Vai tiešām pašvaldības masveidā izkrāpj Eiropas naudu?

Par kriminālprocesu Valmierā saistībā ar bruņumašīnu "Patria" ražotnes izbūvi jau rakstījām, ar līdzīgām problēmām saskārušās arī Līvānu un Valkas pašvaldības. Par iespējamām krāpnieciskām darbībām ierosinātais kriminālprocess pret Līvānu pašvaldību pavisam nesen gan ir izbeigts, jo Valsts policija nebija konstatējusi pārkāpumus. Šajā gadījumā stāsts bija par divu ielu sakārtošanu, piesaistot Eiropas līdzekļus, ar domu teritorijā, uz kuru ved šīs ielas, attīstīt uzņēmējdarbību. Lielā mērā visa šī lieta bija iekšējo attiecību kārtošana, jo kriminālprocesu ierosināja pēc novada opozīcijas iesniegtās sūdzības, kurā minētie fakti, kā jau teikts, neapstiprinājās. Taču aizdomu ēna pār pašvaldību piekopto Eiropas finansējuma pisaistīšanas politiku tik un tā ir palikusi.

"Var noorganizēt desmitiem kriminālprocesu..."

Otra pašvaldība, pār kuru gulst aizdomu ēna, ir Valkas novada dome. Te stāsts ir diezgan līdzīgs kā Valmierā, jo Eiropas prokuratūras pārstāvniecība Latvijā uzskata, ka par Eiropas fondu līdzekļiem izbūvēta ražotne vienam konkrētam uzņēmumam - sidra ražotnei. Taču, ja Valmieras pašvaldības darbiniekiem inkriminēja krāpšanu, prettiesiski iegūtu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, tad Valkā aizdomās turētajiem pants ir smagāks - krāpšana lielā apmērā, izkrāpjot 558 000 eiro lielu Eiropas finansējumu, un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana mantkārīgā nolūkā. Citiem vārdiem sakot, ja Valmieras gadījumā, pēc visa spriežot, netika izskatīta iespēja, ka pašvaldības pārstāvji varētu būt paši piesavinājušies daļu līdzekļu, tad Valkā, pēc Korupcijas un apkarošanas biroja (KNAB) domām, pašvaldības amatpersonas vadījusi personīga ieinteresētība un tās guvušas kaut kādu taustāmu labumu.

Tāpat kā Valmierā, arī Valkā visa notikuma atslēgas vārds ir "mērķorientēts". Pārtulkojot saprotamā valodā, tas nozīmē - ražošanas objekts jau no paša sākuma projektēts un būvēts viena konkrēta uzņēmuma vajadzībām, izmantojot šim mērķim Eiropas finansējumu. Problēma ir tā, ka atšķiras pašvaldību un tiesībsargājošo iestāžu viedoklis par to, kā tad traktēt šo mērķorientēto būvniecību. Vēl vairāk - nav nekādu detalizētu noteikumu, kas precīzi noteiktu, kas iekļaujams šajā jēdzienā, un tātad paveras iespējas dažādai interpretācijai.

Valkas novada pašvaldības deputāta un bijušā mēra Venta Armanda Kraukļa nostāja šajā jautājumā ir skaidra: līdz šim Eiropas finansējuma piesaisti kontrolējošās institūcijas - Viedās administrācijas un reģionālās attīstības Ministrija (VARAM) un Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) -, balstoties uz Ministru kabineta noteikumiem, ir prasījušas, lai vispirms tiktu veikta uzņēmēju aptauja, iesniegts apliecinājums par viņu interesi ražošanas ēku būvēšanā un pat noslēgts nodomu protokols. "Būvējot ražošanas objektus ārpus Rīgas un Pierīgas, tā ir pati fundamentālākā lieta, jo kaut ko darīt ir jēga tikai tādā gadījumā, ja esi drošs, ka ēkām būs nomnieks. Pretējā gadījumā pastāv risks iztērēt daudz naudas un uzbūvēt nevienam nevajadzīgu infrastruktūru. Tādēļ vienmēr šādos gadījumos ir notikušas konsultācijas ar uzņēmējiem un to neviens arī nekad nav slēpis, atklāti runājot pašvaldības komiteju sanāksmēs. No CFLA pat bija obligāta prasība, lai ar uzņēmējiem būtu noslēgts nodomu protokols, tika pat pieprasītas uzņēmumu bilances. Mēs gan teicām, ka iznāk diezgan absurda situācija, jo mums tāpat pēc tam ir jārīko izsole par nomas tiesībām, taču tāda bija prasība. Un pēc šādiem noteikumiem tad arī visas pašvaldības darbojās, jo valsts bija šādas prasības izvirzījusi. Ja par to tagad ierosina kriminālprocesu, tad visā Latvijā tādus mierīgi var noorganizēt desmitiem."

