Leģendārā Ogres “Zelta liepa” - padomju Latvijas ēstuvju vizītkarte. FOTO

Padomju okupācijas laikā no Rietumiem iebraukušajiem tautiešiem Latvijā bija ierobežotas iespējas pārvietoties pa tēvzemi – bija aizliegts, piemēram, apmeklēt Kurzemi, kura bija pārbāzta ar krievu armijas karabāzēm, bet Ogre bija “atļauto” pilsētu sarakstā. Tā kā brīvās pasaules jeb “naidīgo Rietumu” cilvēkiem vajadzēja parādīt to vislabāko un garšīgāko, tad viņu maršrutos bija ierīkoti arī paraugkrogi. Tā ceļā uz Siguldu bija restorāns “Sēnīte” Vidzemes šosejas malā un restorāns Berģos pie Brīvdabas muzeja, bet Ogrē - kafejnīca “Pie zelta liepas”.

Padomju Latvijas paraugkrogi

Pašlaik uzņēmīgi ļaudis atjauno restorānu “Sēnīte”, solot leģendāro auru un virtuvi. Berģu restorāna ēka nojaukta un par kādreiz tur valdošo bohēmu un ārzemnieku vizītēm liecina vairs tikai atmiņas un dokumenti arhīvos. Savukārt Ogres “Pie zelta liepas” pagājušā gada pašā nogalē atdzima – pēc vairāku gadu pabūšanas grausta statusā nu vēsturiskajā ēkā Brīvības ielā atkal var baudīt kafiju un pamieloties ar kūku. Tikai jau citā gaisotnē un interjerā. Tagad tur darbojas sociālais uzņēmums “Ogres Zelta liepa”, kas pa dienu darba dzīvei apmāca cilvēkus ar īpašām vajadzībām jeb ar invaliditāti – ierāda viņiem pavāra vai viesmīļa darbu, bet vēlākā pēcpusdienā ver durvis apmeklētājiem, lai viņiem mājīgā gaisotnē piedāvātu pasērst pie kafijas tases un pamieloties ar kādu uz vietas pagatavotu našķi. 

Tomēr daudziem vēl atmiņā palikusi vecā “Pie zelta liepas”, kurā bija ne tikai iespēja baudīt gardu maltīti, bet arī sastapties ar nu jau, cerams, uz visiem laikiem aizgājušo kārtību, kad cilvēki, lai iekļūtu krogā, šveicaram maksāju “koka rubļu” trīnīti vai piecīti, rēķinoties ar to, ka šī kafejnīca ir pastāvīgā čekas uzraudzībā un tur notiekošo un runāto rūpīgi vētī čekas Stūra mājā (VDK – Valsts drošības komitejas - mītne) Rīgā uz toreizējo Ļeņina un Frīdriha Engelsa ielu krustojuma. Kad kafejnīcā viesojās ārzemnieku grupas, viņus zālē vienmēr uzraudzīja čekists vai milicis.

Ogres leģenda un sirds

Par šiem aizgājušajiem laikiem nu vēsta izstāde ““Pie zelta liepas” - Ogres kafejnīcas leģenda”, kura Ogres Vēstures un mākslas muzejā vēl apskatāma līdz 20. oktobrim. Izstādes atklāšanā Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis atzīmēja, ka nams Brīvības ielā 18 ir Ogres sirds: “Kad šī ēka ilgu laiku stāvēja pamesta, sapratām, ka kaut ko tādu nevar laist zudībā. Mēs nevarējām to atjaunot tādu, kāda tā bija senāk. Šobrīd “Zelta liepas” pievienotā vērība ir tā, ka tas ir sociālais uzņēmums, kas dod iespēju socializēties un darboties cilvēkiem ar invaliditāti.” Jāteic, ka tā nav tikai Ogres, bet zināmā mērā arī visas Latvijas leģenda, kas okupācijas laikā bija uzvarējusi “sociālistiskajās sacensībās” un savā “iznesībā” pat pārspējusi ārpusRīgas restorānu pirmrindnieci – “Sēnīti” Inčukalna pagastā.

