērtība. Tas ir viens no priekšlikumiem, un mēs kā ZM to atbalstām kā risinājumu, bet ne vienīgo. Ja īpašnieks vēlas, tad šāda iespēja mežu pārdot var pastāvēt.

Vai priekšlikums par 21% biotopu no Latvijas teritorijas ir pārrunāts VARAM, un tam būtu atbalsts?

Mēs šo jautājumu regulāri pārrunājam. VARAM pozīcija ir, ka maksimāli jātuvojas 30%, mūsu pozīcija ir 21%. Droši vien kaut kur pa vidu tiks panākts kompromiss.

Saistībā ar esošo biotopu atcelšanu, vai tas nevar radīt situācijas, ka ļaunprātīgi cenšas panākt biotopu atcelšanu, piemēram, patramdīt tos putnus, nozāģēt kokus, kur putni ligzdo? Ir jau tādi gadījumi bijuši.

Var saprast, vai ligzda ir iznīcināta. Patramdīt arī var. Cilvēki ir dažādi. Un var arī to saprast, ja cilvēks nonāk bezizejā. Ja, piemēram, ir trīs hektāri meža, tad, to nocērtot, apmēram 15 000 eiro var dabūt par hektāru - kopā 45 000 eiro. Ja tai brīdī cilvēkam ir vajadzīgi līdzekļi - varbūt ir jāiegādājas jauna dzīvesvieta, vētra ir nodarījusi postījumus, zemniekiem bieži saimniecībā ir jāiegulda, jo ir neražas gads, galu galā līdzekļi nepieciešami medicīnas izdevumiem. Ja cilvēks tad nevar izmantot savu mežu, ko viņa senči ir iestādījuši, tad kādam par to ir jāsamaksā. Valstij būtu jāatrod risinājumi, kā to kompensēt, jo biotopi tiek veidoti sabiedrības interesēs. Ja tie tiek veidoti sabiedrības interesēs, tad arī visai sabiedrībai par to ir jāmaksā. Tā nevar būt, ka kādam tiek atņemta iespēja rīkoties ar savu īpašumu. Salīdzinājumam - jums pieder dzīvoklis, bet valsts pasaka, ka to pārdot jūs nedrīkstat, jo mēs tur gribam izmitināt Sīrijas bēgļus un par to maksāt mēs netaisāmies. Ieliksim bēgļus divās istabās, bet vienā varat dzīvot paši, par to neko nemaksāsim, bet komunālos jūs maksājat paši. Tā ir līdzīga situācija.

Liegumu uzlikšanu var salīdzināt ar īpašumu nacionalizāciju sabiedrības interesēs. Tas nav pareizi un sabiedrībai par to ir jāmaksā. Jautājums - vai sabiedrība grib maksāt? Vai maksājam par biotopiem, vai tomēr vairāk samaksājam skolotājiem algas, vairāk atvēlam līdzekļus medicīnai. Lai atvēlētu vairāk līdzekļu medicīnai, valstij ir vairāk jāpelna, lai pelnītu, ir vajadzīgi uzņēmumi, kuri var apsaimniekot šos mežus.

Runājot kopumā par lauksaimnieku un mežsaimnieku prasībām pavasara protestos, zemnieki brīdināja, ka prasību neizpildīšanas gadījumā rudenī traktori būs Rīgā. Vai prasības ir izpildītas un zemnieku protestu nebūs?

Es domāju, ka faktiski 90% prasību ir izpildītas. Bija arī citas prasības, piemēram, par IT sistēmu sarežģītību - tās ir vienkāršotas, par Krievijas produktiem - mēs esam valdībā kopā ar premjeri ļoti labi strādājuši un panākuši to, ka Eiropā ir ieviesti paaugstināti muitas tarifi graudaugiem no Krievijas un Baltkrievijas. Tas reāli arī strādā. Tāpat esam panākuši, ka tagad veikalos ir skaidri redzams, no kuras valsts ir nācis produkts.