Arī šajā gadījumā pašvaldība informēja novada uzņēmējus par plāniem piesaistīt Eiropas finansējumu ražošanas infrastruktūras attīstīšanai un aicināja interesentus pieteikties. Atsaucība nemaz nebija tik liela, kā varētu domāt, jo finansējuma piesaistei ir papildus noteikumi - uzņēmējam uz vairākiem gadiem ir jānodrošina noteikts skaits darbavietu, kā arī jāveic zināmas investīcijas aprīkojumā, kas uzreiz atgrūž daļu iespējamo pretendentu. Beigu beigās kā reālākie palikuši trīs uzņēmumi kas nodarbojas ar dzērienu ražošanu, to vidū arī "Mūrbūdu sidra" ražotāji. Tādēļ arī ražotne veidota ar domu, ka tā izmantojama pārtikas un dzērienu ražošanai, taču, kā apgalvo Krauklis, paturot prātā, ka izsoles laikā var uzrasties arī citi pretendenti: "Tas, ka projektā ir norādīta telpa pudeļu mazgāšanai, jau nenozīmē, ka to vajadzības gadījumā nevar izmantot citiem mērķiem, kas saistīti ar pārtikas ražošanu - būtībā tas nozīmē tikai to, ka tur ir ievilkts ūdensvads." 

Projektējot šādas ražotnes, pašvaldība vienkārši ir spiesta rēķināties, ka iespējamie nomnieki var mainīties - piemērm, tai pašai Valkai jau jau bijusi nelāga pieredze ar pārāk specifiskas ražotnes veidošanu. Proti, savulaik iespēju paplašināt Valkā jau esošo ražotni nopietni apsvēris Vācijas uzņēmums, kas specializējās elektronikas ražošanai automašīnām. Vāciešiem bijušas ļoti striktas prasības ventilācijai, tādēļ pašvaldība, cenšoties piesaistīt ārvalstu investoru, centusies visas vēlmes ievērot. Taču beigās vācieši pārdomāja un ne tikai neiznomāja jaunās telpas, bet vispār aizgāja no Latvijas. Labi, ka situāciju glāba cits vietējais uzņēmums, kas tobrīd domāja par paplašināšanos un bija ar mieru nomāt šīs telpas. Minētais uzņēmums šajās telpās veiksmīgi strādā vēl šobaltdien, ko nevar teikt par sidra ražotni - pēc kriminālprocesa ierosināšanas telpas stāv tukšas un tur nekas nenotiek. Kad un vai vispār notiks - kas to lai zina.

Noteikumu maiņa spēles laikā

Visām epizodēm, kurās pašvaldības tikušas vainotas Eiropas naudas izkrāpšanā, varētu nepievērst lielu uzmanību un gaidīt, kad tiesa teiks savu vārdu, ja vien nebūtu viens liels "bet" - apjukums un neziņa par nākotni, kas valda lauku novadu pašvaldībās, jo nevienam tagad vairs nav īsti skaidrs, kā piesaistīt Eiropas finansējumu, lai kādudien pie durvīm neklauvētu vīri maskās ar kratīšanas orderi. Bet tas savukārt nozīmē, ka novadiem ies garām investīcijas, ražošana neattīstīsies un cilvēki aizplūdīs. Tālāko jau zinām - slēgtas skolas, pasta nodaļas un bibliotēkas.

Par šādu nākotni nopietni nobažījušies ir vairāku pašvaldību vadītāji. "Pa visiem šiem gadiem Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra Alūksnes pašvaldībai nav piesaistījusi nevienu investoru. Tos meklēt nākas mums pašiem, taču jāsaprot, ka attālākajām pašvaldībām to ir ļoti grūti izdarīt un mums ir ļoti jāiespringst, lai panāktu kaut kādus izaugsmes rādītājus," saka Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Dzintars Adlers. Viens no veidiem, kā attīstīties, ir tieši Eiropas fondu piesaiste, kas līdz šim Alūksnei padevies itin labi, taču tagad nav skaidrs, kā būs tālāk.