Izstādes atklāšanā tika godinātas kādreizējās kafejnīcas darbinieces, kuras kuplā skaitā bija ieradušās uz savas kādreizējās darbavietas godināšanu. Uz “Pie zelta liepas” izstādes atklāšanu gan nebija ieradušies čekisti, par kuru izdarībām liecināja vien improvizētā čekistu noklausīšanās istaba, kāda, iespējams, atradās kafejnīcas ēkā, un viņu ziņojumu izraksti no arhīva, kuros stāstīts par “buržuāziskās emigrācijas” “nesmukajām” izdarībām Ogres kafejnīcā – padomju sistēmai kaitnieciskajām runām un nepareizo dziesmu dziedāšanu.

Lūk, viens čekistu arhīvā fiksētais “pārkāpums” 1979. gadā: “Daži tūristi atzīmēja, ka Rīgas veikalos ir mazs gaļas produktu sortiments, kā arī lielas rindas gan veikalos, gan kafejnīcās, kas, pēc viņu domām, ir nepieņemami, jo tiek veltīgi iztērēts vērtīgais laiks.” Un neviens arī negaidīja bijušo ziņotāju ierašanos, vēl mazāk neviens viņiem arī negrasījās kādu puķi pasniegt.

Trīs vēstījumi: padomju paraugvirtuve, “Intūrista” vizītkarte un šodienas labums 

Izstādē iekļauti vairāki vēstījumi: * kafejnīcas saimnieciskā darbība padomju okupācijas periodā, * Vissavienības akciju sabiedrības “Intūrists”, kas bija viena no VDK piesegstruktūrām, kontrole un * kafejnīcas darbība mūsdienās, kad tur darbojas sociālais uzņēmums “Ogres zelta liepa”. Ekspozīcijā apkopoti Latvijas Nacionālā arhīva, Ogres Vēstures un mākslas muzeja materiāli, kā arī privātu kolekciju materiāli.

Protams, centrālā muzejiskā vērtība ir senā oriģinālā “Pie zelta liepas” neona reklāma (tās tieša kopija tagad uzstādīta pie pašreizējās kafejnīcas). Atjaunotā “Pie zelta liepas” atkal kļūst par Ogres vizītkarti un lepnumu. Piemēram, kafejnīca lepojas ar to, ka tās silto un mājīgo atmosfēru iecienījuši arī Ogres teātra aktieri, kā arī pilsētas basketbolisti un hokejisti.

Paslēptais lasis un bietes no laukiem

Par vecajiem laikiem izstādes atklāšanā liecināja Ināra Klintsone, kura 18 gadus bija “Pie zelta liepas” vadītāja. Par šiem gadiem viņa teica: “Tie man bija zelta gadi. Visjaukākie. Darbs man tajā laikā ļoti patika. Bet ar “Sēnīti” tajā laikā vajadzēja sacensties, ar citiem “punktiem” tā kā nē. Un tad es tiku arī šur tur izbraukt, pamācīties Zviedrijā, pamācīties citur.” Kafejnīcā tika uzņemti Latvijā pazīstami cilvēki, piemēram, estrādes zvaigznes - Raimonds Pauls, Žoržs Siksna un Viktors Lapčenoks. Ogres kafejnīca bija īpaša ar plašo produktu klāstu, ko citviet nebija iespējams nogaršot.

“Viņiem bija pagrabos noslēpts lasis. Tajā laikā citviet lasis nebija atrodams,” atklāja izstādes veidotāja, Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Kristīne Zaķīte. Ināra Klintsone piebilda: “Vajadzēja ar laukiem sadraudzēties, lai būtu vietējā produkcija. Tā jau ir pavisam cita, tagad jau tikai ar importu strādā. Toreiz mēs meklējām lauciniekus. Viņi veda kartupeļus, ābolus un bietes... Tā kā pasūtīt bāzē vajadzēja ļoti maz.” Tāpat kafejnīcā bija tolaik modernākais aprīkojums - kafijas aparāts, elektriskās plītis, fritēšanas iekārta, blenderis un pat mūzikas automāts. Līdz ar to bieži “Pie zelta liepas” tika svinēti dažādi svētki. 