Birokrātijas mazināšanas un Krievijas produktu ierobežošanas ziņā rezultātu mēs esam panākuši. Jāsaprot gan tas, ka kopējo cenu līmeni tas nav ietekmējis, jo Krievija eksportē uz citām pasaules valstīm un cena ir tāda, kāda ir. Eiropas tirgi Krievijas graudiem ir aizslēgti, bet citur pasaulē krievi joprojām var pārdot. Tāpat mēs nevaram fiziski aizslēgt robežas Eiropas kompānijām, kas joprojām turpina ievest šos produktus, jo esam Eiropas Savienībā (ES) un visi lēmumi ir jāpieņem visām ES dalībvalstīm. Uz ES lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomēm Briselē mēs katru reizi gatavojam pozīciju, ka šo produktu klāsts ir jāpaplašina. Tas būtu jāattiecina arī uz alkoholiskajiem dzērieniem, kurus joprojām var ievest un nav paaugstināti tarifi, ir jāliek klāt arī augļi un dārzeņi, kā arī zivju produkti. ES Krievijas zvejas kuģi tieši neizkraujas, bet faktiski ir ostas, kurās Krievijas zvejas kuģu zivis tomēr nonāk Eiropas tirgū. Mūs tas ļoti neapmierina, īpaši attiecībā uz zivīm, jo Baltijas jūrā mēs vienmēr cīnāmies par zvejas kvotām, kuras samazina, bet Kaļiņingradas apgabalā krievi var brīvi zvejot un neviens viņus nevar kontrolēt vai ko padarīt. Ja mencu sen vairs Baltijas jūrā nezvejo, tad krievi zvejo gan mencas, gan reņģes, un neviens nezina, cik daudz. Tas ir ļoti negodīgi, un uzskatām, ka šāda situācija nav pieļaujama.

Kāda ir atsaucība no pārējām ES dalībvalstīm par zivju produktu ierobežošanu?

Ar zivīm ir sarežģītāk. Pirmkārt, ir jāvērtē statistika, kā nostrādājuši tarifi graudiem, un pirmie dati ir, ka tas strādā. Protams, ģeopolitiskā situācija un intereses ES dalībvalstīm ir ļoti dažādas. Baltijas valstīm viedoklis ir vienāds, un mēs turpinām uzrunāt citas valstis un strādāt pie šī jautājuma. Briselē lēmumi netiek parasti pieņemti ātri. Par tarifiem gan sākām runāt pagājušajā gadā, un 1.jūlijā stājās spēkā - nedaudz ilgāk kā pusgads.

Priekš Briseles ātri.

Jā, jo atsevišķi jautājumi tur virzās divus trīs gadus.

Tāpat ir izdarīta vēl viena ļoti svarīga lieta zemniekiem - de minimis jeb valsts atbalsta griesti. Tas arī ir kopējs valdības darbs, un šobrīd Brisele ir piekritusi, ka tas regulā ir jāgroza, un, visticamāk, šā gada beigās tas tiks izdarīts. Tas nozīmē, ka tie lauksaimnieki, kuri vairs nevarēja saņemt atbalstu, jo bija sasniegti griesti, to varēs.

Šis ir jau otrais gads ar jauno platībmaksājumu sistēmu. Pagājušajā gadā lauksaimnieki daudz sūdzējās par sarežģīto pieteikšanās kārtību un milzīgo birokrātiju, kas arī bija viens no iemesliem protestiem. Kas šajā ziņā ir paveikts, un vai lauksaimniekiem šobrīd ir mazāk jāsēž pie papīru kaudzēm?

Esam sagatavojuši Stratēģiskā plāna grozījumus un drīzumā tie tiks akceptēti Briselē. Arī savā pusē esam vienkāršojuši un noņēmuši lielu daļu lietu, kas iepriekš bija jādara. Piemēram, lauksaimniekiem bija jāiesniedz daudz un dažādas fotogrāfijas, tagad fotografēšana ir atlikusi tikai vienā vietā - minimālās augsnes apstrādē, jo ir grūti citādi noteikt, vai lauks ir uzarts vai ar diskiem sadiskots. Visas pārējās lietas, kur iepriekš bija nepieciešamas fotogrāfijas, ir atceltas. Tāpat esam vienkāršojuši datu ievadi - no privātām sistēmām datus var aizsūtīt vai nu automātiski, vai no privātām sistēmām datus ģenerēt failos un tad aizsūtīt - tie automātiski nonāk gan Valsts augu aizsardzības dienestā, gan Lauku atbalsta dienestā. Šobrīd vairs nav tā, ka dati ir jāievada gan vienā sistēmā, gan otrā.