"Līdz šim Eiropas fondu saņemšanas līdzekļi mums visiem bija ļoti labi saprotami.  Mums obligāti bija jātiekas ar uzņēmējiem, lai noskaidrotu, vai kādu no viņiem vispār interesē tas, ko pašvaldība plāno darīt. Manā skatījumā tas bija ļoti pareizi un praktiski visas pašvaldības tā arī darīja.  Tā tas bija līdz brīdim, kad parādījās ziņas, ka aizturēts viens, pēc tam nākamais pašvaldības vadītājs par Eiropas fondu izkrāpšanu. Mums tas bija pilnīgs šoks. Man tiešām grūti noticēt, ka Līvānu, Valkas vai Valmieras pašvaldību vadītāji būtu ņēmuši kaut kādus čemodānus ar naudu. Vairāk tas izskatās pēc pasūtījuma no Briseles ar mērķi atņemt valstij un konkrētajām pašvaldībām līdzekļus attīstībai, jo tās centušās ļoti proaktīvi piesaistīt investorus."

Līdzīgi domā arī Smiltenes novada mērs Edgars Avotiņš: "Būtībā tagad noteikumi tiek mainīti spēles laikā, jo līdz šim mēs vadījāmies pēc regulējuma, kas noteica, ka, lai varētu pretendēt uz investīciju projektiem, ir nepieciešams apliecinājums no komersantiem par vēlmi no viņu puses. Mēs paši jau neko neizdomājām, regulāri konsultējāmies ar valsts institūcijām. Pēdējos 4-5 gados mēs esam attīstījuši investīciju projektus par kādiem 15 miljoniem eiro, kas nebūtu iespējams pašu spēkiem." Projektu vidū ir arī tādi, ko, ja labi grib, arī var uzskatīt par mērķorientētiem. Piemēram, tilts, kas ved uz kādu ražotni - ir tas mērķorientēts vai nav, ja zinām, ka to var izmantot arī citi? Smiltenieši dzīvē ir saskārušies arī ar situāciju, kad, uzbūvējot ražošanas angāru, izrādās, ka daļai potenciālo nomnieku tas neder, jo vienam griesti par augstiem, otram par zemniem, trešajam platība pārāk maza. "Ir grūti uzbūvēt kaut ko tādu, kas derēs visiem. Tādēļ mēs kā pašvaldība mēģinām "uztaisīt vidējo temperatūru", lai apmēram saprastu, kādas ir uzņēmēju vajadzības. Bet tur no svara ir arī veiksmes apstāklis - vai tu esi šo "temperatūru" uztaustījis un trāpījis, vai arī nē." Līdzīga problēma bijusi arī Ludzā, kur savulaik uzbūvēts angārs nekonkrētam mērķim (tātad ne "mērķorientēts") - un iznākumā ar lielām grūtībām atrasts viens nomnieks, kura vajadzībām tāpat ēku pēc tam nācies pārbūvēt.

Uzņēmēji sāk izvairīties no pašvaldībām

Diezgan droši var apgalvot, ka tagad kādu brīdi daudzas pašvaldības piebremzēs ar investīciju projektiem, baidoties pārkāpt īsti nesaprotamos spēles noteikumus. "Smiltenes novadā mēs nebūvēsim nevienu ēku, kamēr nebūs skaidrs, kā to var darīt. Kaut gan pieprasījums pēc ražošanas ēkām ir, jo komersanti redz, ka tajās, ko savulaik esam būvējuši un iznomājuši, tagad veiksmīgi attīstās uzņēmējdarbība. Taču tagad uzņēmēji reputācijas risku dēļ labāk izvairās strādāt ar pašvaldībām, jo nezina, kā pēc diviem vai trijiem gadiem tulkos kādu regulu, un vai viņi neizrādīsies kaut kur līdzatbildīgi," saka Edgars Avotiņš.