Simtgadīgā vēsture

Viena no lepnākajām Ogres ēkām būtu uzcelta jau pirms 110 gadiem, bet to neļāva izdarīt Pirmais pasaules karš. Tā kā namu sāka celt tikai pirms simts gadiem. Tās pirmsākumi meklējami jau 1910. gadā, kad notika pirmā zemesgabala izsole, taču pašu ēku no 1924. līdz 1925. gadam uzcēla tās īpašnieks, uzņēmējs un inženieris Pauls Bēms (1879-1951), kura vadītā firma “Paul Boehm” ražoja krāsns podiņus, krītu, ģipsi un citus izstrādājumus (šai firmai starpkaru laikā piederēja slavenā ģipša fabrika Ķīpsalā, kura nu pārvērsta par ekskluzīviem apartamentiem). Otrā pasaules kara beigās Pauls Bēms devās bēgļu gaitās un savas mūža gaitas noslēdza Vācijā - Lejasskasijā (skatīt: Rīgas Tehniskās universitātes žurnāls “The Humanities and Social Science. History of Science and Higher Education” 2016/26. numuru).

Zemesgabalu pirms Pirmā pasaules kara Pauls Bēms vēl iegādājās nevis kā pazīstams būvmateriālu rūpnieks, bet gan kā Bebru pagasta zemnieks un Ogres kroga nomnieks. Viņš arhitektam Heinriham (Indriķim) Blankenburgam (1887-1944) pasūtīja projektu divstāvu koka dzīvojamai un tirdzniecības ēkai, kurā atrastos arī fotopaviljons ar stiklotu sienu un jumtu. Jāpiebilst, ka ēkas arhitekts Indriķis Blankenburgs pēc Latvijas valsts nodibināšanās bija  Izglītības ministrijas Skolu departamenta Būvniecības biroja vadītājs un pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados projektējis daudzas (vismaz 24) skolu ēkas (Zilupē, Mellužos, Rūjienā, Rēzeknē, Gulbenē, Rīgā un citur), kā arī Latvijas Bankas uzdevumā izstrādāja banku ēku tipveida projektus provincē. Daļa no viņa projektētajām ēkām, tāpat kā nams Ogrē, Brīvības ielā 18, ir arhitektūras pieminekļi.

Iesākās Pirmais pasaules karš un projekts „Villa Paul Boem” palika tikai sapnis, ko īstenot pabeidza vien 1926. gadā. Ēkas pirmais īpašnieks bija Pauls Bēms, bet 1935. gadā par tās īpašnieci kļuva kļuva Elvīra Raiskuma (1940. gadā okupanti ēku nacionalizēja, par to liecina paziņojums “LPSR AP Prezidija Ziņotāja” 1940. gada 30. oktobra numurā, kurā ziņots, ka ēka Oktobra revolūcijas prospektā 18 tiek pakļauta “Ogres pašvaldības uzraudzībai”).

Strapkaru Latvijas laikā nama pirmajā stāvā bija iekārtotas dažādas tirgotavas un fotosalons ar plašu stiklotu sienu un jumtu, bet augšējo stāvu izmantoja kā dzīvojamās telpas. Ieguvis nosaukumu “Ogres ekonomiskais veikals”, Paula Bēma nams kļuva par plašāko tirdzniecības uzņēmumu Ogrē. Tur varēja nopirkt gandrīz visu – pārtiku, dzērienus, parfimēriju, grāmatas, rakstāmlietas, elektropreces, saimniecības piederumus, būvmateriālus un daudz ko citu. Savulaik tur atradās arī laikrakstu “Ogres Straume” (1928-1929) un “Ogres Ziņas” (1938-1939) redakcijas.

Trīsdesmit gadus - no 1967. līdz 1997. gadam – tur atradās kafejnīca “Pie zelta liepas”. Pēc tās slēgšanas notika vairākkārtējas ēkas īpašnieku maiņas, nams tika atstāts novārtā un tās pārvērtās teju par graustu. Līdz 2015. gadā to savā īpašumā iegādājās Ogres novada pašvaldība, kura ēku atjaunoja un daļu tās telpu bez atlīdzības lietošanai nodeva sociālajam uzņēmumam “Ogres zelta liepa”.