Tāpat par ziņošanas termiņiem - ja pagājušajā gadā bija četri ziņošanas datumi, tad tagad ir viens - rudenī.

Esam daudz izdarījuši. Tajā brīdī, kad šīs prasības atvieglojām, tas līdz galam ar Briseli vēl nebija saskaņots. Tagad gan tas būs saskaņots, bet tas arī nozīmē, ka nācām pretī lauksaimniekiem un zināmā mērā uzņēmāmies risku. Domāju, ka arī Brisele labi saprot šo sarežģītību un birokrātiju. Mēs vienā padomē tieši aktualizējām jautājumu par sarežģītību un birokrātiju jautājumos starp dalībvalstīm un Briseli, kas vēlāk atsaucas arī uz lauksaimniekiem, un mums pievienojās 21 dalībvalsts. Tas ir nebijis gadījums, jo parasti atsevišķas valsts aktualizētiem jautājumiem pievienojas dažas dalībvalstis - trīs četras. Tas arī liecina par jautājuma aktualitāti.

Esat arī snieguši priekšlikumus Briselē vienkāršot Kopējās lauksaimniecības politiku. Kāda ir šo priekšlikumu turpmākā virzība?

Ja runājam par nākotni, tad manas domas sakrīt ar to, kas tagad arī Briselē vairāk izskan, ka, ja šajā periodā pirmajā vietā bija tikai "zaļināšana" un Zaļais kurss, tad nākotnē tomēr jāvirzās uz to, ka konkurētspējai ir jābūt pirmajā vietā un tikai tad var runāt par klimatu un Zaļo kursu. Tā ir ļoti pareiza doma, jo vispirms ir jānopelna nauda un tad to var ieguldīt. Ja zemnieks spēs labi saimniekot un nopelnīt naudu, tad, visticamāk, viņš arī ieviesīs zaļās tehnoloģijas, piemēram, nopirks elektroauto. Savukārt, ja mēs piespiedīsim ar varu iegādāties elektroauto, tad tas nestrādās. Vispirms ir jāpalielina konkurētspēja, pirmkārt, jau aizsargājot ES tirgu. Ja mūsu zemnieki izpilda augstas prasības - ir jābūt mēslu krātuvēm, jābūt buferjoslām, smidzināt nevar -, tad tepat kaimiņvalstīs kūtsmēsli stāv lielās čupās, virca straumītē tek uz upi, kas ietek Baltijas jūrā. Kāda tam ir jēga? Un turklāt produkciju var tirgot visā pasaulē un var tirgot arī Eiropā. Šis jautājums ir jāskata kompleksi. Ir jābūt Eiropas tirgus aizsardzībai, un ne tādai, ka nelaiž produktus iekšā, bet, ja vedat produktus ES tirgū, tad ir jāievēro tādas pašas vides un klimata prasības kā mūsu zemniekiem. Par to Eiropā tiek runāts arvien vairāk, un tirdzniecības līgumos ir jāiekļauj prasības par tādām pašām kvalitātes un vides prasībām.

Valsts kontrolieris ZM elektroautomobiļu uzlādes staciju tīkla projektu ir nosaucis par "visneracionālāko projektu, ko Valsts kontrole savās revīzijās ir redzējusi, jo pēc būtības ir uzbūvēts kaut kas, kas nemaz nav bijis vajadzīgs, ir uzbūvēts ļoti dārgi un praksē nemaz netiek lietots". Lai arī projekts tika īstenots iepriekšējo ministru laikā, vai šāda projekta iespējamība neliecina par lielām problēmām ministrijā?