Viņam piebalso arī kolēģis no Alūksnes: "Mērķēta infrastruktūra - šie vārdi ir ļoti staipīti un, ja mēs aptaujātu uzraugošo un kontrolējošo iestāžu ierēdņus, tad, visticamākais, saņemtu ļoti dažādus skaidrojumus, ko tad šis termins īsti nozīmē. Jo mazāka pašvaldība, jo vairāk mērķēta būs infrastruktūra. Kad Latvijā bija 109 pašvaldības, tad daudzās bija tikai divi vai trīs uzņēmēji, kas varēja atļauties investēt ražošanas ēkā 200 000 eiro. Tas pats attiecas uz ceļiem - vienmēr taču kādam uzņēmējam tas būs tuvāk. Tas pats ar ēku atrašanās vietu, apjomu un detaļām - kā saprast, kurā brīdī nosacījumi kļūst mērķēti? Tas ir noteikts griestu augstums vai varbūt elektrības patētriņa apjoms? Šī ir problēma, kas nav atrunāta arī no Eiropas Komisijas puses, lai mēs nepieļautu kļūdas. Nav skaidri nosacījumi no augstākstāvošām institūcijām. Ja man pateiktu, ka var būvēt ražošanas telpas līdz noteiktai platībai, tā jau būtu kaut kāda skaidrība. Bet kurā brīdī mēs varam šajās telpās ielikt, piemēram, pacēlājus vai būvēt rampas? Tad, kad ēka jau gatava, lai arī tas prasīs pārbūvi un papildus līdzekļus? Savulaik mēs Alūksnē būvējām plašu tipveida ražošanas ēku ar domu par smago industriju. Tur bija septiņus metrus augsti griesti, taču izsolē uzvarēja uzņēmums, kas nodarbojas ar šūšanu un tam tik augstus griestus nevajadzēja, tādēļ nācās veikt pārbūvi. Ar to gribu teikt, ka visas situācijas nav paredzamas."

Arī Alūksnē jūtams, ka uzņēmēji nopietni domā, vai ir vērts sadarboties ar pašvaldību. Daži no tiem, kas piedalījušies izsolēs par telpām, esot mēram teikuši - ja ja pie viņiem nāks KNAB un izteikts kaut kādas aizdomas, tad viņi nākamajā dienā Kariņam atdos atslēgas, jo viņiem nevajag šo negatīvo reputāciju. Lai pašvaldība tad pati nodarbojas ar ražošanu tajās telpās. Tādēļ Alūksnes mērs gribētu no valsts ierēdņu puses redzēt lielāku ieinteresētību attīstībā: "Vajadzētu taču atvieglot uzņēmējdarbības nosacījumus un palīdzēt straujākā tempā atvērt savas ražotnes, jo, ja nebūsim ātrāki un radošāki par kaimiņiem, tad mēs atpaliksim arvien vairāk. Ierēdniecībai jābūt vairāk atbildīgai par ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, jo patlaban taču neviens ierēdnis, atšķirībā no pašvaldības vadītāja, nav atbildīgs par mērķu sasniegšanu. Bet tas nozīmē, ka viņam nav nekādas motivācijas šos mērķus sasniegt."

Tam var būt graujošas sekas ekonomikā

Latvijas Pašvaldību savienība ir nosūtījusi vēstuli Eiropas prokuratūrai (EPPO) un vairākām citām institucijām, vēršot uzmanību uz problēmām, kas rodas, normatīvo aktu atšķirīgās interpretācijas dēļ, kā arī aicinot paātrināt izmeklēšanas gaitu jau uzsāktajās lietās, jo Valmieras un Valkas gadījumos apritējis jau gads, taču nekādas skaidrības vēl arvien nav. "Neapmierinošā izmeklēšanas gaita un neprecīzo normatīvo aktu interpretācija grauj Latvijas tēlu, apgrūtinot mūsu spēju stiprināt ekonomiku un nodrošināt iedzīvotājiem labklājību. Tam var būt graujošas sekas ekonomikā. Nekas nav sliktāks par apvainojumiem, kuri nav pamatoti un atsaukti," teikts vēstulē. Nekāda būtiska reakcija no Eiropas institūciju puses nav sekojusi un īsumā to var raksturot pāris vārdos - ar savām problēmām Latvijai jātiek galā pašai. Pagaidām gan neizskatās, ka tas izdodas.