“Lūdzu, vēl” un meitenes ar garajām piedurknēm

“Pie zelta liepas” pirmsākumi gan nebija tik rožaini, kā vēlākās slavas odas. Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas periodikas krājumā var izlasīt ne vienu vien kritisku publikāciju par tās pirmo pastāvēšanas gadu – pie tam, gan Latvijas PSR, gan trimdas presē. Tā 1968. gadā gan “Austrālijas Latvietis”, gan “Londonas Avīze” ironizē: “Šais dienās atvērta jauna ēdnīca un kafejnīca ar nosaukumu “Pie zelta liepas”. Kafejnīcā var dabūt salātus “Ogre”, torti „Pie zelta liepas” un pankūkas ,kas ēdienu kartē nosauktas „Lūdzu, vēl”. Nav tikai zināms, vai tur var dabūt arī kārtīgas pusdienas.” Ar šīm kārtīgām pusdienām pirmajā kafejnīcas pastāvēšanas gadā bija kā bija.

Latvijas kompartijas centrālorgāna “Cīņa” izdevums – satīras un humora žurnāls “Dadzis” – 1968. gada augustā līdz ar zemi nolīdzina “Pie zelta liepas” ēdienkarti: “Biju iegājis Ogres kafejnīcā “Pie zelta liepas”. Izlasīju ēdienu kartē, ka dabūjama karbonāde, un nolēmu to pasūtīt, taču izrādījās, -pavāri todien karbonādi nebija cepuši,” “Dadzim” it kā raksta kāda lasītāja Dr. Sinepe. Uz to redakcija viņai atbild: “Arī mēs bijām iegājuši Ogres kafejnīcā “Pie zelta liepas”. Izlasījām ēdienu kartē, ka dabūjamas trīs dažādas zupas. Izrādījās – pavāri todien zupas nemaz nebija vārījuši.”

Pēc gada padLatvijas prese jau sāka dziedāt slavas dziesmas kafejnīcai “Pie zelta liepas” (laikam jau kritika bija nostrādājusi un čeka negribēja krist kaunā). Trimdas tautiešiem čekas kūrētais laikraksts “Dzimtenes Balss” 1969. gada 20. jūnijā raksta, ka kafejnīcu, kas atrodas tikai dažu soļu attālumā no dzelzceļa stacijas, iepazinuši un iecienījuši ne tikai ogrēnieši vien: ““Pie zelta liepas” ir ir patīkami. Mājīgums, viesmīlība, labi pavāri. Firmas marku cildina gan medus dzēriens, gan pankūkas “Lūdzu,vēl!”, gan karbonāde “Rudens”. Protams, arī aromātiskā kafija. “Pie zelta liepas” ogrēnieši nosvinējusi ne vienu vien jubileju, uzsaukuši tostu ne vienam vien jaunajam pārim.”

Jau no paša pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigām sākuma apmēram ceturtdaļgadsimtu Ogres “Pie zelta liepas” saņēma vien cildinošas atsauksmes. Lūk, viena no tām, kas publicēta 1978. gada 19. jūnijā Ogres laikrakstā “Padomju Ceļš”: “Jau tajā ieejot, jūtama mājīga atmosfēra. Skaisti izveidots interjers. Pie sienām mākslinieciski veidojumi. Pulēti tīri galdi bez galdautiem. Tā kā šo kafejnīcu apmeklē arī daudzi rīdzinieki, tad viņiem ir iespējams salīdzināt un apliecināt, ka Ogres kafejnīca pārspēj daudzas Rīgas kafejnīcas un pat restorānus ēdienu kvalitātē, laipnas apkalpošanas ziņā. Firmas liepziedu dzērienu, aukstās zupas, šniceles un daudzus citus ēdienus garšīgi gatavo pavāre Eihmane, laipni apkalpo oficiantes Līga Vesmane, Valentīna Beča un citas. Varētu tikai vēlēties, lai siltajā vasaras laikā meitenes nestaigātu oficiālajā formas tērpā ar garajām piedurknēm un apkaklītēm, kas rada lieku nogurumu.”