Pirmkārt, ir jāatceras, kā tas viss sākās. Tas sākās 2021.gada beigās, kad valdība piešķīra papildu naudu, un tas bija laiks, kad toreizējās valdības vadītājs Krišjānis Kariņš teica, ka naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis. Tā ir problēmas sakne, ka faktiski piešķīra naudu un tikai tad tā laika politiskā ministrijas un arī valdības vadība sāka domāt, kā to izlietot. Tajā laikā vēl bija arī Covid-19 ierobežojumi. Ja iedod naudu un tikai tad sāk domāt, tas nav pareizi. Vispirms vajag būt idejai un mērķim. Ja prasītu man, tad drīzāk par tiem trīs miljoniem eiro vajadzēja elektroauto iepirkt, nevis veidot uzlādes stacijas. Tajā laikā bija trīs elektroauto. Tagad ir vairāk. Tas politiskā līmenī bija ļoti sasteigts lēmums. Ja toreiz teica, ka šāds lēmums ir ar skatu nākotnē, tad tā nākotne vēl šobrīd nav pienākusi. Ja arī bija ar skatu nākotnē, tad to varēja darīt citādāk.

Izdarīts tas ir. No savas puses tas, ko mēs varam darīt un mums obligāti ir jādara, atvērsim uzlādes stacijas visām valsts pārvaldes iestādēm. Esam nosūtījuši vēstules un ir bijušas sarunas, ka arī citas iestādes varēs šo tīklu izmantot. Savukārt attiecībā uz tiem, kas ir pieņēmuši šādus lēmumus, dienesta izmeklēšanas komisija ir izveidota, pēc apmēram divām nedēļām būs pirmie rezultāti. Šī izmeklēšana attiecas uz mūsu ministrijas amatpersonām, bet par politiskajām amatpersonām Valsts kontrole ir nosūtījusi informāciju prokuratūrai un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Tas ir jāvērtē šīm iestādēm.

Vai tas kopumā neliecina par problēmām ar to, ka Eiropas fondu naudu mēs "apgūstam", nevis jēgpilni investējam? Vai šī domāšana mainās?

Mēs redzam tikai sekas, bet jau sākumā ir jānovērš šādas lietas. Piemēram, tā pati IT sistēma ZM, kur zemniekiem bija ļoti lieli iebildumi par datu ievadīšanu. Ja taisa pašu sistēmu un nepaskatās, ka riņķī ir daudz privāto sistēmu, un jau sākumā netaisa sistēmu tādu, kuras datus no privātām sistēmām paņemtu automātiski, bet taisa vēl vienu sistēmu, kurā jāievada dati, tas ir pilnīgi nepareizi. Tur iztrūkst plānošanas, un tad rezultāts ir tāds, kāds ir.

Valstiskā līmenī visa "Rail Baltica" projekta plānošana ir nepareiza. Ja kādreiz runājām par 1,9 miljardiem eiro, tad tagad tie ir jau 10 miljardi eiro. Protams, ir inflācija, bet ir skaidrs, ka nav bijusi laba plānošana un projekta virzība. Es personīgi nesaprotu, kā mēs tagad varētu atbalstīt gandrīz 10 miljardu izdevumus "Rail Baltica". Varbūt daudziem iedzīvotājiem bija sapnis, ka mēs Rīgā iekāpsim vilcienā un izkāpsim Berlīnē, tagad saprotam, ka Rīgā nekāpsim, bet Salaspilī. 10 miljardi eiro! Latvijai nav naudas, un neviens godīgi nevar pateikt, ka mēs vispār nevaram atļauties "Rail Baltica". No budžeta mēs tādu naudu atvēlēt nevaram, un tā tad ir jāaizņemas. Brisele sākotnēji solīja 85% finansēt, bet tas, ko tagad var saprast, ka šie 85% nav 85%, ka būs daudz, daudz mazāk. Beigās var sanākt otrādi, ka 15% iedod Brisele un 85% jāfinansē Latvijai pašai. Mans viedoklis ir, ka godīgi jāpasaka, ka mēs to nevaram atļauties, un, kamēr nav visi finansiālie jautājumi atrisināti, principā šis projekts ir jāiesaldē uz gadu un jāapstādina. Es nevaru piekrist tam, ka mani bērni un vēl mazbērni maksās par "Rail Baltic", kur vēl nevar zināt, vai būs vilcieni, kas tur brauks. Par tiem neviens šobrīd nerunā.

Vai tas ir jūsu individuālais viedoklis vai ZZS kā koalīcijas partnera viedoklis, ka "Rail Baltica" ir jāiesaldē?

Par to mēs ZZS runājuši neesam. ZZS viedoklis ir, ka 85% ir jāfinansē Eiropai un "Rail Baltica" trasei ir jāienāk Rīgā, kā arī ir jāzina finanšu avoti. Tagad tiek likts kopā budžets, un tur nav nekas iekšā no "Rail Baltica". Budžets tiek veidots nākamajam gadam, bet ar četru gadu perspektīvu. Pamatlieta - projektu tālāk var virzīt, ja ir skaidrs finansējums. Ja mums nav naudas, tad mēs nepērkam luksusa lietas ne sev, ne mājai, ne ģimenei. Šajā gadījumā mēs sēžam koka šķūnītī un sapņojam, ka mums būs pils, ka mums kāds iedos miljardus, par ko šo pili uzcelt. Šajā projektā ir arī daudz mītu, piemēram, par militāro mobilitāti. Tā ir ļoti laba lieta, bet militārā mobilitāte ir ļoti labs ceļu tīkls. "Rail Baltica" gadījumā Latvijā vien ir četri tilti, un, redzot kā tagad Ukrainā iznīcina tiltus, tad militārā konflikta gadījumā nekāda mobilitāte tā nav. Tiltus nevar nosargāt. Labs ceļu tīkls ir lielāka militārā mobilitāte, un, ja mēs 10 miljardus eiro ieguldītu ceļos, tad Latvijā nebūtu nevienas bedrītes un grambiņas.

Atgriežoties pie ZM un uzlādes stacijām, vai jums ir pārliecība, ka ministrijā nav vēl kāds šāda tipa projekts?

Ja runājam, piemēram, par IT jomu, tad mums ir IT padome - ja līdz šim bija konsultatīvs ieteikuma raksturs visām iestādēm, tad tagad ir uzdots, ka šai padomei ir obligāti visi projekti jāsaskaņo. Tādas jaunās lietas, kas nav izrunātas un finansiāli lietderīgas, mēs neļausim realizēt.

Lielu ažiotāžu izraisīja arī ideja par rudzu maizes popularizēšanu skolēnu vidū. Kādēļ šo projektu pēdējā brīdī tomēr atcēla, tikai ļoti negatīvās sabiedrības reakcijas dēļ? Vai nākotnē tādā vai citādā formā to varētu īstenot?

Ideja par rudzu maizes popularizēšanu bija jau kādus divus trīs gadus. Pamatideja ir tāda, ka rudzu maize ir Latvijas tradicionāls produkts un jauniešus, bērnus būtu jāiepazīstina un jāpieradina pie mūsu tradicionālajiem produktiem, kas ir viena no latviešu identitātes vērtībām. Tas, kā šī ideja "iegriezās", man nepatika un labi saprotu tos uzņēmumus, kas pieteicās uz projekta realizāciju, bet vēlāk dalību atsauca. Tas bija domāts kā pozitīvs projekts, ka bērni šogad skolās saņems rudzu maizi, gan informatīvos materiālus par rudzu maizi, bet nākamgad to varētu turpināt līdzīgi, kā ir skolas piens un skolas auglis. Protams, vienmēr ir kāds bērns, kas nedzer pienu, neēd augļus. Arī šajās programmās ir saņemtas sūdzības par izmestiem dārzeņiem, bet tā gadās.

Domāju, ka pie rudzu maizes programmas mēs tādā veidā neatgriezīsimies. Zinu, ka maiznieku biedrība paši ar savu iniciatīvu un līdzekļiem ir bijuši skolās, stāstījuši par maizi, un noteikti šādas aktivitātes turpināsies. Tāpat arī biškopības biedrība rīko aktivitātes skolās.

Pēc Konkurences padomes (KP) ziņojumiem par pārtikas preču uzcenojumu mazumtirdzniecības veikalos Latvijā pavasarī apņēmāties meklēt risinājumus līdzvērtīgam Latvijas produkcijas uzcenojumam un vietējo preču īpatsvara palielināšanai veikalu plauktos. LOSP un Latvijas pārtikas uzņēmumu federācija saka, ka saistībā ar vietējo preču uzcenojumu veikalu plauktos gada laikā nekas nav uzlabojies. LOSP vadītājs Gatis Gūtmanis pat teica, ka ir palicis sliktāk. Kā jūs uz to raugāties, un kā to mainīt?

Tas nav tikai ZM jautājums, bet strādājam kopā ar Ekonomikas ministriju. Jāsaka, ka tā ir gana sarežģīta juridiska lieta, jo, no vienas puses, ir brīvais tirgus un katrs uzceno, kā vēlas, bet, no otras puses, ir jāiejaucas. Tirdzniecība nav mūsu kompetencē. Ir KP, no kuras bija secinājumi, bet nebija priekšlikumu, kas būtu jāgroza likumdošanā. Manuprāt, iestādei, kas pati nodarbojas ar tirgus uzraudzību, būtu jāizdara secinājumi un jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem. Pie šī jautājuma mūsu darbinieki strādā.

Pirmā prioritāte, runājot par tirdzniecību, bija panākt, lai pie produktiem ir norādīta izcelsmes valsts, jo patērētājiem ir tiesības to zināt. Otra prioritāte ir negodīgie uzcenojumi. Interesanti, ka, pēc KP secinājumiem, esmu runājis ar vairākiem lielveikalu pārstāvjiem, un visi saka, ka tie nebija viņi, kuri uzceno un kurus pārbaudīja KP. KP jau nepateica, kurus tirgotājus pārbaudīja, jo tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Kaut kādi mistiski veikali uzceno, bet visi saka, ka nē, tie nebija viņi.

LOSP vadītājs minēja radikālu piemēru, kā ir Īrijā, ka pārtikas veikali ir atzīti par infrastruktūras objektiem un tad tiem var piemērot regulējumu. Vai Latvijā, lai mainītu lielveikalu uzcenojuma politiku, nav nepieciešami kādi radikālāki soļi?

Es domāju, ka jā, mēs uz to varam iet. Lielveikali ir un būs, tie nekur nepazudīs. Jāsaprot vēl viena lieta, ka vietējā pārtikas ražošana ir jāsaglabā. Pārtikas ražošana ir nacionālās drošības jautājums jebkurā valstī. Ja runājam par potenciāliem riskiem un draudiem, tad ir jāpiemin Suvalku koridors utt., proti, ja Latvijā nav savas pārtikas ražošanas un sākas konflikts, tad neko mēs no Eiropas vairs nevarēsim atvest.

Vai ar ekonomikas ministru ir vienošanās par termiņiem, kad jābūt skaidrībai, kādi risinājumi ir iespējami, vai godīgi pateikt, ka neko nevar tur darīt?

Rudenī būtu ar to jātiek skaidrībā.

Kā no ZM viedokļa vērtējat nākamā gada budžetu? Kas ir ministrijas prioritātes nākamā gada budžetā? Vai naudas pietiks visam?

Mūsu prioritāte ir pārtikas nodrošinājums, kas ir saistīts ar lauksaimniecisko ražošanu. Nākamā gada budžetā valsts atbalsts ir saglabāts tādā pašā līmenī kā iepriekš, tas nav samazināts, arī nodokļu atvieglojumi ir saglabāti, arī dīzeļdegvielai netiek celta akcīze. Budžetā esam saglabājuši esošo līmeni lauksaimniekiem, saprotot to, ka naudas nav, lai prasītu vairāk. Mēs stingri iestājāmies par to, ka nedrīkst neko samazināt un pasliktināt esošo situāciju. Mēs gribējām papildu līdzekļus, lai veidotu sistēmu, kurā uzņēmumi uzkrāj produktus. Nevis valsts iepērk, bet sistēmu, lai pārtikas uzņēmumos ir lielāki krājumi, un valsts apdraudējuma gadījumā šie krājumi būtu pieejami. Valdība, veidojot budžetu, šai iecerei līdzekļus nepiešķīra.

No valdības prioritāro pasākumu finansējuma ZM ir piešķirti 150 000 eiro kiberdrošības stiprināšanai. Kādi darbi šī finansējuma ietvaros ir plānoti? Pietiks?

Papildu līdzekļi kiberdrošībai ir ļoti labi. ZM resorā ir daudz dažādu datubāžu, kas ir svarīgas arī pārtikas apritei. Iesākumam tas ir ļoti labi.

Vai darbs ar Riska fonda izveidi ir pavirzījies uz priekšu - lauksaimnieku organizācijas ir panākušas kompromisu? Kad tas varētu sākt strādāt?

Uzskatu, ka Riska fonds tiešām būtu ļoti vajadzīgs. Tā nav apdrošināšana, bet ir drošības garantija gadījumos, ja saimniecībā kopējie ieņēmumi samazinās gan tirgus ģeopolitisko izmaiņu ietekmē, gan klimatisko apstākļu ietekmē. Taču, ja lauksaimnieku organizācijas būs pret Riska fona izveidi, tad šo ideju lielā steigā nākamā gada budžetā nevirzīšu. Tam attiecīgi ir vajadzīgs arī finansējums. Sarunas tad ir jāturpina ilgākā laika posmā, sākot jauno plānošanas periodu pēc 2027.gada. Tad varam šādu atbalstu iekļaut. Arī Eiropā šādas diskusijas notiek.

Ja paši lauksaimnieki fonda izveidi neatbalstīs, tādā gadījumā gribu arī skaidru sapratni, ka, ja mēs nevirzāmies tālāk ar Riska fondu, tad lauksaimniekiem jāsaprot, ka no valsts budžeta nekādas kompensācijas nemaksāsim. Kas ir izdarīts un samaksāts šogad par pagājušo gadu, vairs nekā tāda nebūs. Ja mēs vēlamies, lai valsts iesaistās, tad lauksaimniekiem arī pašiem ir jāiesaistās. Ja lauksaimnieki paši neiesaistās, tad paliek tikai apdrošināšana. Piemēram, šogad Zemgalē bija vētras postījumi un apmēram 70% no platībām bija apdrošinātas. Citur Latvijā apdrošināšanas rādītāji ir sliktāki - ja Zemgalē apdrošina virs 50% platību, tad Vidzemē vai Latgalē tie ir tik tikko 20%.

No lauksaimniekiem noprotams, ka ir grūti panākt kompromisu, kā nesabojāt jau strādājošo apdrošināšanas sistēmu un tomēr nodrošināt kompensācijas tajās jomās, kur apdrošināšana nestrādā. ZM ir idejas, kā to panākt?

Riska fonds nav konkurents apdrošināšanai. Apdrošina konkrētas kultūras vai konkrētus laukus, ja konkrētais lauks ir cietis, krusa to sabojājusi vai vētra, tad par to lauksaimnieks saņem atbalstu. Savukārt Eiropas praksē Riska fonds iedarbojas tikai tajā brīdī, kad saimniecībai ir kopējais ieņēmumu kritums. Regula nosaka, ka minimālais ir 20%, bet lielākā daļa valstu ir noteikusi 30% līmeni. Tas nozīmē, ka Riska fondu iedarbina tad, ja saimniecībai ir ļoti slikts gads, kopējie ieņēmumi samazinās vismaz par 30%, rēķinot vidējos pēdējo piecu gadu ieņēmumus, izņemot labāko un sliktāko gadu. Riska fonds ir drošības garants, lai saimniecībai nerastos maksātnespēja, bet tā nav apdrošināšana.

Kā kopumā vērtējat šo ražas gadu? Graudaudzētāji saka, šis gads nav bijis tik slikts kā pagājušais sausais gads, bet nav arī tik labs, ka ar šā gada ienākumiem spēs nosegt pagājušā gada zaudējumus. Kāda ir situācija?

Kā kurā vietā Latvijā. Piemēram, Vidzemes austrumu daļā un Latgalē graudkopībā ir bijis slikti, ir zemnieki, kas saka, ka šis gads ir bijis vēl sliktāks par pagājušo gadu - pavasarī bija sausums, tad lija lietus un ražas ir katastrofālas. Ir reģioni, kur raža bijusi sešas septiņas tonnas no hektāra, lai arī lopbarības, bet ļoti laba raža. Ļoti sarežģīts gads ir bijis dārzeņkopībā, bija ilgstoši lieti, un, ja lauks ilgāk bija slapjš vai zem ūdens, tad raža sapuva. Es teiktu, ka, neņemot vērā vienu reģionu, kopumā ražas gads ir bijis nedaudz zem vidējā līmeņa. Nav ļoti labs gads un nav labs gads, bet, protams, salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir daudz labāk.

Vai remontdarbi ZM ēkas atjaunošanai pēc jūlija izskaņas vētras postījumiem ir noslēgušies? Iepriekš minējāt, ka postījumi aktualizējuši jautājumu par novecojušās ēkas fasādes remontu. Vai tam līdzekļi varētu atrasties?

Ņemot vērā finanšu situāciju, tas nav tuvāko gadu jautājums, bet, ja skatās ilgtermiņā, piecu līdz septiņu gadu periodā, tad ir divi varianti - vai nu ēkai ir vajadzīgs kapitālais remonts, vai ZM ir jāvācas ārā no šīs ēkas. Ēka šobrīd ir diezgan sliktā stāvoklī. Ja līst lietus, tad ūdens tek iekšā, ja pūš vējš, tad ir auksti. Esmu pārrunājis šo jautājumu ar premjeri, un mēs gatavosim informatīvo ziņojumu un apsolu, ka manā ministrēšanas laikā pieņemsim lēmumu, kā rīkoties tālāk. Risinājums būs pēc vairākiem gadiem, kad budžets to atļaus.

Manuprāt, ZM vajadzētu būvēt jaunu ēku no koka. Koks ir Latvijas materiāls, mežu mums ir daudz, koks ir pieejams. Koks atbilstu ministrijas vīzijai, turklāt koks kā materiāls ir ekoloģisks. Tas būtu pareizi, ja valsts pārvaldes, arī pašvaldības ēkas, būvētu no koka. Latvijā šobrīd koka būvniecība ir nepamatoti noniecināta. Šo jautājumu esmu arī pārrunājis ar Saeimas priekšsēdētaju un Ekonomikas ministriju, ka būtu tikai pareizi, ja Latvijā mēs vairāk būvētu no koka un valsts un pašvaldību iestādes rādītu piemēru. Ir sapnis, ka nākotnē ZM un mūsu pārvaldības iestādes varētu atrasties modernā koka ēkā.

No Republikas laukuma ēkas ietu prom?

Es domāju, ka no šīs mājas, kas ir padomju laiku palieka, ir jāiet prom. "Valsts nekustamie īpašumi" šo ēku varētu pārdot kādam viesnīcu tīklam, te ir ļoti skaists skats uz Vecrīgu.

Valdība ir aizvadījusi pirmo darba gadu. Kā jūs kopumā to vērtējat?

Šis gads valdībai kopumā bija ar lieliem izaicinājumiem. Tie ir bijuši saistīti ar Krieviju un ar lielajiem projektiem, kas ir darba kārtībā. Šie vēsturiskie projekti, kā "Rail Baltica" un "airBaltic", ir bijuši smagākie. Tie ir samilzuši jautājumi, kas jārisina, taču tas ir jādara laikā, kad visā Eiropā IKP neaug tik ātri un ekonomika buksē. Eiropai kopumā ir jāpārdomā par kopējo konkurētspēju pasaulē. Tas ir nopietns izaicinājums. Manuprāt, mēs nevaram pateikt, ka būsim "zaļi", piemēram, neizmantosim atomenerģiju, bet citas valstis to turpina darīt. Eiropa viena nevar izglābt pasauli un novērst klimata izmaiņas. Kur nu vēl Latvija - mēs varētu visu Latviju apmežot vai visu Latviju noasfaltēt, bet pasaulē klimats nemainītos. Arī Eiropa viena pati nevar ietekmēt klimata pārmaiņas, jo ir jāvienojas gan Eiropai, gan Ķīnai, gan ASV. Arī Āfrikai, kamēr Āfrikā turpinās mest baterijas ūdenī, piesārņot vidi un okeānos jau peld plastmasas salas... Tas nav nopietni. Lūkojoties tālākā nākotnē, izaicinājumi ir tieši saistīti ar to, kā sniegt ieguldījumu klimata pārmaiņās un saglabāt Eiropai savu konkurētspēju un ražošanu.